Читать книгу Pēdējā jūdze - Deivids Baldači - Страница 2

M ARSS M ELVINS

Te vienmēr un visur tevi sauca uzvārdā un tikai tad vārdā. Viņš jau bija pieradis.

Pat tualetē. Gluži kā armijā, lai gan dienestā viņš nekad nav iestājies. Arī uz šejieni viņu atveda pret paša gribu.

– Marss Melvins?

– Jā, kungs. Šeit, kungs. Es kārnos, kungs. – "Kur gan citur es varētu būt, kungs?"

Viņš nezināja, kāpēc tā tiek darīts, un nekad arī nejautāja. Atbilde tāpat neko neizšķirtu, turklāt varētu pamudināt sargu uzsist ar steku viņam pa galvu.

Teksasas štata labošanas iestādē Hantsvilā ieslodzītajam sirdi nomāca pavisam citas problēmas. Ēkas sarkano ķieģeļu sienu dēļ to dēvēja arī par Sienu bloku. Cietumu atvēra tūkstoš astoņsimt četrdesmit devītajā gadā, un tas bija vecākais Vientuļās zvaigznes štatā.

Un tajā atradās nāvessoda izpildes kamera.

Oficiāli Marss bija cietumnieks numur septiņi, četri, septiņi, gluži kā slavenajam lidmašīnas modelim. Sargi nāvinieku cietumā, no kura viņš bija atvests uz šo labošanas iestādi, dēvēja viņu par Aerobusu. Viņš gan nebija pārāk milzīgs apmēros, taču nīkulis arī ne. Lielākoties cilvēki uz viņu paskatījās, tikai vajadzības spiesti. Sešas pēdas un divas collas plus trīs ceturtdaļas collas nenoliedzami bija labs rezultāts.

Tik precīzi savu augumu Marss zināja tāpēc, ka tika nomērīts pirms drafta Nacionālajā futbola līgā. Jāteic, ka tādos gadījumos sportistam tiek nomērīts pilnīgi viss, un viņam radās asociācijas ar vergu tirgu, kad potenciālie īpašnieki metodiski bikstīja un grūstīja preci. Atšķirībā no paverdzinātajiem senčiem Marsam vismaz bija cerība uz milzu naudu, ko varēs iztērēt par tā vraka remontu, kas pēc spēlēšanas būs palicis pāri no viņa ķermeņa.

Viņš joprojām bija divsimt trīsdesmit mārciņas smags. Nevis resns, bet iespaidīgs. Ņemot vērā samazgas, ko cietumā pasniedz ēdiena vietā, tāda auguma saglabāšana bija varoņdarbs. Nebija noslēpums, ka šo pārtiku apstrādā lielajās fabrikās un piebāž ar taukiem, nātriju un ķimikālijām, ko varbūt izmanto arī betona un paklāju ražošanā.

"Lēni mirt, lietojot jūsu briesmīgo pārtiku."

Šai vietā Marss bija uzturējies gandrīz tikpat ilgi kā ārpus tās. Un laiks nebūt nebija ritējis ātri. Tie līdzinājās nevis diviem desmitiem, bet diviem simtiem gadu.

Taču tagad bija vienalga. Drīz viss beigsies. Tā diena bija pienākusi.

Pati pēdējā apelācija tika noraidīta.

"Es esmu miris."

Uz Hantsvilu viņš tika atgādāts no Polunska cietuma nāvinieku kameras Teksasas štata Livingstonā, kas atradās sešdesmit jūdzes uz austrumiem. Valdīja uzskats, ka beidzot varas iestādes pēc divdesmit gadus ilgas gaidīšanas panāks savu taisnību. Advokātes bālā seja sadrūma, kad viņa pavēstīja šos jaunumus klientam.

"Bet viņa nākamajā rītā atkal pamodīsies. Es ne. Drīz es klausīšos bendes papēžu klaudzoņā un drukno sargu smagajā elpā un skatīšos mirdzošajos rokudzelžos un cietuma priekšniekā, lai gan viņš jau nākamajā dienā būs aizmirsis manu vārdu. Turpat būs svētulīgs Dieva cilvēks ar Bībeli, kurš skaļi lasīs konkrētus pantus, jo tev pēdējā ceļā esot vajadzīgs kaut kas garīgs."

Teksasā ar nāvi sodīja daudz vairāk ieslodzīto nekā citos štatos, pāri par pieciem simtiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Gandrīz gadsimtu, sākot no tūkstoš astoņsimt deviņpadsmitā gada, notiesātos pakāra. Vēlāk tika izmantots elektriskais krēsls, un trīssimt sešdesmit viens cietumnieks četros gadu desmitos nogalināts ar elektrošoku. Tagad, lai nosūtītu cilvēku uz viņpasauli, Teksasā deva priekšroku nāvējošai injekcijai.

Lai nu kā, tas nozīmēja miršanu.

Likums noteica, ka soda izpildi nedrīkst sākt pirms sešiem vakarā. Marsam teica, ka viņi ieradīsies pusnaktī. "Apnikusi tāda vilcināšanās," viņš nodomāja. "Šī diena izvērtusies pagalam gara un pretīga."

Nereti viņu saukāja par staigājošo mironi.

– Laimīgi tiksim no tevis vaļā, – neskaitāmas reizes bija teikuši sargi.

Marsam negribējās atskatīties uz šo notikumu epicentru.

Taču – vai tas būtu iespējams?

Pēdējam brīdim tuvojoties, viņš sāka domāt par senajām lietām.

Par viņa baltādainā tēva Roja un melnādainās mātes Lūsindas Marsu noslepkavošanu.

Tolaik šāds pāris šķita dīvains, savāds, pat eksotisks, īpaši jau Teksasas rietumos, turpretī tagad tas nebija nekas sevišķs. Mūsdienās teju ikviens bērns izskatījās kā vismaz piecdesmit dažādu asiņu sajaukuma rezultāts.

Nesen tika atgādāts niekkalbis, kas piedzimis divu dažādu rasu vecākiem, kuri savukārt arī bija netradicionālu pāru bērni. Izrādījās, ka šis nenormālais – nogalinājis veikala darbinieku nozagtas konfekšu paciņas dēļ – ir melnā, brūnā, baltā un ķīniskā sakopojums. Turklāt viņš bija musulmanis, lai gan Marss nekad neredzēja viņu krītam ceļos un lūdzamies piecas reizes dienā kā dažus citus labošanas iestādē. Šo nabadziņu no Kolorādo štata sauca par Anvāru, un viņš visiem apgalvoja, ka patiesībā vēlas kļūt par Aleksi.

Marss apsēdās uz nārām kamerā un ielūkojās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks sportam. Pēdējoreiz.

Baltajam treniņtērpam uz muguras bija melni burti "N" un "K", kas nozīmēja "nāvinieku kamera". Viņš tos pielīdzināja klaburčūskas brīdinājuma signālam: "Turies no manis pa gabalu!"

Marss pieplaka pie vēsās betona grīdas un divsimt reizes izpildīja atspiešanos, vispirms atbalstoties uz dūrēm, tad uz pirkstiem un noslēgumā no suņa pozas, ikreiz ar kailo galvu viegli pieskaroties grīdai. Pēc tam viņš veica trīssimt pietupienus. Tad sekoja joga un pilates – spēkam, līdzsvaram, kustību koordinācijai un, pats svarīgākais, lokanībai. Viņš spēja ar pieri pieskarties pie kāju pirkstgaliem, ne druskas neieliecoties ceļgalos, un tas tik milzīgam un muskuļotam cilvēkam bija īsts varoņdarbs.

Tūkstotis vēdera preses vingrinājumu gluži kā skābe dedzināja muskuļus, kas bija kļuvuši cieti kā klints, un naba vairāk līdzinājās dzimumzīmei, nevis vietai, kur reiz nogriezta saite. Nākamais bija nogurdinošais pliometrijas treniņš, kura laikā viņš veiklos – galvenokārt paša izdomātos – manevros izmantoja visas četras sienas un grīdu.

Patiesību sakot, Marss līdzinājās Zirnekļcilvēkam. Vai Fredam Astēram, kas dejo pa griestiem. Tādu vingrinājumu izkopšanai viņam cietumā bija neskaitāmas stundas. Dzīve bija ārkārtīgi strukturēta, un brīvā laika netrūka. Lielākā daļa ieslodzīto gluži vienkārši sēdēja un nedarīja neko. Iestādē netika organizētas ne kādas nodarbības, ne rehabilitācijas kursi.

Neoficiālais cietuma moto bija nepārprotams: "Rehabilitācija ir domāta bābām."

Beigās Marss nodevās skrējienam uz vietas – turklāt augstu cilādams ceļgalus – tik ilgi, ka zaudēja laika izjūtu. "Vājprāts! Kāpēc es to daru šodien? Jā, es to esmu darījis katru dienu kopš atbraukšanas. Iespējams, tā ir mana galīgā nepakļaušanās izpausme. To viņi man neatņems. Labi, ka vismaz nevajag atteikties no pēdējās maltītes, jo Teksasā tādu vairs nepiedāvā. Es negribu nomirt ar tiem mēsliem kuņģī. Tad jau labāk ar tukšu vēderu."

Apmeklētāju nebija, jo neviens nevēlējās ierasties. Jau divdesmit gadus Marss bija viens. "Interesanti, ko rīt ziņos avīzes. Varbūt ievietos nelielu rakstiņu. Lasītāju vairs nepārsteigsi ar stāstu par kārtējo melnādaino, kurš saņēmis Vientuļās zvaigznes letālo spa procedūru. Pie velna, fotogrāfiju noteikti nepieliks! Bet atreferēs visus noziegumus, kuros mani apsūdzēja. Neapšaubāmi. Un daudziem tā būs vienīgā atmiņa par mani. Slepkava Melvins Marss."

Viņš atslābinājās. Sviedri pilēja uz betona, kas jau kopš aizlaikiem bija notriepts ar daudz sliktākām lietām. Nolemtie pirms došanās nāvē mēdza izkārnīties uz grīdas.

Atguvis elpu, Marss apsēdās uz nārām un atspieda galvu pret sienu. Iepriekšējā kamerā viņš sienas bija nodēvējis par Rīdu, Sjū, Džoniju un Benu – atbilstoši "Fantastiskā četrinieka" supervaroņiem no komiksa. Vismaz kāda nodarbošanās vispārējas bezdarbības situācijā, kad diena tiek aizpildīta ar jebko.

Itin bieži Marss iztēlojās seksīgo Sjū Stormu, taču daudz radnieciskāku dvēseli saskatīja dīvainajā akmenscilvēkā Benā Grimmā. Kā sportists Marss arī bija dīvainis, turklāt labā nozīmē.

Taču vienlaikus viņš prata domāt un tādējādi līdzinājās gudrajam Rīdam.

Tāpat viņš sevi asociēja ar Sjū jaunāko brāli uguns bumbu Džoniju Stormu, jo nereti jutās gluži kā liesmās – kaut vai tādēļ, ka dienas ne ar ko neatšķīrās cita no citas. Dzīvā elle.

Šī viņam bija septiņtūkstoš trīssimt četrdesmit otrā diena. Pēdējā.

Marss atkal ieskatījās rokaspulkstenī.

Pieci tikšķi līdz pastardienai.

Drīz pēc nonākšanas cietumā viņš gadu pavadīja savrup. Iemesls bija vienkāršs – dzīve ir beigusies, sapņi ir sagrauti, smagais darbs nonivelēts līdz nullei un viņš novests līdz galējai robežai.

Sods par trīs ieslodzīto piekaušanu un pretošanos pusducim sargu, kas pēc tam apstrādāja viņu ar elektrošoka ierīci un ar stekiem gandrīz nosita, bija vesels gads sešreiz sešas pēdas lielā kamerā ar niecīgu spraugu loga vietā. Neviens ar viņu nerunāja, un viņš nevienu neredzēja un neizbaudīja iespēju pieskarties otram cilvēkam. Ēdiens, tualetes papīrs, dažkārt arī vīkšķis, ziepes un paretam tīrs apģērbs viņam tika pasniegts pa atveri durvīs.

Mazgājās viņš stūra dušā, kur ūdens bija vai nu auksts, vai arī nežēlīgi karsts. Gulēt vajadzēja uz grīdas. Viņš murmināja, kliedza, lamājās un beigu beigās raudāja. Un pēkšņi saprata, ka cilvēki nenoliedzami ir sociālas būtnes un bez iespējas komunicēt sajūk prātā.

Un Marss tajā kamerā gandrīz sajuka prātā. Simt sešdesmit devīto dienu viņš skaidri atcerējās un asiņainiem nagiem ieskrāpēja šo skaitli sienā. Apziņa aptumšojās, bija atlikusi vien drusciņa veselā saprāta, ko viņš izmantoja gluži kā glābšanas vesti cunami laikā, kā ostu vētras kulminācijā. Viņš koncentrējās uz bijušās draudzenes Tatjanas tēlu, kuru iedomājās precējušos un ar sešiem bērniem, izplūdušu un ar milzīgiem gurniem, īgnu, nelaimīgu un noilgojušos pēc mīļā Melvina. Un tomēr šī sieviete likās absolūti ideāla, turklāt viņas seja, augums un bezgalīgā mīlestība palīdzēja pārciest simt sešdesmit devīto dienu un izdzīvot vēl simt deviņdesmit sešas.

Kad durvis atvērās, viņš ieraudzīja jaunu sargu – trīssimt mārciņas smago rasistu Lielo Diku. Tas pavēlēja Marsam piecelt mulata dibenu, citādi nākšoties visu atlikušo mūžu ēst caur salmiņu.

No turienes Melvins Marss izgāja kā pilnīgi cits cilvēks un vairs nekad nepārkāpa noteikumus tiktāl, lai viņu varētu aizvest atpakaļ uz karceri. Ja tā notiktu, viņš izdarītu pašnāvību un došanos uz nāvinieku kameru negaidītu.

Nāvinieku kamera.

Tā atradās koridora galā, un to dēvēja par pēdējo jūdzi, lai gan attālums bija vien trīsdesmit pēdas – un ar to pietika, jo lielākā daļa notiesāto saļima pusceļā. Tad milzīgie sargi pacēla tos aiz padusēm un aizvilka prom.

Teksasā cilvēku nogalināja neatkarīgi no tā, vai viņš drosmīgi aizgāja līdz galam.

Augstākā tiesa savulaik apsprieda nežēlīgos un neparastos letālās injekcijas aspektus, jo dažos gadījumos cietumnieku agonija pirms nāves ir bijusi briesmīga. Tiesa atļāva arī turpmāk izmantot šo nāvessoda izpildes metodi. Arī notiesāto upuriem taču sāpēja un bija bail, tātad kurš te varētu kaut ko pārmest Augstākajai tiesai? Marss noteikti ne. Tomēr viņš cerēja, ka viņa gadījumā viss noritēs ātri un raiti.

Nāvessoda izpildes kamera bija neliela – deviņas reiz divpadsmit pēdas. Tai bija uzmundrinošas tirkīzkrāsas sienas un metāla durvis, kas šķita neiederīgas tādam nolūkam paredzētā telpā. Te cilvēkus sodīja ar nāvi, nevis sūtīja atvaļinājumā uz Karību jūru.

Centrā bija nestuves uz riteņiem ar ērtu spilvenu un stingras ādas siksnām. Blakus atradās divas telpas ar stikla logiem, pa kuriem varēja noskatīties soda izpildē. Vienā parasti uzturējās upura ģimene, otrā – nosodītā radinieki.

Marss zināja, ka šajā gadījumā grupa ir viena un tā pati, turklāt abas telpas būs tukšas.

Mirkdams sviedros, viņš atslīga pret sienu un iegrima atmiņās – tajās patīkamajās, kas viņam vēl bija atlikušas.

Koledžas futbola pasaulē viņš nebija necik milzīga auguma, taču pussarga pozīcijā izskatījās pietiekami iespaidīgs. Turklāt viņš izrādījās talantīgs. Parasti Nacionālā futbola līga tādus paturēja redzeslokā. Pēdējā koledžas gadā viņš bija Heismana balvas izcīņas finālists, vienīgais pussargs tajā grupā – pārējie bija saspēles vadītāji. Viņš spēja pārskriet pāri, apskriet apkārt vai izskriet cauri jebkuram šķērslim, prata bloķēt citus, notvert no laukuma aizmugures lidojošu bumbu un gandrīz vienmēr apmānīja pretinieku ar instinktīvu sāņus gājienu – tādus talantus līga nelaida garām.

Viņa oficiālais laiks četrdesmit jardu skrējienā bija četras, komats, trīsdesmit viena sekunde. Pirms divdesmit gadiem tas bija iespaidīgs ātrums pat malējiem aizsargiem vai uzbrucējiem, kur nu vēl milzīgam, ar monstra cienīgiem pleciem apveltītam pussargam, kurš iztiku pelna ar triekšanos garām bloķētājiem. Arī mūsdienās tāds ātrums tika uzskatīts par izcilu.

Dieva dotas spējas. Viņam viss bija iedzimts. Citi viņu dēvēja par dabas bērnu.

Nosvīdušajā sejā izlauzās smaids.

"Jā, tādus neizlaiž no redzesloka un krietni apmaksā." Tolaik jauniņajiem vēl nebija ieviesti algas ierobežojumi. Jau no pirmās dienas viņš varēja pelnīt lielu naudu, miljonu pēc miljona. Un tas nozīmēja savrupnamu, automobiļus, sievietes un cieņu.

Ikviens apgalvoja, ka viņu izvēlēsies pirmajā kārtā un viņš būs labāko piecniekā, aizsteigsies priekšā vairākiem no tiem saspēles vadītājiem, ar kuriem sacentās Heismana balvas izcīņā. Baumoja, ka Ņujorkas Giants un Tampabejas Bucs komandas, piedzīvojušas daudzus neveiksmju gadus un bruņojušās ar tiesībām izvēlēties izcilākos, labprāt paņems Melvinu Marsu un tādēļ mazliet patukšos savu turīgo īpašnieku bankas kontus. "Pie velna! Es varēju kādudien pacelt Superkausu. Viss sākās tik brīnišķīgi! Es pamatīgi strādāju, lai tā būtu. Neviens nekad neko man nav devis par velti. Šķēršļi likās nepārvarami, bet es allaž tiku tiem pāri."

Un tad ierunājās zvērinātie: "Mēs uzskatām, ka apsūdzētais ir vainīgs." Un neviens no profesionālā futbola pasaules vairs neatcerējās par Melvinu Marsu un četrām, komats, trīsdesmit vienu sekundi.

Iespaidīgais jauneklis bija kritis.

Izdzīvojušo nebija.

Pēc dažām minūtēm Melvina Marsa vairs nebūs. Viņu guldīs nabagu kapsētā, jo nav palicis neviens, kas varētu viņu apglabāt piedienīgi.

Ja paietu vēl divi mēneši, viņš būtu četrdesmit divus gadus vecs. Bet izrādījās, ka četrdesmit pirmā bija viņa pēdējā dzimšanas diena.

Viņš atkal ieskatījās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks. To apliecināja pulkstenis un soļi koridorā. Viņš jau sen bija izlēmis, ka nomirs kā vīrs – ar taisnu muguru un izslietu galvu.

Piepeši kaklā sakāpa kamols, un acis kļuva miklas. Viņš mēģināja elpot normāli un savaldīties, paskatījās apkārt un atcerējās Polunska cietuma kameras sienas.

"Ardievu, burvīgā Sjū! Adjē, Džonij! Ar dievpalīgu, Ben. Esi uzmanīgs, Rīd!"

Piecēlies viņš atspieda muguru pret sienu – varbūt tāpēc, lai saņemtos.

"Tas līdzinās aizmigšanai, puis. Tu gluži vienkārši vairs nepamodīsies. Aizmigšana…"

Kameras durvis atvērās, un parādījās vairāki cilvēki – trīs civilapģērbā un četri formastērpos. Civilie šķita satraukti, arī pārējie nervozēja.

Marss to ievēroja un atskārta, ka pulciņā nav neviena melnsvārča ar Bībeli rokās.

Kaut kas noteikti nenoritēja pēc plāna.

Vīrietis ar neuzkrītošām brillēm un atbilstošu miesasbūvi nedroši spēra soli kamerā, it kā baidītos, ka durvis tūdaļ aizcirtīsies un viņš uz mūžiem paliks ieslodzījumā.

To Marss varēja saprast.

Pārējie civilie uzvedās tik piesardzīgi, it kā zinātu, ka tuvumā nolikts spridzeklis, bet nenojaustu, kad notiks sprādziens.

Neuzkrītošais nokremšļojās un vērās grīdā, sienā, griestos ar vienīgo spuldzīti – it visur, tikai ne Marsam acīs. Radās iespaids, ka milzīgais, sasvīdušais mulats piecu pēdu attālumā vairs nebūtu redzams.

Viņš atkal nokremšļojās. Marsam prātā uzvirmoja asociācija ar pasaules lielāko notekcauruli, kurā skaļi saplūst mēsli.

Nodūris galvu, Neuzkrītošais sacīja:

– Jūsu lietā noticis negaidīts pavērsiens. Soda izpilde ir atcelta.

Melvins Marss neteica ne vārda.