Читать книгу Pēdējā jūdze - Deivids Baldači - Страница 7

– Kā es atgūšu divdesmit gadus no savas dzīves? Vai pateiksi?

Melvins Marss sēdēja pretī savai advokātei cietuma apmeklētāju telpā.

Mērijai Oliverai bija trīsdesmit pieci gadi, īsi kastaņbrūni mati, mirdzošas zaļas acis un kvadrātveida brilles. Glītā, stūrainā seja bija gluži kā nosēta ar vasarraibumiem.

– Tas nekādi nav iespējams, Melvin, – viņa sacīja. – Un Montgomerija versija vēl nav apstiprināta, tādēļ nesteigsimies vezumam pa priekšu.

– Es to puisi nepazīstu, nekad neesmu saticis un pat nezināju par viņa eksistenci, iekams man par viņu neizstāstīja. Tātad nedrīkst apgalvot, ka es Montgomerijam samaksāju par vecāku nogalināšanu. Ja to nevar pierādīt, mani ir jālaiž ārā no šejienes, vai ne?

Olivera pašķirstīja papīrus uz galda.

– Nav tik vienkārši. Mums ir jāievēro procedūra.

Marss piecēlās uz uzsita pa sienu, tādējādi pievērsdams druknā cietumsarga uzmanību. Šis cilvēks stāvēja pietiekami tālu telpas centrā, tātad nevarēja noklausīties sarunu, taču visnotaļ tuvu, lai nepieciešamības gadījumā varētu iejaukties.

– Jāievēro? Es to esmu ievērojis, un redzi, cik tālu esmu ticis. Man ir izpostīta dzīve, Mērij!

– Ir dabiski justies nodotam un pieviltam, Melvin. Tavas emocijas ir saprotamas.

Šķita, ka Marss gribētu kādam iesist no visa spēka. Tad viņš ieraudzīja, ka sargs pieskaras stekam un norausta muti, it kā cerētu tūdaļ piekaut kādu cietumnieku un domātu: "Dod tik man kaut niecīgāko iemeslu, cūka!"

Norimis Marss apsēdās un pajautāja:

– Cik ilgi tas ievilksies?

– Noteikta grafika nav, jo lieta ir neparasta, – Olivera skaidroja un šķita priecājamies, ka klients izturas saprātīgi. – Bet es rūpīgi sekošu visam līdzi, Melvin. Apsolu. Es nelikšu viņus mierā. Ja šķitīs, ka viņi speciāli vilcinās, es uzbrukšu. Zvēru! Es apbēršu viņus ar lūgumrakstiem.

Marss palocīja galvu.

– Zinu.

– Tev noteikti ir grūti, – advokāte sacīja. – Kad pirmoreiz par to izdzirdēju, es biju apmulsusi un arī tagad nesaprotu, kas saistīja tavus vecākus ar Čārlzu Montgomeriju.

– Ja kaut kāda saistība vispār bijusi, man viņi par to nav stāstījuši. Varbūt nekā nav. Varbūt mājā ielauzās un abus nogalināja svešinieks.

– Bet nekas neliecināja par ielaušanos. Nekas nebija nozagts. Tāpēc jau policija sāka meklēt tevi.

– Tu taču man tici, vai ne? – Marss aši pajautāja.

– Jā, protams.

Viņš lūkojās uz advokāti un nodomāja: "Neapšaubāmi."

– Tajā apkaimē durvis slēgt nemēdza. Un maniem vecākiem nebija nekā zogama. Tu zini, kā mēs dzīvojām. Tēvs strādāja lombardā, māte piepelnījās ar šūšanu, spāņu valodas mācīšanu un citu cilvēku māju uzkopšanu. – Viņš papurināja galvu. – Es cerēju iekļūt Nacionālajā futbola līgā un kardināli mainīt situāciju, nopirkt viņiem māju, dot naudu. Vecāki varētu nestrādāt. Man bija tādi plāni! – Viņš ar plaukstu uzsita pa galdu. – Plāni!

– Jā, Melvin, – mierinoši noteica Olivera.

– Es biju pārliecināts, ka tā ir milzīga kļūda, kuru kāds beidzot pamanīs. Ka pēc dažiem mēnešiem es tikšu ārā no cietuma un iziešu laukumā. Pagāja gads, tad nākamais un nākamais. Pieci gadi un desmit. Tad… nolādēts! – Marss apklusa un grozīja nodurto galvu. Uz lamināta grīdas noplīkšķēja asara. Marss notrausa miklumu no vaiga. – Ja es tikšu ārā, kas notiks tālāk? Man nav ģimenes. Man nav darba. Man nav nekā.

– Teksasas štats tev kompensēs zaudējumus.

– Cik lielā apmērā?

– Maksimālā summa ir divdesmit pieci tūkstoši dolāru.

Marss neticīgi raudzījās uz advokāti.

– Divdesmit pieci tūkstoši! Par divdesmit dzīves gadiem?

– Jā, tas nav godīgi, taču tāds ir likums.

– Vai tu spēj iedomāties, cik es nopelnītu, ja būtu iekļauts kādā Nacionālās futbola līgas komandā?

– Daudz vairāk, protams.

– Tātad… es iziešu no šejienes ar divdesmit pieciem tūkstošiem vai varbūt vēl mazāku summu kabatā… Un tālāk?

– Mēs tev palīdzēsim. Atradīsim tev mitekli un darbu.

– Kādu? Vicināt slotu? Varbūt es dabūšu vietu lombardā, kur savulaik strādāja mans tēvs? Teksasā šis bizness iet no rokas, jo cilvēki ir trūcīgi.

– Darīsim visu pēc kārtas, – Olivera sacīja, mēģinot ieturēt nosvērtu un mierīgu toni.

– Ja arī mani izlaidīs, attaisnošanu varbūt es nesagaidīšu. Un tas nozīmē, ka apsūdzības kriminālnoziegumos vilksies man pakaļ līdz mūža galam. Kurš pieņems mani darbā? Nu, atbildi!

Bija skaidri redzams, ka advokāte kļūst arvien nervozāka.

"Sīka auguma baltā sieviete un milzīgs, nikns melnais vīrietis. Lūk, kāda šī situācija izskatās viņas acīm. Tas ir viss, ko viņa pamana. Un viņa ir manā pusē," Marss prātoja.

Viņš novērsās un jau rāmāk sacīja:

– Pie velna! Es pat nesaprotu, kāpēc mums par to jārunā. Mani tāpat no šejienes neizlaidīs, Mērij.

– Melvin, ja tu neesi vainīgs, tad izlaidīs.

– Es jau divdesmit gadus neesmu vainīgs, sasodīts! – viņš izgrūda. – Vai tāpēc kaut kas ir mainījies?

– Ja ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka tu neesi vainīgs, tevi nedrīkst paturēt cietumā.

– Ak tā? Bet dučiem tādu cilvēku visā valstī nīkst ieslodzījumā! Viņu nevainīgums ir pierādīts jau pirms daudziem gadiem, bet… Uzmini nu! Nabadziņi joprojām ir aiz restēm. Vienam apgalvots, ka apelācijas iesniegšanas termiņš ir garām, tātad viņam jāsēž, lai arī noziegumu viņš nav pastrādājis. Cits ir nosēdējis visu paredzēto laiku, kaut gan nav vainīgs, taču kaut kādu idiotisku juridisko nianšu dēļ ir spiests pavadīt ieslodzījumā vēl četrus gadus. Nākamajam neizturēja nervi, un viņš iesita uzraugam, tādēļ soda izciešanas termiņš ir pagarināts, kaut gan viņam cietumā vispār nevajadzēja nonākt. Tātad nestāsti man tās muļķības. Varas iestādes rīkojas tā, kā vien ienāk prātā.

– Mēs pieraudzīsim, lai tavā gadījumā tā nenotiek. – Olivera posās uz promiešanu. – Man jāiet. Bet es atkal atnākšu, tiklīdz kaut ko uzzināšu.

Sieviete piecēlās, un Marss palūkojās uz viņu.

– Es nedusmojos uz tevi, Mērij. Kā lai pasaka… es dusmojos… uz visu pārējo.

– Saprotu, – Olivera godīgi atbildēja. – Tici man, es nedomāju, ka būtu uz pusi tik mierīga kā tu tagad.

Jau nākamajā mirklī viņa izgāja pa durvīm.

Marss sēdēja tik ilgi, kamēr pienāca sargs un mudināja celties.

Tika uzliktas važas.

Parādījās niedrei līdzīgais, kurš ar steku iedūra Marsam mugurā tik spēcīgi, ka viņš saviebās sāpēs.

– Ko teica advokāte, Aerobus? – niedrei līdzīgais jautāja. Marss klusēja, kā jau bija paradis. – Ak, protams, klienta un advokāta sarunu konfidencialitāte. Viss paliek starp viņiem. Tu viņu gribi, ko? To baltādaino dupsi? Savulaik tas bija noziegums, melnais neko tādu nedrīkstēja darīt ar balto sievieti. To likumu vajadzētu atjaunot. Neviena baltā negrib gulēt ar melno. – Viņš atkal iebakstīja Marsam krustos.

Marss pagriezās pret sargu.

– Kad es tikšu ārā no šejienes, aiziesim kopā uz krogu, labi? Es tevi uzmeklēšu, un mēs kopā izklaidēsimies.

Niedrei līdzīgais nosprauslājās un tad apstājās, piepeši aptvēris Marsa vārdu patieso jēgu.

Steku viņš vairs neizmantoja nevienu reizi.