Читать книгу Nāves inspektors - Deivids Morels - Страница 6

Liktos, ka Svētā Jēkaba baznīca ir teju pārāk pieticīga bagātās Meifēras dienvidaustrumu robežai. Sera Kristofera Rena projektētā būve nekādi neuzvedināja uz domām, ka izcilais arhitekts bijis atbildīgs arī par Svētā Pāvila katedrāles grandiozo krāšņumu – tik milzīgs bija kontrasts starp abām celtnēm. Šaurā, tikai trīs stāvus augstā Sv. Jēkaba baznīca bija mūrēta no vienkāršiem sarkaniem ķieģeļiem, un tās tornī redzēja pulksteni, misiņa lodi un vēja rādītāju. Ar to arī smailes rotājumi aprobežojās.

Zvani ieskandināja svētdienas dievkalpojumu pulksten vienpadsmitos dienā, un turp straumēm plūda karietes, vedot rajona ietekmīgākos baznīcēnus. Dievnams pildījās ātri, jo bija solīta kāda īpaša apmeklētāja ierašanās, kas līdzēšot kliedēt kara sagādāto drūmumu. Pa daudzajiem augstajiem logiem iespiedās rīta saules stari un atmirdzēja no baltajām sienām, krāšņi izgaismojot telpu. Tieši ar tādu žilbinošu iespaidu Sv. Jēkaba baznīca bija slavena.

Uzmanību saistīja četri nepazīstami baznīcēni, kas nupat ienāca pa durvīm. Divi no vīriešiem bija ārkārtīgi slaida auguma, gandrīz sešas pēdas gari, un tas bija ievērības cienīgi dienās, kurā vairums vīriešu slējās ne augstāk par piecām pēdām septiņām collām. Trešais vīrietis bija abu pretmets – neierasti īsa auguma, īsāks par piecām pēdām.

Arī ienācēju apģērbs piesaistīja uzmanību. Garākie vīrieši valkāja bezveidīgus ikdienas ielas drēbju gabalus, kādus nebija gluži ierasts skatīt Svētā Jēkaba baznīcā, kurp lielākā daļa vīriešu ieradās svārkos. Īsākais vīrietis, kurš bija krietni vecāks par abiem pārējiem, vismaz bija tērpies atbilstoši apstākļiem, taču nospūrušās aproces un spīdīgie elkoņi liecināja par piederību citam rajonam.

Ceturtā bija pievilcīga jauna sieviete, aptuveni divdesmit vienu gadu veca… Ko gan draudze par šo ienācēju varēja domāt? Viņa bija apvilkusi nevis modernu izsmalcinātu krinolīna kleitu ar bagātīgiem satīna kruzuļiem, bet gan brīvi krītošus svārkus un sieviešu bikses, ko laikraksti nicīgi dēvēja par blūmerēm. Apģērbs skaidri ļāva saraudzīt viņas kāju apveidus un kustības, tādēļ nepazīstamajiem pievērsās ikviens un pāri jomai aizplūda čukstu viļņi.

Brīdī, kad viens no milžiem nocēla avīžzēniem raksturīgo cepurīti un atklāja skatieniem rudus matus, čuksti pieņēmās spēkā.

– Īrs, – vairāki baznīcēni noburkšķēja.

Otrajam milzim pāri zodam stiepās rēta, liekot atskārst, ka viņa izcelsme nav diez cik labāka.

Raibajai kompānijai piedienētos palikt stāvam joma aizmugurē, kur dievkalpojumā piedalījās kalpotāji un citi vienkāršie ļaudis. Taču blūmerēs tērptā pievilcīgā jaunava ar pārsteidzoši zilajām acīm un sprogainajiem gaišbrūnajiem matiem izbrīnīja klātesošos, pieiedama pie galvenās baznīcas ložu uzraudzes Agneses Beretas.

Sirmā sešdesmit gadus vecā Agnese nēsāja acenes. Gadu desmitu laikā sieviete bija pakāpusies ložu uzraugu hierarhijā, un tagad viņas rokās atradās vissvarīgākās atslēgas. Baumoja, ka gadu gaitā sakrātās ložu īrētāju pateicības sniedzas trīs tūkstošos mārciņu, un tas bija pelnīti, jo labs ložu uzraugs pratās pakalpot – spodrināja ozolkoku, slaucīja putekļus no soliem, uzbužināja spilvenus un tā tālāk.

Samulsusī Agnese gaidīja, kamēr jaunā sieviete apkaunojošajās blūmerēs izsacīs savu vēlmi. Kazi, nabadzīte apmaldījusies. Kazi, viņa vēlas pajautāt ceļu uz piemērotāku baznīcu.

– Lūdzu, pavadiet mūs uz lorda Pālmerstona solu, – jaunā sieviete lūdza.

Agnesei no pārsteiguma mute palika vaļā. “Vai šī dīvainā būtne pieminēja lorda Pālmerstona solu? Es noteikti pārklausījos. Lords Pālmerstons ir viens no ietekmīgākajiem politiķiem valstī.”

– Kā, lūdzu?

– Esiet tik laipna un parādiet ceļu uz lorda Pālmerstona solu.

Nepazīstamā, kas bija radījusi tādu satraukumu baznīcēnos, pasniedza Agnesei zīmīti.

To lasot, Agneses apjukums auga augumā. Tas neapšaubāmi bija lorda Pālmerstona rokraksts, un zīmītes saturs nepārprotami deva atļauju šai ērmotajai četrotnei ieņemt vietas viņa ložā. Bet – kāpēc lai, Dieva dēļ, Viņa Augstība tā zemotos?

Lai neizrādītu savu mulsumu un apjukumu, Agnese pievērsa skatienu neparasti īsajam vīriņam, kuram acis mirdzēja tikpat pārsteidzoši zilas kā jaunajai sievietei un mati bija tādā pašā gaišbrūnā krāsā. “Tēvs un meita,” Agnese secināja. Nelielā auguma vīrietis saspringti žņaudzīja rokas un mīņājās, it kā soļodams uz vietas. Pat saltā februāra rītā uz viņa pieres mirguļoja sviedru lāsītes. “Vai viņš būtu slims?”

– Nāciet man līdzi, – Agnese negribīgi aicināja.

Uzraudze soļoja pa vidējo eju, garām baznīcas soliem, kas bija izkārtoti kā ložas. Proti, šeit soli nevis stiepās no vienas ejas līdz otrai, bet gan bija izkārtoti astoņas reiz astoņas pēdas lielos kvadrātveida nodalījumos ar sienām, kas sniedzās cilvēkam līdz viduklim. Šajās ložās ērti pietika vietas džentlmenim ar ģimeni. Daudzas ložas bija iekārtotas kā mājīgas atpūtas vietas, ar spilveniem uz soliem un paklājiem uz grīdas. Dažās pat bija ierīkoti galdi, uz kuriem novietot cilindrus, cimdus un salocītus mēteļus.

Lorda Pālmerstona sols atradās priekšā, pa labi no centrālās ejas. Vēl nekad agrāk Agnesei šis attālums nebija šķitis tik garš. Viņa raudzījās taisni uz priekšu, tomēr gribot negribot juta sev un šai pārsteidzošajai cilvēku grupai pievērsto uzmanību. Tuvodamās baltajām marmora altāra margām, Agnese pagriezās ar seju pret draudzi, starp atslēgām, kas bija uzvērtas uz riņķa, uzmeklēja nepieciešamo un atdarīja lorda Pālmerstona ložas durtiņas.

– Ja Viņa Gaišība būtu brīdinājis par nodomu ielaist viesus, es būtu ložu sagatavojusi, – Agnese taisnojās. – Ogļu panna ir auksta.

– Pateicos, – jaunā sieviete viņu mierināja, – mums siltums nav nepieciešams. Te ir daudz mājīgāk, nekā mēs esam raduši mūsu dzimtās Edinburgas dievnamā. Tur mēs nevarējām atļauties īrēt solu un parasti stāvējām aizmugurē. “Tātad viņa ir no Skotijas,” Agnese atskārta. “Un viens no vīriešiem ir īrs. Tas daudz ko izskaidro.”

Lorda Pālmerstona ložā soli ar atzveltnēm bija izkārtoti trijās rindās. Abi slaidie vīrieši apsēdās vidējā solā, bet sieviete ar tēvu ieņēma priekšējo. Pat apsēdies mazais vīriņš nerima šūpot pēdas.

Piespiedusi sevi pieklājīgi pamāt ar galvu, Agnese pažvadzināja atslēgas un atgriezās pirmītējā vietā, kur viņai pietuvojās baznīcas vecākais, kura sejā bija manāms tāds pats apjukums kā Agneses vaibstos.

– Jūs taču zināt, kas ir šis vīriņš, vai ne? – čukstēja baznīcas vecākais, ar pūlēm valdīdams pārsteigumu.

– Nav ne mazākās jausmas. Skaidrs ir vien tas, ka viņam ar steigu jāsalāpa drānas, – attrauca Agnese.

– Tas ir Opija lietotājs.

Arī šoreiz Agnese bija pārliecināta, ka nav sadzirdējusi pareizi.

– Opija lietotājs? Tomass de Kvinsijs?

– Decembrī, kad tika pastrādātas visas tās slepkavības, es redzēju viņa portretu Illustrated London News. Avīzē bija teikts, ka viņš kādā veikalā ierakstīšot savu autogrāfu ikvienā nopirktajā viņa grāmatā. Necienīgi tā pelnīt iztiku, ja gribat zināt manas domas. Ziņkāres mākts, es turp devos.

– Nesakiet, ka viņš parakstīja TO grāmatu! – Agnese pieklusināja balsi, nepateikdama skaļi bēdīgi slavenā darba “Angļu opija lietotāja grēksūdze” nosaukumu.

– Ja viņa vārds bija uz vāka un kāds vēlējās grāmatu iegādāties, viņš bija gatavs ierakstīt tajā savu autogrāfu. Skandalozi ģērbtā sieviete ir viņa meita. Ikreiz, kad viņš grāmatveikalā bāza roku aiz mēteļa, gribēdams izņemt flakonu, viņa pūlējās novirzīt tēva domas, pienesdama tasi tējas.

– Apžēliņ! – Agnese nomurmināja. – Vai spriežat, ka flakons bija pildīts ar opija tinktūru?

– Ar ko gan citu? Kamēr es maliņā vēroju, de Kvinsijs izdzēra kādas piecas tases tējas. Padomājiet vien, kādu daudzumu opija tinktūras viņš būtu izlietojis, ja tur nebūtu viņa meitas. Laikam nevajag uzsvērt, ka es nevienu viņa darbu nenopirku.

– Nevajag. Kurš gan gribētu lasīt viņa nožēlojamos savārstījumus? Kur nu vēl pirkt! Tomass de Kvinsijs, Opija lietotājs, mūsu Svētā Jēkaba baznīcā! Lai debesis stāv mums klāt!

– Un tas vēl nav viss, – turpināja baznīcas vecākais. Jaunumi satrieca Agnesi aizvien vairāk. – Viens no tiem diviem, kas pavada Opija lietotāju, ir Skotlendjarda detektīvs.

– Nevar būt!

– Es ik rītu ārstnieciskos nolūkos pastaigājos pa Pikadilistrītu. Mans ceļš ved gar lorda Pālmerstona savrupmāju. Šis vīrietis ierodas tur katru dienu deviņos. Esmu dzirdējis, ka vārtu sargs viņu uzrunā par “detektīvseržantu”.

– Par “detektīvseržantu”? Saki viens cilvēks!

– Tāpat es reiz dzirdēju vārtu sargu un šo detektīvu apspriežam citu detektīvu, kurš acīmredzot ievainots decembra slepkavību laikā. Šis otrs detektīvs atguva veselību lorda Pālmerstona savrupmājā. Opija lietotājs ar meitu arī tur apmetušies.

Agnese juta, ka no vaigiem atplūst asinis.

– Kurp šī pasaule nonāks?

Taču ložu uzraudze nedrīkstēja ilgi nodoties šādām pārdomām. Drīz ieradīsies īpašais viesis. Džentlmeņi tikām raidīja uz viņu nepacietīgus skatienus un gaidīja, kad viņiem atslēgs solus. Sieviete stingri satvēra atslēgu saišķi un dzīrās pieiet pie tiem, kas neapmierināti mīņājās vistuvāk, taču – it kā šim rītam pārsteigumu nebūtu gana – viņa ieraudzīja pa galvenajām durvīm ienākam pašu Nāvi.

* * *

Viktorijas laikmeta vidusposmā attieksmē pret nāvi valdīja stingras tradīcijas. Atraitnei, bērniem un tuviniekiem pienācās mēnešiem ilgi uzturēties mājās un valkāt sēru apģērbu – atraitnēm ne mazāk kā gadu un vienu dienu.

Tālab nebija brīnums, ka Agnesi redzētais satrieca. Apstulbušie baznīcēni atkāpās, dodot ceļu bargam vīrietim ar iekritušiem vaigiem, pilnīgi melniem svārkiem, vesti, biksēm un cimdiem. Tā kā karaliene Viktorija un princis Alberts neatzina vīriešiem citas apģērba krāsas kā vien melnu, pelēku vai tumši zilu, būtu grūti izskatīties drūmāk par Svētā Jēkaba dievnama apmeklētājiem, taču, salīdzinot ar šo svešinieku, baznīcēni izskatījās gluži vai uz svētkiem saposušies. Rokās viņš turēja cilindru ar sēru lenti, un no pleciem pār muguru slīga melns apmetnis.

Tērps apliecināja tik ārkārtīgas sēras, ka tādās gandrīz nekad cilvēks neparādījās publiski, ja nu vienīgi karsti apraudāta tuvinieka bērēs. Šādi ģērbies svētdienas dievkalpojumam, ienācējs piesaistīja uzmanību.

Turklāt viņš balstīja trauslu, vārgu sievieti, kuras sagumusī mugura liecināja par cienījamu vecumu. Arī viņas drānas pauda visdziļākās bēdas. No piķa melnās krepdešīna kleitas grubuļainās virsmas neatmirdzēja gaisma. Pie apaļās melnās cepurītes malām bija piestiprināts melns plīvurs. Rokās viņai bija melni cimdi. Sieviete spieda pie acīm melnu mutautiņu.

– Lūdzu, atslēdziet lēdijas Kosgrovas solu, – drūmais vīrietis sacīja Agnesei.

– Lēdijas Kosgrovas solu? – Agnese piepeši atskārta, kas ir šī sieviete. – Augstā debess, kas noticis?

– Lūdzu! – vīrietis atkārtoja.

– Bet lēdija Kosgrova atsūtīja ziņu, ka šārīta dievkalpojumu neapmeklēs. Es neesmu sagatavojusi viņas solu.

– Lēdiju Kosgrovu patlaban māc daudz lielākas rūpes un viņai nav vaļas uztraukties par nenoslaucītiem putekļiem.

Negaidīdams atbildi, kungs vadīja nedrošā gaitā ejošo sievieti pa vidējo eju. Jau otro reizi Agnese dzirdēja draudzi sačukstamies un manīja sev pievērstus skatienus. Viņi nonāca netālu no altāra, nogriezās pa labi un pagāja garām Opija lietotājam un viņa ērmoti ģērbtajiem pavadoņiem, kas sēdēja lorda Pālmerstona solā. Nelielā auguma vīrietis nemitējās šūpot pēdas.

Nākamā loža pirmajā rindā piederēja lēdijai Kosgrovai. Tā bija visizsmalcinātākā visā dievnamā un atradās pie sienas labajā pusē. Gadsimtu gaitā katrā ložas stūrī bija uzstādīts pa balstam un pāri soliem nostiepts audekls. Turklāt pie balstiem bija nostiprināti aizkari, kas caurvēja gadījumā lēdijas Kosgrovas ģimenei ļāva norobežot ložu no trim pusēm, atstājot vien skatu uz altāri. Tiesa, ložu apmeklētāji mēdza aizvilkt aizkarus arī siltās dienās, it kā tādēļ, lai varētu lūgties, citu baznīcēnu netraucēti, taču patiesībā droši vien dievkalpojuma laikā nosnaudās.

Kamēr Agnese atslēdza ložu, lēdija Kosgrova nolaida gar sāniem roku ar melno mutautiņu.

– Pateicos! – viņa sacīja vīrietim ar iekritušajiem vaigiem.

– Es palīdzēšu jums, kā vien varēšu, lēdija Kosgrova. Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību.

Viņš pasniedza sievietei melnu aploksni.

Lēdija Kosgrova skumji palocīja galvu, iegāja ložā un noslīga uz pirmā no trim soliem.

Izdzirdējusi kādu smalkjūtīgi iekāsējamies, Agnese pamanīja, ka uz durvju sliekšņa līdzās altārim stāv vikārs, gatavs sākt dievkalpojumu. Ērģelnieks nekavējoties sāka atskaņot dziesmu “Dieva dēls karā dodas”, un no arkveida griestiem atbalsojās koristu dziedājums. Dobji rībinot, draudze cēlās kājās. Agnese līdz ar sērīgo pavadoni atgriezās tuvāk izejai. Pagriezusies, lai apvaicātos par lēdijas Kosgrovas bēdu iemeslu, viņa pārsteigumā konstatēja, ka bargais vīrietis nekur nav redzams.

“Kur gan viņš palicis?” Agnese prātoja. Lūkodamās apkārt, viņa pamanīja, ka priekštelpā gaida tumši sarkanā mētelī ģērbies īpašais viesis. Pēdējo brīžu pārdzīvojumu dēļ sievietei nebija viegli apvaldīt strauji pukstošo sirdi.

* * *

“Dieva dēls karā dodas karalisku kroni gūt.”

Majestātiskās dziesmas pacilāto akordu pavadīts, vikārs Semjuels Hārdestijs aizsoļoja līdz altārim, palocījās pret to un pagriezās pret savu draudzi.

Lepns viņš pārlaida skatienu savai valstībai: kalpotāji un vienkāršie ļaudis stāvēja aizmugurē, bagātie un dižciltīgie – solos. Kuru katru brīdi parādīsies īpašais viesis. Ar smaidu cerēdams noslēpt mulsumu, vikārs ievēroja četrus trūcīgi ģērbtos dievlūdzējus, kas acīmredzot nebija Meifēras iedzīvotāji, bet neizskaidrojamā kārtā ieņēma lorda Pālmerstona ložu.

Vistālāk kreisajā stūrī atradās lēdijas Kosgrovas loža. Vikāru Hārdestiju satrieca tas, ka viņa uzvilkusi vismelnāko sēru apģērbu. Tobrīd lēdija Kosgrova atplēsa melnu aploksni un, nepacēlusi plīvuru, izlasīja vēstuli, tad atraisīja nostiprinātos aizkarus un aizvilka tos ciet.

Nu viņa bija noslēpta visiem, vien mācītājam Hārdestijam ne, nometās uz ceļiem pie sola un atbalstīja pieri pret šķērskoku.

Ar acs kaktiņu samanījis pazibam kaut ko tumši sarkanu, vikārs pievērsās baznīcas pretējai pusei.

Tumši sarkanā plaiksna kļuva aizvien lielāka un spilgtāka. No pūļa iznāca izskatīgs gaišmatis armijas virsnieka uniformā ar spožām pogām. Kaut arī viņa staltā, taisnā mugura liecināja par disciplinētību un apņēmību, kalsenie, elegantie vaibsti pauda domīgumu, un gudro acu skatiens slēpa sāpes, rosinot uz nojautu, ka par stingrību ir maksāts dārgi – un šīs lielās cenas visredzamākā pazīme bija ievainota labā roka, kas karājās pleca saitē. Viņu pavadīja jauna, daiļa sieviete un viņas vecāki.

Šis īpašais apmeklētājs bija pulkvedis Entonijs Tresks. Visa Londona nepārstāja runāt par viņa drošsirdību Krimas karā – par to, kā Sevastopoles aplenkumā pulkvedis viens pats bija aizsūtījis nāvē trīsdesmit ienaidniekus. Izlietojis visas šautenes patronas, brašais vīrs ar bajoneti rokās bija vadījis uzbrukumu augšup pa asinīm slacītu nogāzi un izcīnījis uzvaru. Viņš bija saliedējis nogurušos karavīrus un atvairījis pusduci ienaidnieka ofensīvu – un, ja tas nešķiet pietiekami neikdienišķi, viņš bija izglābis karalienes brālēna Kembridžas hercoga dzīvību, kad ienaidnieka spēki aplenca hercoga vienību.

Kad Tresks atgriezās Londonā, karaliene Viktorija iecēla viņu bruņinieka kārtā. The Times aprakstīja brīdi, kad karaliene nosaukusi pulkvedi par seru, bet viņš lūdzis arī turpmāk uzrunāt viņu militārajā pakāpē “par godu visiem varonīgajiem kareivjiem, ar kuriem kopā es karoju, un īpaši par godu tiem, kas krita šajā nolāpītajā karā”. Izdzirdējusi vulgāro frāzi, karaliene nobālēja, un Tresks uz karstām pēdām piemetinājis: “Atvainojiet par tik vaļīgu valodu, Jūsu Majestāte. Šāds paradums man saglabājies no tiem gadiem, kad būvēju dzelzceļus.” Turklāt Treskam ar tēvu piederēja dzelzceļi, kas ienesa bagātīgu peļņu. Viņš bija turīgs, glīts kara varonis. Klīda runas, ka dziļi sirdī viņš neieredz to, cik ideāls ir.

Kamēr dziesma aizvibrēja gaisā, svarīgie viesi nonāca tuvāk altārim. Kad Agnese piesteidzās atslēgt ložu, pulkvedis Tresks palaida savu burvīgo pavadoni un viņas vecākus pa priekšu, tad apsēdās pats.

Gari izskanēja dziesmas beidzamais ērģeļu akords. Svētā Jēkaba baznīca iegrima cēlā klusumā.

Mācītājs Hārdestijs plati pasmaidīja.

– Vissirsnīgākie sveicieni visiem, kas ieradušies, un jo īpaši es vēlos cildināt pulkvedi Tresku. Viņa varonība iedvesmo mūs visus.

Daži draudzes locekļi pacēla rokas, it kā grasīdamies aplaudēt, taču laikus atģida, kur atrodas.

Vikārs palūkojās pa kreisi, uz lēdiju Kosgrovu, kura bija palikusi tupam uz ceļiem, atspiedusi pieri pret ložas margu.

– Ikreiz, kad mums uzkrautā nasta šķiet pārlieku smaga, paturiet prātā grūtības, kādas izcieš mūsu brašie kareivji. Ja viņi spēj būt stipri, arī mums tas ir par spēkam. Nav tāda posta, ar kuru Dievs mūs pārbauda un kuru mēs nevaram pārciest. Kad Tas Kungs ir mūsu pusē… – Vikārs uz mirkli saminstinājās, jo pamanīja tumšsarkanu strēli. Taču šoreiz tā nebija pulkveža Treska tumšsarkanā uniforma. Tas bija šķidrums uz grīdas iepretim lēdijas Kosgrovas solam. Ievērojot mācītāja Hārdestija vilcināšanos, ļaudis šur tur nedroši sačukstējās. – Patiesi, kad Tas Kungs ir mūsu pusē…

Tumšsarkanā peļķe pletās. Tā šķita plūstam no lēdijas Kosgrovas ložas durtiņu apakšas. “Vai Viņas Gaišība ir kaut ko izlējusi?” ieprātojās mācītājs Hārdestijs. “Vai viņa nejauši nometusi uz grīdas kādu zāļu pudelīti?”

Neizprotamā kārtā lēdija Kosgrova šķita virzāmies vienlaikus uz divām pusēm. Melnā plīvura aizsegtā seja vērsās augšup, tikām ķermenis slīga atmuguriski.

– Mans Dievs! – iesaucās vikārs.

Lēdijas Kosgrovas galva liecās atpakaļ, un vikārs ieraudzīja viņas muti, taču tā kļuva aizvien platāka un dziļāka un… Augstā debess, tā nebija lēdijas Kosgrovas mute! Mutes nemēdz būt tik platas un sarkanas.

Viņai bija pārgriezta rīkle no vienas auss līdz otrai, un galva bija atgāzusies atpakaļ, acis neaptveramā kārtā raudzījās tieši uz griestiem, kamēr ķermenis turpināja slīgt lejup.

– Nē!

Mācītājs Hārdestijs atkāpās no altāra un, drudžaini rādīdams ar pirkstu, lūkojās uz tumšsārto lāmu, kas pletās aizvien lielāka.

Arī brūce lēdijas Kosgrovas kaklā vērsās plašumā un dziļumā – galva slīga atpakaļ, draudot atdalīties no rumpja.

Vikārs kliedza.

* * *

No Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmatas

Nakts migla izklīda, un stiprs vējš izgaiņāja mākoņus rīta debesīs. Par sauli spožāks bija vien lorda Pālmerstona dedzīgais smaids, kad viņš sasveicinājās, acīmredzami cerēdams mūs redzēt beidzamo reizi.

Priecīgs atbrīvoties no mums, viens no varenākajiem Anglijas politiķiem sagaidīja mani un tēvu savas savrupmājas pirmajā stāvā un sirsnīgi spieda mums roku. Par spīti kara izraisītajai krīzei, kas kalpoja par iemeslu valdības krišanai, lorda Pālmerstona balss skanēja aizrautīgi.

“Neatliekamas valstiskas darīšanas liedz man būt mājās, kad atgriezīsieties no dievkalpojuma.” Vecišķo acu spožo mirdzumu izcēla tumši krāsotā vaigu bārda. “Taču varat būt droši, ka ceļasomas jūs jau gaidīs un mana kariete katrā ziņā būs sagatavota, lai aizgādātu jūs uz dzelzceļa staciju.”

Pēc slepkavībām decembrī lords Pālmerstons pats mums ar tēvu piedāvāja apmesties kalpotāju istabās savrupmājas augšstāvā, kamēr atžirgstam. Tāpat viņš uzstāja, lai inspektors Raiens atgūst tur veselību. Neviens no mums neloloja ilūzijas, ka Viņa Gaišība tā rīkojas, nesavtīgu iemeslu vadīts. Bijušais kara ministrs un ārlietu ministrs tagad ieņēma iekšlietu ministra amatu, tādējādi būdams atbildīgs gandrīz par visu, kas norisinās Angli jā, īpaši par valsts drošības un kārtības jautājumiem. Es manīju valstsvīra bažas, ka izmeklēšanas laikā mēs varbūt esam nākuši uz pēdām noslēpumiem, kas varētu viņu kompromitēt. Viņš bieži atrada izdevību uzdot šķietami nevainīgus jautājumus, uz kuriem dotas atbildes palīdzētu noskaidrot, vai mēs zinām to, ko nevajadzētu. Taču mūsu atbildes nesniedza viņam pienācīgu apgaismību. Es nevaru viņam pārmest to, ka viņš pēc septiņām nedēļām mums vispieklājīgākajā manierē mudināja pamest šo mājokli. Nudien, es brīnos, ka viņš mūs tik ilgi pacieta – precīzāk sakot, pacieta tēvu, kura nebeidzamā soļošana, kas palīdzēja ierobežot opija tinktūras patēriņu, nepārprotami tracināja Viņa Gaišību.

Pirms vairākām dienām dziļi naktī, kad Svētā Jēkaba baznīcas zvani nosita trīs, es nokāpu uz balles zāli, lai aizvestu prom tēvu, kurš soļoja turp un atpakaļ – dipoņa atbalsojās visā savrupmājā.

Apstājusies turpat aiz balles zāles durvīm, es pamanīju lordu Pālmerstonu mājastērpā. Viņš ar trijžuburu svečturi rokā sirdīgi uzrunāja tēvu.

– Dievs tēvs, cilvēk! Vai tad jums no opija nenāk miegs?

– Gluži pretēji. Saskaņā ar braunismu…

– Braunismu? Kas tas, pie velna?

– Džons Brauns šo savu medicīnas sistēmu radīja Edinburgas universitātē. Varbūt jūs, milord, studēdams šajā universitātē, esat dzirdējis par viņa darbu “Elementa Medicinae”?

– Es neko neesmu dzirdējis par kaut kādu braunismu. – Šī teorija vēsta, ka ārsti pārspīlē un padara medicīnu sarežģītāku vienkāršo cilvēku priekšstatos, lai viņus maldinātu un iedvestu viņiem bijību pret ārstu dižajām zināšanām.

– Sevi par pārspīlēti zinošiem uzskata ne tikai ārsti, bet arī juristi un politiķi. Beidzot jūs esat sācis jēdzīgi spriest, – piezīmēja lords Pālmerstons.

Stāvēdama tumšajā gaitenī pie zāles un vērodama sarunbiedrus, es piepeši jutu kādu nostājamies man līdzās un iztrūkos. Aši pagriezusies, es ieraudzīju, ka man piebiedrojusies lēdija Pālmerstone. Nama saimnieka svečtura mestā gaisma ļāva sazīmēt viņas grumbainos, satraukuma pilnos sejas vaibstus. Es gaidīju kundzes pārmetošo skatienu par noklausīšanos, taču viņas sejas izteiksme drīzāk pauda bažas par Viņa Gaišības dompilno bezmiegu, gluži tāpat kā es raizējos par tēvu.

Mēs pamājām ar galvu viena otrai un pievērsām uzmanību sarunai, kas risinājās balles zālē.

– Milord, Brauna medicīnas sistēma uzskata, ka slimības izraisa vai nu pārāk liels, vai pārāk mazs kairinājums. Kad šie pretstati ir līdzsvarā, cilvēks ir pie labas veselības, – tēvs turpināja klāstīt.

– Patlaban… – lords Pālmerstons nolika svečturi uz galda, un viņa balsī bija dzirdams pārgurums. – …es ciešu no pārāk liela kairinājuma.

– Kara un valdības sabrukuma dēļ, milord? Jums uz pleciem noteikti gulst milzum daudz pienākumu.

– Runas par karu man izraisa galvassāpes. Lūdzu, atbildiet! Daži cilvēki mirst, ieņēmuši ēdamkaroti opija tinktūras, turpretim jūs patērējat to veselām uncēm un ne tikai staigājat apkārt, bet arī nerimstat staigāt. Kādēļ opijs neatņem jums spēkus?

– Brauna sistēma uzskata opiju par uzbudinošu, mi lord. Tas ir visspēcīgākais no visiem līdzekļiem, kas uztur dzīvību un atjauno veselību.

– Ha!

– Tā ir patiesība, milord. Studēdams universitātē, es pirmo reizi pamēģināju opija tinktūru, lai dziedētu slimību, un sajutu gluži vai taustāmus enerģijas uzplūdus. Piepeši manī modās spars jūdzēm tālu klaiņot pa pilsētu. Tirgos un drūzmā uz ielas es visapkārt dzirdēju neskaitāmu sarunu druskas. Apmeklēdams koncertus, es saklausīju agrāk nedzirdētas notis un līdzi melodijām pacēlos neiedomājamos augstumos. Es šādi soļoju tādēļ, ka tas palīdz mazināt opija kairinājuma ietekmi, atstājot vienīgi tā dziedinošo iespaidu.

– Es savukārt vēlētos, lai mazinātos manas sasodītās galvassāpes.

Stāvēdama man blakus pustumsā pie balles zāles, lēdija Pālmerstone stingri satvēra mani aiz rokas.

– Ja atļauts piedāvāt… – Tēvs izņēma no mēteļa kabatas savu opija tinktūras flakonu. – Tas remdēs jums galvassāpes.

– Karaliene mani neieredz tik ļoti, ka vienīgi priecātos, ja uzzinātu, ka esmu kopā ar jums lietojis opiju.

– No viena malka neizveidosies pieradums, milord. Taču, ja atsakāties izbaudīt opija tinktūras dziedinošo iespaidu, es ierosinu jums paieties man līdzi. Labākajā gadījumā šāda izkustēšanās līdzsvaros jūsu nervu sistēmas sastrēgumu, sliktākajā uzdzīs jums miegu.

– Tas būtu kā Dieva sūtīts.

Abas ar lēdiju Pālmerstoni, kavēdamās pustumsā pie balles zāles durvīm, mēs vērojām abus vīriešus uzsākam pastaigu. Tēvs pat ar savām strupajām kājām drīz vien aizsteidzās iekšlietu ministram priekšā. Tas bija nesaderīgs pāris – tēva miniatūrais augums pretstatā lorda Pālmerstona slaidajam stāvam un varenajām krūtīm.

– Savam vecumam jūs esat visnotaļ ņiprs, – lords Pālmerstons negribot atzina.

– Paldies, milord. – Tēvs neaizrādīja, ka ir tikai gadu jaunāks par septiņdesmit gadus veco lordu Pālmerstonu. – Es raugu ik dienas nostaigāt vismaz divdesmit jūdzes. Pagājušajā vasarā es šādi pieveicu tūkstoš sešsimt jūdzes.

– Tūkstoš sešsimt jūdzes. – Lords Pālmerstons izklausījās pārguris, vien atkārtodams šo vārdus.

Tēvs pirmais nonāca pie zāles pretējās sienas un pagriezās.

– Laikraksts The Times ir ieviesis jaunu, proti, kara korespondenta amatu, – lords Pālmerstons nomurmināja.

– Jā, es esmu lasījis Viljama Rasela sūtījumus no Krimas, – tēvs atteica.

– Rasels nestāsta patiesību par karu.

– Situācija tomēr nav tik ļauna, kā viņš raksta? Atmaskojiet viņa melus, milord.

– Kaut tie būtu meli! Nekompetences dēļ mums karā klājas vēl sliktāk, nekā Rasels apgalvo. Kurš gan to būtu iedomājies? Žurnālistam piemīt vara sacelt tādu jezgu, kas spēj gāzt valdību. Ak mūžs! Mana galva…

Nākamajā rītā lords Pālmerstons izturējās tik noraidoši, it kā saruna, kas šķita paveram ceļu tikko plaukstošai draudzībai, nav notikusi. Iespējams, viņš bija nokaunējies par to, ka izrādījis vājumu. Kļuva skaidrs, ka man un tēvam pienācis laiks atstāt šo namu, kaut arī tas nozīmētu nepatīkamu sastapšanos ar daudzajiem mūsu parādu piedzinējiem Edinburgā.

Inspektors Raiens (kuru es privātos apstākļos saucu kristītajā vārdā par Šonu) bija atveseļojies no savām vainām tiktāl, ka varēja pavadīt mūs uz baznīcu. Mums piebiedrojās arī jaunizceptais detektīvseržants Bekers (viņu es uzrunāju par Džozefu). Mūsu pirmajā tikšanās reizē, kas norisinājās pirms septiņām nedēļām, es nevarēju nejust dabisku nepatiku pret abiem policistiem, kuri turēja manu tēvu aizdomās par slepkavošanu. Taču, kad mēs visi četri apvienojām spēkus cīņā pret briesmām, kas draudēja ne tikai mums, bet arī visai Londonai, manī modās aizvien siltākas jūtas pret šiem abiem vīriešiem – lai gan katrā gadījumā tās izpaudās dažādi.

Divdesmit piecus gadus vecais Džozefs ir tikai četrus gadus vecāks par mani. Jaunība gluži dabiski raisa saikni starp mums, un es atzīstu viņa sejas vaibstu pievilcību. Turpretī četrdesmitgadīgais Šons ir turpat divpadsmit gadus vecāks par mani. Parastos apstākļos tas mūsu attiecībās radītu lielu plaisu, taču patiesībā mani valdzina viņa pārliecība un pieredze. Es manīju abu policistu sāncensību, taču neviens no mums neuzdrošinājās par to bilst skaļi, un, visticamāk, tas arī nekad nenotiks, ņemot vērā to, ka šis būs pēdējais mūsu kopā pavadītais svētdienas rīts. Atbilstošā kārtā mēs bijām iecerējuši apmeklēt dievkalpojumu un pateikties Tam Kungam par mūsu dzīvi un mūsu draudzību.

* * *

Vikārs nemitējās kliegt. Baznīcēnu čuksti pārvērtās murmināšanā. Vai cienījamais Hārdestijs ir pēkšņi šķīries no prāta? Debesu vārdā, kāpēc viņš rāda uz lēdijas Kosgrovas solu?

Vispārējais apjukums vērtās apstulbumā, kad viens no slaidajiem plukatām, kas iepriekš bija sēdējis lorda Pālmerstona ložā, izlēca no tās un aizsteidzās turp, kur rādīja baznīckungs.

Hārdestija balsij pievienojās sievietes spiedziens. Pēc tam vēl viens. Pulkvedis Tresks, kuram bija ierādīta loža iepretim altārim, atvēra durtiņas. Ar kreiso roku pieturēdams saiti, kurā balstījās labā, viņš iznāca jomā, lai noteiktu sajukuma cēloni. Citi džentlmeņi acīmredzot nosprieda, ka varētu doties varonim līdzi.

– Lai Dievs stāv mums klāt! – viens no šiem džentlmeņiem iesaucās.

– Asinis! Visa grīda vienās asinīs! – otrs piebalsoja.

Kliedzieniem pieņemoties spēkā, draudze sadalījās divās daļās – vieni traucās tuvāk altārim, lai izdibinātu jezgas iemeslu, otri bēga uz lielo durvju pusi. Augstmaņi sadūrās ar augstmaņiem, lēdijas ar lēdijām. Pūlis gandrīz sabradāja ložu uzraudzi Agnesi, taču baznīcas vecākais paguva paraut sievieti malā.

– Asinis!

– Nost no ceļa!

Vikārs metās pie lēdijas Kosgrovas, taču sapinās talārā un klupa. Plukata, kurš bija izlēcis no lorda Pālmerstona sola, paspēja laikus viņu satvert un pavilkt atpakaļ, citādi garīdznieks būtu iekritis tumšsārtajā lāmā, kas arvien izplūda uz grīdas.

Otrs plukata atslēdza lorda Pālmerstona ložas durtiņas un aizšķērsoja ceļu dažiem, kas tiecās nonākt pie altāra.

– Es esmu Skotlendjarda detektīvinspektors! – viņš, pacēlis žetonu, sauca. – Saglabājiet mieru! Atgriezieties savās vietās!

Skotlendjarda detektīvs? Daudzus tas pārsteidza vēl vairāk. “Te, mūsu vidū? Meifērā? Svētā Jēkaba baznīcā?”

Panika palielinājās.

– Jūs stāvat man ceļā, – kāds džentlmenis brīdināja citu, piedraudēdams ar spieķi.

– Stāt! – uzkliedza inspektors, paceldams žetonu augstāk. – Atgriezieties savos solos! Norimstiet, iekams kāds dabū ciest.

– Iekams vēl kāds dabū ciest, – kāds lords neatlaidīgi piebalsoja un uzsauca citam lordam: – Nost no ceļa!

Pulkvedis Tresks atgriezās ložā un uzkāpa uz sola. Jau tā garais augums tagad ļāva viņam noraudzīties baznīcēnos no augšas.

– Uzklausiet mani! – viņš noskaldīja tik valdonīgā balsī, kāda varētu piemist vienīgi vīram, kurš būvējis dzelzceļus, vai virsniekam, kurš nule atgriezies no Krimas elles. – Jūs! Un tas attiecas arī uz jums, ser! Uz visiem! Klausiet inspektora lūgumam un dodieties atpakaļ uz saviem soliem! – Jezga turpinājās. – Piķis un zēvele! – pulkvedis Tresks nolamājās. Tas piesaistīja uzmanību. Tik rupjā valodā Svētā Jēkaba baznīcā vēl neviens nebija runājis. – Velns un elle, dariet, ko jums liek!

Satriektie baznīcēni teju pārakmeņojās. Dažas dižciltīgas lēdijas, iespējams, nekad dzīvē nebija tādus izteicienus dzirdējušas. Dažiem pavērās mutes. Daudziem iepletās acis. Kāda sieviete saļima.

– Jo drīzāk mēs nodibināsim kārtību, jo drīzāk saņemsim atbildes! Vai jūs negribat zināt, kas šeit noticis?

Apelēdams pie cilvēku ziņkāres un izteikdamies skarbākiem vārdiem, pulkvedis Tresks panāca, ka draudzes locekļi pamazām atgriezās savos solos.

Inspektors, kurš bija tikpat garš kā pulkvedis, sekoja viņa paraugam un uzkāpa uz sola. Īram raksturīgie rudie mati piesaistīja ne mazāk uzmanības kā viņa žetons.

– Es esmu inspektors Raiens! Vīrs, kurš sarunājas ar vikāru, ir detektīvseržants Bekers!

Vēl viens detektīvs!

Raiena paceltajā balsī varēja saklausīt sāpju atblāzmu. Viņš spieda kreiso plaukstu pie vēdera, it kā raudzīdams remdēt ievainojuma radītas mokas.

– Palieciet savās vietās! Mēs gribam parunāt ar jums visiem cerībā, ka esat pamanījuši ko noderīgu!

* * *

Bekers pieturēja vikāru, līdz tas atguva līdzsvaru, un tad apsviedās pret tumšsarkano lāmu ložas priekšā. Tā izplūda pa durtiņu apakšu. Uzmanīdamies, lai neiekāptu asinīs, Bekers atgriezās pie lorda Pālmerstona ložas un vēlreiz pārlēca pāri margām. Baznīcēni atkal noelsās. Dzelzs riņķiem noskrapstot gar stieni, viņš atrāva vaļā aizkaru un ielūkojās kaimiņu ložā.

Jūtot sev pievērstos daudzos skatienus, Bekers savaldījās, lai neizpaustu emocijas. Viņš bija domājis, ka pēc pārdzīvotajiem notikumiem pirms septiņām nedēļām viņu vairs nekas nespēs šokēt.

Sieviete, kuru viņš bija redzējis ieejam ložā, gulēja uz grīdas. Melnās drānas bija piesūkušās ar tumšsarkano šķidrumu, kas pletās visapkārt uz grīdas. Labajā rokā viņa bija sažņaugusi papīra lapu ar melnām apmalēm. Gan zīmīte, gan melnā aploksne bija notraipītas asinīm. Galva bija atgāzusies tik tālu, ka seja zem plīvura kārtām, šķiet, vērās uz kaut ko aizmugurē. Kakls bija pārgriezts tik dziļi, ka varēja saskatīt skausta kaulus.

Piecus gadus patrulējis uniformā, Bekers paraduma pēc pasniedzās pēc klabekļa, kas tolaik policistiem karājās pie jostas. Viņš bija gatavs atlocīt koka rokturi, izskriet no baznīcas uz ielas un spēcīgi iegriezt instrumentu. Skaļo troksni sadzirdētu citi konstebli pat ceturtdaļjūdzes attālumā. Taču viņam, protams, vairs nebija ne klabekļa, ne instrumentu jostas. Tagad Bekers bija detektīvseržants civildrēbēs un viņa pienākums bija ne tikai saukt papildspēkus, bet arī uzņemties vadību.

Kāds nostājās blakus, un viņš pagriezās. Lorda Pālmerstona ložā bija ienācis vikārs. Ieraugot asiņaino ainu, garīdznieks nobālēja un saļodzījās. Bekers satvēra mācītāju un lēni nosēdināja uz sola.

Pēkšņi līdzās parādījās vēl kāds – de Kvinsijs. Mazais vīriņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai palūkotos pāri starpsienai. Groteski izplājies līķis, milzum daudz asiņu – visas šīs šausmas nelikās viņu nekādi ietekmējam, ja nu vienīgi viņa skatiens tapa vēl spraigāks.

– Kā jūtaties? – Bekers apvaicājās.

Opija lietotāja zilās acis bija cieši piekaltas līķim, un viņš palika atbildi parādā. Piedevām pirmo reizi šajā rītā viņš bija pārstājis knosīties.

– Nesaprotu, kāpēc es taujāju. Dabiski, ka jūs šādās situācijās jūtaties kā zivs ūdenī, – Bekers novilka. Viņš pagriezās pret Emiliju, kura bija palikusi sēžam un vēroja tēvu. – Un jūs, Emilij? Kā jūtaties?

– Kas tur redzams?

– Tā sieviete melnā.

– Mirusi? – Emilija jautāja.

– Jā.

– Varbūt viņa krizdama atsitusi galvu? Tas varēja būt negadījums.

– Man ir aizdomas, ka tur slēpjas kas vairāk.

Kāds cits varbūt nerimtu tincināt Bekeru. “Vai viņa ir noslepkavota? Kā? Kādēļ tik daudz asiņu? Vai mums visiem gals klāt?” Taču Emilija uztvēra Bekera skaļi neizteikto mājienu un apņēmīgi palocīja galvu.

– Pildiet savu pienākumu, Džozef. Par mums ar tēvu neliecieties ne zinis.

– Jā, pirms septiņām nedēļām jūs vairāk nekā skaidri izrādījāt savu nervu stingrību, – Bekers attrauca.

Tajā brīdī pie ložas pienāca Raiens un apstājās pie asiņu peļķes.

Viņam sekoja pulkvedis Tresks. Ieraudzījis Emiliju, virsnieks it kā norūpējies sarauca pieri. Emilija neviļus samulsa. Pulkveža sejas izteiksme liecināja, ka viņš jauno sievieti ir redzējis agrāk, taču viņai nebija ne jausmas, kad tas gadījies.

Jau nākamajā mirklī Tresks pagriezās pret mirušās sievietes ložu. Viņš bija pietiekami gara auguma un varēja ieskatīties tajā, neiekāpdams asinīs, un no redzētā viņa sejā saspringa vaigu muskuļi – jādomā, no izbrīna, nevis šoka. Protams, kara gaitās viņš neapšaubāmi daudzkārt redzējis vardarbīgas nāves upurus un nebija viegli pārsteidzams.

Virsnieks iztaisnojās.

– Kā varu līdzēt, inspektor?

– Mēs nedrīkstam pielaist cilvēkus šeit, tuvumā, – Raiens viņam paskaidroja. – Ja pūlis te sāks drūzmēties, agrāk vai vēlāk kāds iekāps asinīs. Mēs nevarēsim izšķirt, kuras pēdas atstājis pūlis un kuras slepkava.

– Es apsolu to nepieļaut.

Pulkvedis nostājās aizsardzības pozā asiņu lāmai priekšā.

– Beker! – Raiens pagriezās.

– Nesaprotu, – jaunākais policists mulsa. – Kā slepkava iekļuva ložā, neviena neredzēts? Kā viņš spēja aizbēgt?

Raiens izklausījās tikpat apjucis.

– Jā, izliets tāds lērums asiņu, ka slepkava noteikti notraipījies. Pat šādā sajukumā viņš nevarētu atstāt baznīcu neievērots, ja vien nekļūtu neredzams. – Raienam iešāvās prātā kāda doma, un viņš sastomījās. – Varbūt viņš nav aizbēdzis.

– Jūs domājat, ka slepkava joprojām slēpjas kaut kur baznīcā? – Bekers strauji paraudzījās apkārt.

– Atved konsteblus! – Raiens pavēlēja. – Cik vien daudz vari atrast.

Garām pārbiedētu cilvēku rindām Bekers aizsteidzās pa centrālo eju.

– Sastādiet aizgājušo draudzes locekļu sarakstu! – nonācis pie lielajām durvīm, viņš izrīkoja baznīcas vecāko.

– Kad iziešu, aizbultējiet durvis un nevienu nelaidiet ārā!

* * *

Pa ausu galam dzirdēdams Bekeru aizskrienam, Raiens pievērsās vikāram.

Mācītājs sēdēja lorda Pālmerstona ložā, sakņupis un galvu noliecis teju līdz ceļgaliem.

Blakus sēdēja Emilija, kā mierinādama uzlikusi roku vīrietim uz pleca. – Tieši tā. Pieliecieties. Elpojiet lēni un dziļi.

– Vikār, vai spēsiet atbildēt uz dažiem jautājumiem? – Raiens vaicāja. – Es dzirdēju, ka džentlmenis, kas pavadīja šo sievieti, godāja viņu par lēdiju Kosgrovu.

– Jā, tāds ir viņas vārds.

– Es esmu dzirdējis par lordu Kosgrovu. Viņš vada komiteju, kas pārrauga cietumu sistēmu.

– Tas ir viņas vīrs, – vikārs paskaidroja.

– Kālab viņa tērpusies sērās? Vai lords Kosgrovs ir miris? – Vēl vakar redzēju lordu, un viņš bija pie labākās veselības. – Vikāra balss skanēja slāpēti, jo viņš joprojām sēdēja, zemu noliecis galvu. – Ieraugot šorīt lēdiju Kosgrovu sērās, es biju ārkārtīgi pārsteigts.

– Vai jūs saskatījāt to, kas viņai uzbruka? – Raiens tincināja.

– Neviena cita es ložā neredzēju. – Vikāra pleci nodrebēja. – Viņa bija nometusies uz ceļiem un balstīja pieri pret nodalījuma sienu. Piepeši es pamanīju uz grīdas izplūstam asinis. Pēc tam lēdija sāka slīgt lejup un pamazām atgāza galvu atpakaļ. Lai Dievs mūs sargā! Kā tas varēja notikt, kā tas ir iespējams?

– Lēni un dziļi ieelpojiet, – Emilija deva padomu.

Raiens piegāja pie starpsienas, kas atdalīja lorda Pālmerstona un lēdijas Kosgrovas ložu.

De Kvinsijs joprojām stāvēja un lūkojās pāri starpsienai uz līķi.

– Vai dzirdējāt, ko viņš stāstīja? – Raiens jautāja. Nelielā auguma vīrs domīgi palocīja galvu. – Uzbrucējs noteikti slēpies ložas aizmugurē zem sola, – Raiens sprieda. – Vikāra uzmanību saistīja svarīgais viesis.

– Iespējams, – de Kvinsijs atzina.

– Citas iespējas es neredzu. – Raiens runāja klusi, lai neviens nevarētu noklausīties. – Ja slepkava sadomātu pašķirt aizkarus un iekāpt ložā no aizmugures vai sāniem, kāds no draudzes viņu būtu redzējis. Ja viņš tuvotos no priekšpuses, tad mēs paši viņu ieraudzītu no savas ložas. Visos šajos gadījumos lēdija Kosgrova gribot negribot ievērotu uzbrucēju un noteikti pagūtu iekliegties. Vienīgā iespēja slepkavam būtu paslēpties ložā zem sola un tad piezagties sievietei no aizmugures. Uzbrukuma brīdī visu domas saistīja pulkveža ierašanās un dziesma.

– Iespējams, – de Kvinsijs atkārtoja.

– Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs saskatāt manā loģikā kādu nepilnību?

– Lēdijas Kosgrovas plīvurs ir palicis neskarts.

– Protams! Cirtiens bija nāvējošs, slepkavam vajadzēja atgāzt sievietes galvu un pacelt plīvuru, lai piekļūtu kaklam, – Raiens skaidroja.

– Taču tad lēdijai Kosgrovai rastos izdevība pretoties vai iekliegties, – de Kvinsijs secināja. – Turklāt, ja slepkava tā rīkotos, kustības varētu piesaistīt vikāra uzmanību.

– Tomēr viņš neko neievēroja, – Raiens uzsvēra.

– Neizprotams risks, kaut gan citādā ziņā šis cilvēks rūpīgi izplānojis noziegumu. Jāatzīst, ka mēs atļaujamies milzīgu pieņēmumu, – de Kvinsijs prātoja.

– Kādu pieņēmumu?

– Inspektor, lūdzu, atsauciet atmiņā Imanuelu Kantu.

– Imanuelu? Jūs taču nedomājat atkal skandināt šo vārdu!

– Pirms septiņām nedēļām dižā filozofa uzdotais jautājums izrādījās neizmērojami lietderīgs. Tas skanēja: “Vai pastāv objektīva realitāte?”

– “Vai varbūt realitāte ir tikai mūsu domās?” Šis jautājums padarīs mani traku.

– Mēs dzirdējām, ka sievietes pavadonis nodēvēja viņu par lēdiju Kosgrovu, – de Kvinsijs atzīmēja.

– Jā.

– Mēs redzējām, kā sievieti ielaiž lēdijas Kosgrovas ložā. Arī vikārs nosauca viņu par lēdiju Kosgrovu, – de Kvinsijs piemetināja.

– Jā, jā, – Raiens viņu nepacietīgi steidzināja.

– Taču, kā mēs pieminējām pirmīt, ienācējas seju sedza plīvurs.

Atskārtis, uz ko otrs tēmē, Raiens izgrūda nesaprotamu vārdu, varbūt izteicienu, kuru baznīcā gadās dzirdēt reti.

– Kā mēs varam droši zināt, ka tā bijusi lēdija Kosgrova? – de Kvinsijs jautāja.

Raiens pagriezās. – Vikār, vai jūs bieži redzaties ar lēdiju Kosgrovu?

– Jā, bieži. Vakar viņa uzaicināja mani kopā iedzert tēju. – Paldies. Pulkvedi Tresk… – Izgājis no ložas, Raiens piegāja pie pulkveža. – Es gribu lūgt, lai paveicat varoņa cienīgu darbu, – viņš klusā balsī ierunājās.

– Varoņi ir tie vīri, kuri krita kaujā man blakus, – Tresks atteica.

– Es saprotu. Taču, kā man bieži liek saprast misters de Kvinsijs, dažādiem cilvēkiem realitāte ir dažāda.

– Kā, lūdzu?

– Vai jūs ļautu vikāram uz mirkli uzlūkot jūs kā varoni? – Kas man jādara? – apmulsis atteica pulkvedis. Uzklausījis Raiena skaidrojumu, Tresks savilka seju drūmā izteiksmē. – Jā, un arī vikārs būs spiests rīkoties varonīgi.

Viņi atgriezās lorda Pālmerstona solā.

– Vikār, – ierunājās pulkvedis Tresks, – lūdzu, paraugieties uz mani! – Mācītājs pacēla galvu. Viņa seja bija pelēka. Pulkvedis Tresks pavēstīja: – Es jums pastāstīšu to, ko nekad nevienam neesmu izpaudis. – Vikāra pierē iegūla vēl dziļākas grumbas. Tresks turpināja: – Kad kaujas laikā mums uzbruka ienaidnieks, man nāves bailēs drebēja kājas. Es teju kritu dubļos un slēpos zem līķiem.

Mācītājs samirkšķināja acis un atzina:

– Grūti noticēt, ka tādu vīru kā jūs arī nomāc bailes.

– Mēs alkstam noslēpties. Taču mums tik un tā ir jādara tas, kas nepieciešams, – pulkvedis Tresks skaidroja. – Vai jūs, vikār, spējat darīt to, kas nepieciešams?

– Man nav īsti skaidrs…

– Pēc īsa brīža es palūgšu jūs paskatīties pāri šai starpsienai.

– Bet tur guļ lēdija Kosgrova, – vikārs iebilda.

– Gluži tā. Jūs drīz uzzināsiet, ko es no jums prasu, – apliecināja pulkvedis Tresks. – Vai varat darīt to, kas nepieciešams? Vai spēsiet manis dēļ būt varonis?

Mazliet vilcinājies, baznīckungs pamāja.

– Lai kādas pūles jāpieliek, cīņā ar briesmoņiem spēkus līdzsvaro tādi vīri kā vikārs un pulkvedis, – skaļi prātoja de Kvinsijs.

– Un sevišķi tādi kā vikārs, – piebalsoja pulkvedis Tresks un pagriezās pret Raienu. – Tikai pasakiet, kad esat gatavs, inspektor.

Raiens dziļi ieelpoja un parāva augšup labo bikšu staru. Ieraugot, ka viņš izvelk nazi no maksts, kas piesprādzēta pie kājas, baznīcēni visi kā viens ieelsās.

Kad saules stari zaigodami atspulgojās no asmens, vēl dažiem skaļi aizrāvās elpa.

– Slepkava varbūt paslēpies zem viena no lēdijas Kosgrovas ložas soliem, – Raiens pačukstēja pulkvedim Treskam.

– Ja tā patiešām ir, es apsolu, inspektor, ka nežēlošu arī savu ievainoto roku un viņš, ja raudzīs bēgt, nekur tālu netiks.

– Labi, ka esat šeit, pulkvedi.

Citos apstākļos Raiens vilcinātos, taču šeit, pulkveža skatiena paskubināts, viņš saņēma drosmi un uzkāpa uz sola. Ar garajām kājām viņš vienā stiepienā bija pāri starpsienai un nostājās uz lēdijas Kosgrovas ložas priekšējā sola.

Atzveltne liedza ielūkoties zem otrā un trešā sola. Pat pieliecoties varēja samanīt vienīgi ēnas. Strauji elpodams un turēdams nazi pa tvērienam, Raiens nogūlās uz pirmā sola. Tik tikko sadzijušais vēders piespiedās pie sola dēļiem. Pūlēdamies aizgaiņāt domas par to, kas viņu varētu tur sagaidīt, Raiens nodūra galvu zemāk un paraudzījās zem sola – un vienlaikus arī zem abiem pārējiem soliem.

Bet uz grīdas neviena nebija. Juzdams, kā pie sola virsmas piespiestajās krūtīs pukst sirds, viņš pacēla acis, pavērās pulkvedī Treskā un de Kvinsijā, papurināja galvu un tādējādi apliecināja, ka slepkava nav atrodams.

– Vikār, lūdzu, piecelieties, – pulkvedis aicināja.

Lai neizbradātu asinis nozieguma vietā, Raiens palika guļam uz sola un pastiepa roku. Asiņu metāliskā smārda nomākts, viņš pabāza naža smaili zem plīvura, kas sedza mirušās sievietes seju. Tad viņš pasniedzās, cik vien tālu spēja, sajuta, kā iestiepjas šūtās brūces uz vēdera, parāva nost plīvuru un atklāja līķa seju.

– Vikār, vai tā ir lēdija Kosgrova? – pulkvedis Tresks vaicāja.

– Jā, lai Dievs mielo viņas dvēseli.

Raiens dzirdēja būkšķi un minēja, ka vikārs ir sabrucis.

– Atspiedieties pret mani, – ierunājās Emilija.

Spiests tuvināt galvu asiņu lāmai, Raiens pievērsās zīmītei, ko mirusī sieviete turēja plaukstā, un viņam izdevās to atsvabināt ar nazi. Satvēris zīmīti ar otru roku, viņš uzdūra uz naža asmens aploksni, kas, daļēji piesūkusies ar asinīm, gulēja uz grīdas.

Tad inspektors piecēlās no sola un nopētīja aploksni. Melna bija ne tikai aploksne, bet arī vaska zīmogs. Zīmīte bija rakstīta uz papīra ar melnu apmali – tādu parasti nosūtīja, paužot visdziļākās sēras.

“Kādu šaušalīgu vēsti lēdija Kosgrova saņēmusi, pirms tika noslepkavota?” Raiens prātoja un atlocīja saburzīto zīmīti.

Tajā bija tikai divi vārdi.

Viņš satriekts skatījās uz tiem un atskārta frāzes briesmīgo nozīmi, jo tā uzjundīja nevaldāmu atmiņu vilni.

Par notikumiem pirms piecpadsmit gadiem.

Par kliedzieniem, paniku un šaujamieroču uguni.

Par jukām un par neiedomājamo.

Piepeši Raiens strauji pacēla galvu. Pie baznīcas galvenajām durvīm kāds neganti klauvēja ar dūrēm.