Читать книгу Nāves inspektors - Deivids Morels - Страница 8

Kad Raiens ar Bekeru no nama izgāja uz ielas, vēsais vējš, par laimi, izgaiņāja no Raiena nāsīm nāves smārdu. Šeit skatienam pavērās aptuveni simts cilvēku pūlis, kas trokšņaini grūstījās un stumdījās, lauzīdamies piekļūt, cik vien tuvu spēja, un žēlojās par katru, kas aizspraucās priekšā. Vairākums pūlī bija sulaiņi biksēs un kamzoļos, istabenes un virtuves kalpotāji priekšautos. Nebūtu iedomājams, ka šie cilvēki bez atļaujas atstātu savas darbavietas, tālab jāpieņem, ka lordi un lēdijas ir sūtījuši viņus izdibināt kņadas cēloņus. Šķita, ka ikviens ir aizmirsis par salu, kas koda aizvien spēcīgāk, – tik interesanti notikumi te risinājās, un tik nopietni viņi bija uztvēruši rīkojumus noskaidrot visus sīkumus.

Nopētījis ziņkārīgo pūli, Raiens iztrūkās, pamanījis pazīstamu seju.

– Vai tā varētu būt Emilija?

– Augstais Dievs, tur ir viņas tēvs! – Bekers piebalsoja.

De Kvinsijam sazin kā bija izdevies izspraukties cauri ciešajai burzmai, kas tagad viņu spieda pie dzelzs žoga nama priekšā. Emilija cīkstējās viņam blakus un, pūļa grūstīta, lūdza konsteblam atļauju abiem ieiet pa vārtiem. Konstebls nemitējās raidīt viņu prom.

– Ejiet mājās! – cits konstebls sauca sanākušajiem. – Te nav, ko redzēt!

– Tad kāpēc policija staigā un klaušina, vai mēs esam redzējuši ko ērmotu? – ieprasījās kāds kalps.

– Nu, un jūs esat ko redzējuši? – konstebls atvaicāja.

Emilija kaut ko uzsauca Raienam, taču kņada aprija viņas teikto.

Raiens ar Bekeru steidzās lejup pa pakāpieniem.

– Šie divi ir kopā ar mums, – Raiens paziņoja konstebliem.

Kad Bekers atvēra vārtus, Raiens ievilka pa tiem Emiliju, kura savukārt rāva līdzi tēvu.

– Atbrīvot ceļu! – konstebls pavēlēja ļaudīm.

– Pastāstiet, kas te norisinās! – sauca reportieris.

– Mums jāizdomā, kurp jūs aizvest, Emilija, – Raiens teica, iepriecināts sievieti redzēt, taču karsti vēlēdamies, kaut tas būtu noticis citos apstākļos. – Šajā namā notikušas nelāgas lietas.

– Vēl ļaunākas nekā baznīcā? – apjautājās de Kvinsijs. Viņam bija sašķiebies mētelis, un tam izrauta poga.

– Tas atkarīgs no skatpunkta.

– Pats Imanuels Kants nebūtu pateicis labāk, – de Kvinsijs piezīmēja.

Vējš pieņēmās spēkā. Mākoņi grima zemāk un satumsa. Virpuļojošās sniegpārslas beidzot piespieda dažus apskaut savus nosalušos plecus un nozust.

– Šon, kad mēs ieiesim mājā, pabrīdiniet, kad man jānovēršas, – Emilija sacīja.

– “Kad mēs ieiesim mājā”? Bet es nupat paskaidroju… – Raiens rezignēti nopūtās. – Jā, kad mēs ieiesim mājā.

– Emilij, labāk visu laiku raudzīties griestos. Es jūs pavadīšu, – Bekers piedāvāja.

Sniega vētra nemitējās.

* * *

Jauno sievieti iekārtoja plīša krēslā viesistabā. Kamīnā klājās vakardienas uguns pelni.

– Es nedrīkstu iekurt uguni, lai jūs sasildītu, – Raiens atzina. – Pelnos varētu būt atrodami lietiskie pierādījumi.

– Saprotu.

– Bet no kurienes jūs uzradāties? Jums taču jābūt vilcienā.

– Tēvs atteicās paklausīt lordam Pālmerstonam.

– Atteicās? – Bekers pārsteigts atkārtoja.

– Baznīcā mēs neviļus dzirdējām vikāru nosaucam lorda Kosgrova adresi. Tēvs uzstājīgi vēlējās ierasties šeit.

– Atrast nebija nekādu grūtību. – De Kvinsijs līkņāja kāpņu pakājē, turpat aiz istabas durvīm, un pētīja mirušās kalpotājas ievainojumu, ar labo rādītājpirkstu teju aizskardams iedobumu galvaskausā. – Pirms piecdesmit trim ziemām es bieži lūdzu dāvanas Meifērā. Pazinu šo rajonu gandrīz tikpat labi kā Oksfordstrītu un Soho.

– Lords Pālmerstons… – Raiens uzsāka.

– Būs pārskaities. To es apzinos. – De Kvinsijs iedzēra no flakona opija tinktūru. – Baznīcā jūs minējāt, ka gan jūs, gan seržants Bekers esat redzējuši to pašu, ko mēs ar Emiliju. Taču mūsu sarunas pirms septiņām nedēļām visādā ziņā lika jums saprast, ka patiesībā tā vis nav.

– Veicot policijas izmeklēšanu, nepietiek vienīgi piesaukt Imanuela Kanta vārdu, – atcirta Raiens, ar pūlēm valdīdams izmisīgu sašutumu. – “Vai pastāv objektīva realitāte? Varbūt realitāte ir tikai mūsu domās?” Es jums varu gaužām droši apgalvot, ka realitāte pastāv ij pie ārdurvīm, ij pie kāpnēm. Vēl realitāte ir atrodama pagrabstāva virtuvē, un pavisam noteikti tā pastāv, piesieta pie krēsla bibliotēkā.

– Piesieta pie krēsla bibliotēkā? – de Kvinsijs atkārtoja. Pamanījis atvērtās durvis halles pretējā pusē, viņš devās turp.

– Ei, tur nedrīkst iet! – dežurējošais konstebls iebilda.

– Nekas, nekas, – Bekers viņu mierināja. – Es iešu viņam līdzi.

Raiens no jauna pievērsās Emilijai.

– Bet… kā jūs iztiksiet bez lorda Pālmerstona atbalsta? Naudas jums nav ne drusciņas. Kur jūs gulēsiet? Kā sagrabināsiet ēdamo?

– Tēvs apgalvo, ka spētu dzīvot uz ielas, tāpat kā septiņpadsmit gadu vecumā.

– Viņam tagad ir sešdesmit deviņi gadi! Kur paliksiet jūs pati?

– Viņš solās iemācīt man, kā izdzīvot tur, – Emilija paskaidroja, it kā tēvs būtu tikpat pārliecināts, ka abi spēs pārpeldēt Lamanšu.

– Bīstos, ka opijs beigu beigās ir saļodzījis viņam prātiņu, – Raiens norūca.

– Nāve… – Emilija noteica.

– Kas?

– Tēvs vienā laidā to piemin.

– Vai gribat sacīt, ka viņš nejūtas labi? – Raiens vaicāja.

– Var gadīties, ka viņš ar nepacietību gaida miršanu.

– Ak Dievs!

– Es domāju, ka viņš atgriezās te, lai, palīdzot jums, viņā atjaunotos dzīvotgriba un rastos mērķis, – Emilija prātoja.

– Inspektor? – sarunu pārtrauca de Kvinsijs, kurš stāvēja otrpus halles.

Raiens šķērsoja halli un atrada de Kvinsiju bibliotēkas istabā no dažādiem redzes punktiem pētām groteski novietoto upuri.

– Tas atstāj iespaidu, vai ne? – Raiens ieminējās.

– Caurdurtās acis, cilpa un likumu grāmata… tas viss kopā veido šedevru.

– Jādomā, ka nevar gaidīt citu secinājumu no cilvēka, kas sarakstījis darbu “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”.

– Upura poza liecina, ka slepkavības motīvs ir atriebība par netaisnību.

– Jā, diez vai tā ir laupīšana, – Raiens piekrita. – Acīs iedurtās rakstāmspalvas ir no sudraba. Pie vestes karājas zelta pulksteņķēde. Šajā telpā ir daudz citu vērtīgu mantu, bet rādās, ka nekas nav paņemts.

– Jūs pieminējāt virtuvi. Vai ir citi upuri? – de Kvinsijs vaicāja.

– Virēja un trauku mazgātāja, – Raiens atbildēja. – Acīmredzot laikā, kad norisinājās slepkavības, lēdija Kosgrova bija izgājusi no mājas.

Bekers panācās uz priekšu un apjucis jautāja:

– Kāpēc, pārradusies un atradusi nogalinātos mājiniekus, viņa neziņoja policijai? Kāpēc lēdija Kosgrova nevis sacēla trauksmi, bet gan apvilka sēru tērpu un devās uz Svētā Jēkaba baznīcu? To es nesaprotu.

– Vismaz viens upuris nav atrasts, – Raiens sprieda. – Augšstāva guļamistabu no vienas vietas klāj sakaltušas asinis.

De Kvinsijs paraudzījās līķim pāri plecam un nopētīja papīra lapiņu ar melno apmali, kuru Bekers bija atlicis atpakaļ starp atvērtās grāmatas lapām.

– Tur rakstīts Edvarda Oksforda vārds.

– Izklausās, ka jums tas ir pazīstams, – Raiens norādīja.

– Kā gan citādi?

– Tēvs, es nesaprotu. Kas ir Edvards Oksfords?

Emilijas klātbūtne pārsteidza vīriešus. Viņi pagriezās un ieraudzīja meiteni stāvam uz bibliotēkas istabas sliekšņa un lūkojamies griestos, lai neredzētu šaušalīgo ainu krēslā.

– Būtu labāk, Emilij, ja jūs uzturētos otrā istabā, – Bekers piekodināja.

– Man labprātāk gribētos palikt te, kopā ar visiem, nevis jebkur citur vienai pašai.

– Arī man nepatiktu palikt šajā namā vienatnē, – Raiens bija vienisprātis.

Uzpūšot stingrākai vēja brāzmai, māja šur tur iečīkstējās. – Tēvs, ņemot vērā to, cik ļoti pārsteigts tu izrunāji Edvarda Oksforda vārdu, es jūtos muļķīgi, viņu nepazīdama.

– To notikumu laikā tev bija tikai seši gadi, – de Kvinsijs paskaidroja. – Inspektor, es taču nekļūdos, teikdams, ka Edvards Oksfords joprojām ir Bedlamā?

De Kvinsijs pieminēja Betlēmes Karalisko slimnīcu, kuru parasti dēvēja par Bedlamu, – vienīgo iestādi Anglijā, kurā ieslodzīja garā vājos noziedzniekus.

– Jā, – Raiens apstiprināja. – Ja Oksfords būtu izlaists, man tas noteikti būtu paziņots.

– Bet kas ir šis Edvards Oksfords? – Emilija neatlaidās. – Kādas šausmas viņš ir pastrādājis? Šon, jūsu balss tonis vēsta, ka tas bijis patiesi drausmīgs nodarījums. Vai tas ir saistīts ar zīmīti, kuru lēdija Kosgrova saņēma baznīcā? Jūs atteicāties izpaust, ko tajā izlasījāt.

– Baidos, ka to jums vajadzēs jautāt komisāram Meinam.

– Iespējams, ka tomēr ne, – iejaucās de Kvinsijs.

– Kā tā? – Raiens aizdomu pilnā balsī vaicāja.

– Pirms jūs Svētā Jēkaba baznīcā iegrūdāt zīmīti kabatā, es saskatīju vien to, ka tur rakstīti divi vārdi. Ja šie vārdi būtu “Edvards Oksfords”, tie paši, kas redzami šajā lapiņā, tad noslēpums būtu nācis gaismā. Jums vairs nebūtu jāslēpjas. Tātad tur rakstīts kaut kas pavisam cits. Ņemot vērā apstākļus, šie vārdi varēja būt vienīgi… Inspektor, lūdzu, izstāstiet Emilijai par Edvardu Oksfordu!

* * *

1840. gada 10. jūnijs, trešdiena

Karaliene Viktorija uzstājīgi pieprasīja avīzēs publicēt viņas ikdienas kārtību. Tikai pirms trim gadiem kāpusi tronī, jaunā valdniece tiecās uzsvērt atšķirību no saviem nesenajiem priekštečiem, kuri gandrīz nekad nerādījās vienkāršajiem ļaudīm. Apņēmusies iedibināt saikni ar saviem pavalstniekiem, karaliene bieži devās braucienos ar karieti pa Londonas ielām un vēlējās, lai tauta zinātu viņas iecerēto un tai būtu pietiekami daudz izdevību aplūkot Viņas Majestāti un viņai uzgavilēt.

Gandrīz ik dienu pulksten sešos vakarā viņa kopā ar nesen apņemto dzīvesbiedru princi Albertu sēdās karietē bez jumta un izbrauca no Bakingemas pils. Maršruts allaž veda pa kreisi uz Konstitjūšenhillu, garām Grīnparkam, pēc tam uz Haidparku, kur apmeta loku un atgriezās pilī. Karieti pavadīja divi vīri zirgos.

Valdniecei bija savi iemesli tīkot pēc tautas labvēlības. Viņas vīrs bija svešzemnieks, nācis no nabadzīgas vācu zemes. Kaut arī prata angļu valodu, labprātāk viņš runāja vāciski. Karalienes māte arī bija svešzemniece un deva priekšroku vācu valodai. Laikraksti pareģoja, ka drīz visu Angliju piespiedīs runāt vāciski un iztukšot valsts kasi, lai nomaksātu Vācijas parādu. Iedzīvotāji baidījās, ka necik ilgi nebūs jāgaida un Anglija kļūs par īstenu vācu zemi.

Tādējādi pretstatā tūkstošiem skatītāju, kas uzgavilēja valdniecei pirms kāzām, viņas izbraucienus kopā ar princi Albertu vēroja vien daži simti. Daži garāmgājēji pat svilpa, kad karaliskais pāris pabrauca garām. Ja kariete bija tukša, lāgiem to apmētāja ar akmeņiem.

Tajā liegajā trešdienas vakarā kāds no skatītājiem savu neapmierinātību izpauda pavisam klaji. Karaliskajai karietei braucot garām Grīnparkam, no pūļa iznāca kāds vīrietis.

VIŅŠ PACĒLA PISTOLI UN IZŠĀVA UZ KARALIENI NO PIECPADSMIT PĒDU ATTĀLUMA.

* * *

– Es tolaik biju tikai konstebls un norīkots darbā netālu no pils, – Raiens stāstīja.

Aizkari bija pavērti. Aiz bibliotēkas istabas logiem brāzmoja sniegputenis. Pūļa auri vairs nebija sadzirdami – acīmredzot skarbie laika apstākļi aizdzinuši ziņkārīgos uz savām darbavietām.

– Es patrulēju rajonā ap valdības ēkām, Sentdžeimsa parku un Grīnparku un allaž paturēju prātā pieskatīt celiņu gar Grīnparku laikā, kad Viņas Majestāte devās savā ierastajā izbraucienā. Kaut arī vērotāju pūlis bija mazāks nekā agrākos laikos, tas tomēr piesaistīja kabatzagļus. Reti gadījās vakars, kad es nepieķēru kādu no viņiem. Izdzirdot šāvienu, pūlis sastinga kā paralizēts.

Raiens paskatījās uz Emiliju, kura vēl arvien raudzījās augšup, vairīdamās uzlūkot baiso ainu krēslā.

– Būs prātīgāk, ja turpināsim sarunu viesistabā, – viņš piedāvāja.

Inspektors pavadīja sievieti pāri hallei, un de Kvinsijs ar Bekeru sekoja.

Emilija iekārtojās uz dīvāna, un Raiens apsēdās viņai iepretim, priecīgs par iespēju uz brīdi atpūtināt dzīstošās brūces, kas joprojām sūrstēja.

– Kad nodārdēja blīkšķis, karalienes kučieri apjukumā apturēja zirgu, – viņš turpināja stāstīt. – Neviens nespēja noticēt, ka tas bijis šāviena troksnis. Es mēģināju noteikt, no kuras puses tas atskanējis. Tad es ieraudzīju netālu no karietes paceļamies dūmu mutulīti un atskārtu, kas noticis. Kāds vīrietis nolaida dueļu pistoli un pacēla pistoli arī otrā rokā. Es izmisīgi lauzos cauri drūzmai, taču nepaguvu. Viņš izšāva no otra ieroča. Joprojām, vēl pēc šiem daudzajiem gadiem, es atminu, kā man iesāpējās ausis. Atkal gaisā pacēlās dūmi, taču kučieri beidzot bija atjēgušies un trenca zirgus prom. “Karaliene!” kāds iebļāvās. “Viņš mēģināja nošaut karalieni!” Cits sauca: “Sitiet nelieti nost!” Un viņam pievienojās pārējie, vienā balsī skandēdami: “Sit nost! Sit nost!” Kad es nonācu līdz cīkstiņa vietai, tur bija divi vīrieši ar pistolēm. Pūlis plosīja abus. “Viens dievojās: “Es neesmu vainīgs! Es atņēmu pistoli viņam!” Tad kāds nokliedza: “Abi ir uz vienu roku! Sitam nost abus!” Uzradās vairāki konstebli. Bakstīdami ar stekiem, mēs izšķīrām pūli. Man uzreiz tapa skaidrs, kurš nēsājis pistoles. Pirmā vīra svārki bija pārāk šauri, lai paslēptu šaujamieročus. Otrs valkāja lētas lina bikses ar lielām kabatām. Taču pūlim tas bija viss viens. “Sitam abus!” ļaudis klaigāja. Pārējie konstebli nāca talkā, un mēs atvilkām aizdomās turētos nost no pūļa. “Vedam viņus uz iecirkni!” es saucu. Kaut nojauzdams, kurš vainīgs un kurš ne, es nedrīkstēju kavēties. “Iecirknī tiksim skaidrībā!” es piebildu. Braucēji apturēja karietes un kebus, lai izdibinātu, kas te atgadījies. Pūlis pieauga gandrīz vai līdz tūkstotim un saniknots sekoja mums līdz pat iecirknim Vaitholā. Viņi raustīja vīriešus aiz mēteļiem, ķērās pie apkaklēm, burtiski žņaugdami nost. Konsteblu skaits auga, un mums izdevās iestumt vīrus iecirknī; tur kļuva acīmredzams, ka vienīgais uzbrucējs ir vīrietis platajās biksēs. Otrs apstiprināja, ka izrāvis uzbrucējam no rokām pistoli. Turpmākajās dienās laikraksti viņu pasludināja par varoni.

De Kvinsijs atrāva no lūpām opija tinktūras flakonu.

– Vīrietis platajās biksēs bija Edvards Oksfords.

Raiens pamāja. – Viņš mīļuprāt nosauca savu vārdu. Pat vareni sirdījās uz trača cēlāju par to, ka tas piesavinājies pūļa uzmanību. “Es biju tas, kurš šāva! Tas biju es!” viņš uzstājīgi daudzināja. Tā kā nedz karaliene, nedz princis Alberts nešķita ievainoti, es apjautājos, vai pistoles bija pielādētas vienīgi ar pulveri. “Ja lode būtu aizķērusi tev galvu, tad tu zinātu!” viņš nikni atcirta.

– Un karaliene no tiesas nebija ievainota? – Emilija pajautāja.

– Ne viņa pati, ne princis Alberts. Man par izbrīnu, drīz es dabūju dzirdēt, ka Viņas Majestāte nevis pavēlējusi kučieriem braukt uz pili drošībā, bet gan, it kā nekas nebūtu noticis, likusi turpināt ceļu pa Konstitjūšenhillu uz Haidparku.

– Pārsteidzoši! – Emilija iesaucās.

– Aculiecinieki stāstīja, ka majestāšu brauciens cauri Haidparkam bijis teju valstiski cēls. Tūkstošiem pilsoņu uzgavilējuši viņu drošsirdībai un tam, ka viņi izdzīvojuši. Kad abi pēc pusstundas beidzot atgriezās pilī, vēstis bija ieguvušas vēl dramatiskāku pieskaņu. Nu tika uzskatīts, ka princi Albertu viegli skārusi lode, kad viņš aizsedzis Viņas Majestāti ar visu augumu. Tā gan nebija taisnība, taču, valodām pieņemoties spēkā, karalienes un prinča varonība izpelnījās vispārēju apbrīnu. Visi, gan premjerministrs, gan ministru kabinets, gan Slepenā padome, traucās uz Bakingemas pili paust savu sašutumu par Oksforda pastrādāto un pateikties Dievam, ka slepkavības mēģinājums nav izdevies.

– Un viss norisinājās vienā vakarā, – Emilija brīnījās. – Jūs minējāt, ka Viņas Majestāte tolaik nebaudīja pavalstnieku patiku. Kādēļ pūlis pēkšņi metās izrādīt tādu uzticību?

– Iesākumā cilvēki bija satriekti. Mēģinājums atņemt dzīvību monarham bija kaut kas neiedomājams. Noziegums pret dabisko kārtību, – Raiens atbildēja. – Taču drīz radās vēl viens iemesls priecāties par viņas izdzīvošanu.

– Karalienes stāvoklis, – iestarpināja de Kvinsijs. Viņš, pieliecis galvu, pētīja opija tinktūras flakonu, kuru turēja rokās.

– Stāvoklis? Vai jūs liekat manīt, ka… – Emilija ievaicājās. – Iepriekš pils to bija turējusi noslēpumā, – nedaudz sakautrējies, Raiens turpināja. – Bet tagad tika paziņots, ka Viņas Majestāte ir gaidībās. Ziņas par iespējamo mantinieku kā ugunsgrēks izplatījās visā Londonā. Karalim Džordžam Ceturtajam un karalim Viljamam Ceturtajam bija bagātīgi daudz… – Raiens delikāti novērsās no Emilijas, – favorīšu un ārlaulības pēcnācēju, bet Viņas Majestāte tagad dāvāja cerību uz likumīgu troņmantnieku. Aizmirstas bija visas bailes, prinča Alberta vācu saknes, viņa vēlme labprātāk runāt vāciski. Nu tauta slavināja princi kā nākamā monarha radītāju. Tovakar visos teātros apturēja izrādes, lai paziņotu, ka mūsu karaliene ir pārdzīvojusi atentātu. Visi vienojās dziesmā “Dievs, sargi karalieni”. Koncertzālēs, ēdnīcās, visur, kur pulcējās tauta, gan augsti dzimušie, gan zemākās kārtas pārstāvji, tika pārtraukti visi pasākumi, lai par godu Viņas Majestātei uzsauktu tostus un skandētu dziesmas.

– Kāds liktenis sagaidīja Edvardu Oksfordu? – iejautājās Bekers.

– Tolaik, tūkstoš astoņsimt četrdesmitajā gadā, Metropoles policijā nebija detektīvu nodaļas. Komisārs Meins pavēlēja man un diviem maniem priekšniekiem doties pāri upei, uz Sautvorku, kur Oksfords kādā pansijā bija noīrējis istabu. Bija steigšus jānoskaidro vairāki jautājumi, tostarp arī tas, vai viņam bijuši līdzzinātāji. Pārmeklējuši istabu, mēs uzgājām aizslēgtu lādīti. Es to atlauzu un atradu lodes, šaujampulveri, zobenu un, neizprotamā kārtā, melnu cepuri ar divām sarkanām lentēm. Vēl tur bija dokumenti un piezīmju grāmatiņa.

Sniegputenis aiz loga pieņēmās spēkā. Emilija apņēma sev apkārt rokas un pagriezās. Hallē kaut kas nočīkstēja.

– Dokumenti vēstīja par organizāciju “Jaunā Anglija”, – de Kvinsijs minēja.

– Tiesa, – Raiens atzina.

– Un šos vārdus jūs izlasījāt baznīcā atrastajā zīmītē, – de Kvinsijs piebilda.

Raiens bija pārsteigts.

– No patērētā opija tinktūras daudzuma jums vajadzētu būt pilnīgi apdullušam. Taču jūs spējat lasīt manas domas. Jā, dievnamā atrastajā zīmē bija rakstīti šie divi vārdi “Jaunā Anglija”.

* * *

– Es nesaprotu, – zūdījās Emilija. – Nosaukums “Jaunā Anglija” izklausās nekaitīgi. Tie ir jauni cilvēki, kas atbalsta savu nāciju, vai Anglijas pagātnes, piemēram, Lielās brīvības hartas, pētīšanai nodevušies vēsturnieki.

– “Jaunās Anglijas” mērķis bija gāzt valdību un atcelt monarhiju, – Raiens klāstīja. – Biedrībā bija četrsimt locekļu. Katram vajadzēja iegūt pistoli, šauteni un dunci. Katram bija pieņemts vārds un izdomāta pagātne. Daudzi iestājās darbā dižciltīgās ģimenēs par kučieriem, galdniekiem un citiem amata meistariem un ieguva saimnieku uzticību. Dažiem pat izdevās izlikties par džentlmeņiem un iekļūt iecienītos klubos. Melno galvassegu, arī nepieciešamu katra locekļa atribūtu, varēja novilkt pāri pierei brīdī, kad pienāktu laiks revolūcijai. Divas sarkanās lentes pie Oksforda aizslēgtajā lādē atrastās cepures liecināja, ka viņš biedrībā ir ieguvis kapteiņa pakāpi. Mēs atradām arī satraucošākas mantas, – Raiens piemetināja. – Vēstules par biedrības slepenajām sanāksmēm, kurās viņi pauda gatavību cīnīties uz dzīvību vai nāvi, ja pulcēšanās vietās negaidot ielauztos policija. Vēstulēs bija pieminēts arī “Jaunās Anglijas” noslēpumainais virspavēlnieks, kurš dzīvojot vācu zemē Hannoverē.

– Hannoverē? – Emilija pārjautāja. – Vai tad tur…

– Tieši tā, – Raiens apstiprināja. – Pēc tam, kad Viņas Majestāte kļuva par Anglijas valdnieci, tajā zemē troni bija ieņēmis karalienes tēvocis. Daudzi apsprieda tēvoča spīvo aizvainojumu par to, ka viņš netika iecelts monarha tronī, un viņa iespējamo tieksmi darīt visu, lai tajā kāptu. Tika uzskatīts, ka viņš stāv aiz “Jaunās Anglijas” un tās mērķa gāzt valdību un Viņas Majestāti. Bailes, ka Anglija var kļūt par Vācijas valsti, šķita pamatotas.

– Tā kā revolūcija nenotika, policija noteikti ir arestējusi visus sazvērniekus, – Bekers sprieda.

– Tā nenotika.

– Vai viņi aizbēga?

– Tas viss bija vienīgi Edvarda Oksforda iedomas, – Raiens atteica. Bekers neizpratnē lūkojās uz Raienu. – Priekšniecība vēlāk man pastāstīja, ka visi dokumenti bijuši rakstīti ar Oksforda roku un biedrība “Jaunā Anglija” un viss pārējais bija viņa fantāzijas, – Raiens pavēstīja. – Tiesas prāvā apsūdzību pret viņu uzturēja pats ģenerālprokurors, kurš uzstāja, ka Oksfords ir garā vājš. Tāpat viņš norādīja, ka Oksforda tēvs piekāvis viņa māti, kad tā bijusi gaidībās, tādējādi traumējot nākamā bērna smadzenes. Frenologi mērīja viņa galvaskausu un liecināja, ka tā izvirzījumi un iedobumi liecinot par neparastu smadzeņu apveidu un tātad arī neprātu. Iespējams, viņš šo smadzeņu kaiti ir mantojis no tēva, kurš reiz iejājis ar zirgu istabā un divreiz mēģinājis padarīt sev galu, ieņemdams pārāk lielu opija tinktūras devu.

Pieminēdams nāvi un opija tinktūru, Raiens uzmeta de Kvinsijam zīmīgu skatienu.

De Kvinsijs paraustīja plecus. – Kazi, visnotaļ jauks veids, kā pievienoties vairākumam.

– Tēvs, es lūdzu tevi neņemt galvā šādas domas! – Emilija bilda.

– Vai jūs pats aptverat, cik bieži kopš ienākšanas mājā esat iedzēris no tās opija pudeles? – Raiens vaicāja.

– Es atzīstos, ka neesmu skaitījis.

– Sešas reizes.

– Redzi, Emilij? Tikai sešas. Man jau kļūst labāk. Lūdzu, turpiniet stāstījumu, inspektor! Cik man zināms, Oksfordam bija paradums izplūst ķiķinošos smieklos, kas lika bailēs nodrebēt ikvienam, kurš tobrīd atradās tuvumā.

– Jā, un citkārt viņš stundām ilgi cieši vērās uz sienu. Dīvainās uzvedības dēļ viņš nevarēja noturēties nevienā darbā ilgāk par dažiem mēnešiem. Lielākoties šis vīrs strādāja par tavernas krodzinieka palīgu, iznēsāja alus kausus. “Neticiet nevienam šī ārprātīgā vārdam!” tiesas prāvas laikā ģenerālprokurors paziņoja zvērinātajiem. “Iebāziet viņu trakonamā, kur tādam ir īstā vieta!”

– Un tajā viņš paliks līdz pat mūža beigām, – de Kvinsijs piemetināja. – Bet atgriezīsimies pie iepriekšējā sarunas temata. Vai Oksforda pistolēs bija ielādēta munīcija?

Raiens labu brīdi klusēja.

– Jūs patiešām lasāt domas. Jūs jutāt, ka tas mani uztrauc.

– Cik cilvēku, pēc jūsu aprēķiniem, šāvienu brīdī atradās pūlī?

– Aptuveni divi simti.

– Tātad, šāda pūļa ieskauts, Oksfords, kuru no karalienes un prinča Alberta šķīra piecpadsmit soļi, izšāva divas reizes un netrāpīja ne tikai nodomātajam mērķim, bet arī nekam citam, ne kādam zirgam, ne karalienes karietei. Pārsteidzoši slikti tēmēts. Vai es pareizi minu, ka lodes netika atrastas?

Inspektors apstiprinoši pamāja.

– Konstitjūšenhillas pretējā pusē stiepjas pils sienas. Tajā apkaimē pārmeklēja ielu. Pēc tam nogrāba zemi, izcilāja katru akmentiņu. Lodes neatrada. Arī sienas izpētīja, jo cerēja, ka lodes tajās ieurbušās. Pat otrpus mūrim pārmeklēja pils dārzus… ja nu lodes būtu pārlidojušas pāri. Taču velti.

– Tādējādi vienīgais pierādītais Oksforda pastrādātais noziegums bija tas, ka viņš pabiedēja karalieni, – de Kvinsijs secināja.

– Jā, citu pierādījumu nebija.

– Daudzi londonieši izplūst ķiķinošos smieklos un cieši veras sienā. Viņus gan dēvē par vājprātīgiem, taču šīs nabaga dvēseles nav ar tiesas spriedumu nosūtītas vilkt dzīvību trakonamā.

– Viņi gan nešauj uz karalieni, – Raiens aizrādīja.

– Ar pistoli, kurā varbūt nemaz nebija munīcijas, – de Kvinsijs iebilda.

– Atcerieties, kā Oksfords man sacīja? Ja lode būtu aizķērusi manu galvu, tad es zinātu, – Raiens atgādināja.

– Taču pieņēmums un pārliecība nav viens un tas pats.

Jūs atzināt, ka šis notikuma aspekts jūs satrauca, – de Kvinsijs atvairījās.

– Jūs par to varat tik daudz zināt vienīgi tādā gadījumā, ja esat lasījis par šo atgadījumu visu, ko vien iespējams sameklēt, – Raiens secināja. – Tā vakara notikumus jūs varētu aprakstīt tikpat detalizēti kā es, kaut arī jūs nebijāt klāt.

– Es varētu izklāstīt vairākas versijas par tā vakara notikumiem, taču jūsu stāstījumam, inspektor, piemīt spilgtums, kādu es nevarētu atainot. Daudzie avīžrakstu atstāstījumi nonāk pretrunā cits ar citu, lieku reizi pierādot, ka pastāv daudzas realitātes. Daži aculiecinieki apgalvoja, ka dzirdējuši pāri galvām aizsvilpjam lodes. Ja tas ir tiesa, Oksfords tēmēja tik augstu, ka nekādi nevarēja ievainot un nogalināt karalieni. Runājot par lodēm, kas aizsvilpušas pāri galvām… Vai mēs varam uzticēties tādām liecībām, ja pēc vairāku dienu meklējumiem neviena lode tā arī netika uzieta? Ja reiz policijas rīcībā nebija neviena pierādījuma par to, ka Edvards Oksfords patiesi lūkojis nonāvēt Viņas Majestāti, nevis vienīgi nobiedēt viņu, kālab ģenerālprokurors tik ļoti alktu panākt, lai Oksfordu līdz mūža beigām iesloga trakonamā?

– Vai atbildes uz to jums ir? – Raiens vaicāja.

– Pat vairākas.

– Stāstiet! Tas varbūt ļautu izsecināt, kādēļ daži šīs slepkavības saista ar piecpadsmit gadus seniem notikumiem.

– Es nespēju izpaust šīs atbildes.

– Nespējat? Mans Dievs, vai opija tinktūra beidzot laupījusi jums runas spējas?

– Šajā gadījumā es atbildes izteikt neuzdrošinos, – de Kvinsijs izlaboja. – Tās robežojas ar nodevību.

* * *

Vestibilā vēlreiz kaut kas nočīkstēja.

Durvju ailā izauga ēna, un Emilija ieelsās.

Raiens un Bekers pietrausās kājās, gatavi sievieti aizsargāt.

– Nodevību? – kāds pārjautāja.

Visi klātesošie iztrūkās, kad istabā iesoļoja lords Pālmerstons. Viņam sekoja komisārs Meins, un abi ienesa telpā saltumu – vīriešu mēteļus klāja kūstošas sniegpārsliņas.

– Kāpēc jūs minējāt nodevību? – lords Pālmerstons noprasīja.

– Mēs runājām par Edvardu Oksfordu un “Jauno Angliju”, milord, – Raiens paskaidroja.

Lords Pālmerstons cieši uzlūkoja de Kvinsiju un Emiliju. – Kālab jūs abi esat šeit? Kādēļ jūs vispār joprojām esat Londonā? Iztēlojieties manu izbrīnu, kad, pārradies mājās, atradu kalpotājus izceļam no karietes jūsu ceļasomas!

– Milord, ņemot vērā steidzamos apstākļos, es nospriedu, ka būtu lietderīgāk uzkavēties un paust savus novērojumus, kas varētu lieti noderēt, – de Kvinsijs atbildēja.

– Iespējams, jūsu novērojumi kļūs vēl asredzīgāki, kad attapsieties pārlaižam nakti kupenā.

Savukārt komisārs Meins stingri vērās Raienā un Bekerā. – Kādēļ jūs apspriežat “Jaunās Anglijas” lietu ar nepiederošām personām? Mēs taču baznīcā vienojāmies, ka zīmītes saturam jāpaliek noslēpumā, citādi var sākties panika.

– Misters de Kvinsijs uzminēja tajā rakstīto.

– Ko jūs sakāt?

– Pēc tam, kad viņš izlasīja Edvarda Oksforda vārdu otrajā zīmītē.

Notikumi arvien vairāk pārsteidza komisāru. – Otrajā zīmītē?

– To mēs atradām rokā citam upurim. – Raiens ar roku pamāja uz bibliotēkas istabu otrpus hallei.

Lords Pālmerstons un komisārs Meins aizsteidzās turp. – Paldies, ka novirzījāt sarunas tematu un vairs nepieminējāt nodevību, – de Kvinsijs sacīja Raienam.

– Jācer, ka vēlāk jūs par to izstāstīsiet, – noteica Bekers. – Katrā ziņā, – Emilija apsolīja. – Reti gadās, ka tēvs neizsaka kādu domu līdz galam. Ja reiz viņu kaut kas pamudinājis vilcināties, es to neapšaubāmi vēlos dzirdēt.

Abi augstmaņi atgriezās istabā diezgan satriekti.

– Vai tas ir lords Kosgrovs? – Raiens jautāja.

Lords Pālmerstons pamāja. Parasti ap šo cilvēku bija jaušama spēka un varenības aura, taču tobrīd grumbiņas vecišķo acu kaktiņos nodeva milzīgo satricinājumu. Allaž izrieztās krūtis nu izskatījās iekritušas.

– Kāds nezvērs spētu viņam to nodarīt? – Komisārs Meins skumji nopūtās.

– Cilpa, likumu grāmata un izdurtās acis norāda, ka to izdarījis cilvēks, kurš lordu Kosgrovu uzskatījis par nezvēru, – atbildēja de Kvinsijs.

– Jūs viņu apvainojat, – lords Pālmerstons iebilda.

– Tāds nebija mans nolūks, milord. Taču rūpīgi iestudētā aina liecina, ka slepkava tā rīkojies, viņaprāt, attaisnojamu dusmu vadīts.

– Kādu dusmu? Lords Kosgrovs bija viens no visvairāk apbrīnotajiem pēriem valstī. Viņa sasniegumi cietumu reformas jomā bija parauga cienīgi. Kurš varētu ienīst tik augsti tikumīgu vīru?

– Vai ienīst lēdiju Kosgrovu tik ļoti, lai nogalinātu arī viņu? – komisārs Meins piemetināja. – Es nesaprotu, kālab viņa ietērpās sēru kārtā un devās uz baznīcu, nevis ziņoja policijai. Tad viņa, iespējams, vēl būtu dzīva.

– Varbūt viņa nemaz nedevās uz baznīcu, – sacīja de Kvinsijs un pielika pie mutes opija tinktūras flakonu.

– Debesu vārdā, viņa tur guļ asiņu peļķē! – lords Pālmerstons izsaucās. – Vai kāds nevarētu iesēdināt šo vīru vilcienā uz Skotiju, lai es beidzot būtu brīvs no viņa? Salietojies opiju, viņš vairs neapjēdz, kas notiek patiesībā un kas iedomās.

– Tēvs, labāk klusē! – Emilija brīdināja.

– Nē, es gribu dzirdēt! – lords Pālmerstons uzstāja. – Varbūt kādudien jūsu tēvs sarunās tādas lietas, ka izpelnīsies vietu trakonamā.

– Es vienīgi vēlējos atzīmēt, ka īstenība nereti var izrādīties tieši pretēja šķietamībai. – De Kvinsijs norādīja uz līķi, kas gulēja hallē. – Iespiedumu istabenes galvaskausā un arī iedobumu kalpotāja galvā ir radījis ierocis, kuram vienā galā ir apaļa virsma. Sitienu leņķis ir tāds, ka to var izdarīt vienīgi no augšas uz leju. Šādi! – De Kvinsijs pacēla labo roku un strauji nolaida, iztrūcinādams lordu Pālmerstonu. – Šādam nosacījumam atbilst džentlmeņa spieķa rokturi. Bet mēs nezinām, vai šo spieķi nesis džentlmenis. Varbūt šis vīrs pārģērbies par džentlmeni, lai iekļūtu mājā.

– Nav iedomājams, ka labi audzināts cilvēks varētu pastrādāt tik riebīgu noziegumu, – lords Pālmerstons neiecietīgi paziņoja. – Mums nav laika klausīties jūsu pārdomās. “Jaunā Anglija”. Edvards Oksfords. No komisāra uzzinājis par dievnamā atrasto zīmīti, es bez kavēšanās izlūdzos Viņas Majestātei audienci. Raien, tā kā jūs izmeklējāt Oksforda pastrādāto slepkavības mēģinājumu, jūs nāksiet mums līdzi.

– Ja drīkstu ierosināt, seržantam Bekeram vajadzētu mūs pavadīt, – Raiens ieteicās. – Tad viņam būtu iespēja ātrāk uzzināt plašāku informāciju.

– Labi, Beker, nāciet līdzi. Žiglāk! Mēs nedrīkst likt Viņas Majestātei gaidīt, – komisārs Meins mudināja.

– Un… – Raiens saminstinājās.

– Kas vēl? Mēs esam laika trūkumā.

– Arī misteram de Kvinsijam būtu jānāk.

– Jūs taču jokojat.

– Saruna ar viņu mani pārliecinājusi, ka viņš par Edvarda Oksforda pastrādāto karalienes slepkavības mēģinājumu zina tikpat daudz, cik es. Varbūt pat vairāk.

– Opija lietotājs pie karalienes? – lords Pālmerstons noelsās. – Vai būsiet pats piekļuvis viņa opija tinktūras krājumiem?

– Viņas Majestāte gribētu, lai mēs izmantojam visus, pat visneparastākos līdzekļus, lai karalieni pasargātu. Vai jūs piekrītat, milord?

Lords Pālmerstons neapmierināts novaidējās.

* * *

Atriebējs varēja nosaukt konkrētu nedēļas dienu, datumu un laiku, kad viņam pirmo reizi atausa gaisma par to, kā izgāzt ilgi apspiestās dusmas. Ceturtdiena. Tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmā gada pirmais maijs. Trīs minūtes pāri vienpadsmitiem no rīta.

Pirmā diena pirmajā vispasaules Lielajā izstādē, kuru lielākoties dēvēja tāpat kā speciāli šim pasākumam būvēto krāšņo ēku, proti, par Kristāla pili. Teorētiski šī “pils” nebija nekas cits kā gigantiska siltumnīca. Daudzi valsts varenie smējās, izdzirdot princi Albertu iesakām šādas būves ideju. Bet – kurš būtu iztēlojies ieceres kolosālo īstenojumu, tik pārsteidzoši apbrīnojamu celtni! Milzīgi plašās, grandiozās Kristāla pils būvniecībā izlietoja gandrīz miljonu kvadrātpēdu stikla. Miljonu! Haidparkā tā aizņēma piecdesmit astoņus akrus un slējās divpadsmit stāvu augstumā – tik augstu, ka pieaugušas gobas tika atstātas iekšpusē, lai izdaiļotu interjeru, un tās pat neaizsniedzās līdz griestiem. No milzīgiem, ārpus pils uzslietiem torņiem piegādāja ūdeni neaptverami lielajām strūklakām. Divu milzu ērģeļu, divsimt citu mūzikas instrumentu un sešsimt balsu skanējumu tajā tik tikko varēja dzirdēt.

Atriebējs, todien stāvēdams izcilo viesu vidū, pats par to varēja galvot. Kaut arī ēkā uzstājās vairāk nekā astoņsimt dalībnieku orķestris, mūzika šķita gluži vai izšķīstam milzīgajā telpā. Kad ienāca procesija ar karalisko ģimeni, visa bezgalīgi plašā ēka iegrima cieņas pilnā klusumā. Pat strūklakas tika izslēgtas. Desmit tūkstoši skatītāju vēroja garām paejam cilvēkus, ko turēja par dievībām.

Karaliene Viktorija bija īsa auguma, vāju zodu, ar noslieci uz tuklumu.

Princis Alberts savukārt bija gara auguma, maigiem sejas pantiem, ar ūsām, šauriem pleciem un līku muguru.

Valdniece nēsāja neiedomājami vērtīgus dārgakmeņus un greznu galvassegu, kas atgādināja tiāru.

Kaut arī ne reizi nebija piedalījies kaujā, princis valkāja militāru uniformu ar daudzām medaļām.

Abus atriebējs neieredzēja ar tādu spēku, ka cieši sažņaugtajās dūrēs draudēja lūzt kauli. Viņš pārlaida skatienu augstajām galerijām, kur stāvu pēc stāva bija izstādīti daudzu pasaules valstu atsūtītie eksponāti. Šī pasākuma ierosinātājs bija princis Alberts, un atriebējs, kaislīga naida plosīts, bija cerējis, ka tas izgāzīsies. Lasīdams laikrakstos žurnālistu zobgalības, viņš iekšēji bija gavilējis.

Eiropas monarhi pamatoti baidījās, ka vienkāršo ļaužu pūlī var iejukt arī slepkavas, un noraidīja prinča ielūgumus. Vēl nesen, tūkstoš astoņsimt četrdesmit astotajā gadā, Londonas ielās izgāja simt piecdesmit demonstranti, pieprasīdami ikgadējas vēlēšanas un vēlēšanu tiesības visiem vīriešiem, ne tikai tiem, kuriem pieder kāds īpašums. Armijai izdevās nekārtību cēlājus izgaiņāt. Bet neviens nevarēja paredzēt, kad kareivīgs pūlis var atkal apdraudēt Londonu. Par spīti šīm raizēm, Kristāla pils bija kolosāls triumfs. Pirmajā dienā to apmeklēja desmit tūkstoši priviliģēto, un viņu paustā sajūsma arī izraisīja ienaidu atriebēja dvēselē. Viņš nešaubījās, ka Lielās izstādes oficiālais mērķis – svinēt nāciju brālību – ir tikai iegansts un Alberta patiesais nolūks ir uzsvērt Lielbritānijas varenību. Kūsājošas dusmas pārņēma atriebēju, kad viņš dzirdēja, kā cilvēki dedzīgi tērgā par Viktorijas laikmetu – šo terminu bija ieviesis Alberts. Atriebējs sapņoja, kā nakts aizsegā slepus nogādā Kristāla pilī šaujampulveri un sasper šo būvi gabalu gabalos. Bet… kāda jēga nopostīt celtni? Viņš alka iznīcināt tikai cilvēkus – Viktoriju, Albertu un daudzus citus.

Karaliene, princis un divi no viņu daudzajiem bērniem bija piebiedrojušies premjerministram un citām godājamām personām uz sarkana paaugstinājuma, kuram pāri slējās koši zils kupols. Ar pūlēm valdīdamies un neizrādīdams naidu, kas virmoja zem apbrīnas pilnās maskas, atriebējs ar nicinājumu klausījās neiedvesmojošajā Alberta uzrunā.

Vācu akcenta iekrāsoto balsi tik tikko varēja saklausīt. Bagātie un varenie tēlotā bijībā klausījās, kaut arī lielākā daļa nesaprata ne vārda no viņa teiktā. Viņš murmināja vienmuļi un nebeidzami, adresēdams savas piezīmes karalienei. Nomocītā publika neuzdrošinājās izrādīt nedz mulsumu, nedz garlaicību un, tāpat kā atriebējs, izlikās aizgrābta.

Liktenis bija žēlīgs, un Alberta runai pienāca gals. Karaliene piecēlās no troņa un bilda dažus vārdus, slavinādama vīra brīnišķo uzrunu. Pēkšņi atskanēja koris “Aleluja” no Hendeļa oratorijas “Mesija”. Neviens, ja neskaita atriebēju, neuzlūkoja šādu izvēli par zaimojošu un neiedomājās, ka tas ir mēģinājums pielīdzināt karalieni un princi Jēzum Kristum.

Piepeši atgadījās kaut kas neparasts, un tas bija īsts pagrieziena punkts atriebēja dzīvē. No pūļa iznāca ķīnietis košās drānās. Viņam mugurā bija izsmalcināta austrumnieciska mantija. Publika kā pamirusi raudzījās uz vīrieti, kas devās pie karalienes troņa un vairākkārt zemu palocījās. Karalienes bērni izbrīnā nolūkojās uz viņu. Nezinādama, ko iesākt, Viņas Majestāte cienīgi palocīja galvu.

Pūli pāršalca čuksti. “Kas ir šis cilvēks?” visi brīnījās. “Ķīnas sūtnis,” daži minēja. Citi teicās redzējuši šo ķīnieti sarunājamies ar augstām personām, pat ar Velingtonas hercogu. Politiķi sačukstējās. Premjerministrs un lords kambarkungs apspriedās ar Viktoriju un Albertu.

Visi vienojās, ka tas noteikti ir Ķīnas sūtnis.

Kad karaliene ar princi veda bērnus pie kādām no tūkstošiem durvju, politiķi un augstās personas viņiem sekoja. Austrumnieku izcelsmes svešinieks piebiedrojās svītai, lai viens no pirmajiem novērtētu Lielās izstādes plašo vērienu un krāšņumu.

Šī noslēpumā tītā persona aizņēma tautas prātus līdz brīdim, kad avīžu reportieris noskaidroja, ka tas ir vienkāršs ķīnietis, kam pieder grabažu veikaliņš Temzas krastā. Šis vīrietis vārdā He Sins bija ieģērbies ķīniešu tautas tērpā un pietuvojies karalienei vienīgi tāpēc, lai reklamētu savu “Senlietu tirgotavu”.

Tobrīd atriebēja sejā uzplauka viens no retajiem neliekuļotajiem smaidiem viņa dzīvē – viņš apbrīnoja to, kā ķīnietis padarījis par apsmieklu Lielo izstādi, kā arī karalieni un princi. Taču smaids nekādi nemazināja atriebēja neganto apņēmību, kas viņā bija modusies tajā ceturtdienas – tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmā gada pirmā maija – rītā, trīs minūtes pāri vienpadsmitiem, kad viņš bija sapratis, kā piepildīt savu likteni.

* * *

Spītēdams sniegputenim, Ronalds pūlējās atrast ceļu Londonas bēdīgi slavenajā Īstendas rajona šauro ieliņu labirintā.

Viņu māca bailes.

Bārdainais džentlmenis vakar bija uzdāvinājis viņam piecus zelta sovrinus.

– Vai tu vēlētos saņemt vēl kādu sovrinu, Ronald? Vopinga, Gārnerstrīta divdesmit pieci. Esi tur rīt četros pēcpusdienā. Tu grasies piebiedroties diženai kustībai.

Tobrīd, kad Ronalds mēģināja saskatīt ielu cauri sniegpārslu sienai, viņam kabatā bija trīs no pieciem izsniegtajiem sovriniem, un pārējais bija izdots, lai nopirktu tīras drēbes, kuras bārdainais džentlmenis bija vēlējis viņam iegādāties vecā noskrandušā jūrnieku mēteļa un galvassegas vietā. Viņš bija nopircis ūdensnecaurlaidīgus zābakus un vilnas zeķes, tāpat siltu mēteli un cepuri. Vēl viņš bija sameklējis sev siltus cimdus un bagātīgu porciju nieru pīrāga ar alu, savu pirmo kārtīgo maltīti šo trīs dienu laikā.

Ielās cilvēku redzēja maz, daudzi jau bija atraduši patvērumu savos mitekļos šajā alu rezervātā. Tādēļ, nevarēdams pajautāt ceļu, Ronalds pamazām jauta uzmācamies paniku. Ceļu viņš bija uzsācis divos un laika virzību noteicis pēc veikaliņos redzamajiem pulksteņiem. Taču, jo dziļāk viņš ietiecās trūdošajā Vopingas rajonā, jo retāk redzēja pulksteņus – turklāt sniegputenī daudzi logi bija aizslēģoti. Nu Ronaldam nebija zināms, cik drīz būs četri. Sovrinu alkās viņam sažņaudzās krūtis. Māca drūmas priekšnojautas – bārdainais džentlmenis nemaz nepriecāsies, ja viņš nosebosies.

Kāsēdams dūmos, kurus krītošais sniegs nospieda lejup uz ielām, Ronalds nonāca pie daļēji aizputinātas izkārtnes. Viņš notīrīja to un juta sirdi sitamies straujāk – uz tās bija rakstīts “Gārnerstrīta”. Nu viņš spēra platākus soļus un rūpīgi pētīja numurus pie sienām. Deviņi. Septiņpadsmit.

Divdesmit pieci!

Te nācēju aicināja tumšs koridors.

Ronalds nervozi tajā ielūkojās. Neredzēja ne gaismu, ne citas dzīvības pazīmes. “Vai tiešām džentlmenis bija nosaucis šo adresi? Vai mani būtu pievīlusi atmiņa? Ja es neatradīšu norādīto adresi, ja nenonākšu tur laikus, tad vairāk sovrinu nesaņemšu.”

Iečīkstējās sasalušie dēļi – vīrietis palēnām iegāja koridorā, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Viņš ar galvu aizskāra nolobījušās krāsas plēksnes, kas nokarājās no griestiem.

Negaidīti priekšā no tumsas izauga cilvēka stāvs, pacēla laternas aizvaru un iespīdināja Ronaldam sejā gaismu.

– Kāds ir tavs vārds?

– Ronijs, – ciemiņš iztrūcies atteica, bet tad atcerējās, ka bārdainais vīrs bija uzstājis lietot pilno vārdu. – Nē, Ronalds.

– Ko tev uzdāvināja?

– Piecus sovrinus.

– Nāc līdzi.

Ēna pārkāpa pāri bedrei grīdā, kuru Ronalds tikai tagad pamanīja, – zem tās pletās biedējošs tumšums. Nepazīstamais atvēra durvis un pamāja, likdams Ronaldam ieiet nelielā pagalmā, ko aizņēma pussabrucis šķūnis un krāmu kaudzes, kuras pat sniegs nespēja izdaiļot.

Kad viņi nonāca pie cita tumša gaiteņa, parādījās cits cilvēks.

– Ja viņam šurp ir sekots, nebūs grūti sadzīt pēdas, – pirmais vīrietis aizrādīja.

– Es nevienam neesmu stāstījis! – Ronalds iebilda. – Es zvēru!

– To mēs drīz uzzināsim. Man garām neviens netiks, – otrais apsolīja pirmajam.

Ronalds sekoja vīrietim, kas gāja pa priekšu. Gaiteņa galā no tumsas pēkšņi iznira kāpnes bez margām. Laternas gaismā vietumis pavīdēja iztrūkstoši pakāpieni. Augšā viņš nonāca pie atvērta loga, no kura pretī citam atvērtam logam otrpus šķērsielas stiepās dēlis.

– Ej! – pavēlēja pavadonis, pievērdams laternas aizvaru.

Jaunais vīrietis sajutās pašapzinīgāks. Radis kāpelēt pa Britu Ostindijas kompānijas kuģu mastiem, viņš pat gandrīz pilnīgā tumsā bez grūtībām virzījās pa slideno, apsnigušo dēli. Tīrais sīkums, salīdzinot ar buru nostiprināšanu uz kuģa, kas gāzelējās jūrā negaisa laikā.

Četri soļi, un viņš atradās pretējā pusē, tumšā, ar kastēm piepildītā istabā. Tūlīt pēc tam telpā ietrausās pavadonis un ievilka tajā dēli. Pēc tam viņš atvēra laternas aizvaru un parādīja Ronaldam ceļu uz kāpnēm. Tad viņi nonāca aukstā, pēc pelējuma dvakojošā pagrabā, kurš arī bija no vienas vietas piekrauts ar kastēm.

Pēkšņi dzirde uztvēra klusu murdoņu.

Abiem tuvojoties durvīm, tā pieņēmās spēkā. Aiz kastes parādījās ēna un paspēra soli pretī.

– Vai tu esi Ronalds?

– Jā.

– Lieliski! Visi tevi jau gaida.

Vīrietis atvēra durvis. Visi trīs iegāja telpā, kuru pildīja laternu spožā gaisma, ela un tabakas aromāts un vairāki smaidīgi vīrieši, kas piecēlās, viņu ieraugot.

Pašā istabas vidū stāvēja bārdainais džentlmenis ar spieķi, kam bija sudraba rokturis.

– Esi sveicināts “Jaunajā Anglijā”, Ronald!