Читать книгу Nāves inspektors - Deivids Morels - Страница 7

Tūkstoš astoņsimt piecdesmit piektajā gadā tāds jēdziens kā “saglabāt nozieguma vietu neskartu” bija pazīstams vien dažas desmitgades. Nozieguma disciplinēta izmeklēšana ir atkarīga no organizācijas, taču Londonas policija bija dibināta tikai tūkstoš astoņsimt divdesmit devītajā gadā. Tā bija pirmā šāda vienība Anglijā, kas darbojas visā pilsētā, un tās principus formulēja divi komisāri: viens no tiem bija atvaļināts armijas komandieris pulkvedis Čārlzs Rouans, otrs – advokāts Ričards Meins, kurš specializējās krimināllietās. Rouana militārā pagātne izrādījās nozīmīga īstermiņā, policijas veidošanā ņemot par paraugu armijas priekšrakstus un dienesta pakāpes. Turpretim Meina zināšanas par likumdošanu lieti noderēja turpmākajos gados.

Meins saprata – arestēt cilvēku aizdomās par nozieguma pastrādāšanu ir viens, taču pierādīt viņa vainu tiesā ir pavisam kas cits. Viņš mācīja patruļu policistiem, ka pierādījumi ir tikpat svarīgi kā arests. Rūpīga nozieguma vietas pārmeklēšana, plaša tuvumā esošo cilvēku iztaujāšana, potenciāli inkriminējošo priekšmetu savākšana un kataloģizācija – šādi paņēmieni tolaik bija jaunievedums.

Advokāts uzstāja, ka par katru arestēto jāveido detalizēts reģistra ieraksts – auguma garums, svars, matu un acu krāsa, rētas, izmantotie segvārdi, rokraksta paraugs, ja cilvēks prot rakstīt, un viss, kas varētu noderēt, saistot viņu ar noziegumu un pierādot vainu tiesā. Viņš iedibināja sistēmu, kuru pats sauca par “aprites dokumentiem”, – neatrisinātu noziegumu apraksti no katra policijas iecirkņa ik rītu tika izplatīti uz visiem pārējiem pilsētas policijas iecirkņiem.

– Pierādījumi! – Meins uzsvēra. – Tieši ar pierādījumu palīdzību notver noziedzniekus un ieliek cietumā. Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Sameklējiet tās. Sekojiet tām. Es gribu visus sīkumus.

* * *

Klauvēšana pie baznīcas durvīm nerimās.

– Te detektīvseržants Bekers! Atveriet!

– Ielaidiet viņu! – uzsauca Raiens.

Viņš iebāza nazi makstī zem bikšu staras un, iegrūdis aploksni un zīmīti ar satraucošajiem diviem vārdiem mēteļa kabatā, steigšus pārkāpa pāri starpsienai un nonāca lorda Pālmerstona ložā.

Pulkvedis Tresks panācās tuvāk.

– Jūsu seja… Ko jūs izlasījāt zīmītē?

Raiens izlikās nedzirdam jautājumu un nejūtam arī smeldzošo brūci vēderā, vien paspraucās garām de Kvinsijam un pārējiem, kas stāvēja ložā, un aiztraucās prom pa jomu.

Baznīcas vecākais tobrīd atslēdza lielās durvis.

Sviedru lāsītēm zaigojot uz sejas, dievnamā iebrāzās Bekers, un viņam aiz muguras drūzmējās ducis konsteblu, kurus viņš bija sapulcinājis.

– Šurp steidzas vēl citi.

– Tas labi. Mums viņi ir vajadzīgi, un pat ar tiem nepietiks, – Raiens attrauca.

Ar duci konsteblu patiešām būs par maz. Ar vēl vienu duci un – un pat ar trešo – arī nebūs gana. Bija jāiztaujā visi, kas atradās baznīcā, nemaz nerunājot par tiem, kas aizbēga, izbiedēti pēc kliedzieniem: “Asinis!” Jāpārmeklē visa Svētā Jēkaba baznīcas teritorija – gan sakristeja, gan kambari, gan zvanu tornis, jāieskatās zem soliem, aiz ērģelēm kora augšstāvā un visur citur. Jānoskaidro baznīcēnu personības un jāpārliecinās, ka viņi te iederas. Jāapskata visu apģērbs, meklējot asiņu pēdas.

Raiens uzmeklēja ložu galveno uzraudzi Agnesi.

– Vai jūs zināt, kā sauc vīrieti, kurš pavadīja lēdiju Kosgrovu?

– Es nekad agrāk neesmu viņu redzējusi.

Raiens apvaicājās arī baznīcas vecākajam un citiem ložu uzraugiem.

– Vai jūs pazināt vīrieti, kurš pavadīja lēdiju Kosgrovu? – Tik skābu seju es noteikti paturētu atmiņā. Šajā dievnamā viņš nav agrāk kāju spēris, to es varu jums apgalvot. Konstebli iegriezās katrā solu ložā un iztaujāja baznīcēnus. Starpsienas, kas sniedzās līdz viduklim, dāvāja mānīgu savrupības sajūtu, taču sarunas aizdārdēja pa visu jomu.

– Es esmu ielūgts pie sava tēva Belgreivijas namā uz pusdienām pulksten divos. Jūs taču neapgalvosiet, ka man jāpaliek te, kamēr jūs…

– Pavērt mēteli? Atpogāt vesti? Konstebl, gandrīz varētu padomāt, ka jums padomā mani pārmeklēt. Mēs ar policijas komisāru Meinu esam viena kluba locekļi. Ja vēlaties palikt savā…

– Ko es ievēroju? To šausminoši ģērbto sievieti ar biksēm zem svārkiem, tos divus nabadzīgi tērptos vīrus, kuri izrādās policijas detektīvi, un to neliela auguma vīrieti ar apdriskātajām aprocēm, kurš, kā man stāsta, esot Opija lietotājs. Šeit, Svētā Jēkaba baznīcā! To, redz, es ievēroju! Jums drīzāk pienāktos nopratināt Opija lietotāju!

Soļodams turp un atpakaļ pa ejām un klausīdamies sarunās, Raiens nemitīgi sadzirdēja atkārtojam līdzīgus sīkumus, visur paužam neapmierinātību ar iztaujāšanu un sašutumu par aizturēšanu.

Noraidošā attieksme pret iztaujāšanu nekādā ziņā neliecināja par klātesošo bezsirdību. Meifēras bagātie un varenie iedzīvotāji patiešām bija satriekti par lēdijas Kosgrovas slepkavību, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā notikusi Svētā Jēkaba baznīcā. Taču londonieši no augšējiem slāņiem ar aizdomām uzlūkoja jebkuru iespējamo iejaukšanos viņu personiskajās darīšanās. Cienījami cilvēki nepastrādā nežēlīgus noziegumus. Vardarbība ir zemāko šķiru parādība. Ja parastie ļaudis uzbrūk cits citam tavernās vai kavējas šķērsielās, lai sadurtu garāmgājējus un atņemtu viņiem naudasmakus, kāda Meifēras iemītniekiem gar to daļa? Patiesi, vai šie strādnieki, kas sevi dēvēja par konstebliem (policisti piederēja pie proletāriešiem), no tiesas uzskatīja, ka Svētā Jēkaba baznīcas draudzes loceklis būtu vainojams lēdijas Kosgrovas slepkavībā? Aši pārmeklējot ielas, konstebli drīz vien uzietu kādu, kuram nav vietas Meifērā. Lūk, ar to būtu jānodarbojas policijai, nevis jāaizkavē pieklājīgi cilvēki, neļaujot viņiem doties uz savām lauku mājām vai apciemot ģimenes locekļus svētdienas maltītēs, kas norunātas pirms vairākām nedēļām!

Raiens nepievērsa uzmanību šīm gaudām, paskatījās uz dievnama galvenajām durvīm, pa kurām nupat ienāca vīrietis saņurcītās drēbēs, ar īsiem rugājiem uz virslūpas un platu ādas somu plecā.

Vīrietis pameta Raienam ar galvu un devās pie viņa, izspraukdamies garām pūlim.

– Vai tik neesat par agru cēlies no gultas! – No nācēja elpas uzdvesa viegls alkohola smārds. – Spriežu pēc tā, ka esat piespiedis roku pie vēdera.

– Tā ir tikai šuve sānos, – Raiens attrauca.

– Taču šīs dažas šuves burtiski satur jūs kopā. Jums droši vien derētu apsēsties.

– Pēc brīža.

– Jā, man vajadzētu biežāk apmeklēt svētdienas dievkalpojumus, – atzina vīrietis ar somu. – Taču nebiju gaidījis, ka nāksies ierasties baznīcā šāda iemesla dēļ. Jūsu sūtītais konstebls jau man šo to pastāstīja. Jādomā, ka gribēsiet labi daudz skiču, tāpat kā iepriekšējā reizē.

– Ne gluži tāpat kā iepriekšējā reizē, – Raiens pavēstīja.

– Kā tad gribēsiet?

Tuvojās cits vīrs. Pavērtais virsmētelis ļāva saskatīt, ka viņš nevalkā vesti. Šādi viņš bija ģērbies pretēji vispārpieņemtajām Meifēras normām, un baznīcēnu raidītie skatieni to skaidri apliecināja. Bālais vīrietis padusē stiepa trijkāji un katrā rokā nesa pa lielam piederumu koferim, un šķita, ka šī nasta kalsnajam stāvam ir teju pārmērīga.

– Paldies, ka ieradāties, – Raiens sacīja.

– Ko jūs no manis gribat?

– Ejiet uz altāra pusi! Nepieciešami uzņēmumi no dažādiem leņķiem. Neiekāpiet asinīs.

– Asinīs?

– Skats būs diezgan skarbs. Bet jums vismaz nevajadzēs raizēties par to, ka objekts sakustēsies un izbojās kadru, – Raiens skaidroja.

– Es arī agrāk esmu fotografējis miroņus. Mani šad tad nolīgst mirušo ģimenes locekļi.

– Tad puse darba jums jau nebūs neparasta. Ja viss ritēs veiksmīgi, solu jums stabilus ienākumus.

– Tie man noderētu.

Fotogrāfs aizgāja pa eju ar piederumiem rokās, un mākslinieks īgni noprasīja:

– Sasodīts, jūs nolīgāt viņu, lai atņemtu man maizi?

– Man jāiet līdzi laikam.

– Tad kamdēļ sūtījāt pēc manis?

– Lai uzzīmētu vīru, kura pašlaik te nav.

– Ko?

Raiens aizveda mākslinieku uz vietu, kur pulcējās baznīcas vecākais un Agnese ar citiem ložu uzraugiem.

– Šis džentlmenis ir no Illustrated London News, – Raiens pavēstīja. – Lūdzu, aprakstiet viņam lēdijas Kosgrovas pavadoni. Viņš uzskicēs tā vīrieša ģīmetni, un jūs varat palīdzēt un palabot, lai panāktu iespējami lielāku līdzību. Kad visi būs apmierināti, – Raiens sacīja māksliniekam, – ievietojiet to sava žurnāla lapusēs. Cerēsim, ka atradīsies kāds, kurš viņu sazīmēs. Pēc tam dodieties uz pirmo rindu un izveidojiet arī mirušās portretu.

– Bet jūs jau likāt to nofotografēt.

– Un uzņēmums var neizdoties, – aizrādīja Raiens. Viņš vēl nebija atguvies no trieciena, ko sagādāja abi vārdi zīmītē. – Es esmu spiests nodrošināties ar divkāršu atbalstu.

– Raien!

Pavēlnieciskais balss tonis piespieda inspektoru pagriezties. Satraukts straujiem soļiem tuvojās komisārs Meins.

Tas bija piecdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar kalsnu seju, kuras vaibsti zem biezās, sirmās vaigubārdas šķita iekrituši. Komisāra amatā nostrādātie divdesmit seši gadi manāmi atspoguļojās viņa sejā. Neviens cits visā pasaulē tik labi nepārzināja Londonas Metropoles policijas darbu un arī likumu izpildi.

– Nākdams es uz ielas ieraudzīju vairākus žurnālistus, – Meins paziņoja.

– Konsteblu vienība nelaiž viņus tuvāk, ser. Es zinu, ka jums bija ārkārtas tikšanās ar iekšlietu ministru. Es nebūtu lūdzis jūs to pārtraukt, ja šis notikums neprasītu tūlītēju jūsu uzmanību.

Pēkšņi Raiens ieprātojās, vai tobrīd valstī vispār ir iekšlietu ministrs. “Ja reiz valdība ir kritusi, vai lords Pālmerstons vēl sēž šajā krēslā? Politiskās jukas rada vispārēju nedrošību.”

– Tik ievērojamas personas slepkavība, turklāt Svētā Jēkaba baznīcā! – Meins izklausījās satracināts. – Es nevilcinoties steidzos šurp.

– Bīstos, ser, ka situācija ir vēl ļaunāka, nekā sākotnēji uzskatāms.

– Nevaru pat iedomāties.

– Lēdijas Kosgrovas rokā es atradu šo sūtījumu.

Raiens izvilka no kabatas aploksni un zīmīti.

Meins uzmanīgi aplūkoja asiņu traipus uz papīra. Paņēmis no Raiena zīmīti, viņš nopētīja kodolīgo vēstījumu.

Komisāra vaigs sadrūma vēl vairāk.

– Lai Dievs stāv mums klāt! Kas vēl par šiem vārdiem zina?

– Tikai jūs un es, ser. – Tā bija viena no retajām reizēm piecpadsmit gadu pazīšanās laikā, kad Raiens redzēja Meinu tik satriektu. – Valstī nav nedz premjerministra, nedz kabineta, – Raiens atgādināja. – Notikušais skar Viņas Majestātes drošību, tālab droši vien vajadzētu karalieni nekavējoties par to brīdināt.

* * *

Konstebla pavadībā Bekers brāzās pa Pikadili. Viņš cerēja nepiesaistīt apkārtējo uzmanību, taču viens otrs dzelošs skatiens viņam tika pievērsts. Pirms divdesmit sešiem gadiem sabiedrība tikai pamazām pieņēma policistus formastērpā grozāmies gluži vai uz katra stūra. Toties tūkstoš astoņsimt četrdesmit otrajā gadā norisinājās vēl satraucošāks pavērsiens – tika nodibināta detektīvu vienība, kas darbojās civilās drēbēs. Šādas radikālas pārmaiņas – konsteblus, kas nevalkā formastērpu, – cilvēki uzlūkoja ar lielām aizdomām. Vidusšķira un augstākās aprindas atzina, ka no pārģērbušos policistu iefiltrēšanās tavernās, azartspēļu ellītēs un citās ar sliktu slavu apveltītās vietās, kur noziedznieki perina savus neģēlīgos plānus, ir savs labums. Bet… kurā brīdī šie detektīvi kļūst par spiegiem? Kā godīgi pilsoņi zinās, vai šķietami parastais sarunu biedrs gadījumā nav detektīvs, kas okšķerē viņu privātās lietās?

Apģērbs, kas citā rajonā parasti neraisīja aizdomas, turīgajā Meifērā tūdaļ tika ievērots. Grūti pateikt, kas piesaistīja lielāku uzmanību, Bekera vienkāršās drānas vai viņam sekojošā policista uniforma. Pa logiem aiz nolaistajiem aizkariem viņus nopētīja vietējie iedzīvotāji. Vairāki kalpotāji, kas atstāja savas darbavietas pusdienlaikā, kā jau daļēji brīvajā svētdienā pieņemts, uzlūkoja nācējus platām acīm, droši vien secinādami, ka Bekers ir noziedznieks, kuru policists arestējis. Rēta uz Bekera zoda liecināja par vētrainu pagātni. Taču – kāpēc likumsargs veda ļaundari cauri Meifēras sirdij, nevis uz tuvāko policijas iecirkni?

Sekodams baznīcā uzklausītajām norādēm, Bekers nogriezās pa labi uz Hāfmūnstrītu, tad pa kreisi uz Kērzonstrītu un atrada ceļu uz Česterfīldhillas biezi apbūvēto ielu.

– Dodies uz lēdijas Kosgrovas namu un pavēsti par notikušo, – Raiens bija piekodinājis. – Ja Dievs būs žēlīgs, tu pagūsi viņiem visu izstāstīt, iekams to izdarīs reportieri. Iztaujā iedzīvotājus pamatīgi!

Te, sabūvētas cieši cita citai blakus, blīvējās baltas akmens ēkas – cik ļoti šī apkārtne nelīdzinājās saspiesto, nolaisto būdeļu rajonam Īstendā, kur agrāk patrulēja Bekers! Dārgie četrstāvu nami izskatījās tik vienādi, ka tos varēja atšķirt vienīgi pēc neuzkrītošiem misiņa numuriem pie ārdurvīm.

Gaiss kļuva dzestrāks. Arvien spēcīgāks vējš dzenāja tumšus mākoņus garām saulei. Nonācis pie vajadzīgās adreses, Bekers apstājās pie dzelzs vārtiņiem un palūkojās uz pakāpieniem, kas veda līdz ārdurvīm. Visi aizkari bija ciet – tiesa, turīgajos rajonos aizkari allaž bija aizvilkti, lai garāmgājēji nevarētu nojaust, vai kāds ir mājās.

Bekers norādīja uz reportieriem, kas viņam sekoja.

– Konstebl, pieraugiet, lai šie vīri tālāk netiek. Bez manas atļaujas neviens nedrīkst iekļūt pa vārtiņiem.

Tikai nesen izpelnījies paaugstinājumu, Bekers nebija radis dot pavēles. Viņš atvēra vārtus un piegāja pie durvīm.

“Kā lai paziņoju par lēdijas Kosgrovas nāvi?” jaunais vīrietis lauzīja galvu. Policists atcerējās, kā pats bērnībā, kad ģimene mitinājās rentētā fermā, bija aizšāvies pie mātes, izmisīgi kliegdams, ka tēvs šķūnī nokritis no kāpnēm un viņam ērmoti pagriezta galva. Mātes bēdu sagrauztā seja Bekeram joprojām rādījās murgos.

Dziļi ieelpojis, viņš uzkāpa pa kāpnēm. Šķita, ka pakāpienu ir vairāk nekā tikai pieci. Viņš nostājās uz kāpņu laukumiņa un laida darbā klauvēkli ar lauvas galvu, un spēcīgie belzieni atbalsojās vestibilā.

Aizritēja desmit sekundes. Neviens nepienāca pie durvīm. Juzdamies kā nelūgts viesis, Bekers pieklauvēja skaļāk. Arī šoreiz neviens neatsaucās.

Viņš nodūra galvu, saņēmās klauvēt trešo reizi un pamanīja pa durvju apakšu izplūdušu tērcīti.

Šķidrums bija sakaltis un blāvi brūnā krāsā. Taču, ņemot vērā rīta notikumus, tā izcelsme likās nemaldīgi nosakāma – tās bija asinis.

Uz ielas gaidošie reportieri viņu vēroja, tādēļ Bekers savaldījās un izturējās aukstasinīgi. Viņš nospieda rokturi un, sirdij spēcīgi pukstot, pastūma durvis nelielā spraugā.

Tad viņš uzsauca, vai mājās kāds ir. Nama iemītnieki varbūt nevēlētos atvērt durvis pēc klauvējieniem, taču uz balsi viņiem vajadzētu reaģēt.

– Vai mani kāds dzird? Es esmu detektīvseržants Bekers!

Man ar jums jārunā.

Cauri pirmajam stāvam aizdārdēja viņa vārdu atbalss.

Viņš pagrūda durvis vēl platāk un centās kaut ko saskatīt, cik vien tālu varēja. Tobrīd durvis atdūrās pret neredzamu šķērsli un tālāk nevērās.

– Vai te kāds ir? – Bekers atkārtoja.

Vīrietis pameta skatienu pār plecu. Abi žurnālisti jau tuvojās vārtiem.

– Konstebl, pielūkojiet, lai šie cilvēki turas pa gabalu!

Bekers pagrūda durvis stiprāk, juta, ka otrā pusē kaut kas pavirzās nost, un spēja iespraukties priekšnamā.

Vēl iekams acis pierada pie pustumsas, viņš saoda nāves smaku.

* * *

Otrpus durvīm gulēja sulaiņa līķis. Vīrietim bija ielauzts galvaskauss. Daļa asiņu bija izplūdusi pāri slieksnim un nu jau sakaltusi.

Aiz paraduma Bekers taustījās pēc steka – tāds karājās pie instrumentu jostas katram konsteblam. Protams, tā tur nebija. Taču viņam bija duncis, kuru Raiens bija iemācījis nēsāt makstī, kas piesprādzēta zem bikšu staras. “Vispirms liec lietā trulo galu un tikai tad asmeni,” Raiens brīdināja, “citādi nāksies atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem.”

Izvilcis nazi un sajutis krūtīs uzvilnījam baiļu karstumu, Bekers iekšēji sagatavojās iespējamajam uzbrukumam un pārlaida skatienu telpai. Aiz pustumsā grimstoša priekšnama pletās halle, kuras abās pusēs atradās durvis – tobrīd abas bija aizvērtas. Greznas kāpnes veda uz augšējiem stāviem.

Līdz šim Bekers bagātību bija uzlūkojis vienīgi lorda Pālmerstona savrupmājā. Lai arī vairākkārt viesojies tajā, viņš vēl aizvien nebija pieradis pie ārkārtīgā kontrasta, salīdzinot lepnos namus ar caurumainajām būdām, kādās viņš bija mitinājies, kad strādāja sešdesmit stundas nedēļā ķieģeļu fabrikā. Viņaprāt, bija pārsteidzoši, ka lords Pālmerstons savu rezidenci dēvēja vienkārši par māju. Iespējams, augstmanis bija tā pieradis pie bagātībām, ka viņa acīs tā patiesi nebija nekas vairāk kā parasta māja. “Tiesa, tādā gadījumā būtu interesanti noskaidrot, kādu īpašumu lords Pālmerstons atļautos dēvēt par savrupmāju,” Bekers prātoja.

Parastos apstākļos Bekers būtu ar interesi aplūkojis melnbaltās marmora grīdas rūtis vai bronzā atlietos izsmalcinātos kāpņu balustrādes greznojumus (vārdu “balustrāde” Bekers tikai nesen bija uzzinājis). Taču šos par normāliem apstākļiem diez vai varētu dēvēt. Bekers uzreiz pievērsa uzmanību drēbju kaudzītei kāpņu pakājē. Viņš piesardzīgi paspēra trīs soļus uz priekšu, un ar to pietika, lai ieraudzītu, ka patiesībā tas ir kalpotājas līķis – arī viņai bija sasista galva, un sieviete gulēja sakaltušu asiņu lāmā.

Krūtis sažņaudza saltums, un viņš uzmanīgi pakāpās atpakaļ. Nonācis pie ārdurvīm, Bekers iestūma nazi makstī zem bikšu staras, lai neradītu paniku, kad izies uz ielas. Viņš izspraucās pa durvju spraugu un pārkāpa pāri slieksnim, taču vēsais vējš nespēja mēroties ar namā valdošo dzestrumu. Mākoņi vērtās vēl tumšāki.

Abi avīžnieki pūlējās pārliecināt konsteblu ielaist viņus mājā.

– Ko jūs tur noskaidrojāt? – viens uzsauca.

– Konstebl, laidiet darbā klabekli! – Bekers ieaurojās.

Nobijušies, ka Bekers pavēlējis viņus piekaut, reportieri paspruka sāņus.

Bet konstebls cieši satvēra klabekļa rokturi un iegrieza mēlīti, un skaļā klaboņa satricināja šauro, pieblīvēto ielu.

Namā pēc nama aiz aizkariem pavīdēja satrauktu cilvēku sejas. No pagrabstāvu virtuvēm pa kāpnēm augšup uzsteidzās kalpotāji. Vēl pirms pusminūtes iela bija tukša un pamesta, bet tagad tajā kūsāja dzīvība.

Pa ielu skriešus tuvojās konstebls. Policistu apgaitas teritoriju struktūra bija veidota tā, lai kaimiņu apgabala patruļas ne uz brīdi neatrastos ārpus dzirdamības robežas. Kā apliecinādams šī noteikuma lietderību, no pretējās puses arī brāzās konstebls.

Pirmajam Bekers paziņoja:

– Es esmu detektīvseržants Bekers! Palieciet tepat un nodrošiniet kārtību! – Otru jaunpienācēju viņš norīkoja steigties uz Svētā Jēkaba baznīcu. – Paziņojiet inspektoram Raienam, ka lēdija Kosgrova nav vienīgā.

– Nav vienīgā?

– Inspektors sapratīs, kas ar to domāts. Sakiet, lai viņš uz karstām pēdām steidzas šurp. Lai ņem līdzi konsteblus.

Cik vien daudz var.

Patruļu policists aizšāvās prom, bet pie nama parādījās divi citi.

– Kas noticis? – no pūļa sauca sieviete priekšautā.

– Mans kungs vēlas noskaidrot, par ko tāds tracis, – paziņoja livrejā tērpts sulainis.

– Pasakiet, ka policija ir ņēmusi vadību savās rokās. Jūs visi atgriezieties savās vietās! – Bekers pavēlēja. – Te nav ko redzēt.

– Policisti nenorādīs, kā mums Meifērā dzīvot! – sieviete priekšautā nerimās.

Bekeram uzmācās vēlme apjautāties sievietei, kā viņai patiktu apspriest šo repliku aiz restēm iecirknī. “Kā šādu problēmu nokārtotu Raiens?”

– Panāc šurp! – Bekers viņai uzsauca.

– Es? – Piepeši sieviete vairs tik pašpārliecināta nerādījās.

– Uz kuru es rādu ar pirkstu? Uz tevi, vai ne? Panāc šurp. – Viņa vilcinādamās paklausīja, un Bekers turpināja: – Vai gribi palīdzēt? Būs jaunumi, par ko patrīt mēli virtuvē.

Iedomādamās, ka varēs darbavietā atgriezties ar svaigām baumām, kalpone pasmaidīja.

– Vai šīm mājām ir sētas puses durvis? – Bekers vaicāja. – Tur ir sabūvēti staļļi. No turienes mēs drīkstam nākt, sanest ēdamo un ogles.

– Parādi šim glītajam konsteblam sētas puses durvis.

– Man šis nemaz tik glīts nerādās.

– Tā, tagad tu viņu aizvainoji. Parādi viņam, kur atrodas durvis! Konstebl, pa tām neviens nedrīkst ieiet. Pats arī uzmanieties, jo pa tām var izbrāzties kāds cilvēks ar nejaukiem nodomiem.

– Saprotams, seržant!

Bekers nebija pieradis pie tā, ka viņu uzrunā jaunajā dienesta pakāpē, un pirmajā mirklī nodomāja, ka šis konstebls vēršas pie kāda cita.

Kamēr kalpotāja aizveda konsteblu, no Česterfīldhillas vienas puses attraucās vēl trīs patruļu policisti, un divi citi steidzās no pretējās puses. Bekers uzrādīja žetonu un paaicināja visus sapulcēties tuvu. Viņš runāja klusu, lai reportieri nevarētu noklausīties.

– Šajā mājā ir noslepkavoti vismaz divi cilvēki. Es neesmu pārmeklējis visas telpas.

Apkārtējo sejas nocietinājās – bagātajā rajonā varmācība bija gaužām reta parādība.

– Vispirms Svētā Jēkaba baznīcā – un tagad šeit, – viens no konstebliem nomurmināja. Vēsts par pirmītējo slepkavību izplatījās vēja spārniem.

– Izskatās, ka noziegums pastrādāts pirms vairākām stundām. Lai divi paliek šeit un stāv sardzē pie vārtiem, bet pārējie lai iztaujā šos ļaudis. Izdibiniet, vai viņi redzējuši vai dzirdējuši kaut ko neparastu.

Kad konstebli izklīda, reportieri sarosījās.

– Ei, mums arī izstāstiet, ja? – viens uzsauca.

– Pa šiem vārtiem drīkst ienākt vienīgi detektīvinspektors Raiens, – Bekers piekodināja patrulētājiem, kas nostājās sardzē, un pagriezās pret konsteblu, kas bija pavadījis viņu no dievnama. – Nāc man līdzi!

Pievārējuši pakāpienus, abi pa atvērtajām durvīm iespraucās namā.

* * *

– Šis ir pirmais, – Bekers norādīja. Nāves smārds šķita spēcīgāks. Pat pustumsā Bekers ievēroja, ka jaunais konstebls samiedz acis, cieši uzlūkodams mirušā savainoto galvu. – Apej ar līkumu. Nekam neskaries klāt, – Bekers izrīkoja. – Es gribu, lai tu nāc līdzi. Gadījumā ja vainīgais vēl atrodas zem šī jumta.

Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto steku. Iegājis hallē, viņš izbrīnīts aplūkoja statujas, kas bija nostādītas uz marmora postamentiem, apzeltītos sienu un durvju rāmju rotājumus un fresku paneļus pie sienām.

– Johaidī, un cilvēki patiešām tā dzīvo, – konstebls brīnīdamies izdvesa.

– Jā, un tepat arī tiek noslepkavoti, – Bekers atgādināja. – Papūlies neaizmirst, kādēļ mēs te esam ieradušies.

Bekers piegāja pie kalpones līķa kāpņu pakājē. Jautādams sev, kā šādā gadījumā rīkotos Raiens, viņš nometās uz ceļgaliem un nopētīja apaļo ievainojumu galvā, kuru, pēc visa spriežot, bija radījis tas pats priekšmets, ar kuru nonāvēts sulainis pie ārdurvīm.

Viņš atvēra durvis labajā pusē. Aizvilkto aizkaru dēļ valdošā tumsa neļāva skaidri saskatīt daudzās viesistabas mīkstās mēbeles. Galdu pārklāju malas rotāja pušķīši. Ikviena virsma bija izdekorēta, kā tas pierasts turīgu cilvēku mājokļos. Biezi polsterētos krēslus un dīvānu vēl mīkstākus padarīja neskatāmie izšūtie spilveni. Sperdams soļus pa biezu austrumniecisku paklāju, Bekers pieķēra sevi pie domas, ka pirmo reizi atrodas telpā, kas tik ļoti slāpē skaņas.

Pašķīris aizkarus, seržants piesardzīgi pavērās apkārt, taču nekā aizdomīga nesaskatīja. Viņš devās atpakaļ, šķērsoja halli un pavēra durvis pretējā pusē, un arī te pretī uzvēdīja nāves smārds.

– Konstebl, esiet gatavs, ja man ievajadzēsies jūsu palīdzību.

Seržants pastūma durvis plašāk un nonāca bibliotēkas istabā. Aizkari bija aizvilkti. Pārlaidis skatienu pustumšajai telpai, viņš pamanīja sarkanā ādas krēslā sēžam vīrieti. Izskatījās, ka saimnieks lasa grāmatu.

– Lord Kosgrov? – Bekers iejautājās, pats nezinādams, kāpēc ierunājies. Skābenais aromāts telpā skaidri liecināja, ka atbildi no vīrieša nesagaidīs.

Gatavs aizstāvēties, Bekers pagājās pa kreisi un atvēra aizkarus. Uz vīrieti krēslā nu krita gaisma. Grumbainā seja bija izķēmota sāpju agonijā.

Negaidīti atskanot kādai balsij, Bekers pat sarāvās.

– Kur ir detektīvseržants Bekers? – Jautātājs bija Raiens, kurš jau stāvēja hallē.

– Viņš ir tur, inspektor, – konstebls paskaidroja. Uz bibliotēkas istabas sliekšņa parādījās Raiens.

– “Lēdija Kosgrova nav vienīgā”… Tava ziņa patiešām radīja ziņkāri.

– Kā mēdz izteikties de Kvinsijs, daži cilvēki šajā namā ir “pievienojušies vairākumam”. – Bekers atminējās de Kvinsija novērojumu, ka tūkstošgades laikā ir miris vairāk cilvēku, nekā patlaban ir dzīvo.

Raiens iegāja bibliotēkas istabā, cieši vērdamies vīrietī, kas sēdēja ādas krēslā.

– Vai jūs esat kādreiz ticies ar lordu Kosgrovu? – Bekers vaicāja.

– Vienu reizi. Komisārs Meins mani sūtīja izsacīt savas domas cietumu komitejai. Lords Kosgrovs bija komitejas direktors un pēc sēdes uzdeva man dažus jautājumus.

– Vai šis ir lords Kosgrovs?

– Šaubos, vai pat lorda sieva, ja kundzei būtu dvaša krūtīs, viņu pazītu, – Raiens atteica.

Vīrietis bija piesaistīts pie krēsla. Viņam aiz muguras līdz pašai augšai slējās grāmatplaukti, kuriem piekļūt ļāva pie sienas sliedēs iestiprinātās kāpnes. No kāpņu augšdaļas līdz upurim nostieptā virve bija savilkta cilpā ap mirušā kaklu. Viena no grāmatām atvērta gulēja vīrietim klēpī. Viņš sēdēja, noliecis galvu, it kā to lasīdams.

– Vai ievērojāt viņa acis? – Bekers, šausmu pārņemts, norādīja ar roku. – Vai esat jelkad kaut ko tādu redzējis?

– Nē, – Raiens atzina.

Gan vienā, gan otrā acī bija iedurts nosmailināts sudraba spalvaskāts. No pārdurtajiem acs āboliem lejup slīga tumšas sakaltušas lāstekas, it kā cilvēkam asaru vietā būtu lijušas asinis. Bekers apspieda drebuļus, jo iztēlojās, kādas mokas spēj sagādāt cilvēks, ietriekdams otram acs ābolā rakstāmspalvu.

– Grūti pateikt, kas īsti atņēma dzīvību, – Bekers prātoja. – Vai viņš noasiņoja? Vai nosmaka?

– Spalvaskātus acīs dūra spīdzinot. Tomēr galu padarīja virve, – secināja Raiens.

– Kā jūs varat to apgalvot tik droši? – Kādā krāsā ir viņa lūpas un mēle?

Bija skaidrs, ka Raiens viņu pārbauda. Bekers pārvarēja riebumu un piegāja tuvāk, lai aplūkotu sāpju sašķobīto muti un mēli, kas karājās ārā no tās.

– Zilā.

– Vai tu kādreiz esi apmeklējis pakāršanu? – Raiens vaicāja.

– Nē.

– Zilganas lūpas norāda, ka cilvēks cīnījies pēc gaisa. Viņu novājināja asiņu zudums. Galva nokārās, pavērsās pret grāmatu. Slepkava te visu sakārtoja tā, ka upuris pats pakārās. Kas tā ir par grāmatu, kuru viņš it kā lasa?

Apjautis, cik daudz viņam vēl jāiemācās, Bekers iztaisnojās, izņēma grāmatu līķim no rokām un izlasīja uz muguriņas nosaukumu.

– Tā ir par likumiem.

Starp lapām vīdēja papīra gabaliņš. Bekers to izvilka. Papīram bija tādas pašas melnas apmales kā zīmītei, kuru lēdija Kosgrova bija sažņaugusi plaukstā savas nāves brīdī.

– Ko zīmīte vēsta? – Raiens jautāja.

– Uz tās ir rakstīts man nepazīstams cilvēka vārds. “Edvards Oksfords”.

– “Edvards Oksfords”? Vai esi pārliecināts?

– Vai jums šis vārds ir pazīstams? – Bekers jautāja.

– Jā, lai visi svētie mums stāv klāt!

* * *

Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmata. Turpinājums

Kamēr konstebli Svētā Jēkaba baznīcā tērpināja lieciniekus, tēvs sēdēja uz altāra margām. Viņš nevarēja aizsniegt grīdu un tādēļ kūļāja kājās gaisā, it kā soļodams. Ikreiz, novērsis skatienu no asins peļķes, viņš pētīja lēdijas Kosgrovas ložu, kur fotogrāfs uzstādīja aparātu. Tēva dziņas padarīja viņa seju slimīgi bālu. Es redzēju, kā viņš iegrūž roku aiz mēteļa pēc flakona ar opija tinktūru, un piesteidzos viņu atturēt, lai nedotu iemesla vēl vairāk sadusmot draudzes locekļus.

Tikām pulkvedis Tresks turpināja palīdzēt policistiem uzturēt kārtību, savukārt daiļā sieviete, kuru viņš bija pavadījis dievnamā, apbrīnoja virsniekam izrādīto cieņu. Nevilšus es ievēroju pulkvedi vairākkārt uzmetam man tādu pašu mulsu skatienu kā pirmajā sastapšanās reizē – it kā viņš atminētos mani redzējis, taču nezina, kad tas īsti noticis. Tas vienīgi vairoja manu mulsumu. Es gaidīju brīdi, kad varēšu pieiet klāt un dāvāt iespēju paskaidrot savu izturēšanos, ja vien viņam būtu tāds nodoms.

Taču, pirms šāda izdevība radās, Šons (ar to es domāju inspektoru Raienu) izveda mani un tēvu no baznīcas un apstājās pie pūļa, kurš auga aizvien lielāks.

– Piebraukusi lorda Pālmerstona kariete. Kučierim un sulainim dots stingrs rīkojums aizgādāt jūs uz Jūstonas staciju.

– Man vajadzētu palikt, – tēvs ieteicās.

– Pirms septiņām nedēļām jūs vareni palīdzējāt, – Šons atzina. – Taču lords Pālmerstons ir skaidri licis manīt, cik neapmierināts viņš justos, ja jūs nokavētu vilcienu. Viņam pār policijas spēkiem ir lielāka vara nekā komisāram Meinam, tālab man nav izvēles. Jūs atbildējāt uz visiem maniem jautājumiem. Ja man radīsies citi, es varu tos telegrafēt jums uz Edinburgu. Par laimi, mēs ar seržantu Bekeru redzējām to pašu, ko jūs.

– Vai jūs nudien redzējāt to pašu, ko es? – tēvs pārjautāja.

– Es apsolos paturēt atmiņā jūsu teoriju par daudzajām realitātēm, – Šons solīja.

Sarokodamies uz atvadām, viņš paturēja manu plaukstu savējā ilgāk, nekā to prasītu vienkārša draudzība. Es jutu vaigus pietvīkstam pat šajā vēsajā laikā.

– Emilij, man pietrūks sarunu ar jums, – viņš sacīja. Parasti man pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē, taču jāatzīst, ka šajā reizē es, skumju pārņemta, vien ar grūtībām spēju tos dabūt pār lūpām.

– Man arī pietrūks mūsu sarunu, – es izspiedu.

Atcerējies par pieklājības normām, Šons pagriezās pret tēvu.

– Arī mūsu neparasto sarunu man, protams, pietrūks, ser.

– Cik sen es neesmu uzrunāts par seru! – tēvs atzina. – Vēl pirms vairākām nedēļām jūs man veltījāt pavisam citādus apzīmējumus.

Šons nokaunināts nodūra galvu un noteica:

– Mēs kopā esam mērojuši garu ceļu. Žēl, ka tam ir jābeidzas tagad. – Viņš palūkojās uz manu pusi. – Paldies, ka palīdzējāt aprūpēt manas vātis, Emilija. Lai Dievs jūs pavada visos ceļojumos!

Vīrietis nelaida manu plaukstu vaļā, un mani vaigi kaisa vēl vairāk.

– Lai Visaugstais jūs sargā! – pieliekusies tuvāk, lai atvadām piešķirtu intīmāku gaisotni, es nočukstēju.

– Kad iebrauksim Edinburgā, es jums rakstīšu.

Pēkšņi mēs ieraudzījām šurp steidzamies kādu konsteblu, un man uz sirds tobrīd palika daudz nepateikta.

– Inspektor, seržants Bekers jūs aicina uz lēdijas Kosgrovas māju. Viņš vēlēja pateikt, lai dodaties turp bez vilcināšanās. Viņa neesot vienīgā.

– Nav vienīgā?

– Tādi bija viņa vārdi. Seržants sacīja, ka jūs sapratīšot. Un tas esot steidzami.

Šona acu skatiens patiesi liecināja, ka viņš ir sapratis. Inspektors pagriezās pret mani un tēvu un sacīja:

– Diemžēl man jādodas.

– Jā, lūdzu! Dariet savu darbu, – es teicu.

Īstenībā man gauži gribējās, lai viņš paliek, taču viņš jau aizskrēja garām drūzmai un es nepaguvu satvert Šonu aiz rokas.

Pēkšņi es ieraudzīju cauri avīžnieku un garāmgājēju pūlim mūsu virzienā steidzamies lorda Pālmerstona sulaini.

– Žiglāk! Mums jau sen vajadzēja būt ceļā uz staciju. – Sulainis šķita izmisis. – Lords Pālmerstons īpaši uzsvēra, ka nevēlas, lai jūs nokavētu šo vilcienu.

Kamēr sulainis vedināja mūs uz karieti, viens reportieris bilda otram:

– Rau, tur iet Opija lietotājs. Vai esi dzirdējis, kā viņš izteicies par lielo miglāju Oriona zvaigznājā?

– Vai tas ir jaunais publiskais nams Strendā?

– To novēro naksnīgajās debesīs. Opija lietotājs paziņoja, ka miglājs atgādinot cilvēka galvaskausu ar caurumu, pa kuru no smadzenēm izplūst debesu matērija. Lūk, ko cilvēkam nodara opijs!

Ieraugot mūsu trūcīgās somas piesprādzētas uz karietes jumta, man negaidīti un nomācoši uzvējoja apjausma par mūsu skumīgo aizbraukšanu.

Līdzko sulainis aizvēra aiz mums durvis un ieņēma vietu karietes aizmugurē, zirgi nekavējoties rāvās uz priekšu – kučieris izmisīgi tiecās izpildīt lorda Pālmerstona pavēli.

Tēvs sēdēja man iepretim un drebēja.

– Tagad tu drīksti, – es atvēlēju.

Viņš nekavējoties izņēma flakonu ar opija tinktūru un iedzēra malku rubīnsarkanā šķidruma. Aizvēris plakstus, viņš sastinga, tad attaisīja plakstus un iemalkoja dziru vēlreiz. Zilās acis ieguva miglainu spīdumu. Blāvie sviedri uz sejas šķita iesūcamies atpakaļ ādas porās. Viņš pamazām mitējās šūpot kājas.

Ja vēlētos doties taisnā ceļā uz Edinburgu, tad mēs tobrīd uz staciju brauktu velti – tas tādēļ, ka uz šo attālo reģionu vilcieni izbrauc agri no rīta, lai pasažieri nonāktu galamērķī tās pašas dienas vēlā vakarā. Taču mūsu beidzamo Londonā pavadīto nedēļu laikā tēvs bija iegrimis vēl dziļākā melanholijā nekā parasti. Es piedēvēju šo garastāvokli aizvien dziļākai atkarībai no opija un bai lēm, ka tā var beigu beigās tēvu iznīcināt, ja vien viņš drīz nepieliks varonīgas pūles, lai no šīm važām atsvabinātos.

Melanholijas pārņemts, viņš bija nodomājis apciemot abu māsu kapavietas pie savām bērnības mājām Mančestrā. Avīžnieks nevarēja zināt, ka tēva apsēstība ar galvaskausiem un no tiem plūstošu matēriju bija skaidrojama ar viņa māsiņai izdarīto pēcnāves operāciju nolūkā izdibināt, vai viņas neparasti lielā galva nav nāvējošu kroplīgu smadzeņu radīta. Tēvam murgos rādījās dziļā plaisa, kuru ķirurgs bija iegriezis meitenītes galvā.

Mans brālis Viljams cieta no postošām galvassāpēm, kas laupīja viņam redzi un dzirdi. Kad mokas beidzot bija galā, sekcijā atklāja, ka viņam smadzenēs ir liels gabals zaļas vielas. Arī dēla atvērtais galvaskauss tēvam rādījās murgos.

Kad kariete grabēdama nogriezās no Pikadili ziemeļu virzienā un ripoja pa Rīdžentstrītu, tēvs izliecās pa logu un uzsauca sulainim, kas stāvēja uz kāpšļa karietes aizmugurē.

– Pa kādu ceļu mēs braucam uz Jūstonas staciju?

– No Rīdžentstrītas uz Portlendpleisu, pēc tam pa labi uz Ņūroudu!

– Lūdzu, nogriezieties pa labi uz Oksfordstrītu.

– Mēs zinām ceļu uz staciju.

– Manis ieteiktais ceļš aizvedīs mūs turp tikpat ātri.

Es vēlos kaut ko apskatīt.

Par spīti kariešu riteņu saceltajai graboņai, es dzirdēju sulaini noburkšķam dažus vārdus un tikai tad uzsaucam kučierim:

– Nogriezies austrumu virzienā, jo mēs brauksim pa Oksfordstrītu!

– Kādēļ?

– Pasažieru lūgums!

– Ha! Pēdējais, kuram mēs paklausām! – attrauca kučieris, varbūt neapjauzdams, ka mēs sarunu dzirdam.

Kariete nogriezās pa labi uz Oksfordstrītu.

– Stāt! – tēvs uzreiz uzkliedza sulainim. Skaļais sauciens no tik maza cilvēka mutes mani iztrūcināja.

Zirgu pakavu klaboņa nespēja nomākt kučiera lāstu, un viņš apturēja karieti Greittičfīldstrītas sākumā.

Tēvs atvēra karietes durtiņas un izkāpa.

Es viņam sekoju.

– Nē, nekāpiet ārā, – sulainis pamācīja. – Jūs gribējāt tikai kaut ko apskatīt! Mums jātiek uz staciju!

Agrīnajā svētdienas pēcpusdienā Oksfordstrītas veikali bija slēgti, rosību neredzēja, garām klabēdami pabrauca vien daži kebi un karietes. Mākoņi un skursteņu dūmi iekrāsoja apvārsni brūnu, aizsedzot skatienam māju augšējos stāvus.

Sērīgu seju tēvs aplūkoja apkārtni. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš šajā ielā bija pavadījis četrus bada pilnus mēnešus starp prostitūtām un ubagiem, ar savu apsviedīgumu pūlēdamies izvilkt dzīvību bargajā Londonas ziemā. Viena no šīm prostitūtām, Anna, kuru cietsirdīgā pilsēta drīz pēc tam aprija, bija tēva lielā mīlestība līdz pat dienai, kad viņš iepazinās ar manu māti.

– Tolaik, pat būdams tuvu nāvei, es biju dzīvīgāks nekā tagad, – tēvs murmināja.

– Tēvs, lūdzu, nerunā par nāvi!

– Ātrāk! – sauca sulainis. – Ja nokavēsiet vilcienu, lords Pālmerstons turēs par vainīgiem mūs!

– Pasakiet Viņa Gaišībai, ka tā bija mana vaina, – atbildēja tēvs. – Pasakiet, ka es atteicos iekāpt karietē.

– Ko jūs ar to domājat? – sulainis izgrūda.

– Es tiešām izlūdzos visdziļāko piedošanu. Esiet tik laipni un aizvediet mūsu somas atpakaļ uz lorda Pālmerstona māju. Es vēlāk izlemšu, ko ar bagāžu iesākt.

– Nē! – kučieris iebilda.

Tēvs aizsoļoja pa Oksfordstrītu rietumu virzienā.

– Vai tu karietē iemalkoji pārāk daudz opija tinktūras, tēvs? – es uzstājīgi vaicāju, steigdamās viņam nopakaļus. – Teic, kas tev padomā!

Mēs pagājām garām Rīdžentstrītai un turpinājām ceļu uz rietumiem. Tēva strupās kājas nesa viņu tik apņēmīgā gaitā, ka vien retais spētu neatpalikt. Tikai brīvi krītošie svārki ļāva man turēties līdzi.

– Nāve, – tēvs izgrūda.

– Tu mani biedē.

– Vēl pirms septiņām nedēļām es modos pusdienlaikā pēc nožēlas pilniem opiju murgiem. Ja mēs nebūtu ieradušies Londonā, es tagad droši vien celtos no gultas vēl vēlāk, piemēram, saulrietā. Varbūt pārliecīga opija lietošana man būtu likusi ieslīgt mūžīgajā miegā. Tad arī es būtu piebiedrojies vairākumam. Tad es visbeidzot spētu aizmirst sāpes, kuras nodarīju tev, taviem brāļiem un māsām un visvairāk tavai mātei… par parādu piedzinējiem, no kuriem jūs visi manis dēļ bēguļojat… par nabadzību, kuru es jums liku pārciest.

– Tēvs, tu no tiesas mani biedē.

* * *

– Edvards Oksfords? – Bekers cieši vērās zīmītē, kuru bija uzgājis grāmatā līķim rokās. – Kāpēc jūs sakāt, lai visi svētie mums stāv klāt?

– Cik vecs tu varēji būt pirms piecpadsmit gadiem? – Raiens jautāja.

– Man bija tikai desmit gadu.

– Tu stāstīji, ka uzaugi rentētā fermā nomaļā Linkolnšīras pusē. Vai tavs tēvs lasīja avīzes?

– Viņš neprata lasīt. Pats par to kaunējās, – Bekers atzina. – Kad man nebija jāstrādā mājās, viņš sūtīja mani skolā.

– Tad tu, iespējams, par to varēji nezināt.

– Par ko? Vai tas ir saistīts ar zīmīti, kuru jūs atradāt baznīcā un par kuru man nekā nestāstāt?

– Nav laika, – Raiens atmeta. – Mums jāpārmeklē visas pārējās telpas.

– Lūdzu, neizvairieties. Ko nozīmē šis vārds? Kas ir Edvards Oksfords? Izstāstiet, kas bija rakstīts tajā atrastajā lapiņā! – Bekers neatlaidās.

– Nevaru.

– Vai par to ir grūti runāt?

– Man nav ļauts. Tādas pilnvaras ir tikai komisāram Meinam.

– Tas skatiens jūsu sejā… Vai baidāties, ka gaidāms vēl kaut kas ļaunāks?

– Pirms piecpadsmit gadiem tiešām tika sagaidīts. Lūdzu, beidz uzdot jautājumus, uz kuriem es nedrīkstu tev sniegt atbildes. Mums nepieciešams pārmeklēt visu māju.

Kur ir pārējie kalpotāji?

Bojātas pārtikas un kādas vēl nepatīkamākas smakas vilināja policistus doties uz virtuvi pagrabstāvā.

Bekers apstājās uz kāpnēm.

– Vai jums kaut kas kaiš? – Raiens apvaicājās.

– Pēc cik ilga laika es varētu būt tāds kā jūs?

– Kā es?

– Šķiet, ka uz jums tādi notikumi neatstāj nekādu iespaidu, – Bekers sprieda.

– Tā nav. Iespaids vienmēr ir, – Raiens apgalvoja.

– Bet jūs to nekad neizrādāt.

– Tālab, ka pūlos par to nedomāt un visu uzmanību pievēršu detaļām. To man iemācīja komisārs Meins. Mērķtiecīgi meklē pierādījumus un dari visu, lai slepkavam vairs nekad nerodas izdevība noziegumu atkārtot.

Bekers pamāja un piespieda sevi atsākt ceļu lejup.

Nonācis kāpņu galā, viņš ieraudzīja virējas un trauku mazgātājas līķus, tad saņēmās un centās nekādi neizrādīt savas emocijas. Abas bija nogalinātas ar sitienu pa galvu, tāpat kā divi kalpotāji pirmajā stāvā. Priekšautus iekrāsoja sakaltušu asiņu traipi.

Lai paklausītu Raiena padomam un apvaldītu emocijas, Bekers centās prātā atzīmēt daždažādus sīkumus. Krāsnī melnēja atdzisuši pelni. Bļodiņās bija sabiezējusi zupa. Gaļas pīrāgi likās saplakuši cepamajās formiņās. Blakus atradās sakrituša bezē deserta porcijas.

Viņi devās augšā pa nemīlīgajām kalpotāju kāpnēm, izgāja cauri pirmajam stāvam un drīz nonāca otrajā. Lielākoties to aizņēma milzīga ēdamistaba, kurā varēja ietilpināt četrdesmit cilvēkus.

– Patrulējot Īstendā, man ne sapņos nerādījās, ka cilvēki var baudīt tādu greznību, – Bekers novilka.

Trešajā stāvā policisti secināja, ka trīs durvis ir atvērtas un vienas aizvērtas.

No aizvērtās telpas plūda nepatīkama dvaka.

Raiens atgrūda durvis līdz kājai vaļā ar tādu spēku, ka tās skaļi noklaudzēja pret sienu.

– Vai kaut kas atgadījies, inspektor? – no pirmā stāva pavaicāja konstebls.

– Kad būs, tad paziņosim! – Raiens atmeta.

Satvēruši nažus, inspektors un Bekers iegāja telpā. Tā grima tumsā. Abi aizsoļoja līdz logam un atvilka aizkarus. Ieraudzīdams, ko min viņa apavu zoles un kas izšļācies gultā – pat visā istabā – , jaunais policists neveikli atkāpās. Sienas, tualetes galdiņu, aizkarus, paklāju – visas virsmas klāja sakaltušas asinis.

– Velna milti, kas šeit noticis?

* * *

Atriebējs nekad neaizmirsa pēdējo laimes pilno brīdi savā dzīvē. Viņš ar māsām Emmu un Rūtu katlā virs pavarda vārīja kartupeļus. Neko citu viņu ģimene vakariņām atļauties nevarēja. Arī malku būtu grūti sagādāt, ja vien tēvs savās namdara gaitās nesavāktu daždažādus koka atgriezumus. Viņi cieta trūkumu, taču mīlēja cits citu. Un smiekli šajā namā bija biežs viesis.

Tiesa, todien ne. Īsi pirms saulrieta tēvs pārradās mājās, noraisīja darbarīku jostu un apjucis paraudzījās apkārt.

– Kolin, kur ir māte? – tēvs vaicāja. Viņa brezenta priekšautu izraibināja zāģu skaidas.

Emma atbildēja brāļa vietā.

– Mamma vēl nav atnākusi no darbiem.

Māsai bija trīspadsmit gadu un zilas acis. Kopš tās dienas Kolins bieži atminējās, kā tās izgaismojušas istabu.

– Bet viņa aizgāja no paša rīta.

Ar tulznaino roku paberzējis saules apsvilināto skaustu, tēvs pārgāja pāri virtuvei un nostājās pie būdiņas durvīm.

Kolins, Emma un Rūta viņam sekoja. Rūta bija ģimenes pastarīte. Izkritušā priekšzoba radītā sprauga nez kāpēc vērta viņas smaidu vēl spožāku. Bērni vēroja, kā tēvs iziet pa durvīm, nostājas uz putekļainās ieliņas un paraugās uz to pusi, kurp māte no rīta bija aizdevusies. Ciemats pastāvēja vien īsu laiku. Lielāko daļu būdiņu vēl tikai cēla, un to karkasi slējās līdzās ķieģeļu un kokmateriālu kaudzēm. Ciemata īpašnieks, nekustamā īpašuma attīstītājs, cerēdams uz Londonas izplešanos, bija iegādājies šo zemesgabalu četru jūdžu atstatumā no Sentdžonsvudas, galvaspilsētas ziemeļrietumu tālākā rajona.

– Varbūt ieskrējusi pie kaimiņiem, – tēvs minēja.

Viņš devās uz tuvējo namiņu.

Kolins un Emma, turēdami Rūtu aiz rokas, vēroja, kā tēvs pieklauvē pie durvīm un ar kādu sarunājas. Tumši sarkanā saule jau pieskārās apvārsnim. Tēvs pagājās vēl uz priekšu pie nākamās mājiņas un arī tur ar kādu aprunājās. Ģimene te bija apmetusies tikai pirms desmit dienām un neviena kaimiņa nepazina, tomēr šeit dzīvoja strādnieki, tādi paši kā tēvs. Kaut arī Kolina ģimene bija īri, ar nekādām naidīguma izpausmēm viņi nebija saskārušies.

Saraucis seju drūmā izteiksmē, tēvs atgriezās, apskāva bērnus un ieteicās:

– Celsim vakariņas galdā. Gan viņa kuru katru brīdi pārradīsies.

Taču Kolins nevilšus ievēroja, ka tēva rokas mazliet dreb. Vīrietis negribīgi pabakstīja savus pāris kartupeļus un tad sadalīja tos bērniem.

– Kolin, pieskati māsas. – Lai sargātos no vakara dzestruma, viņš uzmeta plecos mēteli. – Es drīz atgriezīšos.

Bērni sagaidīja tēvu ilgi pēc tumsas iestāšanās, taču mātes kopā ar viņu nebija. Tēvs, acīmredzami nobijies, apsedza bērnus paša darinātajā trīsstāvu gultā, kas atradās blakus šaurajai laulības gultai.

– Kas, tavuprāt, ar viņu noticis? – Emma jautāja.

– Es nezinu, – tēvs norūca. – Kad iestājās pilnīga tumsa, es pārtraucu meklēt. No rīta iešu atkal.

– Noskaitīsim lūgšanu par māmiņu, – piedāvāja mazā Rūta. Māte bija paņēmusi grozu ar saviem adījumiem un devusies uz Sentdžonsvudu. Ar adatām un dziju viņa rīkojās kā īsta burve, radot pārsteidzoši smalkus, krāšņus rakstus. Ja nebūtu viņas amata prasmes, Kolinam un māsām ziemā nebūtu ne siltu dūraiņu, ne cepuru, ne šaļļu. Viņa bija aizgājusi uz Sentdžonsvudu pārdot trīs puloverus, jo padzirdējusi, ka tur kāds tirgotājs tos uzpirktu. Par saņemtajām monētām viņa cerēja iegādāties gaļu, ar ko pietiktu vairākām maltītēm.

Bet Sentdžonsvuda atradās vien stundas gājiena attālumā.

Rīta agrumā, pieraudzījis, ka dēlam un meitām uz galda ir maize un siers, tēvs atvēra būdas durvis, lai dotos meklējumos.

Piepeši viņš pārsteigumā sastinga uz sliekšņa.

Kolins piegāja pie tēva un ieraudzīja durvīm tuvojamies konsteblu.

– Vai jūs esat Ross O’Braiens? – konstebls vaicāja.

– Jā.

Saklausījis īru akcentu, konstebls pievērsa vīrietim ciešāku skatienu.

– Vai Keitlīna O’Braiena ir jūsu sieva?

– Jā, ir. – Kolina tēvs paspēra soli uz priekšu. – Kamdēļ prasāt? Vai ar viņu kas atgadījies?

– Tā var sacīt.

– Es nesaprotu.

– Viņa ir arestēta.