Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 24

Vakara notikumu gaita Robertam Lengdonam lika justies neomulīgi.

Edmonda uzstāšanās bīstami tuvojās robežai, aiz kuras tā draudēja kļūt par publisku ticības atmaskojumu. Vai Edmonds bija pamanījies piemirst, ka runā ne vien ar šajā telpā sanākušo agnostisko zinātnieku grupu, bet arī ar miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri viņa runu skatās tiešraidē?

"Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa uzstāšanās mērķis ir izraisīt ķildu."

Lengdons bija noraizējies par to, ka šajā pasākumā redzama arī viņa uzstāšanās. Jā, Edmonds šo videoierakstu bija iecerējis kā cieņas apliecinājumu, tomēr Lengdons jau senāk neviļus nonāca reliģisku strīdu krustpunktā… un kaut ko tādu viņš vairs nevēlējās piedzīvot.

Toties Kiršs bija īstenojis iepriekš izplānotu audiovizuālu uzbrukumu reliģijai, un nu Lengdons pamazām sāka nožēlot, ka tik nevērīgi noraidījis Edmonda bažas par bīskapa Valdespino atstāto balss ziņu.

Telpu no jauna piepildīja Edmonda balss. Virs galvas uzradās pasaules reliģisko simbolu kolāža.

– Esmu spiests atzīt, – Edmonds paziņoja, – ka mani mocīja zināmas šaubas par šī vakara paziņojumu un it īpaši par to, kādu iespaidu tas varētu atstātu uz ticīgajiem. – Viņš ieturēja pauzi. – Un tāpēc pirms trim dienām es izdarīju kaut ko sev nedaudz neraksturīgu. Pūlēdamies apliecināt savu cieņu pret reliģiskiem uzskatiem un novērtēt, kā manu atklājumu varētu uztvert dažādu ticību pārstāvji, es slepeni apspriedos ar trim ievērojamiem reliģiskajiem līderiem, islāma, kristietības un jūdaisma garīdzniekiem, un dalījos ar viņiem savā atklājumā. – Visā telpā atbalsojās viesu apslāpētā sačukstēšanās. – Kā jau biju gaidījis, visi trīs vīri uz to, ko es viņiem atklāju, reaģēja ar milzīgu pārsteigumu, raizēm un, jā, pat ar dusmām. Un, kaut arī viņu reakcija bija noraidoša, es vēlos viņiem pateikties par to, ka viņi bija tik laipni un piekrita ar mani satikties. Lai izrādītu šiem cilvēkiem cieņu, viņu vārdi šeit netiks atklāti, tomēr es vēlos šovakar vērsties tieši pie viņiem, lai pateiktos par to, ka viņi nav mēģinājuši aizkavēt šo uzstāšanos. – Viņš ieturēja pauzi. – Dievs ir mans liecinieks, ka viņi būtu varējuši to izdarīt.

Lengdons klausījās, izbrīnīts par to, cik izveicīgi Edmonds balansējis uz pašas robežas un nodrošinājis sev atkāpšanās ceļu. Lēmums satikties ar reliģiskajiem līderiem liecināja par aizspriedumu neesamību, uzticēšanos un objektivitāti, ar ko futūrists līdz šim nebija īpaši izslavēts. Nu Lengdonam radās aizdomas, ka tikšanās Montserrata klosterī bija iecerēta gan kā izpētes brauciens, gan kā sabiedrisko attiecību gājiens.

"Atjautīga rīcība, kas ļaus Kiršam tikt cauri sveikā," Lengdons nodomāja.

– Vēsturiski, – Edmonds turpināja, – reliģiskie fanātiķi allaž ir apspieduši zinātnes progresu, tāpēc šovakar es no visas sirds lūdzu pasaules reliģiskos līderus reaģēt uz maniem vārdiem atturīgi un ar izpratni. Lūdzu, nepieļausim vēstures gaitā piedzīvotās asiņainās varmācības atkārtošanos, neatkārtosim savas pagātnes kļūdas!

Attēli uz griestiem izgaisa, un to vietā uzradās zīmējums – sena, mūru ieskauta pilsēta, nevainojamā lokā izvietota metropole pie upes, kas tecēja cauri tuksnesim.

Lengdons to pazina tūlīt – tā bija senā Bagdāde. Neparasto lokveida konstrukciju aizsargāja trīs koncentriski mūri ar ambrazūrām un dzeguļiem.

– Astotajā gadsimtā, – Edmonds turpināja, – Bagdāde kļuva slavena kā pasaules diženākais zinātnes centrs, kura universitātes bija brīvi pieejamas visu reliģiju, filozofijas jomu un zinātnes nozaru pārstāvjiem. Piecsimt gadus no šīs pilsētas ir plūdusi vēl nepieredzētu zinātnes jaunatklājumu straume, kuras ietekme ir jūtama arī mūsdienās. – Virs galvas no jauna uzradās zvaigžņotās debesis, un līdzās daudzām zvaigznēm atradās nosaukumi, proti, Vega, Betelgeize, Rīgels, Algebara, Denebs, Akrabs, Kitalfa. – Visi šie vārdi ir atvasināti no arābu valodas, – Edmonds skaidroja. – Līdz pat mūsdienām vairāk nekā divas trešdaļas visu zvaigžņu nosaukumu ir cēlušies no šīs valodas, jo tās ir atklājuši arābu pasaules astronomi. – Debesis strauji piepildījās ar tik daudzām zvaigznēm un to nosaukumiem arābu valodā, ka vairs nekas cits tur nebija saskatāms. Tad šie vārdi atkal izgaisa, pametot aiz sevis vienīgi debesu plašumu. – Un, protams, ja mēs vēlamies šīs zvaigznes saskaitīt…

Cits pēc cita līdzās spožākajām zvaigznēm sāka parādīties romiešu cipari: I, II, III, IV, V…

Ciparu uzrašanās pēkšņi mitējās, un tie izgaisa.

– Mēs tagad izmantojam nevis romiešu, bet gan arābu ciparus, – Edmonds paskaidroja.

Numerācija atsākās, šoreiz liekot lietā arābu skaitīšanas sistēmu: 1, 2, 3, 4, 5…

– Iespējams, jūs pazīsiet arī šos austrumu izgudrojumus, – Edmonds turpināja, – un mēs visi vēl aizvien izmantojam to nosaukumus, kas darināti no arābu valodas.

Pāri debesīm aizslīdēja vārds "algebra", kam sekoja diferenciālo vienādojumu virkne. Pēc tās uzradās vārds "algoritms", ko pavadīja dažādas formulas. Pēc tam – "azimuts" kopā ar diagrammu, kurā bija atainoti dažādi leņķi pie apvāršņa. Vārdi plūda aizvien straujāk… "nadīrs", "zenīts", "alķīmija", "ķīmija", "cipars", "eliksīrs", "alkohols", "alkālisks", "zero"…

Noraudzīdamies uz šiem pazīstamajiem arābu izcelsmes vārdiem, Lengdons iedomājās: "Cik traģiski, ka daudzi amerikāņi spēj iztēloties Bagdādi tikai kā vienu no daudzajām putekļu pilnajām, kara plosītajām Tuvo Austrumu pilsētām, ko var redzēt ziņās! Viņi nemaz nezina, ka savulaik šī pilsēta bija kļuvusi par cilvēces zinātniskā progresa centru."

– Vienpadsmitā gadsimta beigās, – Edmonds sacīja, – Bagdādē un tās apkārtnē tika veikti pasaules diženākie intelektuālie pētījumi un atklājumi. Un tad gandrīz vai vienas nakts laikā viss mainījās. Ģeniāls zinātnieks Hamīds al-Gazālī, kuru mūsdienās uzskata par vienu no ietekmīgākajiem musulmaņiem visā pasaules vēsturē, uzrakstīja vairākus pārliecinošus tekstus, kuros tika apšaubīta Platona un Aristoteļa loģika, bet matemātika pasludināta par sātana filozofiju. Kopš tā brīža sākās daudzu notikumu saplūšana, kas noveda pie zinātnisko uzskatu apšaubīšanas. Teoloģijas apgūšana tika padarīta par obligātu, un beigu beigās visa islāmiskās zinātnes kustība piedzīvoja sabrukumu. – Zinātniskie vārdi skatītājiem virs galvas izgaisa, un to vietā uzradās islāma tekstu attēli. – Izpēti aizstāja atklāsmes, un līdz pat šai dienai islāma zinātnes pasaule tā arī nav spējusi pa īstam atgūties. – Edmonds ieturēja pauzi.

– Protams, arī kristiešu zinātniskajai pasaulei nebūt neklājās labāk. – Uz griestiem parādījās astronomu Kopernika, Galileja un Bruno portreti. – Baznīcas pārstāvji sistemātiski slepkavoja, ieslodzīja un denuncēja dažus no vēstures ģeniālākajiem zinātniekiem, tādējādi vismaz par gadsimtu aizkavējot cilvēces attīstību. Par laimi, mūsdienās, kad esam sākuši labāk izprast zinātnes nodrošinātos labumus, baznīca ir mazinājusi savus uzbrukumus… – Edmonds nopūtās. – Bet… vai tā patiešām ir?

Parādījās emblēma: zemeslode ar krucifiksu, čūsku un tekstu: "Madrides deklarācija par zinātni un dzīvi."

– Katoļu mediķu asociācijas pasaules federācija tepat Spānijā nesen pieteica karu gēnu inženierijai, paziņojot, ka "zinātne ir bezdvēseliska" un tādējādi baznīcas pienākums ir to apturēt. – Zemeslodes emblēma pārtapa citā aplī, nu tas bija milzīga daļiņu paātrinātāja projekta plāns. – Un šis bija Teksasas Supervadītāju superpaātrinātājs, kuram vajadzēja kļūt par lielāko daļiņu paātrinātāju visā pasaulē. Tas potenciāli varēja veikt paša Radīšanas mirkļa izpēti. Ironiskā kārtā tas tika izvietots Amerikas dienvidaustrumu reģionā, kuru apdzīvo ārkārtīgi ticīgi ļaudis. – Attēls izgaisa, un tā vietā uzradās milzīga, apaļa, putekļaina un netīra betona būve, kas aizstiepās tālu Teksasas štata tuksnesī. Tā nebija pabeigta, un viss liecināja, ka būve ir pamesta pusceļā. – Amerikas superpaātrinātājs varēja kļūt par ārkārtīgi nozīmīgu soli cilvēces izpratnē par visumu, taču projekts tika atcelts sakarā ar līdzekļu pārtēriņu un dažu pārsteidzošu avotu politisko spiedienu. – Pavīdēja ziņu pārraides kadri, kuros kāds jauns televīzijas evaņģēlists vicināja pircēju pieprasīto grāmatu "Dieva daļiņa" un dusmīgi klaigāja: "Mums vajadzētu meklēt Dievu savās sirdīs, nevis atomos! Miljardu tērēšana par šo absurdo eksperimentu ir Teksasas štata apkaunojums un publisks apvainojums Dievam!" – Atkal atskanēja Edmonda balss: – Manis aprakstītie konflikti, kuros reliģiskā māņticība ir guvusi virsroku pār saprātu, ir tikai nelielas sadursmes šajā karā, kas vēl aizvien turpinās.

Uz griestiem piepeši iezvērojās kolāža, kas sastāvēja no varmācīgu mūsdienu sabiedrības ainu attēliem: tur bija redzami piketētāji rindās pie ģenētisko pētījumu laboratorijām; garīdznieks, kurš aizdedzinājies pie Transhumānisma konferences norises vietas; evaņģēlisti, kas krata dūres un tur paceltu Pirmo Mozus grāmatu; Jēzus zivs, kura aprij Darvina zivi; niknuma pilni reliģiska satura plakāti, kuros nosodīti cilmes šūnu pētījumi, homoseksuālistu tiesības un aborti, kā arī vienlīdz liela niknuma pilni plakāti, ko tur viņu pretinieki.

Gulēdams tumsā, Lengdons juta, kā viņam sitas sirds. Pirmajā mirklī šķita, ka zāliens zem viņa sācis drebēt, it kā tuvotos pazemes vilciens. Kad vibrācijas kļuva stiprākas, viņš saprata, ka zeme patiešām sākusi drebēt. Cauri zālienam zem viņa muguras augšup nāca dziļas, viļņojošas vibrācijas, un tad skaļos vēja auros nodrebēja viss kupols.

Nu Lengdons atskārta, ka dzird straujas upes krāču mutuļošanu. Tā nāca no skaņu ierīcēm, kuras bija paslēptas zem zāliena. Viņš sajuta, ka pār seju un ķermeni aizvirmo vēsa, mitra migla, it kā viņš gulētu trakojošas upes vidū.

– Vai dzirdat šo troksni? – Edmonds centās pārspēt dārdošo straumi. – Tur neatvairāmi pieņemas spēkā Zināšanu upe! – Ūdens sāka dārdēt vēl skaļāk. Lengdona vaigi no miglas bija kļuvuši mikli. – Kopš tā brīža, kad cilvēks atklāja uguni, – Edmonds kliedza, – šī upe pamazām ir kļuvusi aizvien varenāka. Ikviens atklājums ir kļuvis par rīku, ar kura palīdzību mēs esam izdarījuši jaunus atklājumus, ikreiz papildinot šo upi ar vēl vienu pilienu. Šodien mēs jau atrodamies uz cunami viļņa, kas ar neapturamu spēku brāžas uz priekšu! – Telpa sāka drebēt vēl jūtamāk. – No kurienes mēs nākam! – Edmonds kliedza. – Uz kurieni mēs ejam! Mums vienmēr ir bijis lemts to uzzināt! Mūsu izziņas metodes jau tūkstošgadēm ilgi ir eksponenciāli attīstījušās! – Nu visā telpā bija sākusi plosīties migla un vējš. Upes dārdēšana kļuva gandrīz vai apdullinoša. – Padomājiet par to! – Edmonds sauca. – Senajiem cilvēkiem bija vajadzīgs vairāk nekā miljons gadu, lai no uguns atklāšanas nonāktu līdz riteņa izgudrošanai. Pēc tam bija vajadzīgi tikai daži tūkstoši gadu, lai izgudrotu iespiedmašīnu. Pēc tam pagāja tikai daži simti gadu, un tika uzbūvēts teleskops. Turpmākajos gadsimtos mēs aizvien īsākā laikā vispirms uzbūvējām tvaika dzinēju, pēc tam izgudrojām ar degvielu darbināmas automašīnas un visbeidzot arī kosmosa raķetes! Un pēc tam mums bija vajadzīgas tikai divas desmitgades, lai sāktu pārveidot savu DNS! Un tagad zinātniskais progress ir mērāms mēnešos! – Kiršs kliedza. – Tas attīstās neaptveramā ātrumā. Drīz vien mūsdienu visātrākais superdators sāks līdzināties skaitāmajiem kauliņiem, pašas mūsdienīgākās ķirurģijas metodes sāks likties barbariskas, un mūsdienu enerģijas avoti mums šķitīs tikpat nenozīmīgi kā svece, ar ko var izgaismot telpu! – Dārdošajā tumsā turpināja skanēt Edmonda balss un ūdens rēkoņa. – Senajiem grieķiem vajadzēja atskatīties vairākus gadsimtus – tālā pagātnē, lai apgūtu seno kultūru, taču mums ir jāatskatās tikai vienā vienīgā paaudzē, lai ieraudzītu tos, kuri ir iztikuši bez tām tehnoloģijām, ko mēs šodien vērtējam par pašsaprotamām. Cilvēces attīstības temps kļūst aizvien straujāks; attālums, kas šķir seno no mūsdienīgā, pamazām kļūst nenozīmīgs. Un šī iemesla dēļ es jums apzvēru, ka daži turpmākie gadi cilvēces attīstībā būs satriecoši, graujoši un pilnīgi neiedomājami!

Negaidot upes dārdi apklusa.

No jauna uzradās zvaigžņotā debess, siltais vējiņš un cikādes. Šķita, ka visi viesi vienā balsī uzelpo.

Pēkšņajā klusumā Edmonds nočukstēja:

– Mani draugi, es zinu, ka jūs esat te sapulcējušies, jo jums ir solīts kaut ko atklāt, un es jums pateicos, ka bijāt tik laipni un uzklausījāt manu nelielo ievadu. Un nu atbrīvosimies no mūsu pagātnes domāšanas važām. Ir pienācis laiks dalīties ar jums manā saviļņojošajā atklājumā.

Kad šie vārdi bija izskanējuši, no visām telpas pusēm virs grīdas sāka lēni plūst migla. Debesīs virs galvas iemirdzējās ausma, blāvi apgaismojot skatītājus.

Pēkšņi žilbinoši iedegās prožektors. Tas teatrāli pavērsās pret telpas tālāko galu. Jau pēc dažiem mirkļiem gandrīz visi bija piecēlušies sēdus un staipīja kaklu, pūlēdamies cauri miglai saskatīt vakara vadītāju, taču pēc pāris sekundēm prožektora stars atkal pārsviedās uz telpas priekšējo daļu.

Skatītāji pagriezās tam līdzi.

Tur, telpas priekšā, smaidīdams prožektora zvērojošajā gaismā, stāvēja Edmonds Kiršs, pārliecināti atbalstījis plaukstas pret podiju, kura vēl pirmīt tur nebija.

– Labvakar, draugi, – diženais izrādes vadītājs sirsnīgi sacīja.

Migla pamazām izklīda.

Klātesošie zibenīgi pielēca kājās un sāka neprātīgi aplaudēt. Nespēdams apvaldīt smaidu, arī Lengdons pievienojās pārējiem.

"Nemaz nav jābrīnās, ka Edmonds nolēmis uzrasties dūmu mākonī."

Pagaidām vakara prezentācija, kaut arī naidīga pret reliģisko ticību, bija izrādījusies tikpat iespaidīga, pārdroša un varonīga kā pats Edmonds. Nu Lengdonam kļuva skaidrs, kāpēc aizvien pieaugošais pasaules brīvdomātāju pulks Edmondu tik ļoti pielūdz.

"Viņš vismaz nebaidās izteikt savu viedokli tā, kā to būtu uzdrošinājušies tikai daži."

Kad Edmonda seja parādījās uz ekrāna skatītājiem virs galvas, Lengdons ievēroja, ka viņš vairs neizskatās tik bāls kā pirmīt. Viņam nepārprotami bija uzklāts profesionāls grims, tomēr Lengdons varēja manīt, ka draugs ir pārguris.

Aplausi joprojām bija tik skaļi, ka Lengdons gandrīz nesamanīja, ka viņa krūšu kabatā kaut kas sāk vibrēt. Viņš instinktīvi tvēra pēc sava telefona un tad pēkšņi atjēdzās, ka tas taču ir izslēgts. Savādi, taču nu bija sākusi vibrēt otrā viņa kabatā ieliktā ierīce – kaulu vadītspējas radioaustiņas. Šķiet, ka tajās ļoti skaļi skanēja Vinstona balss.

"Pagalam nelāgā brīdī."

Lengdons izvilka raidītāju no žaketes kabatas un, neveikli taustīdamies, uzlika to galvā. Tiklīdz radioaustiņas pieskārās žokļa kaulam, atskanēja ar akcentu runājošā Vinstona balss:

– …fesor Lengdon? Vai jūs mani dzirdat? Telefoni nedarbojas. Jūs esat vienīgais, ar ko es varu sazināties. Profesor Lengdon?

– Jā, Vinston, es klausos, – Lengdons atbildēja. Ap viņu joprojām skanēja aplausi.

– Paldies Dievam, – Vinstons noteica. – Klausieties uzmanīgi! Iespējams, ka mums ir radusies nopietna problēma.