Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 29
Divdesmit piektā nodaļa
Оглавление"Sērot varēs vēlāk," Lengdons sev sacīja, cīnīdamies ar spēcīgām jūtām. "Tagad ir jārīkojas."
Lengdons jau bija palūdzis Vinstonam pārmeklēt muzeja drošības sistēmas datus ar nolūku atrast jebkuru informāciju, kas varētu noderēt, lai aizturētu šāvēju. Tad viņš bija klusi piebildis, ka Vinstonam vajadzētu pameklēt jebkādu bīskapa Valdespino saikni ar Avilu.
Aģents Fonseka bija atgriezies. Viņš vēl aizvien runāja pa telefonu:
– Jā… jā… Skaidrs. Tūlīt. – Izbeidzis sarunu, viņš pievērsās Ambrai, kura stāvēja turpat līdzās. Izskatījās, ka viņa vēl aizvien nav atjēgusies.
– Vidalas jaunkundz, mums ir jādodas prom, – Fonseka asi noskaldīja. – Dons Huljans pieprasa, lai mēs nekavējoties nogādātu jūs drošībā uz Karaļa pili.
Ambra redzami saspringa.
– Es negrasos šādi pamest Edmondu! – Viņa pamāja uz sakņupušā, ar segu apklātā līķa pusi.
– Šo lietu savā pārziņā ņems vietējās varas iestādes, – Fonseka atbildēja. – Arī izmeklētājs jau ir ceļā. Viņi pret Kirša kungu izturēsies ar cieņu un lielu rūpību, bet mums tagad ir jādodas prom. Baidos, ka jums draud briesmas.
– Kādas muļķības! – Ambra paziņoja, pasperdama soli viņam tuvāk.
– Slepkavam nupat bija lieliska iespēja mani nošaut, taču viņš to neizdarīja. Viņš nepārprotami vēlējās uzbrukt Edmondam!
