Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 21

Kad no debesīm nodārdēja Edmonda Kirša balss, Gugenheima muzeja vējainajā pļavā iestājās klusums. Simtiem viesu gulēja atlaidušies uz segām un raudzījās augšup uz debesīm ar žilbinošajām zvaigznēm. Roberts Lengdons gulēja netālu no paša lauka centra. Arī viņu bija pārņēmušas aizvien pieaugošas gaidas.

– Es vēlos, lai šovakar mēs atkal atgriežamies bērnībā, – Kiršs turpināja. – Lai mēs gulētu ārā zem zvaigznēm un būtu gatavi ar prātu pieņemt dažādas iespējas. – Varēja manīt, ka pūli pāršalc satraukuma trīsas. – Es vēlos, lai šovakar mēs sajūtamies kā senlaiku pētnieki. Tie, kuri pameta visu, lai dotos ceļā pāri milzīgiem okeāniem… tie, kuri pirmo reizi ieraudzīja zemi, ko līdz tam neviens vēl nebija redzējis… tie, kuri, bijības pārņemti, nokrita uz ceļiem, kad aptvēra, ka pasaule ir daudz lielāka, nekā viņi bija uzdrošinājušies iztēloties. Piedzīvojot jaunus atklājumus, viņu iepriekšējais priekšstats par pasauli pilnīgi izira. Lūk, kādā noskaņā mēs pavadīsim šo vakaru.

"Iespaidīgi," Lengdons nodomāja. "Interesanti, vai Kirša vēstījums bija iepriekš ierakstīts vai arī viņš pats stāv kaut kur aizkulisēs un lasa no scenārija?"

– Mani draugi, – virs viņiem atbalsojās Edmonda vārdi, – mēs visi šovakar esam šeit sapulcējušies, lai noklausītos ziņas par svarīgu atklājumu. Es lūdzu jūs iecietīgi noklausīties manis apkopoto priekšvēsturi. Kā jau ikreiz, kad cilvēces uzskatos jānotiek būtiskām pārmaiņām, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs izprastu vēsturisko kontekstu, kurā ir dzimis tāds brīdis kā šis. – Precīzi tajā mirklī tālumā nodārdēja pērkons. Skandu dobjie basi atbalsojās Lengdonam pakrūtē. – Lai mums visiem šovakar palīdzētu labāk iejusties, – Edmonds turpināja, – mums ir ļoti paveicies, ka starp mums ir slavens zinātnieks, īsta leģenda simbolu, kodu, vēstures, reliģijas un mākslas pasaulē, un arī dārgs draugs. Dāmas un kungi, lūdzu, sveiksim Hārvarda Universitātes profesoru Robertu Lengdonu!

Lengdons strauji parāvās augšup un atbalstījās uz elkoņiem. Pūlis aizrautīgi aplaudēja. Zvaigznes virs galvas apdzisa, un tās aizstāja platekrāna kadri, kuros bija redzama liela, pārpildīta auditorija, kur aizrautības pārņemtu klausītāju priekšā pa paaugstinājumu šurpu turpu staigā Lengdons, ģērbies savā tvīda žaketē.

"Tad, lūk, kāda ir tā Edmonda pieminētā loma," viņš nodomāja, no jauna apmulsis atlaizdamies zālē.

– Senie cilvēki, – runāja ekrānā redzamais Lengdons, – apkārtējo visumu uztvēra ar apbrīnu, it īpaši tās dabas parādības, kuras tie nespēja racionāli izskaidrot. Lai atrisinātu šos noslēpumus, viņi radīja milzīgu dievu un dieviešu panteonu, ar ko varēja izskaidrot visu, ko cilvēks nevarēja aptvert, pērkonu, plūdmaiņas, zemestrīces, vulkānu darbību, neauglību, sērgas un pat mīlestību.

"Tas izskatās sirreāli," Lengdons nodomāja, gulēdams uz muguras un lūkodamies augšup pats uz sevi.

– Senie grieķi ticēja, ka okeāna paisums un bēgums ir atkarīgs no Poseidona mainīgā noskaņojuma. – Griestos redzamais Lengdona attēls izgaisa, taču viņa balss turpināja stāstīt. Parādījās milzīgi okeāna viļņi, kas lika nodrebēt visai telpai. Lengdons pārsteigts vēroja, kā lielie viļņi pārtop tuksnesīgas, vēja plosītas tundras sniega sanesās. Pļavu pāršalca nez no kurienes uzradies auksts vējš. – Gadalaiku miju un ziemu, – turpināja Lengdona balss, – izraisīja planētas skumjas par Persefones ikgadējo nolaupīšanu un nonākšanu pazemes pasaulē. – Gaiss atkal kļuva silts, un no sasalušās ainavas iznira kalns. Tas cēlās aizvien augstāk un augstāk, un no tā virsotnes gāzās dzirksteles, dūmi un lava. – Romieši uzskatīja, – Lengdons turpināja stāstīt, – ka vulkānos mājo dievu kalējs Vulkāns, kas strādā zem kalna milzīgā smēdē, no kuras skursteņa nāk liesmas.

Lengdons sajuta vieglu sēra dvesmu un nobrīnījās par to, cik atjautīgi Edmonds padarījis viņa lekciju izbaudāmu ar vairākām maņām.

Izvirdums pēkšņi mitējās. Klusumā atkal sāka čirkstēt cikādes, un pāri pļavai pārlaidās viegls, silts vējš, kas smaržoja pēc zāles.

Virs galvas no jauna uzradās mirgojošie zvaigznāji, uz kuriem nu bija uzzīmēti dažādi to pārstāvēto dievu atveidojumi.

– Zaudējot dievietes Junonas labvēlību, varēja iedzīvoties neauglībā. Mīlestību izjuta tie, kuri bija kļuvuši par Erota mērķi. Epidēmijas bija Apollona sūtīts sods. – Iedegās aizvien jauni zvaigznāji ar jauniem dievu attēliem. – Ja esat lasījuši manas grāmatas, – Lengdona balss turpināja, – jūs noteikti esat dzirdējuši mani lietojam apzīmējumu "Tukšuma dievs". Tas nozīmē, ka ikreiz, kad senie cilvēki savā izpratnē par apkārtējo pasauli atklāja kādu tukšu vietu, viņi to aizpildīja ar Dievu. – Debesīs uznira milzīga kolāža, ko veidoja dučiem dažādu gleznu un skulptūru, kurās bija atainotas senas dievības. – Ar neskaitāmiem dieviem varēja aizpildīt neskaitāmas tukšas vietas, – Lengdons sacīja. – Un tomēr gadsimtu gaitā turpināja pieaugt zinātnisko atklājumu skaits. – Debesis virs galvas pārpludināja matemātisku un tehnisku simbolu kolāža. – Pamazām aizpildoties tukšajām vietām mūsu izpratnē par dabas pasauli, sāka sarukt arī mūsu dievu panteons. – Griestu priekšplānā uzradās Poseidona tēls. – Piemēram, kad mēs uzzinājām, ka plūdmaiņas izraisa Mēness cikli, Poseidons vairs nebija vajadzīgs, un mēs no viņa atteicāmies kā no muļķīga mīta, kas nācis no laikmeta, kurā nav pastāvējusi apgaismība. – Poseidona attēls izgaisa dūmu mākonī. – Kā jau jūs zināt, tāds pats liktenis piemeklēja visus dievus; tie izmira cits pēc cita, jo vairs nebija nepieciešami mūsu prātam, kas turpināja attīstīties. – Virs galvas redzamie dievu attēli pamazām izdzisa. Pērkona, zemestrīču, sērgu dievi un tad arī visi pārējie. Kamēr attēli turpināja gaist, Lengdons piebilda: – Tomēr ir īpaši jāuzsver, ka šie dievi nepamāja mums atvadas un neaizgāja labprātīgi; kultūras atteikšanās no dievībām ir ķēpīga norise. Tie, kurus mēs mīlam un kuriem visvairāk uzticamies, jau agrā bērnībā mūsu psihē dziļi iegravē garīgo pārliecību. Šī iemesla dēļ visas pārmaiņas reliģijas jomā norisinās vairāku paaudžu laikā, un tās nekad neiztiek bez lieliem nemieriem vai asinsizliešanas. – Nu dievu attēlu izzušanu pavadīja zobenu šķindēšana un klaigas. Visbeidzot palika tikai viena vienīga dieva attēls, visiem zināma, grumbaina seja ar plīvojošu, baltu bārdu. – Zevs, – Lengdons skaļi paziņoja. – Visu dievu dievs. Pagānu dievība, kas iedvesusi vislielākās bailes un bijību. Zevs vairāk par visiem citiem dieviem ir pretojies iznīcībai, sākot nežēlīgu kauju, lai neļautu apdzist savai gaismai. Tieši tāpat, kā savulaik rīkojās visi tie dievi, kurus Zevs bija aizvietojis.

Uz griestiem nozibēja Stounhendžas, šumeru ķīļraksta plāksnīšu un Ēģiptes lielo piramīdu attēli. Tad no jauna parādījās Zeva krūšutēls.

– Zeva pielūdzēji tik ļoti nevēlējās atteikties no sava dieva, ka ar viņiem konkurējošajai kristietībai neatlika nekas cits, kā vien piešķirt savam jaunajam Dievam Zeva seju. – Bārdainā Zeva krūšutēls uz griestiem plūstoši pārtapa par fresku, kurā bija redzama tieši tāda pati bārdaina seja. Nu tas bija "Ādama radīšanā" atainotais kristiešu Dievs, ko Mikelandželo bija uzgleznojis uz Siksta kapelas griestiem. – Mūsdienās mēs vairs neticam līdzīgiem stāstiem, kāds reiz pastāvēja par Zevu, zēnu, kuru uzaudzinājusi kaza un kurš guvis savu spēku no vienacainajiem radījumiem ciklopiem. Pateicoties savai mūsdienīgajai domāšanai, mēs šīs pasakas esam klasificējuši kā mitoloģiju, kā dīvainus, izdomātus stāstus, kas sniedz izklaidējošu ieskatu mūsu māņticības pilnajā pagātnē. – Nu uz griestiem parādījās putekļains bibliotēkas plaukts, kurā ādas vākos iesieti senās mitoloģijas sējumi tumsā nīkuļoja līdzās grāmatām par pagānismu, Baalu, Inannu, Ozīrisu un neskaitāmām agrīnām teoloģijām. – Tagad viss ir citādi! – Lengdona dobjā balss pasludināja. – Mēs esam Mūsdienu cilvēki. – Debesīs uzradās jauni attēli, asi konturētas, vizuļojošas fotogrāfijas, kurās bija redzami kosmosa izpētes kadri… datoru mikroprocesori… medicīnas laboratorija… daļiņu paātrinātājs… augstu gaisā lidojošas reaktīvās lidmašīnas. – Mēs esam intelektuāli attīstīti un tehnoloģijas jomā prasmīgi ļaudis. Mēs neticam ne milzīgiem kalējiem, kuri strādā zem vulkāniem, ne arī dieviem, kuri valda pār plūdmaiņām vai gadalaikiem. Mēs itin nemaz nelīdzināmies saviem senčiem.

"Bet… vai tā ir?" Lengdons klusībā nočukstēja, kustinādams lūpas līdzi ierakstam.

– Bet… vai tā ir? – Virs galvas atskanēja Lengdona balss. – Mēs uzskatām sevi par mūsdienīgām, saprātīgi domājošām personām, tomēr mūsu sugas izplatītākajā reliģijā ir atrodams milzums maģisku apgalvojumu par cilvēciskām būtnēm, kuras neizskaidrojamā kārtā piecēlušās no kapa, par brīnumainām jaunavu dzemdībām, par atriebīgiem dieviem, kuri sūta sērgas un plūdus, un par mistiskiem solījumiem pieredzēt pēcnāves dzīvi vai nu mākoņiem pilnā paradīzē, vai liesmojošā ellē. – Lengdonam runājot, uz griestiem zibēja labi pazīstami kristietības tēli: augšāmcelšanās, Jaunava Marija, Noasa šķirsts, Sarkanās jūras pašķiršanās, paradīze un elle. – Un tāpēc tikai uz mirkli, – Lengdons turpināja, – iztēlosimies nākotnes cilvēces vēsturnieku un antropologu reakciju. Vai, paturot prātā visu, kas viņiem jau būs zināms, viņi atskatīsies uz mūsu reliģisko ticību un nodēvēs to par tumsības laikmeta mitoloģiju? Vai viņi lūkosies uz mūsu dieviem tāpat, kā mēs skatāmies uz Zevu? Vai viņi savāks mūsu svētos rakstus un nobāzīs vēstures putekļainajā grāmatplauktā?

Labu brīdi šis jautājums valdīja telpā. Un tad pēkšņi klusumu pārtrauca Edmonds Kiršs:

– Jā, profesor, es ticu, ka tas viss notiks. Es ticu, ka nākamās paaudzes sev jautās, kā gan tehnoloģiskā ziņā tik attīstīta suga kā mēs vispār ir spējusi noticēt tam, ko mums māca mūsdienu reliģija. – Futūrista balss kļuva aizvien skaļāka. Uz griestiem pašķīda jauna attēlu virkne, Ādams un Ieva, burkā ietinusies sieviete, hinduistu uguns taka. Viņš pasludināja: – Es ticu, ka nākamās paaudzes atskatīsies uz mūsu pašreizējām tradīcijām un secinās, ka esam dzīvojuši tumsības laikos. Lai to pierādītu, viņi atgādinās par mūsu pārliecību, ka esam dievišķā ceļā radīti burvju dārzā, ka mūsu visvarenais Radītājs pieprasa, lai sievietes apsedz galvu, vai ka mums ir jāriskē apdedzināt savu miesu par godu mūsu dieviem.

Parādījās jauni attēli – ziboša fotogrāfiju montāža, kurā bija atainotas reliģiskas ceremonijas no visas pasaules, sākot ar sātana izdzīšanu un kristībām un beidzot ar ķermeņa daļu caurduršanu un dzīvnieku upurēšanu. Nobeigumā tika parādīts ārkārtīgi satraucošs videoieraksts, kurā kāds indiešu garīdznieks bija izkarinājis mazu zīdainīti pāri piecdesmit pēdas augsta torņa malai. Pēkšņi garīdznieks izlaida bērnu no rokām, un sekoja kritiens no piecdesmit pēdu augstuma, tieši segā, ko priecīgie ciema ļaudis bija nostiepuši gluži kā ugunsdzēsēju tīklu.

"Grišnešvaras tempļa ceremonija," Lengdons nodomāja, atcerējies uzskatu, ka šādi bērns var izpelnīties Dieva labvēlību.

Par laimi, satraucošais videoieraksts beidzās.

Iestājās pilnīga tumsa, un virs galvas atbalsojās Kirša balss.

– Kā gan tas var būt, ka mūsdienu cilvēka prāts spēj veikt precīzu loģisko analīzi un tomēr tai pašā laikā ļauj mums samierināties ar reliģisku pārliecību, kurai vajadzētu sabrukt pēc pirmās rūpīgākās racionālās izpētes. – Virs galvas atkal uzradās debesis ar mirdzošajām zvaigznēm. – Kā izrādās, atbilde ir pavisam vienkārša, – Edmonds nobeidza.

Zvaigznes debesīs negaidot kļuva vēl spožākas un lielākas. Starp tām parādījās savienojošas šķiedras, veidojot šķietami bezgalīgu savstarpēji savītu mezglpunktu tīklu.

"Tie ir neironi," Lengdons aptvēra tieši tajā mirklī, kad Edmonds atsāka runāt.

– Cilvēka prāts, – Edmonds sacīja. – Kāpēc tas tic tam, kam tic? – Virs galvas iemirgojās daži mezglpunkti, pa šķiedrām nosūtot strāvas impulsus uz citiem neironiem. – Jūsu smadzenes ir kā bioloģisks dators, – Edmonds turpināja. – Tām ir sava operētājsistēma, noteikumu virkne, kas sakārto un precizē visus haotiskos datus, kas dienas laikā nonāk smadzenēs, piemēram, valodu, lipīgu melodiju, sirēnu, šokolādes garšu. Kā varat iztēloties, ienākošās informācijas straume ir neprātīgi dažāda un nerimtīga, un jūsu smadzenēm tas viss ir jāaptver. Patiesībā tieši jūsu smadzeņu operētājsistēmas programmatūra ir tā, kas nosaka jūsu realitātes uztveri. Diemžēl mums nav paveicies, jo tam, kurš uzrakstījis šo programmu cilvēku prātam, ir piemitusi izkropļota humora izjūta. Citiem vārdiem sakot, tā nav mūsu vaina, ka mēs ticam dažādām neprātīgām lietām. – Virs galvas redzamās sinapses iešvīkstējās, un no smadzeņu dzīlēm uzmutuļoja pazīstami tēli, astroloģiskās kartes, Jēzus, kurš staigā pa ūdens virsmu, scientoloģijas baznīcas dibinātājs Lafajets Rons Habards, ēģiptiešu dievs Ozīriss, hinduistu dievs Ganeša ar ziloņa galvu un četrām rokām un Jaunavas Marijas statuja, kas lej reālas asaras. – Un tādēļ es kā programmētājs esmu spiests sev vaicāt: "Kas tā par ērmīgu operētājsistēmu, kura radījusi tik neloģisku izvadi?" Ja mēs ielūkotos cilvēka prātā un nolasītu tās operētājsistēmu, tur atrastos kaut kas aptuveni tāds.

Virs galvas parādījās četri milzīgi vārdi:

"Nicini haosu, radi kārtību."

– Tā ir mūsu smadzeņu programmas būtība, – Edmonds sacīja. – Tieši tāpēc cilvēki sliecas noliegt haosu un dod priekšroku kārtībai. – Telpas sienas pēkšņi iedrebējās no nesakarīgu skaņu kakofonijas. Izklausījās, ka bērns dauza klavieres. Lengdons un visi apkārtējie instinktīvi saspringa. Edmonds pārkliedza troksni: – Ir neizturami klausīties, ja kāds uz labu laimi dauza pa klavieru taustiņiem! Tomēr, ja ņemsim šīs pašas notis un saliksim labākā kārtībā… – Juceklīgais troksnis tūlīt aprāvās, un to aizstāja Debisī "Mēnessgaismas" mierinošā melodija. Lengdons juta, ka viņa muskuļi atslābst. Šķita, pamazām spriedze telpā izgaist. – Mūsu smadzenes līksmo, – Edmonds turpināja. – Tās pašas notis. Tas pats instruments. Taču Debisī rada kārtību. Un šī pati līksmošana par kārtības radīšanu mudina cilvēkus likt mozaīkspēles un sakārtot sašķiebušās gleznas. Nosliece uz kārtību ir ierakstīta mūsu DNS, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka cilvēka prāta visdižākais izgudrojums ir tieši dators, mašīna, kura radīta īpaši tam, lai mums palīdzētu no haosa radīt kārtību. Patiesībā spāniski datoru sauc par ordenador, burtiskā tulkojumā "tas, kurš rada kārtību". – Parādījās attēls ar milzīgu superdatoru, pie kura vientulīgā termināļa sēž jauns cilvēks. – Iztēlojieties, ka jums pieder jaudīgs dators, kuram pieejama visa pasaules informācija. Jūs šim datoram drīkstat uzdot jebkuru jautājumu. Saskaņā ar varbūtības teoriju jūs kādā brīdī uzdosiet vienu no diviem visbūtiskākajiem jautājumiem, kuri ir saistījuši cilvēkus kopš brīža, kad esam sākuši sevi apzināties.

Vīrietis kaut ko ierakstīja terminālī, un ekrānā parādījās teksts:

"No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs dodamies?"

– Citiem vārdiem sakot, – Edmonds turpināja, – tie būs jautājumi par mūsu izcelsmi un likteni. Un, tiklīdz šie jautājumi būs uzdoti, dators reaģēs šādi.

Datora ekrānā uzplaiksnīja vārdi:

"Trūkst datu, lai noformulētu precīzu atbildi."

– Liela labuma no šādas atbildes nav, – Kiršs sacīja, – taču tā vismaz ir godīga. – Nu parādījās cilvēka smadzeņu attēls. – Toties notiks kaut kas cits, ja pajautāsiet šim mazajam bioloģiskajam datoram to, no kurienes mēs nākam.

No smadzenēm sāka plūst reliģisku attēlu straume – Dievs, kas pastiepj roku, lai iedvestu Ādamā dzīvību; Prometejs, kurš no māliem radījis pirmatnējos cilvēkus; Brahma, kurš radījis cilvēkus no dažādām sava ķermeņa daļām; kāds afrikāņu dievs, kurš pašķīris debesis, lai nolaistu uz zemes divus cilvēkus, un norvēģu dievs, kurš izveidojis vīrieti un sievieti no krastā izskalotiem kokiem.

– Un tagad jūs vaicāsiet, – Edmonds sacīja, – uz kurieni mēs dodamies. – No smadzenēm turpināja plūst attēli, piemēram, neskarta paradīze, liesmojoša elle, ēģiptiešu "Mirušo grāmatas" hieroglifi, akmenī izgrebtas astrālās projekcijas, grieķu atveidotais Elisijs, kabalā aprakstītā dvēseļu atgriešanās pie sava pirmavota, budisma un hinduisma reinkarnācijas diagrammas un teosofu Vasaras pasaules loki. – Cilvēka smadzenēm, – Edmonds skaidroja, – jebkura atbilde šķiet labāka par palikšanu bez atbildes. Sastopoties ar "nepietiekamiem datiem", mūs pārņem ārkārtīgi neomulīga sajūta, tāpēc mūsu smadzenes pašas izgudro datus, nodrošinot mums vismaz kārtības ilūziju. Tās rada neskaitāmas filozofijas, mitoloģijas un reliģijas, lai mūs pārliecinātu, ka neredzamajā pasaulē patiešām pastāv kārtība un struktūra. – Ar reliģiju saistītie attēli turpināja nomainīt cits citu. Edmonds runāja aizvien aizrautīgāk: – No kurienes mēs nākam? Uz kurieni dodamies? Šie cilvēces eksistences visbūtiskākie jautājumi man nekad nav devuši mieru, un es daudzus gadus esmu sapņojis par to, ka man varētu izdoties atrast uz tiem atbildes. – Edmonds ieturēja pauzi. Viņa balss kļuva drūma. – Traģiskā kārtā reliģisku dogmu dēļ miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka viņi jau zina atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Un, tā kā ikkatra reliģija sniedz atšķirīgas atbildes, veselas tautas uzsāk karus par to, kura atbilde ir vispareizākā un kura versija par Dievu ir vienīgā un patiesā.

Ekrānā virs galvas izvirda attēli, kuros bija redzama apšaude un sprāgstošas mīnas, varmācības pilna fotomontāža, kurā atainoti reliģiskie kari. Tiem sekoja raudošu bēgļu, no savām mājām padzītu ģimeņu un civiliedzīvotāju līķu fotogrāfijas.

– Kopš pašiem reliģijas pirmsākumiem cilvēce ir iesaistījusies nebeidzamās krustugunīs starp ateistiem, kristiešiem, musulmaņiem, ebrejiem, hinduistiem, visu reliģiju ticīgajiem ļaudīm, un mūs visus apvieno tikai mūsu lielās ilgas pēc miera. – Dārdošās kara ainas pagaisa, un to vietā uzradās klusas debesis ar mirdzošām zvaigznēm. – Iedomājieties tikai, kas notiktu, ja mēs brīnumainā kārtā uzzinātu atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem… ja mēs visi pēkšņi saskatītu vienu un to pašu neapstrīdamo patiesību un saprastu, ka mums neatliek nekas cits, kā vien pieņemt to ar ieplestām rokām… visiem kopā kā cilvēcei. – Ekrānā parādījās garīdznieks, kurš bija aizvēris acis un klusi skaitīja lūgšanu. – Garīgie meklējumi allaž ir bijuši reliģijas joma, un tā mūs pamudina akli uzticēties savai mācībai pat tad, ja šī mācība ir gandrīz pilnīgi neloģiska. – Nu parādījās attēlu kolāža, kurā bija redzami dedzības pārņemti ticīgie. Viņi visi bija aizvēruši acis, dziedāja, klanījās, kaut ko skandēja, skaitīja lūgšanas. – Taču ticība, – Edmonds paziņoja, – jau pēc savas definīcijas nozīmē vajadzību uzticēties kaut kam nesaskatāmam un neizsakāmam vārdos, pieņemot kā faktu kaut ko tādu, kam nav nekādu empīrisku pierādījumu. Un tāpēc ir gluži saprotami, ka ikviens no mums tic kaut kam citam, jo universāla patiesība nemaz nepastāv. – Viņš uz brīdi apklusa. – Un tomēr…

Uz griestiem parādījās viena vienīga fotogrāfija. Tajā bija redzama studente, kura ar plati ieplestām acīm cītīgi skatās mikroskopā.

– Zinātne ir ticības pretstats, – Kiršs turpināja. – Saskaņā ar definīciju zinātne ir mēģinājums atrast fizisku pierādījumu tam, kas nav zināms vai pagaidām vēl nav noteikts, un noraidīt māņticību un pārpratumus, to vietā izvēloties vērā ņemamus faktus. Zinātnes sniegtās atbildes ir universālas. To dēļ cilvēki nekaro; viņi ap šīm atbildēm pulcējas. – Ekrānā parādījās vēsturiski kadri no NASA, CERN un līdzīgu organizāciju laboratorijām, kurās dažādu rasu zinātnieki, atklājoties jaunai informācijai, visi kā viens priecīgi pielēca kājās un apskāvās. – Mani draugi… – Nu jau Edmonds bija sācis čukstēt. – Es savā dzīvē esmu izteicis daudzas prognozes un to darīšu arī šovakar. – Viņš ilgi un dziļi ievilka elpu. – Reliģijas laikmets pamazām tuvojas noslēgumam, – viņš sacīja, – un uzaust zinātnes laikmets. – Pār telpu nolaidās klusums. – Un šovakar cilvēce spers neaptveramu soli šajā virzienā.

Dzirdot šos vārdus, Lengdons sajuta negaidītas, saltas trīsas. Lai kāds arī izrādītos šis noslēpumainais atklājums, Edmondu nepārprotami gaidīja milzīga cīņa ar visas pasaules reliģiju pārstāvjiem.