Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 7

Muzeja ātrijs līdzinājās futūristiskai katedrālei.

Iegājis pa durvīm, Lengdons tūlīt atgāza galvu. Viņa skatiens pārslīdēja pār milzīgiem, baltiem pīlāriem un augstu stikla sienu un pacēlās divsimt pēdu augstumā, kur halogēna prožektori ar spoži baltu gaismu apspīdēja griestu velves. Pār debesīm krustām šķērsām stiepās platformu un balkonu tīkls. To izraibināja melnbalti tērpti apmeklētāji, kuri staigāja iekšā un ārā pa augšējām galerijām un stāvēja pie lielajiem logiem, apbrīnodami lejā redzamo baseinu. Turpat līdzās stiklots lifts klusi slīdēja lejā gar sienu, atgriezdamies uz zemes, lai uzņemtu vēl vairāk apmeklētāju.

Roberts Lengdons vēl nekad nebija redzējis tādu muzeju. Pat skaņa te šķita svešāda. Apkārt valdīja nevis ierastais skaņu slāpējošas iekštelpu apdares radīts, bijības pilns klusums, bet gan klusas runātāju atbalsis, kas atstarojās no akmens un stikla. Vienīgā, kas Lengdonam šķita pazīstama, bija asā, sterilā piegarša rīkles galā. Gaiss visos pasaules muzejos bija vienāds – tas bija rūpīgi attīrīts no vissīkākajām daļiņām un oksidētājiem un pēc tam papildināts ar jonizētu ūdeni, lai sasniegtu četrdesmit piecu procentu mitruma pakāpi.

Lengdons izgāja cauri pārsteidzoši stingru drošības pārbaužu punktu virknei, ievērodams krietnu daudzumu bruņotu sargu, un beidzot nostājās pie vēl viena reģistrācijas galda. Kāda jauna sieviete tur dalīja radioaustiņas.

– Audioguía?

– Nē, paldies, – Lengdons pasmaidījis atbildēja.

Kad viņš jau tuvojās galdam, sieviete viņu aizkavēja un ierunājās nevainojamā angļu valodā.

– Lūdzu, piedodiet, kungs, taču mūsu šī vakara namatēvs Edmonds Hirša kungs ir uzstājis, ka visiem ir jāizsniedz radioaustiņas. Tas piederas pie šī vakara pasākuma.

– Jā, protams, es tās paņemšu.

Tiklīdz Lengdons pasniedzās pēc radioaustiņām, sieviete noraidoši pamāja, nopētīja viņa vārda uzlīmi, ieskatījās garā viesu sarakstā, uzmeklēja viņa vārdu un tad pasniedza viņam radioaustiņas, kuru numurs bija norādīts pretī viņa vārdam.

– Šovakar katram no viesiem ir paredzēta īpaša ekskursija.

"Patiešām?" Lengdons paskatījās apkārt. "Te taču ir simtiem apmeklētāju."

Lengdons nopētīja radioaustiņas. Tas bija spīdīgs metāla loks, kuram katrā galā bija sīki spilventiņi. Šķiet, ievērojusi viņa neizpratni, jaunā sieviete pienāca klāt, lai viņam palīdzētu.

– Tās ir pavisam jaunas, – viņa paskaidroja, palīdzēdama viņam uzlikt ierīci.

– Pārveidotāja spilventiņi tiek nevis ievietoti ausīs, bet gan piestiprināti pie sejas. – Viņa aizlika metāla loku viņam aiz pakauša un iegrozīja spilventiņus tā, lai tie viegli piekļautos viņa sejai tieši virs žokļa kaula un zem deniņiem.

– Bet kā…

– Kaulu vadītspējas tehnoloģija. Pārveidotāji ievada skaņu tieši jūsu žokļa kaulos, ļaujot tai nonākt tieši jūsu auss gliemežnīcā. Es pirmīt to izmēģināju, un iespaids patiešām ir ļoti apbrīnojams, rodas sajūta, it kā balss skanētu tieši galvā. Vēl vairāk, tas ļauj jums netraucēti klausīties pārējās sarunas.

– Ļoti atjautīgi.

– Kirša kungs šo tehnoloģiju izgudroja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tagad to piedāvā daudzi plašam patērētāju lokam domāti radioaustiņu zīmolu ražotāji.

"Jācer, ka arī Ludvigs van Bēthovens dabūs savu tiesu," Lengdons nodomāja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka patiesais kaulu vadītspējas tehnoloģijas izgudrotājs bija astoņpadsmitā gadsimta komponists, kurš, kļuvis kurls, atklāja, ka var pievienot savām klavierēm metāla stieni un spēlējot iekost to zobos, tādējādi ar žokļa kaula vibrāciju palīdzību perfekti sajūtot skaņu.

– Mēs ceram, ka jūs izbaudīsiet savu ekskursiju, – sieviete sacīja. – Līdz prezentācijas sākumam jums ir vēl stunda, lai apskatītu muzeju. Kad pienāks laiks doties augšā uz auditoriju, jūs saņemsiet audiogida brīdinājumu.

– Pateicos. Vai man ir kaut kas jānospiež, lai…

– Nē, ierīce sāks darboties pati. Jūsu ekskursija sāksies, tiklīdz jūs sāksiet kustēties.

– Ak jā, protams, – Lengdons pasmaidīja. Viņš aizsoļoja pa ātriju pie neliela pulciņa citu apmeklētāju. Tie visi gaidīja liftu, un pie viņu žokļu kauliem bija piestiprinātas līdzīgas radioaustiņas.

Viņš vēl nebija paguvis šķērsot ātriju, kad galvā ieskanējās vīrieša balss.

– Labvakar, un esiet sveicināts Bilbao Gugenheima muzejā! Zinādams, ka balss nāk no viņa radioaustiņām, Lengdons tomēr apstājās kā zemē iemiets un atskatījās. Iespaids bija pārsteidzošs – tieši tā, kā jaunā sieviete bija aprakstījusi, proti, it kā runātājs atrastos viņam galvā.

– Sveicam jūs no visas sirds, profesor Lengdon! – Balss skanēja draudzīgi un viegli, ar mundru britu akcentu. – Mani sauc Vinstons, un es esmu pagodināts šovakar kļūt par jūsu gidu.

"Kam viņi ir likuši to ierunāt? Hjū Grāntam?"

– Šovakar, – možā balss turpināja, – jūs varat brīvi staigāt visur, kur vien vēlaties, un es pacentīšos izskaidrot jums visu, ko jūs tobrīd aplūkosiet.

Cik varēja noprast, visas radioaustiņas bija apgādātas ne vien ar jautru stāstnieku, īpaši katram apmeklētājam sagatavotu ierakstu un kaulu vadītspējas tehnoloģiju, bet arī ar globālās pozicionēšanas sistēmu, lai varētu precīzi noteikt, kurā muzeja vietā apmeklētājs ir apstājies un kurš komentārs ir jāpārraida attiecīgajā vietā.

– Es lieliski apzinos, kungs, – balss piebilda, – ka jūs kā jau mākslas profesors esat viens no mūsu zinošākajiem viesiem, un pastāv iespēja, ka šī iemesla dēļ mans ieguldījums jums nemaz nebūs vajadzīgs. Vēl ļaunāk, varbūt jūs itin nemaz nebūsiet vienisprātis ar to, kā es analizēšu atsevišķus darbus! – Balss neveikli iesmējās.

"Nopietni? Kurš ir sacerējis šo tekstu?" Vajadzēja atzīt, ka jautrais tonis un īpaši viņam sagatavotais pakalpojums bija burvīga nianse, taču Lengdonam šķita grūti iztēloties, cik lielas pūles ir liktas lietā, lai pielāgotu īpašas radioaustiņas katram no daudzajiem simtiem apmeklētāju.

Par laimi, balss uz laiku apklusa, it kā iepriekš ieprogrammētajam sagaidīšanas dialogam būtu pienācis gals.

Lengdons uzmeta skatienu vēl vienam milzīgam, sarkanam transparentam, kas karājās virs pūļa ātrija otrajā pusē.

Edmonds Kiršs

Šovakar mēs speram soli uz priekšu

"Sasodīts, ko gan Edmonds grasās paziņot?"

Tad Lengdons pievērsās liftiem, kam līdzās tērzēja pulciņš viesu. Starp tiem bija divi slaveni globālu interneta kompāniju dibinātāji, ievērojams indiešu izcelsmes aktieris un vairāki citi labi ģērbti ļoti svarīgi ļaudis, kurus Lengdonam droši vien būtu vajadzējis pazīt, tomēr viņš tos neatcerējās. Apzinādamies, ka gan nevēlas, gan arī nav gatavs uzsākt saviesīgu sarunu par sociālajiem tīkliem un Bolivudu, Lengdons aizsoļoja pretējā virzienā un nesteidzīgi tuvojās lielam modernās mākslas darbam, kas bija novietots pie tālākās sienas.

Instalācija bija ievietota tumšā grotā un sastāvēja no deviņām šaurām konveijera lentēm, kas parādījās no spraugām grīdā un strauji virzījās augšup, nozūdot spraugās griestos. Tas viss līdzinājās deviņiem vertikāli slīdošiem eskalatoriem. Uz katras konveijera lentes bija izgaismots teksts.

"Es skaļi lūdzos… Es sajūtu tavu smaržu uz savas ādas… es izrunāju tavu vārdu."

Piegājis tuvāk, Lengdons saprata, ka slīdošās lentes patiesībā ir nekustīgas; kustības ilūziju radīja sīciņu LED lampiņu "āda", kas pārklāja katru no vertikālajiem stariem. Gaismiņas te strauji iedegās, te atkal izdzisa, veidojot vārdus, kas uzradās pie grīdas, uzjoņoja augšup pa lenti un nozuda griestos.

"Es izmisīgi raudu… Tur bija asinis… Neviens man nepateica."

– Tas ir izaicinošs mākslas darbs, – paziņoja atkal pēkšņi uzradies audiogids.

– Tā nosaukums ir "Instalācija Bilbao", un to ir radījusi konceptuālās mākslas pārstāve Dženija Holcere. Tā sastāv no deviņām LED plāksnēm, kas ir četrdesmit pēdas augstas, un pa tām tiem pārraidīti citāti basku, spāņu un angļu valodā. Tie visi ir saistīti ar AIDS šausmām un palicēju pārciestajām sāpēm.

Lengdons bija spiests atzīt, ka iespaids ir hipnotizējošs un savā ziņā arī sirdi plosošs.

– Varbūt jūs jau esat redzējis kādu Dženijas Holceres darbu?

Kā apburts Lengdons skatījās uz tekstu, kas plūda debesīs. "Es apglabāju savu galvu… es apglabāju tavu galvu… es apglabāju tevi."

– Lengdona kungs? – audiogids skanīgi ievaicājās. – Vai jūs mani dzirdat? Vai jūsu radioaustiņas darbojas?

– Piedodiet… – Lengdons iztrūkās. – Ko? Hallo?

– Jā, labdien, – balss atbildēja. – Manuprāt, mēs jau reiz sasveicinājāmies. Es tikai pārliecinos, vai jūs mani dzirdat.

– Es… atvainojos, – Lengdons sastomījās, strauji novērsdamies no eksponāta un paskatīdamies pāri ātrijam. – Man likās, ka jūs esat ieraksts! Nemaz neapjautu, ka tiešraidē sazinos ar dzīvu cilvēku.

Lengdons domās iztēlojās neskaitāmas kabīnes, kurās rosījās ar radioaustiņām un muzeja katalogiem apbruņojušos kuratoru armija.

– Viss ir kārtībā, kungs. Šovakar es būšu jūsu personīgais pavadonis. Jūsu radioaustiņās ir iebūvēts arī mikrofons. Šī programma ir radīta kā interaktīva sadarbība, kurā mēs ar jums varam risināt dialogu par mākslu.

Tagad Lengdons ievēroja, ka arī pārējie apmeklētāji kaut ko runā savās radioaustiņās. Pat tie, kuri bija ieradušies kā pāri, šķita nedaudz atkāpušies viens no otra un, pārmijot mulsus skatienus, klusi tērzēja ar saviem personīgajiem ekskursiju vadītājiem.

– Vai šeit katram viesim ir savs ekskursiju vadītājs?

– Jā, kungs. Šovakar mēs vadām individuālas ekskursijas trīssimt astoņpadsmit apmeklētājiem.

– Neticami.

– Nu, kā jau jūs zināt, Edmonds Kiršs ir dedzīgs mākslas un tehnoloģijas cienītājs. Šo sistēmu viņš ir izstrādājis tieši muzejiem, cerēdams ar to aizvietot grupu ekskursijas, ko pats nicina. Tādējādi katrs apmeklētājs var izbaudīt privātu ekskursiju, pārvietoties pats savā ātrumā un uzdot jautājumus, ko viņam varbūt būtu kauns darīt grupas klātbūtnē. Tā patiešām ir daudz dziļāka un daudzveidīgāka pieredze.

– Nevēlos izklausīties vecmodīgs, bet… kāpēc katram no mums kāds nevar staigāt līdzās?

– Tas ir loģistikas jautājums, – vīrietis atbildēja. – Ja muzeja pasākumā piedalītos arī personīgie ekskursiju vadītāji, apmeklētāju skaits divkāršotos, un iespējamo viesu skaitu nāktos divkārt samazināt. Turklāt visu personīgo ekskursiju vadītāju vienlaicīgā runāšana radītu jucekli, kas novērstu uzmanību. Šīs ieceres pamatā ir vēlme padarīt diskusiju par netraucētu pieredzi. Kirša kungs allaž apgalvo, ka viens no mākslas mērķiem ir dialoga veicināšana.

– Pilnīgi piekrītu, – Lengdons atbildēja, – un tieši tāpēc cilvēki bieži vien apmeklē muzejus kopā ar kādu draugu vai romantisku paziņu. Šādas radioaustiņas varētu uzskatīt par nedaudz antisociālām.

– Vai zināt? – brits atsaucās. – Šādā gadījumā visas radioaustiņas var pieslēgt vienam ekskursiju vadītājam un izbaudīt grupas diskusiju. Šis programmu nodrošinājums patiešām ir ļoti mūsdienīgs.

– Izklausās, ka jums ir atbildes uz visiem jautājumiem.

– Patiesībā tas ir mans darbs. – Gids mulsi iesmējās un pēkšņi ierunājās par kaut ko citu. – Un tagad, profesor, ja jūs šķērsosiet ātriju logu virzienā, tad ieraudzīsiet muzeja lielāko gleznu.

Lai to izdarītu, Lengdons pagāja garām pievilcīgam, aptuveni trīsdesmitgadīgam pārim, kam bija vienādas baltas beisbola cepurītes. Priekšpusē tās bija greznotas nevis ar kādas kompānijas logotipu, bet gan ar pārsteidzošu simbolu.

To Lengdons pazina labi un tomēr vēl nekad nebija redzējis uz kādas cepures. Pēdējo gadu laikā šis ārkārtīgi stilizētais A burts bija kļuvis par universālu simbolu, ar ko tika apzīmēta viena no planētas visstraujāk augošajām un aizvien skaļākajām ļaužu grupām – ateisti, kuri ar katru dienu aizvien pārliecinošāk iebilda pret to, ko paši uzskatīja par reliģiskas ticības briesmām.

"Vai ateistiem tagad ir pašiem savas beisbola cepures?"

Nopētot tehnoloģiju ģēnijus, kas visapkārt risināja saviesīgas sarunas, Lengdons sev atgādināja, ka daudzi no šiem jaunajiem, analītiskajiem prātiem droši vien ir ārkārtīgi noskaņoti pret reliģiju. Gluži tāpat kā Edmonds. Šī vakara apmeklētājus gan īsti nevarēja uzskatīt par reliģijas simboloģijas profesora ierasto vidi.