Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 12

Roberta Lengdona acis slīdēja no viena milzīgā apveida pie nākamā. Katrs bija veidots no augstas matēta tērauda plāksnes, kas eleganti saritināta un bīstami nostādīta uz malas, veidojot gandrīz piecpadsmit pēdas augstas, nekur nenostiprinātas sienas, savērptas dažādās plūstošās formās. Tur bija izliekta lente, nenoslēgts aplis un vaļīga atspere.

– "Laika matērija", – Vinstons atkārtoja. – Un mākslinieka vārds ir Ričards Serra. Viņš izmanto nekur nepiesaistītas sienas no smaga materiāla, radot nestabilitātes ilūziju, taču patiesībā konstrukcija ir ļoti stabila. Iztēlojieties dolāra naudaszīmi, kas aptīta ap zīmuli. Tiklīdz zīmulis būs izvilkts ārā, saritinātā naudaszīme pavisam mierīgi var stāvēt uz malas, pati savas ģeometriskās formas atbalstīta.

Lengdons uz brīdi apstājās, lai nopētītu milzīgo apli sev līdzās. Oksidētais metāls bija ieguvis dedzināta vara toni un izskatījās neapstrādāts un dzīvs. Tas gan izstaroja milzīgu spēku, gan radīja trausla līdzsvara sajūtu.

– Profesor, vai ievērojāt, ka pirmais apveids nav pilnīgi slēgts?

Apgājis apkārt aplim, Lengdons ieraudzīja, ka sienas malas nav pilnīgi kopā, it kā bērns būtu mēģinājis uzvilkt apli, taču nebūtu spējis to precīzi pabeigt.

– Šī nenoslēgtā savienojuma vieta ir eja, kas mudina apmeklētāju ieiet aplī, lai tuvāk aplūkotu tā negatīvo telpu.

"Tikai ne tad, ja apmeklētājs cieš no klaustrofobijas," Lengdons nodomāja, steigšus pielikdams soli.

– Sev priekšā, – Vinstons turpināja, – jūs ieraudzīsiet trīs līdzīgas līkumotas tērauda lentes, kas ir novietotas nosacīti paralēli cita citai, pietiekami tuvu, lai izveidotu divus vairāk nekā simt pēdas garus, izliektus tuneļus. Tā ir "Čūska", un mūsu jaunajiem apmeklētājiem patīk izskriet tai cauri. Patiesībā divi apmeklētāji, nostājoties katrs savā tuneļa galā, var klusi sačukstēties un dzirdēt viens otru tik nevainojami, it kā viņi atrastos aci pret aci.

– Tas ir ievērojami, Vinston, bet… Vai jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, kāpēc Edmonds ir lūdzis parādīt man šo galeriju? – "Viņš taču zina, ka es nesaprotu tādas lietas."

Vinstons atbildēja:

– Darbu, ko viņš man lūdza jums parādīt, sauc "Savērptā spirāle", un tas atrodas mums priekšā, tālākajā labajā stūrī. Vai jūs to redzat?

Lengdons samiedza acis un ieskatījās tālumā. "Tas, kas izskatās pēc objekta pusjūdzes attālumā?" – Jā, es to redzu.

– Lieliski. Tad dosimies turp, labi? – Nedroši pārlaidis skatienu milzīgajai telpai, Lengdons devās pie tālās spirāles. Vinstons tikmēr turpināja runāt. – Esmu dzirdējis, profesor, ka Edmonds Kiršs dedzīgi apbrīno jūsu darbu, it īpaši jūsu domas par dažādu reliģisku tradīciju savstarpējo mijiedarbību vēstures gaitā, kā arī to attīstību, kas atspoguļota mākslas darbos. Daudzējādā ziņā Edmonda darbības joma, proti, spēļu teorija un prognozējošā skaitļošana, ir kaut kas ļoti līdzīgs. Tajā tiek analizēta dažādu sistēmu izaugsme un prognozēta to attīstība laika gaitā.

– Jā, viņam tas viss acīmredzot lieliski padodas. Galu galā viņš tiek dēvēts par mūsdienu Nostradamu.

– Jā, kaut gan es uzskatu, ka šāds salīdzinājums ir nedaudz aizskarošs.

– Kāpēc tad tā? – Lengdons iebilda. – Nostradams ir visu laiku slavenākais prognozētājs.

– Nevēlos ar jums strīdēties, profesor, taču Nostradams ir uzrakstījis gandrīz tūkstoti viegli pārprotamu četrrinžu, ko četru gadsimtu laikā ir lasījuši ar izdomu apveltīti māņticīgi ļaudis, cenšoties atrast jēgu tur, kur tās nemaz nav bijis… Visu, sākot ar Otro pasaules karu un princeses Diānas nāvi un beidzot ar uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram. Tas ir caurcaurēm absurdi. Toties Edmonds Kiršs ir publicējis nelielu skaitu ļoti konkrētu prognožu, kuras ļoti īsā laika posmā patiešām ir īstenojušās. Datu mākoņi, automašīnas bez vadītāja, mikroprocesori, ko darbina tikai pieci atomi. Kirša kungs nav nekāds Nostradams.

"Labojums pieņemts," Lengdons nodomāja. Klīda runas, ka Edmonds Kiršs savos darbiniekos esot iedvesis kvēlu uzticību, un Vinstons acīmredzot bija viens no Kirša dedzīgākajiem mācekļiem.

– Vai jums patīk mans stāstījums? – Vinstons ievaicājās, mainīdams sarunas tematu.

– Ļoti. Visu cieņu Edmondam, kurš ir spējis novest līdz pilnībai šādu attālinātas ekskursijas vadīšanas tehnoloģiju.

– Jā, šī sistēma jau daudzus gadus ir bijusi Edmonda sapnis, un viņš ir veltījis neaprēķināmi daudz laika un naudas, lai varētu īstenot tās slepeno izstrādi.

– Patiešām? Man gan šķiet, ka šī tehnoloģija nemaz nav tik sarežģīta. Sākumā es biju diezgan skeptiski noskaņots, taču nu man jāatzīst, ka šī saruna ir bijusi ļoti interesanta.

– Cik augstsirdīgi, ka jūs tā sakāt, tomēr, cerams, atklājot patiesību, es visu nesabojāšu. Baidos, ka neesmu pret jums bijis absolūti godīgs.

– Kā, lūdzu?

– Pirmkārt, mans īstais vārds ir nevis Vinstons, bet gan Arts.

Lengdons iesmējās.

– Muzeja ekskursiju vadītājs, kura vārds ir Arts? Kā "māksla" angļu valodā? Vai zināt? Jūs ir grūti nosodīt par pseidonīma izmantošanu. Priecājos iepazīties, Art.

– Tas vēl nav viss. Kad jūs apvaicājāties, kāpēc es nevarētu vienkārši staigāt jums līdzi, mana atbilde par to, ka Kirša kungs nevēlas lieki pavairot muzeja apmeklētāju skaitu, bija pareiza, tomēr nepilnīga. Ir vēl kāds iemesls, kura dēļ mēs sarunājamies caur radioaustiņām, nevis aci pret aci. – Vinstons uz īsu brīdi apklusa.

– Patiesībā es nespēju fiziski pārvietoties.

– Ak tā… cik bēdīgi. – Lengdons iztēlojās Artu sēžam invalīdu ratiņos kādā zvanu centrā. "Skumji gan, ka Artam jākaunas par nepieciešamību izskaidrot šo situāciju."

– Nevajag mani žēlot. Ticiet man, ar kājām es izskatītos ļoti dīvaini. Saprotiet, es gluži neesmu tāds, kā jūs iztēlojaties.

Lengdons sāka soļot lēnāk.

– Ko tas nozīmē?

– Vārds "Arts" ir ne tik daudz vārds kā saīsinājums. "Art" ir saīsinājums no vārda artificial jeb "neīsts", kaut gan Kirša kungs dod priekšroku apzīmējumam "mākslīgs". – Iestājās pauze. – Patiesībā, profesor, jūs šovakar esat sarunājies ar mākslīgu ekskursiju vadītāju. Savā ziņā ar tādu kā datoru.

– Vai tas ir kaut kāds joks? – Lengdons neuzticīgi pavērās apkārt.

– Nepavisam, profesor. Es runāju pilnīgi nopietni. Edmonds Kiršs desmit gadus ir strādājis mākslīgā intelekta jomā, iztērējot gandrīz miljardu dolāru, un šovakar jūs esat viens no pirmajiem, kurš var izbaudīt viņa darba augļus. Visu šo ekskursiju ir vadījis mākslīgais intelekts. Es neesmu cilvēciska būtne.

Pirmajā mirklī Lengdonam bija grūti to aptvert. Gan audiogida izruna, gan gramatika bija nevainojama, un viņš runāja tikpat izsmalcināti kā ikviens Lengdona jebkad sastaptais cilvēks, turklāt viņi tērzējot bija pievērsušies plašam un niansētam tematu lokam. Tikai smiekli šķita nedaudz neveikli.

"Es tieku novērots," Lengdons beidzot aptvēra un sāka pētīt sienas, meklēdams apslēptas videokameras. Viņam radās aizdomas, ka viņš neapzināti ir kļuvis par dīvaina "empīriskas mākslas" darba – mākslinieciski iestudēta absurda teātra – dalībnieku. "Viņi mani ir padarījuši par žurku labirintā."

– Es tagad jūtos diezgan nelāgi, – Lengdons paziņoja. Viņa vārdi atbalsojās tukšajā galerijā.

– Lūdzu, piedodiet, – Vinstons atbildēja. – Tas ir saprotams. Es jau paredzēju, ka jums varētu būt grūti aptvert šādus jaunumus. Droši vien tieši tāpēc Edmonds lika jūs atvest šurp, uz nomaļu vietu, kur nav neviena cita. Pārējiem viesiem šī informācija netiks atklāta. – Lengdons ar skatienu ieurbās krēslainajā telpā, lai pārliecinātos, vai tur neatrodas vēl kāds. – Kā jau jūs neapšaubāmi zināt, – turpināja Vinstons, kura balsī skanēja baisa vienaldzība pret Lengdona nepatīkamajām sajūtām, – cilvēka smadzenes ir bināra sistēma. Sinapses vai nu darbojas, vai arī ne. Tās ir ieslēgtas vai izslēgtas gluži kā dators. Smadzenēs ir vairāk nekā simt triljonu šādu slēdžu, un tas nozīmē, ka smadzeņu uzbūvēšana ir ne tik daudz tehnoloģijas, kā mēroga jautājums. – Lengdons gandrīz neklausījās. Viņš atkal bija atsācis soļot, nenovērsdams acis no uzraksta "Izeja" ar bultu, kas norādīja uz galerijas tālāko galu. – Profesor, neapšaubāmi ir grūti pieņemt, ka mana cilvēciskā balss ir datora radīta, taču runa patiesībā ir visvienkāršākā sastāvdaļa. Pat e-grāmatas ierīce, kas maksā deviņdesmit deviņus dolārus, spēj visnotaļ pieklājīgi atdarināt cilvēka runu. Edmonds savā darbā ir ieguldījis miljardus.

Lengdons apstājās.

– Ja jūs esat dators, tad pasakiet, kāds tūkstoš deviņsimt septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā augustā bija Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī?

– Tā bija sestdiena, – audiogids nekavējoties atbildēja. – Tirgus todien nemaz nebija atvērts.

Lengdonam kļuva neomulīgi. Viņš šo datumu bija izvēlējies tīšām. Savas eidētiskās atmiņas blakņu dēļ viņš nekad nespēja aizmirst nevienu datumu. Tajā sestdienā Lengdona labākais draugs bija svinējis savu dzimšanas dienu, un viņš vēl aizvien atcerējās šīs viesības, kas bija sarīkotas pēcpusdienā pie baseina. "Helēna Vūlija bija uzvilkusi zilu bikini peldkostīmu."

– Toties iepriekšējā dienā, – gids tūlīt piebilda, – piektdien, divdesmit trešajā augustā, Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī bija sešsimt astoņdesmit seši, komats, astoņdesmit. Par septiņpadsmit, komats, astoņdesmit trīs punktiem jeb diviem, komats, piecdesmit trim procentiem zemāki rādītāji. – Lengdons uz mirkli palika bez valodas. Vinstons turpināja: – Ja jūs gribat pārbaudīt šos datus savā viedtālrunī, es labprāt pagaidīšu, tomēr esmu spiests aizrādīt, ka tas ir ļoti ironiski.

– Bet… es ne…

– Mākslīgā intelekta izaicinājums, – turpināja balss, kuras vieglais britu akcents nu izklausījās vēl svešādāks, – ir nevis zibenīgā datu apstrāde, kas patiesībā ir ļoti vienkārša, bet gan spēja atšķirt datu savstarpējo saistību un vienotību, un tā ir joma, kurā jūs esat izcils, vai ne? Ideju savstarpējā saistība. Šis ir viens no iemesliem, kuru dēļ Kirša kungs vēlējās izmēģināt manas spējas tieši ar jums.

– Vai tā ir pārbaude? – Lengdons noprasīja. – Viņš pārbauda… mani?

– Nepavisam. – Atkal skanēja neveiklie smiekli. – Viņš pārbauda mani. Lai redzētu, vai man izdosies jūs pārliecināt, ka esmu cilvēciska būtne.

– Tjūringa tests.

– Precīzi.

Lengdons atcerējās, ka tā ir kodu uzlauzēja Alana Tjūringa izstrādātā pārbaude, kuras nolūks bija novērtēt, vai mašīnas izturēšanās ir neatšķirama no cilvēka uzvedības. Testā iesaistītais noklausījās mašīnas un cilvēka sarunu; ja viņam neizdevās noteikt, kurš no sarunas dalībniekiem ir cilvēks, tad Tjūringa tests tika uzskatīts par nokārtotu. Tas bija noticis divtūkstoš četrpadsmitajā gadā Londonas Karaliskajā biedrībā. Kopš tā laika mākslīgā intelekta tehnoloģija bija sākusi attīstīties zibenīgā ātrumā.

– Līdz šim neviens no viesiem neko nav nojautis, – audiogids turpināja. – Viņi visi lieliski pavada laiku.

– Pagaidiet! Vai šovakar visi sarunājas ar datoru?

– Formāli visi sarunājas ar mani. Es spēju ļoti viegli sadalīties. Jūs dzirdat manu noklusējuma iestatījuma balsi, to, kurai Edmonds dod priekšroku, taču pārējie dzird citas balsis vai valodas. Pamatojoties uz jūsu profilu, kurā jūs esat aprakstīts kā vīriešu dzimuma un amerikāņu izcelsmes zinātnieks, es sarunai ar jums izvēlējos savu noklusējuma iestatījuma britu vīrieša akcentu. Es prognozēju, ka tas jums šķitīs uzticamāks nekā, piemēram, jauna sieviete ar dienvidnieces stiepto akcentu.

"Vai šī ierīce mani nupat nosauca par šovinistu?"

Lengdonam atmiņā atausa kāds populārs ieraksts, kurš pirms vairākiem gadiem apceļoja internetu, – žurnāla Time biroja vadītājam Maiklam Šēreram bija piezvanījis telemārketinga robots, kas izklausījās tik biedējoši līdzīgs cilvēkam, ka Šērers sarunas ierakstu bija ievietojis internetā, lai to varētu noklausīties ikviens.

"Tas bija noticis pirms vairākiem gadiem," Lengdons atskārta.

Lengdons zināja, ka Kiršs jau gadiem ilgi ir niekojies ar mākslīgo intelektu. Laiku pa laikam uz žurnālu vākiem bija parādījusies viņa fotogrāfija un dažādu sasniegumu slavinājumi. Acīmredzot viņa radītais "Vinstons" pārstāvēja Kirša jaunākos sasniegumus.

– Es apzinos, ka viss notiek ļoti strauji, – balss turpināja, – taču Kirša kungs pieprasīja, lai es jums parādu spirāli, pie kuras jūs šobrīd stāvat. Viņš lūdza, lai jūs tajā ieejat un aizsoļojat līdz pašam centram.

Lengdons ieskatījās šaurajā, izliektajā ejā un juta, ka viscaur saspringst. "Vai tas ir Edmonda priekšstats par studentu jokiem?"

– Vai jūs varat man vienkārši pateikt, kas tur atrodas? Es neesmu pārāk lielā sajūsmā par slēgtām telpām.

– Interesanti, to es par jums nezināju.

– Klaustrofobija nav nekas tāds, ko es mēdzu ierakstīt savā interneta biogrāfijā. – Lengdons aprāvās, joprojām nespēdams aptvert, ka sarunājas ar mašīnu.

– Jums nav jābaidās. Telpa spirāles centrā ir ļoti liela, un Kirša kungs īpaši uzsvēra, ka jums ir jāaplūko tieši centrs. Tomēr, pirms jūs tur ieejat… Edmonds lūdza, lai jūs noņemat radioaustiņas un noliekat tās šeit uz grīdas.

Svārstīdamies Lengdons skatījās uz milzīgo būvi.

– Vai tad jūs nenāksiet man līdzi?

– Acīmredzot ne.

– Ziniet, tas viss ir ļoti savādi, un es gluži ne…

– Profesor, tā kā Edmonds ir nodrošinājis jums iespēju veikt tik tālu ceļu un ierasties uz šo pasākumu, lūgums noiet nelielu gabalu šajā mākslas darbā šķiet nenozīmīgs. Bērni to dara katru dienu, un tas viņiem nav kaitējis.

Lengdonu vēl nekad nebija norājis neviens dators, ja vien Vinstons patiesībā tāds bija, taču iznīcinošā piezīme panāca savu. Viņš noņēma radioaustiņas, rūpīgi nolika tās uz grīdas un pagriezās pret spirāles ieeju. Augstās sienas veidoja šauru aizu, kas izliecās un nozuda tumsā.

– Pie joda ar to visu! – viņš noteica, tad dziļi ievilka elpu un iegāja spirālē.

Tā liecās dziļāk un tālāk, nekā viņš bija iztēlojies. Drīz vien Lengdons vairs nezināja, cik lokus jau ir apmetis. Pēc katra apgrieziena pulksteņa rādītāja virzienā eja kļuva aizvien šaurāka, un Lengdona platie pleci jau gandrīz skāra sienas. "Elpo, Robert." Viņam radās sajūta, ka slīpās metāla sienas kuru katru mirkli varētu sabrukt uz iekšpusi un sadragāt viņu zem vairākas tonnas smaga tērauda svara. "Kāpēc es to daru?"

Brīdī, kad Lengdons jau gandrīz grasījās pagriezties un doties atpakaļ, eja pēkšņi izbeidzās, un viņš nonāca lielā, atklātā telpā. Kā jau bija solīts, tā izrādījās plašāka, nekā viņš gaidījis. Lengdons aši izgāja no tuneļa, izelpoja un nopētīja kailo grīdu un augstās metāla sienas, kārtējo reizi nodomādams, vai tikai tas nav kāds sarežģīts otrā kursa studentu joks.

Noklikšķēja durvis, un aiz augstajām sienām atbalsojās strauji soļi. Kāds bija ienācis galerijā pa tuvējām durvīm, ko Lengdons jau pirmīt ievēroja. Soļi tuvojās spirālei un tad sāka mest lokus ap Lengdonu. Pēc katra pagrieziena tie kļuva aizvien skaļāki. Kāds bija ienācis spirālē.

Lengdons pakāpās atpakaļ un pagriezās ar seju pret ejas atveri. Soļi turpināja mest lokus, aizvien vairāk tuvodamies viņam. Aprautā klaudzēšana kļuva skaļāka, un tad no tuneļa pēkšņi iznāca kāds cilvēks. Slaids, neliela auguma, ar gaišu ādu, caururbjošām acīm un nepaklausīgu melnu matu cekulu.

Gluži kā sastindzis, Lengdons labu brīdi raudzījās uz vīrieti un tad beidzot ļāva savā sejā ataust platam smaidam.

– Dižais Edmonds Kiršs vienmēr uzrodas iespaidīgi.

– Ir tikai viena iespēja radīt pirmo iespaidu, – Kiršs laipni attrauca. – Es esmu pēc tevis noilgojies, Robert. Paldies, ka atnāci.

Abi vīri sirsnīgi apskāvās. Papliķējis savam senajam draugam pa muguru, Lengdons sajuta, ka Kiršs kļuvis vājāks.

– Tu esi zaudējis svaru, – Lengdons piezīmēja.

– Es esmu vegāns, – Kiršs atbildēja. – Tas ir vieglāk nekā noņemties ar trenažieriem.

Lengdons iesmējās.

– Kā es priecājos tevi atkal redzēt! Un, kā jau parasti, tavā klātbūtnē es jūtos pārlieku uzposies.

– Vai tu runā par mani? – Kiršs uzmeta skatienu saviem melnajiem, šaurajiem džinsiem, izgludinātajam baltajam sporta kreklam ar smailo kakla izgriezumu un īsajai ādas jakai ar slīpu rāvējslēdzēja aizdari. – Tā ir augstākā mode.

– Baltas flipsandales ir augstākā mode?

– Flipsandales? Tās ir Guinea, ko radījis Ferragāmo!

– Un es nojaušu, ka tās ir izmaksājušas vairāk par visu, kas man mugurā.

Edmonds piegāja Lengdonam klāt un izpētīja viņa klasiskās žaketes firmas zīmi.

– Patiesībā, – viņš sirsnīgi pasmaidīja, – tas ir ļoti jauks ietērps. Un gandrīz tikpat dārgs.

– Man jāteic, Edmond, ka tavs mākslīgais draugs Vinstons ir… ļoti biedējošs.

Kiršs staroja.

– Neticami, vai ne? Tu pat nevari iedomāties, ko es šogad esmu paveicis mākslīgā saprāta jomā! Tas ir neaptverams solis uz priekšu. Es esmu izstrādājis dažas jaunas patentētas tehnoloģijas, kas ļauj mašīnām risināt problēmas un pašregulēties līdz šim nepiedzīvotā veidā. Vinstons vēl nav pabeigts, taču ar katru dienu kļūst aizvien labāks.

Lengdons ievēroja, ka pagājušā gada laikā ap Edmonda zēniskajām acīm parādījušās dziļas grumbas. Viņš izskatījās noguris.

– Edmond, vai tu nevēlētos man pastāstīt, kāpēc man bija jādodas šurp?

– Uz Bilbao vai uz Ričarda Serras spirāli?

– Sāksim ar spirāli, – Lengdons atteica. – Tu taču zini, ka man ir klaustrofobija.

– Tieši tā. Šovakar cilvēki tiks izgrūsti no savas komforta zonas, – Edmonds pavīpsnāja.

– Tā vienmēr ir bijusi tava specialitāte.

– Turklāt, – Kiršs piebilda, – man vajadzēja ar tevi parunāt, un es nevēlējos, lai pirms uzstāšanās kāds mani ierauga.

– Tāpēc, ka rokmūzikas zvaigznes pirms koncerta nekad nesatiekas ar apmeklētājiem?

– Tieši tā! – Kiršs atjokoja. – Rokmūzikas zvaigznes kā pēc burvja mājiena uzrodas uz skatuves dūmu mākonī. – Gaismas viņiem virs galvas pēkšņi izdzisa un atkal iedegās. Kiršs pavilka augstāk piedurkni un paskatījās pulkstenī, tad uzmeta skatienu Lengdonam un pēkšņi kļuva nopietns. – Robert, mums nav daudz laika. Šis vakars man ir ārkārtīgi nozīmīgs. Patiesībā tas kļūs par svarīgu notikumu visai cilvēcei. – Lengdons sajuta karstas gaidu trīsas. Edmonds turpināja: – Nesen esmu veicis zinātnisku atklājumu. Tas ir liels sasniegums, kuram būs tālejošas sekas. Par to nezina gandrīz neviens visā pasaulē, un šovakar pavisam drīz es tiešajā ēterā uzrunāšu pasauli un paziņošu par to, ko esmu atklājis.

– Es īsti nezinu, ko sacīt, – Lengdons atbildēja. – Tas izklausās pārsteidzoši.

Edmonds ierunājās klusāk, un viņa balss ieskanējās neraksturīgi saspringti:

– Pirms es nāku klajā ar šo informāciju, Robert, man ir vajadzīgs tavs padoms. – Viņš uz brīdi apklusa. – Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība.