Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 5

Profesors Roberts Lengdons vērīgi raudzījās augšup uz laukumā sēdošo četrdesmit pēdas augsto suni, kura vilnu veidoja zaļojošas zāles un smaržīgu ziedu paklājs.

"Es cenšos tevi iemīlēt," viņš nodomāja. "Patiešām cenšos."

Vēl brīdi apcerīgi nopētījis šo radījumu, Lengdons turpināja ceļu pa iekārto galeriju un nokāpa lejā pa plašo kāpņu terasi, kuras nevienādie pakāpieni bija veidoti ar nolūku izraut apmeklētāju no sava ierastā ritma un gaitas.

"Tas ir izdevies," Lengdons nosprieda, divreiz gandrīz paklupdams uz nevienādajiem pakāpieniem. Ticis lejā, Lengdons pēkšņi sastinga un ar skatienu ieurbās milzīgā priekšmetā, kas pacēlās viņam priekšā. "Nu mani vairs ne ar ko nevarēs pārsteigt."

Tur slējās milzīgs, melns zirneklis, kura tievās dzelzs kājas balstīja apaļu ķermeni, kas atradās vismaz trīsdesmit pēdu augstumā. Zem zirnekļa pavēderes karājās no stiepļu pinuma veidots olu maisiņš, pildīts ar stikla lodītēm.

– Tā ir "Māmiņa", – kāds ieteicās. Atrāvis skatienu no zirnekļa, Lengdons ieraudzīja, ka zem zirnekļa stāv slaids, melna brokāta šervani ģērbies vīrietis ar gandrīz komiski izliektām ūsām Salvadora Dali stilā. – Mans vārds ir Fernando, – viņš turpināja, – un es esmu šeit, lai jūs sirsnīgi sveiktu muzejā. – Vīrietis nopētīja sev priekšā uz galda nolikto vārda uzlīmju krājumu. – Lūdzu, vai varat nosaukt savu vārdu?

– Protams. Roberts Lengdons.

Fernando strauji pacēla galvu.

– Ak, lūdzu, atvainojiet! Es jūs nepazinu, kungs!

"Es pats sevi gandrīz nepazīstu," Lengdons nodomāja, stīvi tuvodamies vīrietim. Viņš bija uzvilcis melnu fraku ar baltu vesti un apsējis baltu tauriņu. "Es izskatos pēc Jeila Universitātes absolventu kora dalībnieka."

Lengdona klasiskā fraka bija šūta gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, saglabājusies kopš laikiem, kad viņš Prinstonā vēl bija piedalījies "Efeju klubā". Pateicoties ik dienu baseinā cītīgi nopeldētajiem apļiem, šis ietērps viņam vēl aizvien derēja kā uzliets. Steigdamies ātrāk sakravāt mantas, viņš no skapja bija paķēris nepareizo uzvalku pakaramo un savu ierasto smokingu atstājis mājās.

– Ielūgumā bija rakstīts "vakartērps", – Lengdons ieminējās. – Ceru, ka fraka būs piemērota.

– Fraka ir klasisks ietērps! Jūs izskatāties satriecoši! – Vīrietis piesteidzās viņam klāt un uzmanīgi piespieda vārda uzlīmi pie Lengdona frakas atloka. – Jūsu ierašanās mums ir pagodinājums, kungs, – ūsainis piebilda. – Jūs taču noteikti esat mūs jau kādreiz apciemojis, vai ne?

– Patiesībā man ir kauns atzīties, bet es te vēl nekad neesmu bijis. – Lengdons starp zirnekļa kājām noraudzījās uz mirdzošo ēku viņiem priekšā.

– Nevar būt! – Fernando notēloja, ka grasās ģībt. – Vai tad jūs neesat modernās mākslas cienītājs?

Lengdonam modernās mākslas izaicinājums allaž bija sagādājis prieku – it īpaši vēlme izprast, kāpēc konkrēti darbi tiek izskatīti par šedevriem: Džeksona Polloka šļakatu gleznas, Endija Vorhola "Kempbela zupas skārdenes", Marka Rotko vienkāršie krāsu taisnstūri. Un tomēr Lengdons jutās daudz brīvāk, ja varēja spriest par Hieronīma Bosa darbu reliģisko simbolismu vai Fransisko de Goijas gleznošanas prasmi.

– Es drīzāk esmu klasikas piekritējs, – Lengdons atbildēja. – Es labāk izprotu da Vinči, nevis de Kūningu.

– Bet da Vinči un de Kūnings taču ir tik līdzīgi!

– Tad ir skaidrs, ka man par de Kūningu vēl daudz kas jāuzzina. – Lengdons pieklājīgi pasmaidīja.

– Nu, tad jūs esat ieradies īstajā vietā! – Vīrietis ar plašu žestu norādīja uz milzīgo ēku. – Šajā muzejā jūs atradīsiet vienu no pasaules lieliskākajām modernās mākslas kolekcijām! Es patiešām ceru, ka tā jums sagādās prieku.

– Mans nolūks ir to izbaudīt, – Lengdons atteica, – tikai gribētos uzzināt, kāpēc es šeit atrodos.

– Jūs neesat vienīgais! – Fernando priecīgi iesmējās un papurināja galvu. – Jūsu namatēvs ir ārkārtīgi noslēpumains un nevienam neatklāj šī vakara pasākuma mērķi. Pat muzeja darbinieki nezina, kas te notiks. Šāda noslēpumainība nodrošina pusi visa prieka… klīst neprātīgas baumas! Iekšā ir sapulcējušies vairāki simti viesu, to vidū arī daudzas slavenības, un neviens pat nenojauš, kas te šovakar notiks!

Tagad pasmaidīja arī Lengdons. Pasaulē bija ļoti maz pasākumu rīkotāju, kuriem pietiktu bramanības pēdējā brīdī izsūtīt ielūgumus ar kodolīgu tekstu: "Sestdienas vakarā. Noteikti atnāciet. Uzticieties man." Un vēl mazāk bija tādu, kuriem būtu izdevies pārliecināt simtiem īpaši svarīgu personu visu pamest un sēsties lidmašīnā uz Spānijas ziemeļiem, lai apmeklētu šo pasākumu. Izgājis no zirnekļa pavēderes, Lengdons aizsoļoja tālāk, pa ceļam uzmezdams skatienu milzīgam sarkanam reklāmkarogam, kas plīvoja viņam virs galvas.

VAKARS KOPĀ AR EDMONDU KIRŠU.

"Edmondam patiešām nekad nav trūcis pašpārliecības," Lengdons uzjautrināts nodomāja. Pirms aptuveni divdesmit gadiem jaunais Edijs Kiršs Hārvarda Universitātē bija kļuvis par vienu no Lengdona pirmajiem studentiem – ar datoriem aizrāvies izspūris dīvainis, kurš interesējies par kodiem un tādējādi nonācis Lengdona pirmkursniekiem domātajā seminārā "Kodi, šifri un simbolu valoda". Kirša izsmalcinātais prāts bija atstājis uz Lengdonu dziļu iespaidu, un abu attiecībās izveidojās īsta studenta un pasniedzēja saikne, kaut gan Kiršs beigu beigās bija pametis semiotikas putekļu klāto pasauli, lai pievērstos datoru spožajam solījumam. Kopš dienas, kad Kiršs saņēma diplomu, viņi bija uzturējuši sakarus jau vairāk nekā divdesmit gadus.

"Un nu students ir apsteidzis savu skolotāju," Lengdons nodomāja. "Par vairākiem gaismas gadiem."

Tagad Edmonds Kiršs bija kļuvis par pasaulslavenu disidentu – miljardieri, datorzinību speciālistu, futūristu, izgudrotāju un uzņēmēju. Šis četrdesmit gadus vecais vīrietis bija radījis satriecoši lielu mūsdienīgu tehnoloģiju klāstu, palīdzot spert būtiski lielus soļus tik dažādās jomās kā robotika, zinātne par smadzenēm, mākslīgais intelekts un nanotehnoloģijas. Kirša precīzās prognozes par nākotnē paredzamajiem zinātniskajiem atklājumiem ap viņu bija radījušas mistiķa auru. Lengdonam bija aizdomas, ka Edmonda biedējošās prognozēšanas prasmes pamatā ir viņa bezgalīgi plašās zināšanas par apkārtējo pasauli. Ciktāl vien Lengdons spēja atcerēties, Edmonds bija nepiesātināms bibliofils un lasīja visu, kas vien gadījās pa rokai. Lengdons vēl nekad nebija sastapis nevienu citu, kurš tik kaislīgi aizrautos ar grāmatām un spētu uztvert to saturu. Dažus pēdējos gadus Kiršs lielākoties bija pavadījis Spānijā, aizbildinādamies ar nebeidzamu mīlestību pret šīs valsts senatnīgo valdzinājumu, avangarda arhitektūru, ekscentriskajiem džina bāriem un nevainojamajiem laika apstākļiem. Reizi gadā Kiršs atgriezās Kembridžā, lai uzstātos Mičiganas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratorijas pasākumā, un kopā ar Lengdonu ieturēja maltīti kādā no tobrīd iecienītākajām Bostonas izklaides vietām, par kurām Lengdons nebija ne dzirdējis. Viņi nekad nerunāja par tehnoloģiju; Kiršs ar Lengdonu gribēja apspriest vienīgi mākslu.

– Jūs esat mana saikne ar kultūru, Robert, – Kiršs bieži vien jokoja. – Mans privātais, brīvais mākslas bakalaurs!

Rotaļīgais mājiens par Lengdona ģimenes stāvokli šķita īpaši ironisks, jo to bija izteicis tāds pats vecpuisis, kurš nievājoši dēvēja monogāmiju par "apvainojumu evolūcijai" un gadu gaitā ir nofotografēts kopā ar neskaitāmām supermodelēm. Paturot prātā, ka Edmonds Kiršs ir izslavēts datorzinātņu novators, nebija grūti iztēloties viņu kā sevī noslēgušos tehnoloģiju dīvaini, taču viņš bija pacenties kļūt par mūsdienīgu populārās kultūras elku, apgrozījās slavenību aprindās, izvēlējās vismodernāko apģērbu, klausījās mistisku avangarda mūziku un bija savācis krietnu impresionistu un modernās mākslas pārstāvju darbu kolekciju. Kiršs bieži mēdza sūtīt Lengdonam elektroniskā pasta vēstules, lai lūgtu viņam padomu par jauniem mākslas darbiem, ko bija iecerējis pievienot savam krājumam.

"Lai pēc tam rīkotos tieši pretēji saņemtajam padomam," Lengdons nodomāja. Aptuveni pirms gada Kiršs bija pārsteidzis Lengdonu, sākdams viņu izvaicāt nevis par mākslu, bet gan par Dievu. Pašpasludinātam ateistam šāda temata izvēle bija neraksturīga. Sēžot Bostonas restorānā Tiger Mama pie šķīvja ar liellopu ribu ēdienu, Kiršs bija izprašņājis Lengdonu par dažādu pasaules reliģiju ticības pamatiem. Visvairāk viņu interesēja atšķirīgās leģendas par pasaules radīšanu. Lengdons bija viņam sniedzis apjomīgu atskaiti par visiem pastāvošajiem uzskatiem, sākot ar cilvēces izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan jūdaismam, gan kristietībai, gan arī islāmam, un beidzot ar hinduistu nostāstu par Brahmu, babiloniešu mītiem par Marduku un visu pārējo.

– Gribētos zināt, – Lengdons ieteicās, ejot ārā no restorāna, – kāpēc futūrists tik ļoti interesējas par pagātni. Vai tas nozīmē, ka mūsu slavenais ateists beidzot ir nonācis pie Dieva?

Edmonds skaļi iesmējās.

– To jau nu jūs gribētu gan! Es tikai cenšos izvērtēt savus sāncenšus, Robert.

Lengdons pasmaidīja. "Tipiski."

– Zinātne un reliģija nav nekādi sāncenši. Tās ir divas atšķirīgas valodas, kas mēģina pastāstīt vienu un to pašu. Šajā pasaulē pietiek vietas gan vienai, gan otrai.

Pēc šīs tikšanās Lengdons no Edmonda gandrīz gadu nebija saņēmis nekādas ziņas. Un pēkšņi pirms trim dienām Lengdonam kā no zila gaisa bija pienākusi FedEx aploksne, kurā atradās lidmašīnas biļete, viesnīcas rezervācijas kvīts un ar Edmonda roku rakstīta zīmīte, kurā viņš tika mudināts apmeklēt šī vakara pasākumu. Tajā bija teikts: "Robert, man tas nozīmētu ārkārtīgi daudz, ja tieši Jūs varētu ierasties. Man šo vakaru īstenot ir palīdzējušas Jūsu atklāsmes mūsu pēdējās sarunas laikā."

Lengdonu bija pārņēmusi neizpratne. Nekam viņu toreizējā sarunā nebija ne mazākās saistības ar šo futūrista rīkoto pasākumu. FedEx aploksnē bija ielikts arī melnbalts attēls, kurā bija redzami divi viens otram pretī stāvoši cilvēki. Zem tā Kiršs bija uzrakstījis dažas Lengdonam adresētas dzejas rindas.

Robert,

kad stāsimies vien otram pretī,

tiks atklāts tukšums tas, kas mani šurpu vedis.

Edmonds

Ieraudzījis attēlu, Lengdons pasmaidīja. Tā bija atjautīga atsauce uz kādu notikumu, kurā Lengdons tika iesaistīts pirms vairākiem gadiem. Tukšajā laukumā starp abām sejām bija redzams svētā Grāla kausa apveids.

Nu Lengdons stāvēja ārā pie muzeja, dedzīgi vēlēdamies uzzināt, ko gan viņa bijušais students grasījās visiem paziņot. Viņa fraku plivināja viegls vējš. Lengdons sāka soļot pa betona celiņu, kas veda gar līkumainās Nervjonas krastu. Savulaik šī upe bija kalpojusi par plaukstošas rūpnieciskas pilsētas dzīvības avotu. Gaisā vēdīja viegla vara smaka. Nogriezies takas līkumā, Lengdons beidzot atļāvās palūkoties augšup uz milzīgo, mirgojošo muzeja ēku. To bija neiespējami ietvert vienā skatienā, kas turpināja slīdēt šurpu turpu pār celtnes neparasto, iegareno apveidu.

"Šī ēka ne vien pārkāpj visus likumus, bet arī pilnīgi ignorē tos," Lengdons nodomāja. "Vieta, kas ir kā radīta Edmondam."

Gugenheima muzejs Bilbao, Spānijā, līdzinājās citplanētiešu halucinācijai. Tā bija savērptu metālisku apveidu kolāža, kas izskatījās tik savādi, it kā šīs formas būtu atbalstītas cita pret citu gandrīz vai nejaušā secībā. Haotisko apveidu kopumu, kas aizstiepās tālumā, klāja vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši titāna flīžu. Tās vizēja kā zivs zvīņas un radīja vienlaikus dabisku un ārpuszemei raksturīgu noskaņu, it kā tur kāds futūristisks milzis būtu izrāpies no ūdens, lai pagozētos saulē upes krastā. 1997. gadā pēc šīs ēkas atklāšanas izdevums The New Yorker tās arhitektu Frenku Gēriju bija slavinājis kā cilvēku, kurš radījis "fantastisku sapņu kuģi, viļņainu apveidu titāna apmetnī", bet citi kritiķi visā pasaulē bija jūsmīgi saukuši: "Visdiženākā mūsu laikmeta būve!" – "Nepastāvīga ģenialitāte!" – "Satriecošs arhitektūras veikums!"

Kopš muzeja atklāšanas bija uzcelti vēl vairāki duči citu "dekonstruktīvisma" ēku – Disneja koncertzāle Losandželosā, "BMW pasaule" Minhenē un pat paša Lengdona universitātes jaunā bibliotēka. Katra varēja lepoties ar radikāli neparastu projektu un būves īstenojumu, tomēr Lengdons nebija pārliecināts, vai kāda no šīm ēkām varētu sacensties ar tik nepārspējamo Gugenheima muzeju Bilbao. Pienākot tuvāk, Lengdonam radās sajūta, ka ēkas flīzētā fasāde pēc katra soļa pārveidojas, ļaujot no katra skatu leņķa ieraudzīt kaut ko jaunu. Nu pamazām sāka atklāties muzeja iespaidīgākā ilūzija. Neticami, taču, raugoties no viņa pašreizējās atrašanās vietas, radās priekšstats, ka milzīgā ēka burtiski peld ūdenī, milzīgajā, šķietami bezgalīgajā lagūnā, kas skalojās gar muzeja ārsienām. Lengdons uz īsu brīdi pakavējās, lai apbrīnotu šo ainu, un tad devās pāri lagūnai pa minimālisma stilā būvēto gājēju tiltiņu, kas liecās pār ūdens stiklaino virsmu. Vēl nepaguvis pārsoļot pāri tiltam, viņš satrūkās no skaļas šņākoņas, kas atskanēja kaut kur zem kājām. Lengdons apstājās tieši tajā brīdī, kad no patiltes izmutuļoja miglas mākonis. Viņu ieskāva biezs miglas apmetnis, kas aizvēlās tālāk pāri lagūnai uz muzeja pusi un apņēma visus ēkas pamatus.

"Miglas skulptūra," Lengdons nodomāja. Viņš bija lasījis par šo japāņu mākslinieces Fudžiko Nakajas darbu. Šī tā dēvētā "skulptūra" bija revolucionārs, no saredzama gaisa veidots darinājums, miglas siena, kas te uzradās, te atkal izgaisa. Ņemot vērā to, ka gan vējš, gan atmosfēras spiediens ik dienu bija atšķirīgs, arī skulptūra ikreiz izrādījās pilnīgi citāda. Šņākšana zem tilta mitējās, un Lengdons noskatījās, kā miglas siena klusi nolaižas pār lagūnu, virpuļodama un lēni slīdēdama gluži kā saprātīga būtne. Iespaids bija vienlīdz ēterisks un mulsinošs. Šķita, ka viss muzejs ir pacēlies virs ūdens un bezsvara stāvoklī balstās uz mākoņa kā jūrā apmaldījies rēgu kuģis.

Kad Lengdons jau grasījās doties tālāk, ūdens rāmo virsmu satricināja sīku izvirdumu virkne. Negaidot no lagūnas augšup izšāvās pieci liesmojoši uguns stabi, kas dunēja vienmērīgi kā raķešu dzinēji. Tie caururba miglas piesātināto gaisu, metot žilbinošas gaismas atspīdumu uz muzeja titāna flīzēm. Pašam Lengdonam arhitektūras jomā labāk patika tādi klasiski būvēti muzeji kā Luvra vai Prado, tomēr, nolūkojoties, kā virs lagūnas plīvo migla un liesmas, viņš nespēja šī ultramodernā muzeja vietā iedomāties nevienu citu celtni, kas varētu būt piemērotāka šādam pasākumam, ko sarīkojis cilvēks, kurš mīl mākslu un inovācijas un spēj pavisam skaidri saskatīt nākotni.

Izgājis cauri miglai, Lengdons pielika soli. Viņam priekšā slējās muzeja ieeja – draudīgs, melns caurums reptilim līdzīgajā ēkā. Lengdons tuvojās slieksnim, un viņu pārņēma neomulīga sajūta, it kā viņš grasītos ieiet pūķa rīklē.