Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 20

Rabīns Kevs Budapeštā nemierīgi soļoja šurpu turpu sava namiņa kabineta puskrēslā. Cieši satvēris televizora tālvadības pulti, viņš satraukti pārslēdza kanālus, gaidīdams ziņas no bīskapa Valdespino.

Vairāki televīzijas kanāli pēdējo desmit minūšu laikā bija pārtraukuši savas ierastās pārraides, lai varētu pieslēgties tiešraidei no Gugenheima muzeja. Komentētāji apsprieda Kirša sasniegumus un izteica minējumus par viņa gaidāmo paziņojumu. Kevam kļuva nelāgi, redzot, kā viņu interese aizvien vairāk pieņēmās spēkā.

"Es šo priekšnesumu jau esmu noskatījies."

Pirms trim dienām Edmonds Kiršs Montserrata kalnā Kevam, al-Fadlam un Valdespino bija parādījis paziņojuma neapstrādāto versiju, kā pats to nodēvēja. Nu Kevam bija radušās aizdomas, ka tieši to pašu programmu tūlīt noskatīsies visa pasaule.

"Pēc šī vakara vairs nekas nebūs tāpat kā agrāk," viņš skumji nodomāja.

Iezvanījās telefons, iztraucējot Kevu no pārdomām. Viņš paķēra klausuli.

Valdespino bez jebkāda ievada paziņoja:

– Jehuda, diemžēl man ir vēl daži nelāgi jaunumi. – Viņš drūmā balsī atstāstīja neparasto informāciju, ko nupat bija saņēmis no Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Kevs šausmās aizspieda sev muti.

– Allama al-Fadls ir… izdarījis pašnāvību?

– Tāds ir varas iestāžu pieņēmums. Viņš ir nesen atrasts dziļi tuksnesī… it kā vienkārši būtu izgājis tur nomirt. – Valdespino ieturēja pauzi. – Cik nu var noprast, tad dažu pēdējo dienu laikā piedzīvotā spriedze viņam ir izrādījusies par lielu.

Rabīns apdomājās, juzdams gan bēdas, gan mulsumu. Arī viņam bija nācies grūti aptvert Kirša atklājuma sekas, tomēr doma par to, ka allama al-Fadls būtu izmisumā padarījis sev galu, šķita pārāk neticama.

– Te kaut kas nav kārtībā, – Kevs paziņoja. – Es neticu, ka viņš varētu izdarīt kaut ko tādu.

Valdespino uz labu brīdi apklusa.

– Man prieks, ka jūs tā sakāt, – viņš beidzot piekrītoši ierunājās. – Es esmu spiests atzīt: arī man ir ļoti grūti pieņemt, ka tā bijusi pašnāvība.

– Tad… kurš to varēja izdarīt?

– Jebkurš, kas vēlējies, lai Edmonda Kirša atklājums paliktu noslēpumā, – bīskaps tūlīt atbildēja. – Kāds, kurš, tāpat kā mēs, ir bijis pārliecināts, ka līdz viņa paziņojumam vēl palikušas vairākas nedēļas.

– Bet Kiršs taču pateica, ka neviens cits par šo atklājumu nezina! – Kevs iebilda. – Tikai jūs, allama al-Fadls un es.

– Varbūt Kiršs ir samelojis arī šajā ziņā. Bet, ja mēs visi trīs patiešām esam vienīgie, kuriem viņš ir visu atklājis… neaizmirstiet, cik izmisīgi mūsu draugs Saīds al-Fadls par to vēlējās paziņot visai pasaulei! Pastāv iespēja, ka allama par Kirša atklājumu ir pastāstījis kādam savam kolēģim no Emirātiem. Un varbūt tas kolēģis, tieši tāpat kā es, noticēja, ka Kirša atklājumam varētu būt bīstamas sekas.

– Ko jūs gribat sacīt? – rabīns dusmīgi noprasīja. – Ka alFadla domubiedrs viņu ir nogalinājis, lai nekas nenonāktu atklātībā? Tas taču ir muļķīgi!

– Rabīn, – bīskaps mierīgi atteica, – es patiešām nezinu, kas ir noticis. Es tikai cenšos iztēloties atbildes. Tieši tāpat kā jūs.

– Piedodiet. – Kevs izelpoja. – Es joprojām nespēju aptvert, ka Saīds ir miris.

– Es tāpat. Un, ja Saīds tika nogalināts par to, ko zināja, tad arī mums pašiem ir jāuzmanās. Pastāv iespēja, ka par mērķiem esam kļuvuši arī mēs abi.

Kevs apdomājās.

– Tiklīdz šie jaunumi nonāks atklātībā, mēs vairs nebūsim svarīgi.

– Tiesa gan, taču tie pagaidām vēl nav nonākuši atklātībā.

– Jūsu gaišība, līdz paziņojumam ir atlikušas tikai dažas minūtes. To pārraidīs visas televīzijas stacijas.

– Jā… – Valdespino gurdi nopūtās. – Šķiet, vajadzēs samierināties, ka manas lūgšanas ir palikušas neuzklausītas.

Kevam iešāvās prātā: "Vai tiešām bīskaps ir skaitījis lūgšanas, lai Dievs iejaucas un liek Kiršam pārdomāt?"

– Pat tad, kad visi par to uzzinās, – Valdespino turpināja, – mēs nebūsim drošībā. Man ir aizdomas, ka Kiršs ar vislielāko prieku paziņos visai pasaulei, ka pirms trim dienām ir konsultējies ar reliģiskajiem līderiem. Varbūt viņš vēlējās sarīkot mūsu tikšanos tāpēc, lai radītu priekšstatu par šķietamu ētisku caurskatāmību. Un, ja viņš nosauks mūsu vārdus… Tad mēs ar jums izpelnīsimies milzīgu uzmanību un varbūt pat kritiku no mūsu draudzēm, un varbūt tās nospriedīs, ka mums vajadzēja rīkoties. Piedodiet, es tikai… – Bīskaps aprāvās, it kā būtu vēlējies pateikt vēl kaut ko.

– Kas ir? – Kevs noprasīja.

– Par to mēs varam parunāt vēlāk. Kad būsim noskatījušies Kirša prezentāciju, es jums piezvanīšu vēlreiz. Tikmēr, lūdzu, palieciet mājās. Aizslēdziet durvis. Ne ar vienu nerunājiet. Un parūpējieties par savu drošību.

– Jūs mani padarāt nemierīgu, Antonio.

– Tāds nebija mans nodoms, – Valdespino atteica. – Nu mums atliek vienīgi nogaidīt, lai redzētu pasaules reakciju. Viss tagad ir Dieva rokās.