Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 13

Starp abiem spirālē stāvošajiem vīriem bija iestājies klusums. "Man ir vajadzīgs tavs padoms… Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība."

Edmonda vārdi palika smagi karājamies gaisā, un Lengdons drauga acīs pamanīja nemieru.

– Kas noticis? Vai ar tevi viss ir kārtībā?

Gaismas virs galvas atkal pamazām apdzisa un iedegās no jauna, taču Edmonds izlikās tās neredzam.

– Šis man ir bijis ievērojams gads, – viņš čukstus iesāka. – Es esmu viens pats noņēmies ar nozīmīgu projektu, kas ir novedis pie vēl nepieredzēta atklājuma.

– Izklausās brīnišķīgi.

Kiršs pamāja.

– Tā patiešām arī ir, un man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik satraukts es jūtos, ka šovakar varu to atklāt visai pasaulei. Tas radīs nozīmīgu pavērsienu paradigmās. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka mans atklājums izraisīs Kopernika revolūcijas mēroga sekas.

Mirkli Lengdonam šķita, ka pasākuma rīkotājs joko, taču Edmonda sejas izteiksme joprojām bija nāvīgi nopietna.

"Koperniks? Pazemība nekad nav bijusi Edmunda stiprā puse, taču šāds apgalvojums jau izklausās gandrīz absurds." Nikolajs Koperniks bija radījis heliocentrisko modeli – uzskatu, ka planētas griežas ap sauli, – kas piecpadsmitajā gadsimtā bija izraisījis revolūciju zinātnē, pilnīgi izdzēšot baznīcas seno mācību par to, ka cilvēce atrodas Dieva radīta visuma centrā. Baznīca viņa atklājumu bija nosodījusi trīs gadsimtus, taču to vairs nevarēja padarīt par neesošu, un kopš tā laika pasaule bija pārvērtusies.

– Redzu, ka tu izskaties skeptisks, – Edmonds sacīja. – Vai būtu bijis labāk, ja es pieminētu Darvinu?

Lengdons pasmaidīja.

– Problēma būtu tā pati.

– Labi, tad ļauj man tev pajautāt… Kuri ir tie divi būtiskākie jautājumi, ko cilvēce sev ir uzdevusi visas mūsu vēstures laikā?

Lengdons apdomājās.

– Nu, tiem vajadzētu skanēt šādi: "Kā tas viss sākās? No kurienes mēs nākam?"

– Precīzi. Un otrais jautājums tikai papildina pirmo. Nevis "no kurienes mēs nākam", bet…

– Uz kurieni mēs ejam?

– Jā! Šie divi noslēpumi atrodas cilvēces dzīves centrā. No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs ejam? Cilvēces radīšana un cilvēces liktenis. Atbildes uz tiem ir pasaules mēroga noslēpums. – Edmonda skatiens kļuva asāks, un viņš gaidpilni uzlūkoja Lengdonu. – Robert, mans atklājums… tā ir ļoti skaidra atbilde uz abiem šiem jautājumiem.

Lengdons pūlējās aptvert Edmonda vārdus un to reibinošās sekas.

– Es… īsti nezinu, ko sacīt.

– Nesaki neko. Es ceru, ka pēc šī vakara prezentācijas mums izdosies atlicināt kādu brīdi, lai to visu pārspriestu sīkāk, taču patlaban mums jāparunā par visa šī pasākuma drūmāko pusi, par iespējamo kaitējumu, ko šis atklājums varētu radīt.

– Tu domā, ka tam būs negatīva ietekme?

– Neapšaubāmi. Sniedzot atbildes uz šiem jautājumiem, es esmu nonācis tiešā konfliktā ar garīgajām mācībām, kas ir iedibinātas pirms daudziem gadsimtiem. Cilvēces radīšanas un cilvēces likteņa jautājumi tradicionāli atrodas reliģijas pārziņā. Es esmu iejaucies tur, kur neesmu gaidīts, un mans paziņojums pasaules reliģijām nepatiks.

– Interesanti, – Lengdons noteica. – Un tāpēc tu pirms gada Bostonā pie pusdienu galda divas stundas izprašņāji mani par reliģiju?

– Jā. Iespējams, tu vēl atceries to, ko es tev apsolīju… ka zinātniskie atklājumi mūsu dzīves laikā gandrīz pilnīgi iznīcinās reliģijas mītus.

Lengdons pamāja. "To nebija viegli aizmirst." Katrs Kirša pārdrošā paziņojuma vārds bija kā iededzināts Lengdona eidētiskajā atmiņā.

– Atceros gan. Un es tev iebildu, ka reliģija jau daudzus gadu tūkstošus ir pārdzīvojusi zinātnes progresu un tai sabiedrībā ir bijusi svarīga vieta. Kaut arī reliģija varētu piedzīvot pārmaiņas, tā nemūžam neiznīks.

– Tieši tā. Un vēl es tev sacīju, ka esmu atklājis savas dzīves mērķi, proti, likt lietā zinātnes patiesību, lai izskaustu reliģijas mītu.

– Jā. Tas ir spēcīgi teikts.

– Un tu strīdējies man pretī, Robert. Tu iebildi, ka ikreiz, kad es sastapšos ar kādu "zinātnisku patiesību", kas ir pretrunā ar reliģijas doktrīnām vai arī tās iedragā, man to vajadzētu apspriest ar kādu reliģijas pētnieku. Tu cerēji, ka es varētu apjēgt zinātnes un reliģijas spēju it bieži vēstīt vienu un to pašu divās atšķirīgās valodās.

– Tā gan. Zinātnieki un reliģijas pārstāvji bieži vien liek lietā atšķirīgu vārdu krājumu, lai aprakstītu precīzi tos pašus visuma noslēpumus, un pretrunas bieži vien slēpjas semantikā, nevis pašā būtībā.

– Zini, es uzklausīju tavu padomu, – Kiršs sacīja, – un apspriedos ar garīgajiem līderiem par savu jaunāko atklājumu.

– Ak tā?

– Vai tu zini, kas ir Pasaules reliģiju parlaments?

– Protams. – Lengdons ļoti atzinīgi vērtēja šīs grupas pūles veicināt starpkonfesionālas diskusijas.

– Gluži nejauši, – Kiršs turpināja, – šis parlaments šogad rīkoja tikšanos Barselonā, aptuveni stundas braucienā no manām mājām, Montserrata abatijā.

"Iespaidīga vieta," nodomāja Lengdons, kurš pirms daudziem gadiem arī bija apmeklējis šo kalna galā uzcelto svētnīcu.

– Kad uzzināju, ka tam jānotiek tai pašā nedēļā, kad biju iecerējis nākt klajā ar šo svarīgo zinātnisko atklājumu, es…

– Tu iedomājies, ka tā varētu būt Dieva zīme?

Kiršs iesmējās.

– Apmēram tā. Un tāpēc es ar viņiem sazinājos.

Tas izklausījās iespaidīgi.

– Tu uzrunāji visu parlamentu?

– Nē! Tas būtu pārāk bīstami. Es nevēlējos, lai šī informācija nonāk atklātībā, kamēr pats neesmu to paziņojis, tāpēc ieplānoju tikšanos tikai ar trijiem no viņiem, pa vienam pārstāvim no kristietības, islāma un jūdaisma. Mēs visi četri satikāmies bibliotēkā.

– Esmu pārsteigts, ka viņi tev ļāva tur ieiet, – Lengdons izbrīnīts sacīja. – Dzirdēts, ka tā ir svēta vieta.

– Es viņiem pateicu, ka man ir vajadzīga droša tikšanās vieta. Bez telefoniem, bez kamerām, bez traucēkļiem. Viņi aizveda mani uz to bibliotēku. Kamēr vēl nebiju sācis kaut ko stāstīt, es palūdzu, lai viņi apzvēr, ka klusēs. Viņi bija ar mieru. Pagaidām šie cilvēki ir vienīgie pasaulē, kuri kaut ko zina par manu atklājumu.

– Aizraujoši. Un kā viņi reaģēja, kad tu viņiem visu pastāstīji?

Kiršs izskatījās nokaunējies.

– Varētu būt, ka viss neizdevās ideāli. Tu taču mani pazīsti, Robert. Kad uzliesmo kaislības, diplomātija nav mana stiprā puse.

– Jā, esmu lasījis, ka tev noderētu iemācīties būt iejūtīgākam, – Lengdons iesmējās. "Gluži tāpat kā Stīvam Džobsam un daudziem citiem ģeniāliem sapņotājiem."

– Un tā nu – atbilstoši savam vaļsirdīgajam raksturam – es uzsāku sarunu, vienkārši pasakot viņiem patiesību. Proti, es vienmēr esmu uzskatījis reliģiju par masu maldināšanas paveidu un man kā zinātniekam ir grūti samierināties ar faktu, ka miljardiem saprātīgu cilvēku paļaujas uz savu ticību, kurā meklē mierinājumu un vadību. Kad viņi apvaicājās, kāpēc es tagad lūdzu padomu tiem, kurus acīmredzami nemaz necienu, es atbildēju, ka esmu nācis, lai paskatītos, kā viņi reaģēs uz manu atklājumu, un varētu aptuveni noprast, kā pēc publiska paziņojuma to uztvers visas pasaules ticīgie ļaudis.

– Īsts diplomāts. – Lengdons saviebās. – Paklau, tu taču zini, ka dažreiz atklātība nav tā labākā izvēle?

Kiršs noraidoši atmeta ar roku.

– Tas, ko domāju par reliģiju, nav nekāds noslēpums. Biju domājis, ka viņi pratīs novērtēt manu atklātību. Lai nu kā, pēc tam es viņiem parādīju savu darbu un sīki paskaidroju, ko esmu atklājis un kāpēc tagad viss ir jāuztver citādi. Es pat paņēmu savu telefonu un parādīju viņiem kādu videoierakstu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti biedējošs. Viņi palika bez valodas.

– Kaut ko taču viņi noteikti pateica, – Lengdons nepiekāpās. Viņam aizvien vairāk gribējās zināt, ko gan Kiršs ir atklājis.

– Biju cerējis, ka mēs uzsāksim sarunu, taču kristiešu garīdznieks lika abiem pārējiem apklust, iekams viņi paguva bilst kaut vārdu. Viņš uzstājīgi mudināja, lai pirms šīs informācijas atklāšanas es visu vēlreiz labi pārdomāju. Es pateicu, ka padomāšu par to vienu mēnesi.

– Bet tu taču to grasies paziņot šovakar.

– Zinu. Es viņus mazliet maldināju, lai viņi nekristu panikā vai nemēģinātu mani aizkavēt.

– Un kas notiks, kad viņi uzzinās par šo pasākumu? – Lengdons noprasīja.

– Viņi par to nepriecāsies. It īpaši viens no viņiem. – Kiršs cieši ieskatījās Lengdonam acīs. – Garīdznieku, kurš mūs visus sapulcināja, sauc bīskaps Antonio Valdespino. Vai tu esi par viņu dzirdējis?

Lengdons saspringa.

– Vai viņš ir no Madrides?

Kiršs pamāja.

– Tas pats jau vien ir.

"Viņš droši vien nav īstais, kam klāstīt Edmonda radikāli ateistiskos uzskatus," Lengdons nodomāja. Valdespino bija ietekmīga persona Spānijas katoļu baznīcā, izslavēts ar saviem ārkārtīgi konservatīvajiem uzskatiem un lielo ietekmi uz Spānijas karali.

– Viņš šogad bija parlamenta vadītājs, – Kiršs paskaidroja, – tāpēc es vērsos tieši pie viņa, lai lūgtu sarīkot tikšanos. Viņš piedāvājās ierasties pats personīgi, un es palūdzu, lai viņš atved līdzi arī islāma un jūdaisma pārstāvjus. – Gaismas viņiem virs galvas atkal sāka balēt. Kiršs smagi nopūtās un ierunājās vēl klusāk. – Robert, es vēlējos ar tevi runāt pirms uzstāšanās tāpēc, ka man ir vajadzīgs tavs padoms. Man jāzina, vai tu uzskati bīskapu Valdespino par bīstamu.

– Par bīstamu? – Lengdons atkārtoja. – Kādā ziņā?

– Tas, ko es viņam parādīju, apdraud viņa pasauli, un es gribu zināt, vai tu domā, ka viņš mani varētu kaut kādā veidā fiziski apdraudēt.

Lengdons tūlīt papurināja galvu.

– Nē, tas nav iespējams. Īsti nezinu, ko tu viņam pateici, taču Valdespino ir Spānijas katoļticības balsts un, pateicoties savai saiknei ar Spānijas karalisko ģimeni, arī ārkārtīgi ietekmīgs… taču viņš ir garīdznieks, nevis slepkava. Viņam piemīt politiska ietekme. Viņš var nolasīt pret tevi vērstu sprediķi, taču man būtu ļoti grūti noticēt, ka viņš tevi varētu apdraudēt fiziski.

Izskatījās, ka šie vārdi nav Kiršu pārliecinājuši.

– Tev vajadzēja redzēt, kā viņš uz mani paskatījās, kad es gāju prom no Montserrata klostera.

– Tu sēdēji tā klostera svētajā bibliotēkā un stāstīji bīskapam, ka viss, kam viņš tic, ir aplams! – Lengdons iesaucās. – Vai tu cerēji, ka viņš tevi pacienās ar tēju un kūku?

– Nē, – Edmonds atzina, – tomēr es negaidīju, ka pēc mūsu tikšanās viņš man atstās draudīgu balss ziņu.

– Bīskaps Valdespino tev piezvanīja?

Kiršs iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka neparasti lielu viedtālruni. Tā košais tirkīza krāsas ietvars bija rotāts ar atkārtojošos sešstūru rakstu. Lengdons to pazina – rakstu bija radījis katalāņu modernisma pārstāvis, arhitekts Antoni Gaudi.

– Paklausies, – Kiršs sacīja, nospieda dažus taustiņus un pacēla telefonu augstāk. Skaļrunī iesprakšķējās veca vīra aprautā balss. Viņš runāja bargi un ārkārtīgi nopietni.

"Kirša kungs, te runā bīskaps Antonio Valdespino. Kā jau jūs zināt, gan man, gan abiem maniem kolēģiem mūsu šīrīta tikšanās šķita ārkārtīgi satraucoša. Es pieprasu, lai jūs nekavējoties man piezvanāt, lai mēs varētu apspriest visu vēl sīkāk, un es vēlreiz jūs brīdinu, ka atklāt šo informāciju sabiedrībai ir bīstami. Ja jūs man nepiezvanīsiet, mēs ar kolēģiem apsvērsim iespēju uzstāties ar apsteidzošu paziņojumu, lai dalītos ar jūsu atklājumu, izteiktu to citiem vārdiem, apšaubītu un mēģinātu novērst neaprakstāmo postu, ko jūs grasāties nodarīt pasaulei… postu, ko jūs acīmredzot neesat paredzējis. Es gaidu jūsu zvanu un stingri iesaku nepārbaudīt manu pacietību."

Ziņa beidzās.

Lengdons bija spiests atzīt, ka Valdespino agresīvais tonis ir viņu iztrūcinājis, tomēr informācija viņu drīzāk nevis izbiedēja, bet gan vēl pavairoja ziņkāri par Edmonda gaidāmo paziņojumu.

– Ko tu viņam atbildēji?

– Neko, – Edmonds atteica, iebāzdams telefonu atpakaļ kabatā. – Es to uztvēru kā tukšu draudu. Biju pārliecināts, ka viņi manu atklājumu vēlas noglabāt uz visiem laikiem, nevis paši nākt ar to klajā. Vēl vairāk, es zināju, ka šīvakara negaidītā uzstāšanās būs pēkšņa un viņus pārsteigs, tāpēc man nemaz nerūpēja tas, vai viņi tiešām grasās veikt kādu apsteidzošu darbību. – Viņš apklusa un cieši uzlūkoja Lengdonu. – Bet tagad… es vairs neesmu par to pārliecināts. Kaut kas viņa balsī… es vienkārši nespēju pārstāt par to domāt.

– Vai tu raizējies, ka šeit tev varētu draudēt briesmas? Šovakar?

– Nē, nē, viesu saraksts tiek rūpīgi kontrolēts, un šī ēka ir izcili droša. Mani vairāk uztrauc tas, kas notiks, kad būšu visu atklājis. – Šķiet, Edmonds pēkšņi sāka nožēlot, ka bija par to ieminējies. – Muļķīgi. Tas ir lampu drudzis. Es tikai gribēju noskaidrot, ko saka tava intuīcija.

Lengdons aizvien bažīgāk pētīja savu draugu. Edmonds izskatījās neparasti bāls un nemierīgs.

– Mana intuīcija apgalvo, ka Valdespino tevi nemūžam neapdraudētu, lai cik ļoti tu viņu arī būtu sadusmojis.

Gaismas atkal kļuva blāvākas, šoreiz jau uzstājīgāk.

– Labi, paldies tev. – Kiršs paskatījās pulkstenī. – Man tagad jāiet, bet… Vai mēs varam vēlāk satikties? Es vēlētos ar tevi sīkāk apspriest dažas šī atklājuma nianses.

– Protams.

– Lieliski. Pēc prezentācijas izcelsies haoss, tāpēc mums būs vajadzīga kāda privāta vieta, kur patverties no jucekļa un parunāties. – Edmonds izņēma vizītkarti, apgrieza otrādi un sāka uz tās kaut ko rakstīt. – Pēc manas uzstāšanās apturi kādu taksometru un iedod šo vizītkarti šoferim. Jebkurš vietējais šoferis zinās, kurp tevi jāved. – Viņš pasniedza vizītkarti draugam.

Lengdons bija cerējis ieraudzīt kādas vietējās viesnīcas vai restorāna adresi, taču tas, kas tur bija uzrakstīts, drīzāk līdzinājās šifram. "BIO-EC346."

– Atvaino, vai šis man ir jāiedod taksometra šoferim?

– Jā, viņš zinās, kurp jābrauc. Brīdināšu apsardzi par tavu ierašanos un došos turp tik ātri, cik vien iespējams.

"Apsardzi?" Lengdons sarauca pieri. "Vai tikai BIO-EC346 nav kāda slepena zinātnieku kluba šifrēts apzīmējums?"

– Tas ir sāpīgi vienkāršs kods, mans draugs. – Edmonds piemiedza ar aci. – Lai nu kam, bet tev jau nu gan vajadzētu to atminēt. Un, starp citu, lai tu nejustos pārsteigts, manā šīvakara paziņojumā būs atvēlēta loma arī tev.

Lengdons izbrīnījās.

– Kāda loma?

– Neraizējies, tev nekas nebūs jādara. – To pateicis, Edmonds Kiršs aizsoļoja uz spirāles izejas pusi. – Man tagad ir jāsteidzas uz aizkulisēm, taču Vinstons tev pateiks, kurp jādodas. – Uz sliekšņa viņš vēl apstājās un pagriezās. – Satiksimies pēc pasākuma. Un cerēsim, ka par Valdespino tev būs izrādījusies taisnība.

– Edmond, nomierinies. Domā vienīgi par savu uzstāšanos! Tev nav jābaidās no garīdzniekiem, – Lengdons uzmundrinoši sacīja.

Izskatījās, ka Kiršu viņa vārdi nav pārliecinājuši.

– Iespējams, tad, kad tu būsi noklausījies to, kas man sakāms, tu vairs tā nedomāsi.