Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 10

Radioaustiņās atbalsojās Vinstona draudzīgā balss.

– Profesor, tieši priekšā jūs ieraudzīsiet mūsu kolekcijas vislielāko gleznu, kaut arī lielākā daļa apmeklētāju pirmajā brīdī to nepamana.

Lengdons nopētīja muzeja ātriju, taču ieraudzīja tikai stikla sienu, aiz kuras atradās baseins.

– Ļoti žēl, taču šķiet, ka šoreiz esmu pievienojies vairākumam. Es neredzu nevienu gleznu.

– Jā, tā ir novietota mazliet neparasti. – Vinstons iesmējās. – Audekls ir piestiprināts nevis pie sienas, bet gan pie grīdas.

"To jau vajadzēja noprast," Lengdons nodomāja, palūkojās lejup, pavirzījās uz priekšu un beidzot ievēroja milzīgo, četrstūraino audeklu, kas bija nostiepts pār akmens grīdu viņam pie kājām.

Milzīgā glezna sastāvēja no vienas vienīgas krāsas. Tas bija vienkrāsains, tumši zils lauks, un skatītāji stāvēja tai apkārt un šķita raugāmies nelielā dīķī.

– Šīs gleznas izmērs ir gandrīz seštūkstoš kvadrātpēdas, – Vinstons paskaidroja.

Tā bija desmit reizes lielāka par Lengdona pirmo Kembridžas dzīvokli.

– Autors ir Īvs Kleins, un šī glezna ir sirsnīgi iesaukta par "Peldbaseinu". – Lengdons bija spiests atzīt – šis neatvairāmi krāšņais zilais tonis rada iespaidu, ka viņš varētu ienirt tieši audeklā. – Šo krāsu ir radījis Kleins, – Vinstons turpināja. – Tās nosaukums ir "Starptautiskā Kleina zilā", un viņš apgalvoja, ka tās dziļums neļauj aizmirst, cik netverams un neierobežots ir viņa paša utopiskais pasaules redzējums.

Lengdons noprata, ka Vinstons ir sācis lasīt iepriekš sagatavotu tekstu.

– Kleina slavenākie darbi ir viņa zilās gleznas, taču viņš ir radījis arī satraucošu, prātu mulsinošu fotogrāfiju, kuras nosaukums ir "Lēciens tukšumā". Tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā atklāta, tā izraisīja lielu paniku.

"Lēcienu tukšumā" Lengdons bija redzējis Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Šī fotogrāfija patiešām radīja ļoti neomulīgu iespaidu. Tajā bija redzams labi ģērbies vīrietis, kurš ar ieplestām rokām nolec no augstas ēkas un strauji krīt pretī ietvei. Patiesībā šis attēls bija mākslīgi veidots – ģeniāli izdomāts un velnišķīgi pārveidots ar žileti vēl labu laiku pirms Photoshop datorprogrammas izgudrošanas.

– Turklāt, – Vinstons piebilda, – Kleins ir sacerējis arī skaņdarbu "Monotonā klusuma simfonija", kurā simfoniskais orķestris precīzi divdesmit minūtes atskaņo re mažoru.

– Un cilvēki to klausās?

– Tūkstošiem cilvēku. Un šis akords ir tikai kompozīcijas pirmā daļa. Otrajā daļā orķestris nekustīgi sēž un divdesmit minūtes atskaņo "tīru klusumu".

– Tas taču ir joks, vai ne?

– Nē. Es runāju pilnīgi nopietni. Šim skaņdarbam par aizstāvību jāteic, ka koncerts, iespējams, nemaz nebija tik garlaicīgs, kā varētu izklausīties; uz skatuves atradās arī trīs kailas, ar zilu krāsu noziestas sievietes, kuras vārtījās pa milzīgiem audekliem.

Kaut arī lielāko daļu savas karjeras veltījis mākslas studijām, Lengdons tomēr raizējās, ka tā arī nav īsti iemācījies pienācīgi novērtēt mākslas pasaules avangarda piedāvājumu. Viņš vēl aizvien nespēja līdz galam izprast modernās mākslas pievilcību.

– Negribas būt nepieklājīgam, Vinston, tomēr jāteic, ka man bieži vien ir ļoti grūti saprast, kad kaut kas ir uzskatāms par moderno mākslu un kad tas gluži vienkārši ir kaut kas ērmīgs.

Vinstons nesatricināmi atteica:

– Jā, ļaudis par to bieži jautā, vai ne? Jūsu klasiskās mākslas pasaulē darbi tiek cienīti par mākslinieka prasmi, tas ir, par to, cik izveicīgi viņš prot rīkoties ar otu uz audekla vai ar kaltu pie akmens. Toties modernajā mākslā meistardarbi vairāk tiek vērtēti par ideju, nevis par tās izpildījumu. Piemēram, ikviens bez pūlēm spētu sacerēt četrdesmit minūtes ilgu simfoniju, kas sastāv tikai no viena akorda un klusuma, taču ideja par to iešāvās prātā vienīgi Īvam Kleinam.

– Tiesa gan.

– Protams, arī ārā redzamā "Miglas skulptūra" ir izcils konceptuālās mākslas piemērs. Māksliniecei radās ideja ievietot zem tilta caururbtas caurules un pūst miglu pār baseina virsmu, taču šī mākslas darba radītāji ir vietējie santehniķi. – Vinstons ieturēja pauzi. – Kaut gan, manuprāt, māksliniece ir pelnījusi visaugstāko novērtējumu par to, ka ir izmantojusi savu darbu kā kodu.

– Migla ir kods?

– Jā. Tas ir šifrēts veltījums muzeja arhitektam.

– Frenkam Gērijam?

– Frenkam O. Gērijam, – Vinstons pārlaboja.

– F. O. G. Angliski sanāk "migla". Atjautīgi.

Kad Lengdons pagājās tuvāk logiem, Vinstons ieminējās:

– No šejienes paveras jauks skats uz zirnekli. Vai jūs, nākot šurp, pamanījāt "Māmiņu"?

Lengdons pa logu paskatījās pāri baseinam uz laukumu, kur slējās milzīgā melnās atraitnes skulptūra.

– Jā. To ir ļoti grūti neievērot.

– Spriežot pēc jūsu intonācijas, jūs neesat par viņu sajūsmā, vai ne?

– Es cenšos. – Lengdons uz mirkli apklusa. – Būdams klasikas piekritējs, es īsti nezinu, ko par to domāt.

– Interesanti, – Vinstons piezīmēja. – Biju iztēlojies, ka jūs jau nu gan pratīsiet novērtēt "Māmiņu". Viņa ir izcils piemērs klasiskajam priekšstatam par pretstatījumu. Patiesībā nākamreiz, kad par to stāstīsiet studentiem, nebūtu slikti, ja jūs viņu izmantotu kā piemēru.

Lengdons nopētīja zirnekli, nespēdams tajā saskatīt neko no iepriekš minētā. Mācot studentiem par pretstatījumu, viņš parasti deva priekšroku kaut kam nedaudz tradicionālākam.

– Es laikam tomēr palikšu pie "Dāvida".

– Jā, Mikelandželo ir zelta standarts. – Vinstons iesmējās. – Ģeniāli pozējošs Dāvids sievišķīgā kontrapostā. Viņa vaļīgi nolaistā plaukstas locītava nevērīgi tur nokārušos lingu, ļaujot noprast sievišķīgu trauslumu. Un tomēr Dāvida acis izstaro nāvīgu apņemšanos, viņa dzīslas un vēnas ir izspiedušās, gaidot brīdi, kad viņš varēs nogalināt Goliātu. Šis darbs ir vienlaikus trausls un nāvējošs.

Šāds apraksts Lengdonam šķita iespaidīgs. Žēl gan, ka viņa studenti nespēja tik skaidri izprast šo Mikelandželo šedevru.

– "Māmiņa" ne ar ko neatšķiras no Dāvida, – Vinstons turpināja. – Tas ir tikpat pārdrošs pretēju arhetipisku principu pretstatījums. Dabā melnā atraitne ir baiss radījums, plēsoņa, kas noķer upurus savā tīklā un nogalina. Kaut arī šī zirnekliene ir nāvējoša, te viņa ir atveidota ar briestošu olu maisiņu, gatava radīt dzīvību, tādējādi viņa ir gan plēsoņa, gan ciltsmāte; spēcīgs kodols, kas slejas uz neiespējami tievām kājām, kas liecina gan par spēku, gan par trauslumu. Es atļautos "Māmiņu" nodēvēt par mūsdienu Dāvidu.

– Es gan to nedarītu. – Lengdons pasmaidīja. – Tomēr jāatzīst, ka jūsu analīze ir viela pārdomām.

– Labi, tad atļaujiet jums parādīt vēl pēdējo darbu. Ir sagadījies tā, ka tas ir Edmonda Kirša oriģināldarbs.

– Patiešām? Man pat prātā nebija ienācis, ka Edmonds ir arī mākslinieks.

Vinstons iesmējās.

– Par to es jums ļaušu spriest pašam.

Gids aizvadīja Lengdonu gar logiem līdz plašai nišai, kurā pie sienas bija piekārta liela izkaltētu mālu plāksne. Tās priekšā bija sapulcējusies apmeklētāju grupa. Pirmajā mirklī cietais materiāls Lengdonam atsauca atmiņā muzeja fosiliju eksponātu, taču šajā mālā nebija nekādu fosiliju.

Tajā bija rupji iegravētas zīmes, līdzīgas tām, ko bērns ar kociņu varētu ievilkt slapjā cementā. Skatītāji nešķita sajūsmināti.

– Vai to ir izveidojis Edmonds? – norūca ūdeļādas kažokā ietinusies sieviete ar botoksētām lūpām. – Neko nesaprotu.

Lengdons nespēja apvaldīt savu pasniedzēja garu.

– Patiesībā tas ir ļoti atjautīgs darbs, – viņš iejaucās. – Pagaidām tas man patīk vislabāk no visa, ko esmu redzējis šajā muzejā.

Sieviete apsviedās un nopētīja viņu ar neslēptu nicinājumu.

– Ak, patiešām? Tad esiet tik laipns un apgaismojiet mani!

"Ar lielāko prieku." Lengdons piegāja pie zīmju virknes, kas bija rupji iegravēta māla virsmā.

– Nu, sāksim ar to, – viņš sacīja, – ka Edmonds ir izmantojis mālu, lai apliecinātu cieņu cilvēces senākajai rakstu valodai, proti, ķīļrakstam. – Sieviete nedroši samirkšķināja acis. Lengdons turpināja: – Trīs vidējās rupji ievilktās zīmes asīriešu valodā nozīmē vārdu "zivs". To sauc par piktogrammu. Ieskatoties vērīgāk, var iztēloties pa labi vērsto zivs pavērto muti, kā arī trīsstūrainās spuras uz ķermeņa. – Sapulcējušies apmeklētāji piešķieba galvu un vēlreiz nopētīja darbu. – Un, ja jūs palūkosieties šeit… – Lengdons norādīja uz iespiedumu virkni pa kreisi no zivs. – Tad ieraudzīsiet, ka Edmonds aiz zivs ir atstājis mālā pēdu nospiedumus, kas simbolizē zivs vēsturisko evolucionāro iznākšanu uz sauszemes. – Klausītāji sāka atzinīgi māt ar galvu. – Un visbeidzot, – Lengdons turpināja, – šī asimetriskā zvaigznīte labajā pusē… simbols, ko zivs patlaban šķiet notiesājam… ir viens no vēstures senākajiem Dieva simboliem.

Ar botoksu apstrādātā sieviete pagriezās un drūmi uzlūkoja viņu.

– Zivs, kura ēd Dievu?

– Tā var noprast. Tā ir rotaļīga Darvina zivs versija, evolūcija, kas aprij reliģiju. – Lengdons uzlūkoja grupu un nevērīgi paraustīja plecus. – Kā jau teicu, tas ir ļoti atjautīgs darbs.

Promejot Lengdons vēl saklausīja sev aiz muguras klusu murmināšanu. Vinstons iesmējās.

– Ļoti uzjautrinoši, profesor! Edmonds būtu novērtējis jūsu improvizēto lekciju. Nav daudz tādu, kuri spēj to visu atšifrēt.

– Ziniet, – Lengdons atteica, – patiesībā tas ir mans darbs.

– Jā, un tagad man ir skaidrs, kāpēc Kirša kungs lūdza jūs uzskatīt par pavisam īpašu viesi. Patiesībā viņš lika jums parādīt kaut ko tādu, ko neviens no pārējiem viesiem šovakar neieraudzīs.

– Ak tā? Un… kas tas varētu būt?

– Vai pa labi no galvenajiem logiem jūs redzat norobežotu gaiteni?

Legdons uzmanīgi palūkojās pa labi.

– Redzu gan.

– Lieliski. Lūdzu, sekojiet manām norādēm!

Šaubīdamies Lengdons paklausīja Vinstona pakāpeniskajiem norādījumiem. Piegājis pie ieejas gaitenī un vēlreiz pārliecinājies, ka neviens viņu nenovēro, viņš neuzkrītoši aizspraucās aiz statņiem un nozuda gaitenī. Kad ātrijā sanākušais pūlis bija palicis aiz muguras, Lengdons nosoļoja pa gaiteni trīsdesmit pēdas un nonāca pie metāla durvīm ar ciparu tastatūru.

– Nospiediet šos sešus skaitļus! – Vinstons pavēlēja un nosauca tos. Lengdons ierakstīja kodu, un durvis noklikšķēja. – Labi, profesor, lūdzu, ejiet iekšā! – Īsti nesaprazdams, kas tagad notiks, Lengdons vēl mirkli palika stāvam, tad saņēmās un atgrūda durvis vaļā. Telpā aiz tām valdīja gandrīz pilnīga tumsa. – Es jums ieslēgšu gaismu, – Vinstons sacīja. – Lūdzu, ejiet iekšā un aizveriet durvis!

Lengdons piesardzīgi iegāja pa durvīm, pūlēdamies tumsā kaut ko salūkot. Viņš aizvēra durvis aiz sevis, un atslēga noklikšķēja. Pamazām gar telpas sienām sāka atmirdzēt blāva gaisma, atklājot skatienam neiedomājamu plašumu – vienu vienīgu atklātu telpu, kas līdzinājās vairākiem reaktīvajiem laineriem domātam lidmašīnu angāram.

– Trīsdesmit četri tūkstoši kvadrātpēdu, – Vinstons paskaidroja. Salīdzinājumā ar šo telpu ātrijs izskatījās pavisam niecīgs.

Gaisma pamazām kļuva aizvien spožāka, un Lengdons uz grīdas ieraudzīja vairākus milzīgus apveidus – septiņus vai astoņus neskaidri saskatāmus stāvus, kas līdzinājās dinozauriem, kuri naktī izgājuši paganīties.

– Augstā debess, uz ko es īsti skatos? – Lengdons noprasīja.

– Tā ir "Laika matērija". – Lengdona radioaustiņās atbalsojās Vinstona priecīgā balss. – Muzeja vissmagākais mākslas darbs. Tas sver vairāk nekā divus miljonus mārciņu.

Lengdons vēl aizvien pūlējās atjēgties.

– Un kāpēc es šeit esmu viens pats?

– Kā jau teicu, Kirša kungs lūdza, lai es jums parādu šos apbrīnojamos objektus.

Pārpludinot milzīgo telpu ar maigu mirdzumu, gaismas iedegās visā spožumā, un Lengdons spēja vienīgi mulsi noskatīties uz ainu, kas bija pavērusies viņam priekšā.

"Es esmu nonācis paralēlā visumā."