Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 4
Prologs
ОглавлениеSenais funikulieris lēnām rāpās augšup pa galvu reibinošo nogāzi. Edmonds Kiršs vēroja robaino kalna virsotni, kas slējās pār viņu. Tālumā redzamais masīvais akmens mūra klosteris, kas bija uzbūvēts augstas klints ārmalā, šķiet, karājās gaisā, it kā būtu maģiski sakausēts ar stāvo krauju. Šis pārlaicīgais Katalonijā, Spānijā, būvētais patvērums jau vairāk nekā četrus gadsimtus bija turējies pretī nerimtīgajam zemes pievilkšanas spēkam, ne mirkli neatkāpjoties no sava sākotnējā nolūka – norobežot tā iemītniekus no mūsdienu pasaules.
"Ironiski, ka tagad viņi būs pirmie, kuri uzzinās patiesību," Kiršs nodomāja. "Kāda gan varētu būt viņu reakcija? Vēsturiski visbīstamākie cilvēki zemes virsū ir bijuši garīdznieki… it īpaši tad, ja kāds ir apdraudējis viņu dievus. Un es grasos iemest sirseņu pūznī liesmojošu šķēpu."
Kad funikulieris beidzot sasniedza kalna virsotni, Kiršs ieraudzīja, ka uz perona viņu gaida vientulīgs stāvs. Izdēdējušam skeletam līdzīgais vīrs bija ģērbies katoļu tradicionālajā purpursarkanajā sutanā un baltajā komžā. Viņa galvu rotāja garīdznieka piuska. Pazinis fotogrāfijās redzētos sagaidītāja skarbos sejas vaibstus, Kiršs sajuta negaidītu adrenalīna uzplūdu.
"Mani sagaida pats Valdespino."
Bīskaps Antonio Valdespino Spānijā bija ārkārtīgi iespaidīga personība – ne vien paša karaļa uzticams draugs un padomdevējs, bet arī viens no valsts daiļrunīgākajiem un ietekmīgākajiem katoļu konservatīvo vērtību un tradicionālo politikas standartu aizstāvjiem.
– Pieņemu, ka jūs esat Edmonds Kiršs? – bīskaps skanīgā balsī pavaicāja, ieraudzījis no vilciena izkāpušo Kiršu.
– Tieši tā, – Kiršs smaidīdams atsaucās un sniedza roku, lai paspiestu sagaidītāja kaulaino plaukstu. – Bīskap Valdespino, vēlos jums pateikties par to, ka padarījāt šo tikšanos iespējamu.
– Es atzinīgi vērtēju to, ka pieprasījāt sanāksmi sarīkot. – Bīskapa balss izrādījās skaļāka, nekā Kiršs bija gaidījis, skaidra un griezīga kā zvans. – Ne jau bieži pie mums pēc padoma vēršas zinātnieki, it īpaši tik izcili kā jūs. Lūdzu, nāciet man līdzi! –Valdespino aizvadīja Kiršu pa peronu. Aukstais kalnu vējš pluinīja bīskapa sutanu. – Man jāatzīstas, – Valdespino turpināja, – ka jūs izskatāties citādi, nekā biju iztēlojies. Es gaidīju ierodamies zinātnieku, taču jūs esat ļoti… – Viņš ar vieglu nicinājumu nopētīja atbraucēja nevainojami piegulošo Kiton K50 modeļa uzvalku un Barker firmas strausa ādas apavus. – Cik noprotu, pareizais vārds būtu "stilīgs", vai ne?
Edmonds Kiršs pieklājīgi pasmaidīja. Šis vārds bija izgājis no modes jau pirms vairākiem gadu desmitiem.
– Es esmu izlasījis jūsu sasniegumu uzskaitījumu, – bīskaps sacīja, – un tomēr vēl aizvien īsti nesaprotu, ar ko jūs nodarbojaties.
– Mana specializācija ir spēļu teorija un datormodelēšana.
– Tātad jūs veidojat bērniem domātas datorspēles?
Uzmācās nojauta, ka bīskaps tēlo neziņu, mēģinot izlikties vecmodīgs. Kiršs lieliski zināja, ka Valdespino ir biedējoši labi informēts tehnoloģijas apguvējs, kurš bieži brīdina citus par tās radītajām briesmām.
– Nē, kungs, patiesībā spēļu teorija ir matemātikas joma, kas pēta dažādus modeļus, lai varētu prognozēt nākotni.
– Ak tā, jā. Manuprāt, es esmu lasījis, ka jūs pirms dažiem gadiem paredzējāt valūtas krīzi Eiropā. Kad neviens nevēlējās jūs uzklausīt, jūs glābāt situāciju, izveidojot datorprogrammu, kas ļāva Eiropas Savienībai atkal atgriezties starp dzīvajiem. Kā gan īsti skanēja tas jūsu slavenais citāts? "Man ir trīsdesmit trīs gadi, tieši tikpat daudz, cik Kristum augšāmcelšanās brīdī."
Kiršs sarāvās.
– Tas ir neveiksmīgs salīdzinājums, jūsu gaišība. Es tolaik biju jauns.
– Jauns? – Bīskaps iesmējās. – Un cik gadu jums ir tagad… es teiktu, ap četrdesmit?
– Precīzi.
Vecais vīrs pasmaidīja. Stiprais vējš turpināja plivināt viņa ietērpu.
– Jā, ir teikts, ka lēnprātīgie iemantos zemi, taču nu tā ir nonākusi jauno ļaužu rokās. Pie tiem, kuriem ir nosliece uz tehniku, pie tiem, kuri drīzāk vēlas lūkoties videoekrānos, nevis savā dvēselē. Jāatzīst, es nekad nebiju iedomājies, ka man reiz radīsies iegansts sastapties ar to jauno cilvēku, kurš ir viņu visu priekšgalā. Jūs taču zināt, ka tiekat dēvēts par pravieti, vai ne?
– Jums šis salīdzinājums noteikti nešķiet īpaši labs, jūsu gaišība, – Kiršs atbildēja. – Kad es apvaicājos, vai varētu satikties ar jums un jūsu kolēģiem privāti, pēc maniem aprēķiniem pastāvēja tikai divdesmit procentu iespēja, ka jūs varētu piekrist.
– Un, kā es sacīju saviem kolēģiem, dievbijīgiem ļaudīm allaž nāk par labu uzklausīt neticīgos. Klausoties sātana balsī, mēs varam labāk novērtēt Dieva balsi. – Vecais vīrs pasmaidīja. – Tas, protams, ir joks. Lūdzu, piedodiet par manu novecojošo humora izjūtu. Laiku pa laikam pieklājība mani pieviļ. – To teicis, bīskaps Valdespino pamāja uz priekšu. – Pārējie mūs jau gaida. Nāciet šurp, lūdzu!
Kiršs nopētīja viņu galamērķi, milzīgu pelēka akmens mūra citadeli, kura slējās uz stāvas klints malas, kas gremdējās tūkstošiem pēdu dziļā, ar kokiem apaugušu kalnu pakājes leknajā audumā. Šāds augstums radīja neomulīgu sajūtu. Novērsis skatienu no bezdibeņa, Kiršs devās bīskapam līdzi pa grumbuļainu taku, kas vijās gar klints sienu, un sāka prātot par gaidāmo tikšanos. Viņš bija lūdzis iespēju satikties ar trim izciliem reliģiskajiem līderiem, kuri nupat bija piedalījušies te notikušajā apspriedē.
Tas bija Pasaules reliģiju parlaments.
Jau kopš 1893. gada daudzi simti garīgo līderu, kuri pārstāvēja gandrīz trīsdesmit pasaules reliģijas, ik pēc dažiem gadiem pulcējās ikreiz citā vietā, lai vienu nedēļu pavadītu, iesaistoties dažādu ticību dialogā. Šai parlamentā bija plaši pārstāvēti gan ietekmīgi kristiešu garīdznieki, gan ebreju rabīni un islāma mullas no visas pasaules, gan arī hinduistu pūdžāri, budistu bikhi, džaini, sikhi un daudzi citi. Parlaments par savu mērķi bija pasludinājis vēlmi "veicināt pasaules reliģiju saskaņu, būvēt tiltus starp dažādiem garīguma pārstāvjiem un godināt visu ticību krustpunktus".
"Cēls nolūks," Kiršs nodomāja, kaut gan viņam šķita, ka ir veltīgi un bezjēdzīgi meklēt nejaušas sakritības senu izdomājumu, fabulu un mītu juceklī. Turpinādams sekot bīskapam Valdespino pa taku, Kiršs vērīgi palūkojās lejup gar kalna nogāzi, un viņam prātā iešāvās sardoniska doma. "Mozus kāpa kalnā, lai pieņemtu Dieva vārdu… un es kāpju kalnā, lai rīkotos tieši pretēji."
Kiršs bija sev iegalvojis, ka doties šurp viņu bija pamudinājis ētisks pienākums, tomēr viņš zināja, ka šo apmeklējumu veicinājusi krietna iedomības deva – viņš dedzīgi vēlējās sajust gandarījumu, ko sniegs brīdis, kad viņš apsēdīsies pretī šiem garīdzniekiem un pareģos viņu drīzumā gaidāmo galu.
"Tam laikam, kad jūs noteicāt, kas mums jāuzskata par patiesību, ir pienākušas beigas."
– Es izlasīju jūsu lietišķo biogrāfiju, – bīskaps pēkšņi ieteicās, aši uzlūkodams Kiršu. – Cik saprotu, esat nācis no Hārvarda Universitātes.
– Esmu to absolvējis. Jā.
– Skaidrs. Nesen lasīju, ka pirmo reizi Hārvarda Universitātes vēsturē tur iestājušies vairāk ateistu un agnostiķu nekā to, kuri uzskata sevi par kādas reliģijas sekotājiem. Tā ir ļoti daiļrunīga statistika, Kirša kungs.
"Ko lai piebilst," Kiršam gribējās atbildēt, "mūsu studenti kļūst aizvien gudrāki."
Tuvojoties senajai akmens mūra celtnei, vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Ēkas vestibilā valdīja blāva gaisma, un gaisā vēdīja smaga vīraka smarža. Abi vīri līkumoja pa tumšu gaiteņu labirintiem. Kirša acis pūlējās pielāgoties tumsai. Viņš turpināja soļot līdzi vīram sutanā, un beidzot viņi nostājās pie neparasti mazām koka durvīm. Bīskaps pieklauvēja, pieliecās un devās iekšā, ar mājienu mudinādams viesi rīkoties tāpat. Nedrošības pārņemts, Kiršs pārkāpa pāri slieksnim un nonāca taisnstūrainā telpā, pie kuras sienām atradās plaukti ar seniem, ādas vākos iesietiem sējumiem. Perpendikulāri tiem gluži kā ribas slējās atsevišķi novietoti grāmatu plaukti, starp kuriem bija ierīkoti čuguna radiatori. Tie burbuļoja un šņāca, radot baismīgu noskaņu, kas lika noprast, ka telpa ir dzīva. Kiršs pacēla acis uz grezno galeriju ar balustrādi, kas ieskāva visu otro stāvu, un viņam kļuva pilnīgi skaidrs, kur viņš nonācis.
Tā bija slavenā Montserrata bibliotēka, viņš atskārta, vienlaikus satrūcies, ka viņam vispār ir ļauts te ienākt. Klīda runas, ka šajā svētajā telpā atrodas unikāli reti teksti, kas pieejami vienīgi tiem mūkiem, kuri ziedojuši savu dzīvi Dievam un nošķīrušies no pasaules, lai apmestos šajā kalnā.
– Jūs pieprasījāt, lai viss noritētu slepeni, – bīskaps sacīja. – Šī ir mūsu noslēgtākā telpa. Te ir varējuši ienākt tikai daži nepiederoši cilvēki.
– Tā ir augstsirdīga privilēģija. Paldies.
Kopā ar bīskapu Kiršs piegāja pie liela koka galda, kur jau sēdēja un gaidīja divi paveci vīri. Tas, kurš sēdēja pa kreisi, izskatījās laika zoba sagrauzts, ar nogurušām acīm un nespodru, sirmu bārdu. Viņš bija ģērbies saņurcītā, melnā uzvalkā ar baltu kreklu, un viņam galvā bija mīksta filca platmale.
– Tas ir rabīns Jehuda Kevs, – bīskaps paziņoja. – Ievērojams jūdu filozofs, kurš ir sarakstījis daudz darbu par kabalistisko kosmoloģiju.
Kiršs pastiepa roku pāri galdam un pieklājīgi sasveicinājās ar rabīnu Kevu.
– Ļoti priecājos ar jums iepazīties, kungs, – Kiršs sacīja. – Es esmu lasījis jūsu grāmatas par kabalu. Nevaru gan sacīt, ka es šos darbus sapratu, tomēr esmu tos izlasījis.
Kevs draudzīgi pamāja, ar kabatlakatiņu nosusinādams asarojošās acis.
– Un šis, – bīskaps turpināja, norādīdams uz otru vīru, – ir godājamais allama Saīds al-Fadls. – Godājamais islāma zinātnieks piecēlās un plati pasmaidīja. Viņš bija plecīgs, neliela auguma, un dzīvespriecīgā seja nesaderējās ar tumšajām, caururbjošajām acīm. Viņš bija uzvilcis baltu, neuzkrītošu taubu.
– Un es, Kirša kungs, esmu lasījis jūsu prognozes par cilvēces nākotni. Nevaru gan sacīt, ka esmu ar tām vienisprātis, tomēr esmu tās izlasījis.
Kiršs pieklājīgi pasmaidīja un paspieda vīra roku.
– Un tas ir mūsu viesis Edmonds Kiršs, – bīskaps sacīja, vērsdamies pie abiem saviem kolēģiem. – Kā jau jūs zināt, viņš ir augsti vērtēts datorzinātnieks, spēļu teorijas speciālists, izgudrotājs un kaut kas līdzīgs tehnoloģiju pasaules pravietim. Paturot prātā šī cilvēka pieredzi, viņa lūgums rast iespēju uzrunāt mūs visus trīs mani samulsināja, tādēļ es tagad ļaušu Kirša kungam pašam paskaidrot, kāpēc viņš ir nācis šurp.
To teicis, bīskaps Valdespino apsēdās starp abiem kolēģiem, sakrustoja rokas un gaidpilni uzlūkoja Kiršu. Visi trīs vīri sēdēja viņam pretī gluži kā tribunāls, radot noskaņu, kas vairāk līdzinājās inkvizīcijai, nevis draudzīgai zinātnieku tikšanās reizei. Kiršs pēkšņi apjauta, ka bīskaps pat nebija piedāvājis viņam krēslu. Vērīgi pētot trīs pavecos vīrus sev priekšā, Kiršu pārņēma drīzāk mulsums, nevis bailes.
"Tātad šī ir tā svētā trīsvienība, ar kuru esmu pieprasījis tikšanos. Trīs viedie."
Ieturējis nelielu pauzi, lai uzsvērtu savu ietekmi, Kiršs piegāja pie loga un paraudzījās ārā uz satriecoši skaisto skatu. Pāri dziļai ielejai stiepās saules apspīdēta senu lauku raibā sega, aiz kuras slējās Koljserolas kalnu grēdas nelīdzenās smailes. Daudzu jūdžu attālumā aiz tām, kaut kur virs Baleāru jūras, pie apvāršņa pamazām savilkās draudīgi negaisa mākoņi.
"Cik piemēroti," Kiršs nodomāja, apjauzdams, kādu vētru viņa vārdi drīz vien sacels gan šajā telpā, gan visā pasaulē.
– Kungi, – viņš iesāka, strauji pagriezies pret trijotni, – es esmu pārliecināts, ka bīskaps Valdespino jau ir jums pavēstījis, ka esmu lūdzis ievērot slepenību. Pirms mēs turpinām, es tikai vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tas, ko grasos jums izstāstīt, ir saglabājams vislielākajā noslēpumā. Vienkārši izsakoties, es lūdzu, lai jūs visi dotu klusēšanas zvērestu. Vai esam vienojušies?
Visi trīs vīri klusēdami pamāja. Kiršs zināja, ka tas droši vien bija lieki. "Viņi šo informāciju drīzāk vēlēsies dziļi norakt, nevis izplatīt."
– Šodien es esmu nācis šurp tādēļ, – Kiršs iesāka, – ka esmu paveicis zinātnisku atklājumu, kas jums noteikti šķitīs satraucošs. Tas ir kaut kas tāds, ar ko es esmu nodarbojies jau daudzus gadus, cerot saņemt atbildes uz diviem mūsu cilvēces pieredzes visbūtiskākajiem jautājumiem. Tagad, kad man tas beidzot ir izdevies, esmu ieradies tieši pie jums, absolūti pārliecināts, ka šī informācija būtiski ietekmēs visas pasaules ticīgos ļaudis un, pilnīgi iespējams, izraisīs pārmaiņas, ko var nodēvēt vienīgi par… teiksim tā, graujošām. Šobrīd es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kura rīcībā ir šī informācija, ko tagad grasos jums atklāt. – Kiršs iebāza roku žaketes kabatā un izvilka milzīgu viedtālruni. To viņš bija projektējis un uzbūvējis pats, īpaši pielāgojot savām vajadzībām. Telefonam bija koši krāsainas mozaīkas ietvars, un viņš to atbalstīja pretī trim vīriem gluži kā televizoru. Pēc īsa brīža viņš grasījās šo ierīci likt lietā, lai pieslēgtos īpaši drošam serverim, ievadītu savu paroli, kas sastāvēja no četrdesmit septiņām rakstu zīmēm, un straumētu šiem cilvēkiem domātu prezentāciju. – Tas, ko jūs tūlīt ieraudzīsiet, – Kiršs turpināja, – ir aptuvens uzmetums tam paziņojumam, ar ko es ceru iepazīstināt pasauli, iespējams, pēc aptuveni mēneša. Taču vispirms es vēlējos apspriesties ar dažiem pasaules ietekmīgākajiem reliģijas zinātniekiem, lai gūtu priekšstatu, kā šos jaunumus uztvers cilvēki, uz kuriem tie atstās vislielāko iespaidu.
Bīskaps skaļi nopūtās. Izskatījās, ka viņu drīzāk pārņēmusi garlaicība, nevis raizes.
– Intriģējošs ievads, Kirša kungs. Jūs runājat tā, it kā grasītos mums parādīt kaut ko tādu, kas satricinās visas pasaules reliģiju pamatus.
Kiršs aši pārlaida skatienu senajai svēto tekstu glabātavai. "Jūsu pamati netiks satricināti. Tie tiks sagrauti."
Viņš vērtējoši noskatīja vīrus, kuri sēdēja viņam priekšā un pat nenojauta, ka jau pēc trim dienām Kiršs bija iecerējis sarīkot satriecošu un ārkārtīgi rūpīgi izplānotu pasākumu, lai prezentētu savu vēstījumu sabiedrībai. Un tad cilvēkiem visā pasaulē kļūs skaidrs, ka visu reliģiju mācībām patiešām ir kaut kas kopīgs. Tās visas bija pagalam mānīgas.