Читать книгу Sâkums - Дэн Браун - Страница 6

Flotes admirālis Luiss Advila sēdēja uz bāra krēsla tukšā krodziņā, kas atradās svešā pilsētā. Viņš jutās pārguris, jo nesen bija ar lidmašīnu ieradies šajā pilsētā pēc darba, kura dēļ divpadsmit stundu laikā viņam bija nācies veikt daudzus tūkstošus jūdžu. Iedzēris malku tonika no jau otrās glāzes, viņš sāka stingi raudzīties uz krāsaino pudeļu ierindu aiz bāra letes.

"Tuksnesī jebkurš spēj saglabāt skaidru prātu," viņš nodomāja, "taču tikai uzticīgie spēj sēdēt oāzē, atsakoties pavērt lūpas."

Avila jau gandrīz gadu nebija pavēris lūpas, lai ieņemtu sātanu. Viņš nopētīja sevi bāra spoguļos un, redzot attēlu, kas raudzījās viņam pretī, atļāvās izbaudīt retu apmierinājuma brīdi.

Viņš bija viens no tiem Vidusjūras izcelsmes vīriešiem, kuriem vecums laimīgā kārtā ir nācis tikai par labu. Gadu gaitā viņa cietie, melnie bārdas rugāji bija mīkstinājušies un pārvērtušies iespaidīgā, iesirmā bārdā, ugunīgi tumšo acu skatiens bija atmaidzis, kļūstot rāmas pārliecības pilns, bet tvirto, melnīgsnējo ādu nu bija apcepinājusi saule, ievelkot tajā grumbas un radot iespaidu, ka šis cilvēks ar samiegtām acīm nemitīgi vēro jūru.

Pat sešdesmit triju gadu vecumā viņa ķermenis bija kalsns un tvirts. Iespaidīgo augumu vēl vairāk izcēla piegulošā uniforma. Tobrīd Avila bija uzposies flotes baltajā parādes uniformā – karaliskā livrejā, kas sastāvēja no baltas formastērpa divrindu žaketes ar platiem, melniem uzplečiem un iespaidīgu apbalvojuma medaļu virkni, iestīvināta, balta krekla ar augstu apkaklīti un baltām biksēm ar zīda uzšuvēm.

"Kaut arī Spānijas armāda varbūt arī vairs nav visvarenākā flote pasaulē, tomēr mēs vēl aizvien protam pienācīgi ietērpt savus virsniekus."

Admirālis šo uniformu nebija vilcis jau vairākus gadus, taču šis vakars bija īpašs. Pirmīt, soļojot pa svešās pilsētas ielām, viņš bija izbaudījis gan sieviešu atzinīgos skatienus, gan to, kā vīrieši centās turēties no viņa pa lielu gabalu.

"Tos, kuri dzīvo saskaņā ar kādu kodeksu, ciena visi."

– Otra tónica? – glītā bāra apkalpotāja apvaicājās. Viņa bija aptuveni trīsdesmit gadus veca, ar kuplu augumu un rotaļīgu smaidu.

Avila papurināja galvu.

– No, gracias.

Krodziņā nebija neviena cita apmeklētāja, un Avila juta bāra apkalpotājas apbrīnas pilno skatienu. Atkal tikt ieraudzītam bija patīkami. "Es esmu atgriezies no bezdibeņa."

Luiss Avila zināja, ka šaušalīgais notikums, kas pirms pieciem gadiem bija gandrīz izpostījis viņa dzīvi, mūžam slēpsies viņa prāta tālākajos nostūros – viens vienīgs apdullinošs mirklis, kad zeme bija atvērusies un aprijusi viņu visu.

Seviļas katedrāle.

Lieldienu rīts.

Caur vitrāžas logiem plūda Andalūzijas saules staru straumes, šķiežot krāšņas raibu krāsu eksplozijas pār katedrāles akmens iekštelpām. Ērģeles dimdināja gaviļu pilnā priekā, kamēr tūkstošiem dievlūdzēju svinēja augšāmcelšanās brīnumu.

Avila bija nometies ceļos pie Komūnijas margām. Viņa sirdī viļņojās pateicība. Pēc mūža, kas bija pavadīts, kalpojot jūrai, viņš tika svētīts ar vislielāko Dieva dāvanu – ģimeni. Plati pasmaidījis, Avila pagriezās un pāri plecam aši atskatījās uz savu jauno sievu Mariju, kura joprojām sēdēja solā, grūtniecības dēļ kļuvusi pārāk neveikla, lai veiktu garo ceļu pa eju. Viņai līdzās savam tēvam satraukti māja abu trīsgadīgais dēls Pepe. Avila pamirkšķināja puisēnam, un Marija sirsnīgi uzsmaidīja vīram.

"Paldies tev, Dievs," Avila nodomāja un no jauna pagriezās pret margām, lai pieņemtu vīna kausu.

Nākamajā mirklī klusajā katedrālē atbalsojās apdullinošs sprādziens.

Ar vienu vienīgu gaismas zibsni visa viņa pasaule uzliesmoja.

Sprādziena vilnis spēcīgi trieca Avilu pret Komūnijas margām. Viņa augumu saspieda svilinošais gruvešu un cilvēku ķermeņa daļu uzplūds. Atguvis samaņu, Avila biezajos dūmos nespēja ievilkt elpu un uz mirkli pat nesaprata ne to, kur atrodas, ne arī to, kas pirmīt noticis.

Tad cauri džinkstēšanai ausīs viņš saklausīja ciešanu pilnus kliedzienus. Avila steidzās piecelties, šausmās apjēgdams, kur atrodas. Viņš sev iegalvoja, ka viss ir tikai briesmīgs sapnis. Viņš grīļojoties devās atpakaļ pa piedūmoto katedrāli, spraucās garām vaidošajiem un sakropļotajiem ļaudīm, izmisumā klupa un turpināja virzīties aptuveni uz to pusi, kur vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija smaidījuši viņa sieva un dēls.

Tur vairs nekā nebija.

Ne solu rindu, ne cilvēku.

Tikai asiņaini gruveši uz apdegušas akmens grīdas.

Šaušalīgās atmiņas žēlsirdīgi satrieca bāra durvju zvana šķindoņa. Avila paķēra savu toniku un aši iemalkoja, lai padzītu tumsu. Tā viņam bija nācies darīt jau neskaitāmas reizes.

Bāra durvis atsprāga līdz galam vaļā. Avila pagriezās un ieraudzīja, ka pa tām ieklūp divi drukni vīri. Viņi greizā tonī dziedāja kādu īru kaujas dziesmu un bija ģērbušies zaļos futbolkreklos, kas tikai ar pūlēm spēja nosegt viņu vēderus. Acīmredzot pēcpusdienas mačā bija uzvarējusi Īrijas viesu komanda.

"Uzskatīsim, ka tas ir man domāts mājiens," Avila nodomāja un piecēlās. Viņš palūdza rēķinu, taču bāra apkalpotāja tikai pamirkšķināja viņam un noraidoši atmeta ar roku. Avila pateicās un pagriezās, lai dotos prom.

– Velns un elle! – viens no ienācējiem iekliedzās, blenzdams uz Avilas iespaidīgo uniformu. – Tas tak ir Spānijas karalis!

Abi vīri izplūda smieklos un piegrīļojās viņam klāt.

Lai dotos uz durvīm, Avila mēģināja izvairīties, taču lielākais no vīriem rupji sagrāba viņu aiz rokas un parāva atpakaļ pie bāra krēsla.

– Pagaidiet, jūsu augstība! Mēs esam veikuši tālu ceļu uz Spāniju; tagad mēs gribam iedzert kausu alus kopā ar karali!

Avila nopētīja vīra netīro roku, kas bija satvērusi viņa nesen izgludināto piedurkni.

– Laidiet mani vaļā, – viņš klusi sacīja. – Man jāiet prom.

– Nē… tev tagad jāpaliek, lai iedzertu alu, amigo. – Vīra tvēriens kļuva ciešāks. Viņa draugs ar netīru pirkstu sāka bakstīt medaļas pie Avilas krūtīm.

– Izskatās, ka tu esi īsts varonis, tētuk. – Viņš paraustīja vienu no Avilas visvērtīgākajiem apbalvojumiem. – Viduslaiku vāle? Tātad tu esi bruņinieks spožās bruņās?! – Viņš skaļi iesmējās.

"Esi iecietīgs," Avila sev atgādināja. Viņš bija sastapis neskaitāmus šādus cilvēkus – vientiesīgas, nelaimīgas dvēseles, kas nekad nebija neko aizstāvējušas un tikai akli un ļaunprātīgi izmantojušas citu izcīnītās tiesības un brīvības.

– Patiesībā, – Avila klusi atteica, – šī vāle ir Spānijas flotes Unidad de Operaciones Especiales simbols.

– Īpašo uzdevumu vienība? – Vīrs izlikās, ka bailēs nodreb. – Ļoti iespaidīgi. Un kas tas par simbolu? – Viņš norādīja uz Avilas labo roku.

Avila uzmeta skatienu savai plaukstai. Tās vidū mīkstajā miesā vīdēja melns tetovējums – četrpadsmitajā gadsimtā radies simbols.

"Šī zīme mani sargā," Avila nodomāja, uzmanīgi nopētījis simbolu. "Kaut arī man tā nebūs vajadzīga."

– Lai nu paliek, – huligāns noteica, beidzot atlaida Avilas roku un pievērsās bāra apkalpotājai. – Tu esi smukiņa, – viņš paziņoja. – Vai tu esi simtprocentīga spāniete?

– Esmu gan, – viņa pieklājīgi atbildēja.

– Vai tevī nav nekā no īriem?

– Nē.

– Vai tu kādu gribētu? – Sabrucis histēriskos smieklos, vīrs ar dūri uzsita pa bāra leti.

– Lieciet viņu mierā! – Avila pavēlēja.

Vīrietis apsviedās un nikni paglūnēja uz viņu.

Otrais agresīvais vīrs spēcīgi iebikstīja Avilam krūtīs.

– Vai tu mūs gribi mācīt?

Juzdamies noguris pēc šīs dienas ilgā ceļojuma, Avila dziļi ievilka elpu un norādīja uz bāra pusi.

– Kungi, lūdzu, apsēdieties. Es jums izmaksāšu alu.

"Labi gan, ka viņš te uzkavēsies," bāra apkalpotāja nodomāja. Kaut arī viņa spēja par sevi parūpēties, tomēr, redzot, cik mierīgi šis virsnieks bija ticis galā ar abiem brutālajiem vīriem, viņa bija nedaudz zaudējusi drosmi un nu cerēja, ka viņš varētu te palikt līdz krodziņa slēgšanai.

Virsnieks pasūtīja divas glāzes alus un vēl vienu toniku sev pašam un no jauna apsēdās pie bāra. Abi futbola huligāni apsēdās viņam līdzās katrs savā pusē.

– Toniks? – viens no viņiem ņirdzīgi apvaicājās. – Man likās, ka mēs kopīgi iedzersim.

– Diemžēl man ir norunāta tikšanās, – virsnieks atteica un piecēlās. – Bet lai jums labi garšo.

Tiklīdz viņš bija nostājies uz kājām, abi vīri gluži kā sarunājuši rupji uzsita viņam pa pleciem un nogrūda viņu atpakaļ uz bāra krēsla. Virsnieka acīs pazibēja un tad atkal pagaisa dusmu dzirksts.

– Vectētiņ, diez vai tev vajadzētu mūs atstāt te vienus pašus kopā ar tavu draudzeni. – Vīrs paskatījās uz bāra apkalpotāju un ar mēli izdarīja kaut ko pretīgu.

Labu brīdi virsnieks palika klusi sēžam. Tad viņš iebāza roku žaketes kabatā.

Abi vīri viņu sagrāba.

– Ei! Ko tu dari?

Virsnieks ļoti lēni izvilka mobilo telefonu un kaut ko spāniski pateica vīriem. Abi neizpratnē blenza, un viņš atsāka runāt angliski.

– Atvainojiet, man tikai jāpiezvana sievai un jāpasaka viņai, ka es aizkavēšos. Izskatās, ka man te nāksies palikt vēl kādu laiku.

– Beidzot tu runā kā īsts vīrs, vecīt! – lielākais no abiem vīriešiem iesaucās, iztukšoja savu alus glāzi un trieca to pret leti. – Vēl vienu!

No jauna piepildīdama abu neģēļu glāzes, bāra apkalpotāja spogulī vēroja, kā virsnieks viegli pieskaras dažiem telefona taustiņiem un pieliek to pie auss. Kāds atsaucās uz zvanu, un viņš sāka ātri bērt vārdus spāņu valodā.

– Le llamo desde el bar Molly Malone, – virsnieks sacīja, nolasīdams bāra nosaukumu un adresi no sev priekšā noliktā alus kausa paliktņa. – Calle Particular de Estraunza, ocho. – Mirkli nogaidījis, viņš turpināja: – Necesitamos ayuda inmediatamente. Hay dos hombres heridos. – Tad viņš izbeidza sarunu.

"Dos hombres heridos?" Bāra apkalpotājas sirds iepukstējās straujāk. "Divi ievainoti vīrieši?" Pirms vēl viņa paguva apjēgt, ko tas nozīmē, pazibēja kaut kas balts, virsnieks strauji apsviedās pa labi un ar šķebinošu skaņu trieca augšup pavērstu elkoni pret lielākā neģēļa degunu. Pašķīda asinis, un vīrs nokrita atmuguriski. Pirms vēl otrais vīrs bija paguvis kaut kā reaģēt, virsnieks vēlreiz apsviedās, šoreiz pa kreisi, spēcīgi ietrieca elkoni vīram balsenē, un arī viņš atmuguriski nogāzās zemē no bāra krēsla.

Izbijusies bāra apkalpotāja nekādi nespēja novērst skatienu no abiem zemē guļošajiem vīriem. Viens no viņiem sāpēs kliedza, otrs bija saķēris kaklu un pūlējās ievilkt gaisu. Virsnieks nesteidzīgi piecēlās, baisi mierīgi izvilka maku un nolika uz bāra letes simt eiro naudaszīmi.

– Lūdzu piedošanu, – viņš spāniski uzrunāja bāra apkalpotāju. – Tūlīt ieradīsies policija un jums palīdzēs. – To teicis, viņš pagriezās un izgāja.

Ticis ārā, admirālis Avila ieelpoja nakts gaisu un pa Masarredo promenādi aizsoļoja upes virzienā. Tuvojās policijas sirēnas, un viņš ieslīdēja ēnās, lai ļautu varas pārstāvjiem pabraukt garām. Avilu gaidīja svarīgs darbs, un viņš tovakar vairs nevarēja atļauties ielaišanos turpmākos sarežģījumos. "Reģents bija skaidri aprakstījis šī vakara kaujas uzdevumu." Reģenta pavēles Avila uzklausīja vienkārši un rāmi. Nekādu lēmumu. Nekādas vainas apziņas. Tikai rīcība. Visas savas karjeras laikā viņš bija izrīkojis citus un nu jutās atvieglots, ka varēja atkāpties no stūres rata un ļaut, lai šo kuģi vada citi. "Šajā karā es esmu tikai kājnieks." Pirms vairākām dienām Reģents bija viņam uzticējis tik satraucošu noslēpumu, ka Avilam nebija atlicis nekas cits, kā vien piedāvāties pilnīgi ziedot sevi šai lietai. Pagājušās nakts nežēlīgais uzdevums vēl joprojām nedeva viņam mieru, tomēr viņš zināja, ka par to viņam tiks piedots.

"Taisnībai ir daudzas sejas. Un šajā naktī nāve piemeklēs vēl daudzus."

Iznācis atklātā laukumā upes krastā, Avila pavērsa acis augšup pret milzīgo ēku sev priekšā. Tas bija kroplīgi izlocītu, ar metāla flīzēm apšūtu apveidu juceklis – it kā divi tūkstoši arhitektūras attīstības gadu būtu pamesti novārtā, dodot ceļu pilnīgam haosam.

"Daži to dēvē par muzeju. Es to saucu par kroplību."

Apkopojis domas, Avila šķērsoja laukumu, izlīkumodams starp vairākām ērmīgām skulptūrām, kas bija novietotas ārā pie Bilbao Gugenheima muzeja. Tuvodamies ēkai, viņš vēroja daudzos viesus, kuri bija uzposušies savos smalkākajos vakartērpos.

"Bezdievju pūļi ir sanākuši kopā. Tomēr šis vakars nenoritēs tā, kā viņi ir iztēlojušies."

Viņš sakārtoja savu admirāļa formas cepuri, nogludināja žaketi un domās sagatavojās gaidāmajam uzdevumam. Šis vakars bija daļa no daudz apjomīgāka norīkojuma – taisnības krusta gājiena.

Šķērsodams pagalmu, aiz kura atradās muzeja ieeja, Avila viegli pieskārās kabatā noglabātajam rožukronim.