Читать книгу Sveika, mana jaunā dzīve! - Erika Džeimsa - Страница 3

Pirmie iespaidi ir visnoturīgākie, un Edvardsas kundze acumirklī izraisīja dziļu Ellas Mūras nepatiku.

Parasti viņa par saviem klientiem nemēdza spriest pārsteidzīgi, tomēr pietika paraudzīties uz šo dāmu, lai Ella drīzāk apgalvotu, ka pasaule ir aplami izpratusi un nepatiesi nomelnojusi Hitleru. Šo sievieti pārprast nebija iespējams. Atverot durvis, viņas pirmie atnācējai veltītie vārdi bija: “Jūs nokavējāties.” Ella tūdaļ atvainojās un paskaidroja, ka iekļuvusi sastrēgumā, jo uz apvedceļa esot noticis negadījums. Viņa ļoti nožēlojot, ka nokavējusi. Edvardsas kundze kaut ko noņurdēja, bet viņas tēraudcietais skatiens šķita sakām: “Un kāds tam visam sakars ar mani?”

Kad pieklājības frāzes bija izteiktas, Ella sekoja Edvardsas kundzei un viņas neticami izaicinošajai pēcpusei; iespīlēta fuksiju krāsas biksēs, tā līgani slīdēja cauri istabām, kamēr četras collas augstie papēži klikšķēja pret kaļķakmens flīzēm un šķita atkal un atkal izsitam vienu un to pašu vēsti: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.”

“Uzņemoties veikt šo darbu, būs nepieciešams milzums takta un diplomātijas, kā arī visi iespējamie pacietības krājumi,” Ella sevi brīdināja.

Nama apakšstāvs atgādināja nevainojami iekārtotas mēbeļu izstādes telpas, viss atradās tam paredzētajās vietās, viss spīdēja un laistījās kā jauna adata. Tas liecināja par klanīšanos bezdvēseliskiem smalkas dzīvošanas priekšstatiem. Interesanti, ka iekštelpās nekas nevēstīja par nesen nosvinētiem Ziemassvētkiem; greznojumi, ja tādi vispār bijuši, jau aizvākti projām.

Kad Edvardsas kundzes papēžu klikšķi apklusa, Ella attapās, ka stāv īpaši platā durvju ailā un raugās uz plašu ēdamistabu. Telpas lielāko daļu aizņēma garš marmora galds ar divpadsmit krēmkrāsas krēsliem tam apkārt. Galda vidū bija novietota grandiozu apmēru stikla vāze ar peonijām. Ellas trenētā acs tūdaļ pamanīja, ka puķes ir mākslīgas, tomēr šie zīda ziedi izskatījās itin pieņemami. Otrpus galdam atradās līdz grīdai stiklotas durvis, ko ieskāva gaisīga muslīna aizkari, kam garās apakšmalas samākslotās krokās gūlās uz gaišās ozolkoka grīdas – šādu dizaina risinājumu Ella nemēdza izmantot itin nekad. Viņa bija pārāk praktiski un pragmatiski noskaņota, lai atzītu tik nesaprātīgas pārmērības. Stikla durvis vērās uz terasi un dārzu. Ellas kritiskais skatiens tūdaļ apstājās pie tā, kas vērotājam tika piedāvāts kā centrālais objekts dārzā, proti, strūklakas. Visnejēdzīgākās jebkad redzētās dārza strūklakas, un viņa tās savulaik bija aplūkojusi ne vienu vien. Darināta no metāla, tā sastāvēja no vienām vienīgām asām šķautnēm un izvirzījumiem un bija tikpat derdzīga, cik negaumīga. Ella nejutās pārliecināta par savu minējumu, tomēr viņai radās iespaids, ka skulptūra iecerēta kā moderna variācija Botičelli Venerai, kas izkāpj no gliemežnīcas. Ja tā bija, ūdens šļācās no Veneras mutes nožēlojami sīkā lokā un krājās baseinā, kas visai attāli atgādināja gliemežnīcu. “Nabaga Venera, ko gan viņa teiktu par šādu izķēmošanu?” Ella prātoja. Par laimi, ūdens necienīgā kārtā nešļācās no viņas krūtīm, diviem tik neglītiem smailumiem, ka gribējās pēc iespējas ātrāk novērst acis.

– Iespaidīgi, vai ne? – Edvardsas kundze jautāja, sekodama Ellas skatienam. – Visi vienmēr apstājas, lai to aplūkotu. Tā ir Botičelli Venera. Novietota tā, lai būtu labi saskatāma no šīs istabas. Tumsā strūklaka izgaismojas mainīgās krāsās.

– Burvīgi, – Ella nomurmināja.

– Pagājušajā gadā nopirku to Čelsijā. Es vienmēr apmeklēju izstādi.

– Burvīgi, – Ella nomurdēja vēlreiz, ar pūlēm iemānot lūpās smaidu, tad pievērsās telpai, kurā bija ievesta. – Kādas ir jūsu ieceres šīs istabas pārveidošanai? – viņa jautāja. “Ja tas būs kas līdzīgs strūklakai, tad Dievs vien zina, kādas šausmas sagaidāmas.” Un tomēr, ja neņem vērā pretīgo Veneru, pārējais šajā namā pagaidām nešķita pārlieku nebaudāms – cik nu iespējams spriest no tā mazumiņa, kas bija redzēts līdz šim. Nu labi, šur tur manīja vienu otru pārspīlējumu iekārtojumā un dekorējumā, ko provocē pārāk cītīga interjera žurnālu šķirstīšana, lai iedvesmotos no svaigākajām modes tendencēm, tomēr šie pārspīlējumi šķita minimāli. Savā interjeristes un dekoratīvās glezniecības speciālistes karjerā Ellai nācās bieži sastapties gan ar skaisto, gan dīvaino. Iepriekšējais klients bija vēlējies, lai viņa vecpuiša dzīvokļa guļamistabas sienas greznotu bakhanālisku orģiju ainas. “Katram savs,” Ella bija nodomājusi. “Un katrai savs,” viņa sev atgādināja, kamēr gaidīja, kādas vēlmes izteiks šī potenciālā kliente.

Edvardsas kundze iedeva Ellai biezu un smagu žurnālu. Atvērums atklāja skatienam plašas, saules piestrāvotas istabas interjeru, sienas bija apgleznotas ar pasaku pilīm, kalniem un līkumotām upēm – nepārprotamām Disneja pasaules banalitātēm. Teksts vēstīja, ka šāda ēdamistaba esot kādai Holivudas zvaigznītei, par kuru Ella nekad nebija dzirdējusi.

– Es gribu šo. – Edvardsas kundze ar nedabiski garu nagu norādīja uz attēlu. – Visu tieši tādu pašu. Vai jūs to spēsiet paveikt?

“Kaut vai aizvērtām acīm,” Ella nodomāja, bet neatbildēja, toties ņēmās pētīt sienas, itin kā rūpīgi izvērtējot šo virsmu piedāvātās iespējas. Tad viņa paklaudzināja pa sienu virs bufetes, lai radītu iespaidu, ka pārbauda tās piemērotību apgleznošanai, lielākas ticamības labad to mazliet papliķēja un pabružāja. Patiesībā Ella mēģināja noskaidrot, kādi ir “Ceriņu” iemītnieki. Edvardsas kundzes nelaipnība, viņas izaicinošā pēcpuse, kam būtu grūti pienācīgi piepildīt pat astotā izmēra bikses, spalgi klaudzošie papēži un aizdomīgi gludā seja jau bija radījuši visai spilgtu priekšstatu, tomēr fotogrāfija sudraba rāmītī, novietota līdzās hromētam šeikeram un paplātei ar kokteiļa glāzēm, noteikti ļaus uzzināt kaut ko vairāk. Kad Ella virzījās tuvāk, lai paslepšus aplūkotu attēlu, kaut kur mājas dziļumā iezvanījās telefons.

Kamēr namamāte devās pie aparāta, Ella nekavējās izmantot negaidīto iespēju. No profesionāla fotogrāfa uzņemtā attēla pretī raudzījās Edvardsas kundze rūpīgi iestudētā pozā – galva pieliekta, tumšie mati glīti slīgst uz vienu pusi, piešķirot viņas koptēlam tādu kā trausla bikluma izteiksmi. Ellu tas nespēja apmuļķot. Šī sieviete bija tikpat trausla kā mūru dragājamā lode. Pa kreisi, izvirzīta mazliet priekšplānā, atradās pusaudze, kas bija ieņēmusi gandrīz identisku pozu. Kāda māte, tāda meita, tur nebija nekādu šaubu. Vienīgā atšķirība tā, ka meita bija gaišmate. Aiz viņām stāvēja gara auguma tumšmatis, domājams, Edvardsa kungs. Vīrs. Tēvs. Nosauļojies, tērpies bāli sārtā kreklā ar atpogātu apkaklīti, nenoliedzami izskatīgs. Ellas pieredze liecināja, ka ikviens tik pievilcīgs vīrietis, kam pietiek pašpaļāvības valkāt bāli sārtu apģērbu, nozīmē vienas vienīgas nepatikšanas. Šīs trijotnes spožums kā nieku aizēnotu jebkuru citu ģimeni. Tiesa, nevarētu vis apgalvot, ka fotogrāfijas noskaņa atstāj īpaši saulainu iespaidu.

No augšstāva atplūda putekļsūcēja dūkoņa. Ja vien aparātu nedarbina izskatīgais vīrs vai meita, kas izpalīdz mātei mājas darbos, Edvardsas kundze algo apkopēju. Šis fakts izskaidroja to, kāpēc mājas piebraucamajā ceļā atrodas vecs, noskrambāts Fiat Panda auto, aiz kura Ella bija novietojusi savu spēkratu. Protams, tik plašam namam ir nepieciešama apkopēja. Varbūt pat mājkalpotāja uz pilnu slodzi un dārznieks. Vēl citi kalpotāji, kuriem uz laiku pievienosies arī Ella. Viņai nebija ilūziju par to, kāda izturēšanās sagaidāma Edvardsu namā – Ella šeit nebūs nekas vairāk par svešu, necilu amatnieci.

Tomēr tas nebija nekas jauns, turklāt ne tikai darba ziņā vien. Ellas septiņus gadus ilgušās attiecības visbeidzot bija neglābjami izirušas viena neapstrīdama fakta dēļ – viņa nekad netika īsti atzīta un pieņemta. Vienai īpašai personai viņa bija ne tikai svešiniece, bet pat ienaidniece.

“Stulba, stulba, STULBA es biju, aplamā kārtā iemīlēdamās vīrietī, kas reiz jau bijis precējies! Ne tikai precējies, bet arī palicis atraitņos.” Ella sāpīgu pārdzīvojumu ceļā bija uzzinājusi, ka nav nekā bīstamāka par vīrieti, kas nesen zaudējis dzīvesbiedri. Draudi, ko jaunām attiecībām rada šķirtā sieva, ir sīkums, jo dzīvai sievietei iespējams stāties pretī, savukārt mirusi ir daudz bīstamāka – viņa paliek laulībā mūžīgi, tiek padarīta nemirstīga un svēta, viņas neaizskaramais un cietsirdīgais spēks izjauc visu. Pat no kapa mirusī pastāvīgi atgādina savai pēctecei, ka tā nemūžam netiks novērtēta tik augstu kā viņa.

Vienkāršā patiesība ir tā, ka Sievai Numur Viens gluži vienkārši nevar būt aizstājējas, ja viņa traģiskā kārtā mirusi no krūts vēža, kad visa dzīve vēl priekšā. Ja viņa līdz pēdējam varonīgi cīnījusies ar nāvējošo slimību, jo nespējusi samierināties ar to, ka nāksies šķirties no savas mīļās ģimenes. Ja piedalījusies maratonos, lai tādējādi palīdzētu vākt līdzekļus vietējai nedziedināmo slimnīcai, kur beigu beigās pati zaudējusi cīņu par palikšanu dzīvajos.

Kura gan spētu sacensties ar šādu svēto? Ella noteikti ne. Tas kļuva skaidrs jau pirmajā reizē, kad Lorenss uzaicināja viņu uz ģimenes māju Meifīldā, lai iepazīstinātu ar saviem diviem bērniem. – Viņi tevi iemīlēs, – Lorenss bija apgalvojis, kad Ella ieteica nesteidzināt notikumu gaitu. Lorensa sieva Ebigeila taču bija mirusi tikai pirms gada. – Viņi tevi iemīlēs tāpēc, ka es tevi mīlu, – Lorenss neatlaidās. – Bērni grib, lai es kļūstu laimīgs, un tu dari mani ļoti laimīgu. – Iztēlodamās sevi kā saldu un sārtu Mr. Kipling zīmola karameli, Ella piekāpās. Lorensa dēls Tobijs, tolaik divpadsmit gadus vecs puisis, izrādīja atturīgu pieklājību, nedroši pasmaidīja un nopietni sarokojās ar Ellu. Lorenss bija stāstījis, ka Tobijs esot kluss, domīgs un bikls bērns, kas spēj dziļi just. Ellai Tobijs iepatikās uzreiz, turklāt tik ļoti, ka modās grūti pārvarama vēlēšanās viņu apskaut un apsolīties netaupīt pūles, lai šī zēna dzīve atgrieztos normālās sliedēs.

Lorensa gudrā un pārmērīgi agri attīstījusies meita Eliksija bija gluži citāda. Kaut arī mazajai bija tikai deviņi gadi, tūdaļ kļuva skaidrs, ka rūpes par mājas saimniecību uzņēmusies viņa. Neveiklajā iepazīstināšanas brīdī uzmetusi Ellai tikai paviršu skatienu, Eliksija sāka izrīkot tēvu, pārmeta, ka viņš torīt aizmirsis parakstīt skolas dienasgrāmatu, aizrādīja, ka mājā izbeidzies veļas pulveris un viņš apsolījis aizvest Eliksiju uz veikalu, kur viņa iegādātos dūnu segu savai gultai. “Tu to apsolīji,” meitene uzsvēra. “Solījumus vajag turēt.” Mazā to teica visai zīmīgā tonī un raudzījās uz Ellu, vienlaikus ieslidinādama plaukstu tēva rokā. Ella bija gatava vai apzvērēt, ka nemaldīgi uztvērusi viņai domāto vēsti: “Mans tēvs apsolīja manai mammai, ka mīlēs viņu mūžam. Nemaz neceri, ka viņš spēs iemīlēt kādu citu.”

Kad Lorenss apvaicājās, vai Eliksija vēlas uzvest viešņu augšā, lai parādītu savu istabu – atstāt mūs abas divatā bija nepiedodama kļūda, Lorens! – meitēns izmantoja izdevību un nepārprotami lika Ellai saprast, kā viss šajās mājās bijis un būs. Apsēdusies uz gultas malas, Eliksija paņēma no naktsgaldiņa ierāmētu mātes fotogrāfiju, lai parādītu to Ellai, un pēc tam nocēla no plaukta albumu. Kļuva skaidrs, ka meitene uzskata sevi par galveno savas mātes piemiņas glabātāju. Vēl ļaunāk, viņa sāka tēlot Denversas kundzi Ellas Rebekai. – Jūs taču zināt, ka mans tētis ļoti mīlēja mammu un mīl joprojām, – viņa klāstīja. – Viņš bieži teica mammai, ka nespēšot iemīlēt nevienu citu. Tētis nekad nemīlēs jūs. Pa īstam ne. Viņš tikai izliekas, ka mīl.

Var jau būt, ka meitenei bijusi taisnība, jo beigās Lorenss ne īpaši dedzīgi centās panākt Ellas palikšanu Meifīldā. Ja nu viņš gan Ellai, gan sev tikai tēloja, ka mīl?

Tagad Ellai bija trīsdesmit astoņi. Aizlaisti vējā septiņi dzīves gadi, visticamāk, arī iespēja pašai kļūt par māti. Par bērnu no Lorensa nevarēja būt ne runas, jo pēc Eliksijas pirmās dzimšanas dienas viņš bija veicis vazektomiju un izlikās nedzirdam ierosinājumus atjaunot savas vairošanās spējas ar attiecīgu operāciju. Tomēr Ella sev godīgi atzinās, ka izšķirties par bērna laišanu pasaulē būtu bezatbildīgs risks, jo bija bail pat iztēloties, ko Eliksija “nejauši” varētu nodarīt bezpalīdzīgam zīdainim.

Negadījums vannošanās laikā… klupiens uz kāpnēm… apdegums no verdoši karstas tējas.

Visbeidzot vadzis bija pilns, un Ella padevās, jo vairs nespēja turpināt tādu dzīvi. Ironiskā kārtā viņa bija izrādījusi tikpat lielu apņēmību un rakstura stingrību kā Ebigeila, kura ilgu laiku cīnījās pret ļauno slimību. Tikai Ellas gadījumā būtiskā atšķirība bija tā, ka viņas ļaunā, dzīvību apdraudošā slimība bija Eliksija. Ella vismaz pameta šo kaujas lauku dzīva, lai gan atsevišķos brīžos doma par atdusu zem velēnām bija ieguvusi zināmu pievilcību.

Ella pameta Lorensu pirms pusgada; šķiršanās joprojām smeldza – par spīti veselā saprāta apsvērumiem un atvieglojumam, ka beidzot viņa atkal kļuvusi par savas dzīves saimnieci un nav spiesta pastāvīgi pielaikot kompromisa bruņas. Uzreiz pārstāt kādu mīlēt nav iespējams; paiet laiks, iekams notrulinās zaudējuma sajūta. Tieši dziļā mīlestība pret Lorensu bija piespiedusi Ellu atkal un atkal atkārtot neauglīgos mēģinājumus lauzt Eliksijas pretestību. Ellas draugi un ģimene jau sākumā brīdināja, ka tas, ko viņa uzņemas, nebūs viegli. Tomēr mīlestība un maldīgā ilūzija, ka šīs jūtas vienmēr uzvar, bija padarījušas Ellu par muļķi, kas akli tic nepieciešamībai darīt visu iespējamo, lai sadziedētu Lorensa salauzto sirdi un kliedētu viņa bērnu skumjas par smago zaudējumu. Domājams, ka tikai un vienīgi šī iemesla dēļ Eliksija izturējās pret Ellu tik cietsirdīgi, vai ne?

Viņas sirdi bija nolaupījis ne tikai Lorenss, bet arī Tobijs, kuru Ella nespētu mīlēt vairāk arī tad, ja viņš būtu miesīgs dēls. Tobijs viņas dzīvē bija skaidra, nesamākslota prieka avots, un Ella apzinājās, ka tieši viņa palīdzējusi zēnam atgūties no sāpīgā zaudējuma. Tagad Tobijam bija deviņpadsmit, puisis pirmo gadu studēja Daremas universitātē un joprojām bija nozīmīga viņas dzīves daļa. Tobijs regulāri zvanīja un sūtīja īsziņas, dalījās ar jokiem, uzticēja savus noslēpumus un vēlējās būt drošs, ka pēc šķiršanās no Lorensa Ellai klājas labi. Allaž rūpēdamās par Tobija sirdsmieru, viņa tomēr nevēlējās melot, tālab nebija viegli izlaipot tā, lai pārliecinātu Tobiju, ka viss patiešām ir kārtībā.

“Šovakar mēs satiksimies atkal,” Ella sev atgādināja. Viņa nepacietīgi vēlējās uzzināt visus jaunumus. Tobijs bija pavadījis Ziemassvētkus Meifīldā, Jauno gadu sagaidījis citur kopā ar draugiem, tagad vēl dažas dienas padzīvos mājās un tad atgriezīsies Daremā, kur drīz sāksies nākamais studiju semestris. Kad puisis bija pavēstījis Ellai par saviem plāniem, viņa tūdaļ piedāvājās sagaidīt viņu stacijā un aizvest uz Meifīldu. – Es varu paņemt taksometru, – viņš bija iebildis.

– Vari gan, tomēr ir jaukāk sagaidītāju vidū ieraudzīt pazīstamu seju. Turklāt es ļoti priecāšos tevi sastapt, – viņa bija palikusi pie sava. Tobijs padevās un ne pirmo reizi nosūkstījās par tēvu, kas tik muļķīgā kārtā bija izpostījis attiecības ar Ellu. Klusībā viņa tam piekrita, bet nekad neatļāvās kritizēt Lorensu, viņa bērniem dzirdot.

Kad viņi iepazinās, šajā vīrietī jautās kaut kas aizkustinoši neaizsargāts. Ja divpadsmit gadus vecais Tobijs Ellas sirdī bija modinājis vēlēšanās darīt puiša pasauli labāku un laimīgāku, līdzīgas jūtas pirms tam izraisīja arī viņa tēvs. “Tā ir tava pirmā lielā kļūda,” apgalvoja Ellas māsa, kura nekad nevilcinājās paust savu viedokli. Ketrinasprāt, nākamā kļūda bija neievērot nepārprotamās brīdinājuma zīmes, ko spēja saskatīt ikviens, tikai Ella ne. “Priekšā briesmas! Ne soli tālāk! TŪLĪT atpakaļ!”

Tomēr Ella vienmēr pati visu zināja labāk un vadījās tikai no sava impulsīvā rakstura. Noslāpējot ģimenes un draugu bažas, viņa bija turpinājusi uzsākto ceļu savā ierasti aplamajā pārliecībā, ka saprot, ko dara.

Vai Ella apjauta, ka ar savu lādzīgo raksturu bijusi visnotaļ izdevīga Lorensam, kurš ļāva viņai pazust no savas dzīves, kad manīja, ka bērniem vairs nav nepieciešama mātes aizstājēja? Gluži tāpat viņš atteiktos no vairs nevajadzīgas auklītes pakalpojumiem.

Vai Ella jutās izmantota?

Un kā vēl!

Pašpārliecināta papēžu klaboņa – “Es esmu boss, es esmu boss, to tu neaizmirsti” – izrāva Ellu no šīm domām un piespieda atgūt lietišķumu. Tobrīd vajadzēja atstāt pārliecinošu iespaidu uz potenciālo klienti.

– Nu? – uzstājīgi jautāja Edvardsas kundze, atbalstījusi plaukstas pret saviem pretīgi šaurajiem gurniem. – Vai jūs spēsiet paveikt šo darbu vai ne?

Ella iemānīja sejā savu lišķīgāko smaidu, tādējādi apliecinot, ka ir gatava pakalpot. – Es to darīšu ar prieku.