Читать книгу Sveika, mana jaunā dzīve! - Erika Džeimsa - Страница 7

Septiņus gadus Ella bija dzīvojusi plašā, daļēji atsevišķā piecu guļamistabu Viktorijas laiku namā, kas atradās Meifīldā, divu minūšu attālumā no Krentsfordas pilsētiņas centra. Tiesa, par īstām mājām tas viņai nekad nekļuva. Un kā tas būtu iespējams, ja namu iegādājās Lorenss un Ebigeila tajā pašā gadā, kad piedzima Tobijs?

Savukārt Kingsmelfordas pieticīgajā trīs guļamistabu namiņā, kas slējās citu līdzīgu ēku rindas galā, māju sajūta radās, tiklīdz viņa pirms četriem mēnešiem bija pārcēlusies turp. Pēc šķiršanās no Lorensa Ella tika uzaicināta padzīvot pie māsas un svaiņa Dārbišīrā, kamēr viņa izlems, ko iesākt tālāk. Lai cik pateicīga jutās, Ella tomēr izlēma palikt Češīrā, kur bija iedibinājusi plaukstošu biznesu. Diezin vai viņai pietiktu enerģijas sākt visu no sākuma jaunā vietā.

Tā nu viņa, īrējusi tikai divus mēnešus, izlēma pirkt šo mājokli ar neatvairāmo nosaukumu “Smaidu kotedža” un iegūt sev īstas mājas. Tagad Ella jau bija pārveidojusi gandrīz visu atbilstoši savai gaumei, izņemot pašas guļamistabu, jo vajadzēja gaidīt, kamēr kaimiņš Fils izgatavos divus tai pieskaņotus skapjus. Ella un Fils agrāk bija strādājuši kopā ne reizi vien – viņš bija pieprasīts galdnieks –, un tieši Fils bija pateicis, ka viņa kaimiņš vēloties pārdot māju. Iztiekot bez aģenta pakalpojumiem, Ella un pārdevējs ātri vienojās par cenu. Viņa maksāja skaidrā naudā, darījumā netika iesaistīta banka, tālab viss noritēja bez mazākās aizķeršanās.

Ella te jutās laimīga. Lāgiem pat pārsteidzoši laimīga. “Smaidu kotedža” bija tāds mājoklis, kas šķita līksmi apskaujam ikvienu, kas pārkāpj slieksni. Tā bija tik silta un omulīga, ka atgādināja ar sviestu apziestu karstu apaļmaizīti aukstā ziemas dienā.

Pēc pārcelšanās uz dzīvi pie Lorensa Ellai spilgtā atmiņā bija palicis nāvējošs aukstums, kas valdīja mājā. Gan Lorenss, gan viņa bērni bija pieraduši pie arktiskām temperatūrām, jo logos vīdēja spraugas un apkures katls bija pārāk mazs tik plašai mājai, turklāt uzvedās tikpat velnišķīgi kaprīzi kā Eliksija.

Iekarot Eliksijas labvēlību Ellai nebija izdevies, un gluži tāpat viņa nespēja pierast pie aukstuma. Turklāt viņai tā arī neradās iespēja atstāt mājā savas personības nospiedumu. Ja šis īpašums piederētu viņai un pietiktu līdzekļu, viņa sagrābtu šo lielo, caurvējaino celtni aiz viktoriāniskā skausta un izveidotu par īsti skaistu īpašumu, bet ikvienu Ellas ierosinājumu mainīt kādu sīkumu, kaut vai šur tur atsvaidzināt krāsu, Eliksija uztvēra kā mēģinājumu izsvēpēt no ģimenes mājokļa viņas mātes dārgo piemiņu. Būtu vajadzējis jau no paša sākuma apjēgt, ka tajā namā viss būs un paliks kā bijis. Tas kļuva skaidrs jau pirmajās Ellas apmeklējumu reizēs, proti, priekšnamā pie sienas rēgojās pieslienamās kāpnes, tām līdzās novietots krāsas spainītis. Dīvainā kārtā šie priekšmeti atradās turpat, kad Ella ieradās Meifīldā gan pēc nedēļas, gan vairākiem mēnešiem. Kā izrādījās, kāpnes un krāsas spainītis dēdēja priekšnamā gandrīz divus gadus. Ebigeila bija grasījusies pārkrāsot sienas, bet tad atklājies, ka slimība, kas saēda viņu lēni un pamatīgi, strauji izplatās tālāk un viņai jādodas uz slimnīcu. Kāpnes un krāsas spainītis kopš tās dienas tā arī palika turpat, līdz Ella kādu dienu aizķēra ar elkoni un nogāza uz grīdas neērto priekšmetu. Mājās tobrīd neviena nebija, un viņa niknumā aizstiepa kāpnes uz garāžu – lai notiek kas notikdams! Kā jau bija paredzams, Eliksija uzrīkoja histēriju, kad atgriezās no skolas. Vismaz tajā reizē Lorenss nostājās Ellas pusē un apgalvoja, ka drošība ir pirmajā vietā. Eliksija nerunāja ar Ellu veselu nedēļu.

Vienīgās telpas, ko Ellai atļāva iekārtot pēc sava prāta, bija viņas darbnīca puspagrabā un Tobija guļamistaba bēniņos, bet arī tikai tāpēc, ka tekošā jumta dēļ iepriekšējo īpašnieku uzlīmētās tapetes vietām bija atlupušas.

Bija sestdienas rīts, un Tobijs vēl gulēja Ellas mājas augšstāva rezerves guļamistabā. Par laimi, viņa vilciens iepriekšējā dienā bija pienācis ar dažu minūšu kavēšanos, tālab zēnam nenācās gaidīt Ellu auto stāvvietā notikušā incidenta dēļ. Viņa ieprātojās, kā jūtas uzbrukumā cietušais vīrietis.

Kad aplaupīja viņu – uzbrucējam izdevās izraut Ellas somu, kā arī atstāt piemiņai zilu aci un dziļu netīksmi pret daudzstāvu auto novietnēm, – viņa nākamajā dienā bija jutusies briesmīgi, bet vienlaikus sirdī verda niknums. Kā šis brutālais mežonis uzdrīkstējās viņai to nodarīt! Aptuveni uz mēnesi viņa kļuva par dedzīgu atbalstītāju nāvessodiem, kas būtu piespriežami pat par nenozīmīgiem nodarījumiem. “Kariet tik viņus visus augšā,” Ella čukstēja ikreiz, kad gadījās lasīt par laupīšanām uz ielas vai uzbrukumu kādam cilvēkam paša mājas iluzorajā drošībā. Ar laiku Ella atkal pārvērtās par ierasti daudz saprātīgāko un liberālāk domājošo personu, kas drīzāk mudināja ķerties pie problēmas saknes.

Pagatavojusi sev brokastis – tēju, grauzdiņu un marmelādi –, Ella iekārtojās pie virtuves galda un sāka pārlūkot iepriekšējā dienā “Ceriņos” uzmestās piezīmes. Nedēļas nogalē viņa veiks cenas aplēsi un pirmdien no paša rīta nosūtīs šo informāciju Edvardsas kundzei. Viņa bija ierosinājusi izmantot elektronisko pastu, kā jau tas mūsdienās ierasts, bet kundze lika noprast, ka neapgrūtina sevi ar šādu saziņas veidu. – Jūs varat sūtīt informāciju pa pastu, – viņa sacīja. – Vēl labāk būs, ja atvedīsiet to pati. Tikai pielūkojiet, lai vēstule būtu adresēta man, – viņa piebilda.

Ella atskārta, ko tas nozīmē, proti, pagaidām Edvardsa kungs tiks turēts neziņā par darba patiesajām izmaksām. Bija riskanti sadarboties ar šādu klienti, jo draudēja atrunas un izvairīšanās, kad pienāks laiks norēķināties par paveikto. Tieši tāpēc Ella vienmēr pirms darba sākšanas pieprasīja visai prāvu pirmo iemaksu. Ja klients nepiekrita, Ella atteicās no šāda pasūtījuma. Līdz šim veicās tik labi, ka viņa drīkstēja būt izvēlīga, protams, līdz zināmai robežai, jo vajadzēja taču nodrošināt sev jumtu virs galvas.

Darboties dekoratīvās glezniecības un interjera veidošanas jomā Ella nebija plānojusi, bet tas, kā jau daudzas lietas dzīvē, notika gadījuma pēc. Mančestras universitātē izstudējusi mākslu un tekstila dizainu, viņa dabūja tekstila dizaineres darbu Londonā, slavenajā luksusa preču ražošanas un tirdzniecības uzņēmumā Liberties, pēc tam strādāja firmā, kas, viņasprāt, nodrošināja lielāku māksliniecisko brīvību. Trīs gadus Ella jutās pilnīgi apmierināta ar dzīvi, bet tad firma bankrotēja, un viņa piepeši attapās bez darba, bet ar nesamaksātiem rēķiniem, tostarp arī par puspagraba dzīvokli, kas tika īrēts kopā ar draudzeni. Kādu dienu ciemos atbrauca draudzenes labi situētie vecāki. Aplūkojuši lētās, lietotas pirktās guļamistabas mēbeles, ko Ella bija notīrījusi un pārkrāsojusi, piešķirot telpai dzīvespriecīgu Provansas noskaņu – tobrīd viņa aizrāvās ar šī reģiona stilu –, viņi tūdaļ vēlējās, lai Ella sameklē un pārkrāso mēbeles viņu lauku mājai Toskānā, kas tobrīd tika iekārtota no jauna. Ella nespēja noticēt savai veiksmei, it īpaši tāpēc, ka pasūtītāji pieprasīja, lai viņa dodas uz Toskānu un veic visu vajadzīgo uz vietas. Darbs neaprobežojās ar mēbeļu sagādāšanu vien, jo vēlāk Ellai tika uzticēta visa interjera izveidošana. Pēc tam sekoja pasūtījumi gan no vairākiem britiem, kas dzīvoja tajā apvidū, gan arī dažiem itāliešu kaimiņiem. Tas tik bija pavērsiens! Vienu brīdi Ellai draudēja nabadzība, bet nākamajā pavērās brīnišķīgas darba iespējas. Bankā viņai glabājās tik daudz naudas, kā vēl nekad, un dzīve atgādināja skaistu sapni.

Nodzīvojusi Toskānā divus gadus, Ella iepazinās ar Lorensu. Viņš bija ieradies apmeklēt kādu vīna darītavu, un abu ceļi krustojās lidostā, kad Ella devās uz mājām, lai apciemotu savu māsu Ketrinu. Viņi sāka runāties pie reģistrācijas letes, kur noskaidroja, ka abi lido uz Mančestru, bet viņu reiss kavēsies pusotru stundu. Mirkli vilcinājies, vīrietis pavaicāja, vai Ella vēlētos kopā iedzert tasi kafijas, lai īsinātu gaidīšanas laiku. Kad sākās iekāpšana lidmašīnā, Lorenss bija paguvis pastāstīt, ka jau gadu ir atraitnis, audzina divus bērnus un dzīvo Krentsfordā, proti, stundas brauciena attālumā no vietas, kur bija apmetusies Ketrina. Ella nosprieda, ka viņai patīk šis vīrietis. Patīk viņa lēnīgums, pieklusinātā balss un paradums rūpīgi izraudzīties vārdus. Lorenss drīzāk atgādināja tipisku koledžas profesoru, nevis vīna importētāju. Tiesa, Ella nekad agrāk nebija sastapusi nevienu vīna tirgotāju, tāpēc lāgā nezināja, kādiem tiem vajadzētu izskatīties, tomēr Lorenss atstāja daudz lasījuša un iejūtīga cilvēka iespaidu. Viņam bija skumjas acis un līdz apkaklītei atauguši mati, ko sen būtu derējis apgriezt. Radās sajūta, ka šim vīrietim ļoti nepieciešamas mīloša cilvēka rūpes un uzmanība.

Lidojuma laikā viņi apmainījās ar tālruņa numuriem, un pēc divām dienām Lorenss piezvanīja Ellai. Telefonsarunā viņš šķita gaužām nepārliecināts par sevi, itin kā visu drosmi būtu prasījusi saņemšanās uzgriezt viņas numuru. Ella attapās, ka mēģina kliedēt viņa neveiklību, tēlojot pārspīlētu mundrumu. Krietnu brīdi runājis riņķī un apkārt, vīrietis visbeidzot uzaicināja Ellu uz vakariņām, un viņa ar prieku piekrita.

Kamēr Ella desmit dienas ciemojās pie māsas, abi satikās trīs reizes. Kad pienāca laiks atgriezties Toskānā, Lorenss aizveda viņu uz lidostu, un tikai tur, pāris soļu no pasu kontroles, viņš pirmo reizi Ellu noskūpstīja. Pirms tam Lorensss nebija atļāvies neko vairāk par biklu skūpstu uz vaiga, toties lidostā skūpstīja apņēmīgi, visiem redzot. Apskāviens bija tik ciešs, it kā viņš nespētu paciest gaidāmo šķiršanos. Ella jutās dziļi aizkustināta. Tajā brīdī viņi izlēma, ka turpinās satikties, kaut arī labi apzinājās lielā attāluma radītos sarežģījumus.

Viņi satikās, kad vien Lorensam radās nepieciešamība apmeklēt kādu no saviem piegādātājiem Itālijā – tas notika vidēji reizi mēnesī –, savukārt Ella lidoja uz Angliju, kad vien darbs to ļāva. Attiecības lielākoties veidojās ar telefona un elektroniskā pasta starpniecību, bet Lorensa bērnus Ella sastapa tikai pēc astoņiem mēnešiem, kad viņi jau bija paguvuši iemīlēties viens otrā. Lorenss atzinās, ka neesot ticējis izredzēm sastapt tādu sievieti, kas varētu darīt viņu tikpat laimīgu kā nelaiķe sieva, bet kopā ar Ellu viņš jūtoties laimīgāks, nekā pašam šķitis iespējams. Viņš esot bijis bēdu satriekts cilvēks, kam Ella atkal esot atdevusi dzīvesprieku. Šāda atzīšanās padziļināja viņas jūtas. Vai pasaulē iespējams lielāks spēks par apziņu, ka esi otram cilvēkam mainījusi visu dzīvi?

Gadu pēc viņu iepazīšanās, lolodama nesatricināmu pārliecību, ka rīkojas pareizi, neklausīdamās māsas un vecāku padomos, Ella pielika punktu dzīvei Toskānā un atgriezās Anglijā, lai būtu kopā ar iemīlētu vīrieti. Viņa nemaldināja sevi ar ilūzijām, ka viss noritēs bez sarežģījumiem, ka būs viegli sarast un sadzīvot ar Lorensa bērniem, tomēr izaicinājumi Ellai patika.

Viņa nekad nebaidījās riskēt, bet toreiz tas bija gājis pāri viņas spēkiem. Pēc dabas Ella nebija gļēvule, un sirdi joprojām kremta apziņa, ka viņa cietusi neveiksmi. Visnejaukāk mocīja vārdos neietērptā apziņa, ka Eliksija, vēl tikai bērns, ir paturējusi virsroku.

Piedot Eliksijai bija viens no Ellas Jaunā gada solījumiem sev. Tas nenāksies viegli. Sešpadsmit gadus vecā meitene bija sagādājusi Ellai rūgtas ciešanas, no kurām tik drīz nebūs iespējams atgūties. Tomēr Ella apzinājās, ka pārvilkt svītru septiņiem kopā ar Lorensu pavadītiem gadiem varēs vienīgi tādā gadījumā, ja viņa piedos Eliksijai, kura visiem spēkiem bija pūlējusies izjaukt viņu attiecības. Nelietīgais skuķēns to sistemātiski darīja kopš pašas pirmās dienas un nostājās pret Ellu, jo zināja, ka pretiniecei netiek dota iespēja cīnīties. Kā var norāt bērnu, kas izplūst asarās ikreiz, kad Lorenss tikai apskauj Ellas plecus? Kā šim bērnam izskaidrot, ka tēvs atgriezies dzīvē un atradis jaunu mīlestību? Eliksija bija piešķīrusi Ellai ļaunās pamātes lomu, un tur nelīdzēja itin nekas.

Tomēr šādu kļūdu Ella vairs nepieļaus. Otra Jaunā gada apņemšanās skanēja šādi: “Prātam jāpatur virsroka pār sirdi.” Vairs nekad viņa neielaidīsies attiecībās, kas nes līdzi vienīgi postu un bēdas.

Savukārt trešā apņemšanās – kā viņa to iepriekšējā vakarā bija teikusi svešajam vīrietim – bija izturēties bez aplinkiem, runāt tieši un atklāti. Saukt lietas īstajos vārdos. “No šā brīža es vienmēr teikšu, ko domāju, būšu atklāta un vaļsirdīga. Vairs nekādas laipošanas ap svarīgiem vai kutelīgiem tematiem.”