Читать книгу Sveika, mana jaunā dzīve! - Erika Džeimsa - Страница 6

Izbolītām acīm atgāzies dīvānā – misters Blobijs bija mājās no kroga.

Vienā rokā bija sviestmaize ar ceptu olu, pār zodu tecēja šķidra dzeltenuma tērcīte, otra roka spaidīja tālvadības pults pogas, reibinošā ātrumā pārslēdzot televīzijas kanālus. Viņš bija iegrimis pats savā pasaulē, vīpsnādams un klaigādams uz televizoru, lai paziņotu: “Cūcība, tur nekā nav, kaut arī es, cūcība, pamatīgi pārmaksāju par, cūcība, veselu lērumu cūcīgi bezjēdzīgu kanālu!”

Tomēr tas bija labi, jo arī Megija kavējās pati savā pasaulē. Viņa atradās tropiskā pludmalē, zvilnēja karstās, baltās smiltīs ažūrā kokospalmas ēnā, bet viņas mīļotais apgalvoja, ka nespējot bez viņas dzīvot. Migels, kura indigo krāsas acis kvēloja neslēptā vēlmē, bija piekļāvis Megiju pie sava tvirtā, muskuļotā auguma. Viņa plaukstas glāstīja tik liegi kā siltie okeāna viļņi, kuros viņi nule bija peldējušies. – Es mīlu tevi, Megija, – viņš piesmakušā balsī čukstēja, un svešzemju akcents izklausījās ļoti seksīgi. Viņa vēl nebija lāgā noskaidrojusi, no kurienes Migels ieradies, bet vieta noteikti bija karsta un putekļaina, droši vien kāda Latīņamerikas valsts, kur viņš auļo zirgā – baltais, kruzuļotais krekls uz krūtīm vaļā, acis piemiegtas pret žilbinošo sauli.

– Mana mīļā Megij, teic, ka nekad mani nepametīsi, – viņš lūdzās. – Teic, ka būsi mana uz mūžu.

– Es vienmēr būšu tava, – viņa teju bez elpas atbildēja.

– Ko?

Vainas apziņa uztrieca Megiju augšā no karstajām, baltajām smiltīm. Viņa pavērās uz dīvānu, kur misters Blobijs beidza gremot sviestmaizi un atvēra kārbu Heineken alus. Dzēriens putodams šļācās pāri viņa rokai. Sarauktu pieri uzlūkodams sievu, viņš palaida kārtējo pretīgi skaļo atraugu. Tie, kuri apgalvo, ka vīrietis nespēj darīt divus darbus reizē, nekad nebija sastapuši Deivu Stormu. Vienlaikus raukt pieri un atraugāties – šo mākslu viņš bija izkopis līdz īsti dievišķai pilnībai.

– Ko tu nupat teici? – viņš jautāja, kad bija nolaizījis putas no rokas. Rau, nebija robežu viņa talantiem.

– Neko, – Megija norūca un paslēpās aiz ceļojumu aģentūras bukleta, kas nelasīts gulēja klēpī jau pusstundu. Skaidras, zilas debesis un piedāvājums nedēļu pavaļoties saulē bija izvilinājis no iztēles dzīlēm Migela vīziju. Tomēr samazināta cena par atpūtas braucienu uz vienu no Spānijas piekrastēm vai lēts ceļojums uz kādu no Austrumeiropas valstīm, kur cilvēki joprojām urbina laukā no sienām iestrēgušās lodes, nebija ne salīdzināms ar tiem sapņiem, kam uzdrošinājās nodoties Megija. Pirmkārt, viņai līdzās nebūtu vīra. Megijas sapņos Deivam nebija vietas.

“Bet skaļi sapņot vaļā acīm… ir jāuzmanās. Tā var viegli nonākt nepatikšanās.”

Pēc dažām minūtēm Megija piesardzīgi nolaida zemāk bukletu, lai pār tā malu uzmestu žiglu skatienu Deivam. Vīra uzmanība atkal bija pievērsta televizoram, jo viņš bija atradis kaut ko savam prātam, proti, dokumentālu seriālu “Ross Kemps pēta organizēto noziedzību”. Vareni, laulāta pāra piektdienas vakara patīkamākais un kulturālākais brīdis.

Ne pirmo reizi pēdējā gada laikā Megija nobrīnījās, kāpēc gan ir apprecējusies ar vīrieti, kurš gandrīz nepamana savu sievu, par kaut ko vairāk pat nerunājot. “Kurā brīdī es viņam esmu kļuvusi teju neredzama, un tieku ievērota vien tad, kad vīrs grib, lai viņam kaut ko padod vai atnes? Un kāpēc pēdējā laikā mans prāts kļuvis tik nodevīgs un uzvedas tik slikti?”

Visi mēdza apgalvot, ka Megija ir mierīga un iecietīga sieviete, kas bez liekām runām uzrota piedurknes un tiek galā ar visu. Tiesa, viņa nokārtoja visu, bet – kas cits atliek, ja izlietne pilna netīriem traukiem, vakariņas jāliek galdā un netīrās veļas grozs pilns līdz malām. Toties miers un iecietība gan bija tikai tēlošana. Megija jau sen bija iemācījusies izlikties, ka viņu nekas nesatrauc. Uzspēlētā vienaldzība ļāva izvairīties no kauna, ka viņa nespēj pienācīgi lasīt un rakstīt.

Kad mazais Dīns sāka iet skolā, divdesmit četrus gadus vecā Megija izlēma spert izšķirošu soli un pieteicās pieaugušo rakstpratības kursā. Pirmajā nodarbībā skolotājs bija stāstījis, ka bērni un pieaugušie, kuri nespēj lasīt, izkopj dažādas stratēģijas, kas ļauj sadzīvot ar šo nepilnību. Sākumā nebija skaidrs, kas ar to domāts, bet viņš turpināja skaidrot – izlikšanās, ka nekas šādu cilvēku neskar, ir viens no veidiem, kā pasargāt sevi. Pēc tam skolotājs apgalvoja, ka patiesībā izliekas un tēlo itin visi un visu; lielais vairums cilvēku mēdz izlikties, ka jūtas laimīgi. Sēdēdama te kopā ar misteru Blobiju, kurš tobrīd kasīja galvvidu kā mērkaķis zoodārzā, Megija patiešām zināja, ko nozīmē izlikties, ka jūties laimīga. Viņa baidījās tikai par to, ka vienā jaukā dienā pārstās šo spēli. Tieši tāpēc viņas galvenā Jaunā gada apņemšanās bija “saglabāt pašsavaldīšanos”. Tas jāpatur prātā nemitīgi.

Skaļa un trekna atrauga no dīvāna puses lika Megijai saviebties. Cik ļoti viņa ilgojās, kaut Deivs kļūtu kaut mazdrusciņ uzvedīgāks! Netika prasīta švītīga elegance, bet – vai viņš tomēr nevarētu gluži vienkārši…

Gluži vienkārši ko?

“Mainīties!” Megijai gribējās iesaukties. “Pasaki to! Vismaz vienreiz runā patiesību! Atzīsti, ka vēlies, lai viņš būtu gluži citāds. Lai viņš būtu vīrietis, kas tevi novērtē un izprot. Vīrietis, kurš neatraugājas un nekasa pēcpusi, citiem redzot, vai arī nerakājas degunā tik centīgi, it kā tur būtu noslēpis ko vērtīgu.”

Viņa prātoja par Edvardsa kungu no “Ceriņu” mājām. Tas nu bija vīrs ar nevainojamām manierēm. Valdzinošs, izskatīgs, allaž laipns un pieklājīgs. “Īsta neraža, ka tāds vīrietis ticis tai kucei, kas skaitās viņa sieva. Tas sievišķis gluži vienkārši neprot novērtēt savu veiksmi.” Megija gan zināja, kas tādai iegrozītu prātus vietā, proti, nedēļa Megijas ādā. Piespiediet viņu padzīvot kopā ar misteru Blobiju, gluži kā tajā televīzijas šovā “Samainām sievas!”, un nepaietu ne divdesmit četras stundas, kad kundze uz ceļiem lūgtos mājās un apsolītu, ka vairs nekad nekritizēs vīru un neuzskatīs visus savas dzīves labumus par pašsaprotamiem. Pēc tam viņa vairs nedz melotu vīram, nedz manipulētu ar viņu.

Cik lieliska ideja viņai ienākusi prātā! Megija varētu iznomāt savu misteru Blobiju citām sievām, kas tādējādi pārliecinātos par savu veiksmi. Tādi vīri kā Edvardsa kungs maksātu par šādu pakalpojumu labu naudu.

Droši vien viņam vajadzēs maksāt labu naudu par Edvardsas kundzes pēdējo untumu, proti, pārkrāsot ēdamistabu, kaut telpai arī tagad nav nekādas vainas.

Megija torīt bija dzirdējusi, kādā tonī kundze runā ar personu, kura no jauna izdaiļos ēdamistabu. “Es nemaz nebrīnītos, ja interjeriste būtu norādījusi, kurp Edvardsas kundzei derētu doties ar visu viņas iedomu! Tomēr arī tai sievietei droši vien jāpelna iztika, līdzīgi vairumam cilvēku šajā pasaulē.” Interesanti šķita tas, ka viņa nepavisam neizskatījās pēc parastas sienu apkrāsotājas.

Telefona zvans pārtrauca Megijas domu plūsmu. Zinādama, ka pastāv vienlīdz liela iespēja, ka misters Blobijs varētu pieslieties no dīvāna un klausulē atskanēt viņas iedomātā seksīgā mīlnieka Migela balss, Megija devās pie aparāta.

– Pie viena paķer mums vēl pa aliņam, labi, Megsa? – misters Blobijs uzsauca nopakaļ.

Zvanīja Lū, Megijas mamma. – Vai tu neesi pārdomājusi un rītvakar nāksi spēlēt bingo?

Šad un tad Megija piebiedrojās Lū un viņas draudzenēm – Jautrajām Māsām, lai kopā dotos izklaidēties. Minētās Māsas bija Betija Labā, Pegija Garkāje, Mo Džo un Foksija Loksija, citkārt pazīstama kā Lū. Visām dāmām bija nedaudz pāri sešdesmit un lielu prieku sagādāja jebkura izdevība uzvesties iespējami izaicinoši.

Bingo centrā un Sociālajā klubā pavadīts vakars gan nepiederēja pie Megijas iecienītākajām izpriecām, bet māte mēdza atkārtot, ka atteikšanās gadījumā viņa vispār vakaros nekur neizies. – Jā, es nākšu, – Megija apstiprināja. – Cikos man jāierodas?

– Septiņos, un uzvelc kaut ko īpašāku par savu parasto apģērbu.

– Kāpēc? – Megija mēģināja nejusties aizskarta par šo mātes piezīmi.

– Mēs svinēsim Pegijas dzimšanas dienu un vēlāk iesim dejot.

Megija lieliski zināja, ka “dejot” ir eifēmisms un patiesībā dāmas dosies vīriešu medībās. Pegija bija viņas mātes senākā draudzene, abas iepazinās vismaz pirms četrdesmit gadiem, kad kopā strādāja plastmasas lējumu fabrikā pie konveijera. Gluži tāpat kā pārējām Māsām, arī šīm divām vīri un draugi nāca un gāja nepārtraukti kā lietainas dienas. Proti, Māsas pastāvīgi medīja sev kādu vīrieti. Pegijas pēdējais draugs, turks Ali, bija piecpadsmit gadus jaunāks par viņu, abi iepazinās Pegijas brīvdienu ceļojumā uz Stambulu, kur viņš strādāja par viesmīli restorānā, kas atradās līdzās Pegijas viesnīcai. Viņu romāns attīstījās un uzplauka tik strauji, ka Ali drīz pārcēlās uz dzīvi pie Pegijas Meklsfīldā, bet pēc mēneša viņa pieķēra savu mīlnieku gultā ar divdesmit divus gadus veco kaimiņu meitu. Ali tika aizsūtīts atpakaļ uz Turciju ašāk, nekā iespējams pasūtīt kebabu. Par spīti nelāgajai pieredzei, Pegija tomēr apgalvoja, ka joprojām vēloties gados jaunāku vīrieti, kam vēl pietiek seksuāla sparīguma!

Kad Megija pabeidza sarunu, misters Blobijs skaļi sauca pēc alus. “Ej pats pakaļ, laiskais stulbeni!” viņa klusībā atcirta. “Interesanti, vai Pegija vēlētos atbrīvot mani no vīra? Ar seksuālu sparīgumu Deivs nevar lepoties, bet vismaz viņš atbilst Pegijas vēlmei par gados jaunāku partneri.”

Megija iegāja virtuvē, kur gaidīja netīro trauku kaudze. Viņa varētu mundri sasist tos visus un lauskas izmest atkritumu tvertnē, diemžēl tad vietējā nacistu padome aizrautu Megiju uz tiesu par aplamu tvertnes izmantošanu.

“Neizmest papīru!”

“Neizmest stiklu!”

“Neizmest dzērienu kārbas!”

“Un nekādos apstākļos neizmest tvertnē izmisuma lēkmē sasistu trauku lauskas!”

Dzīve bija sasodīti netaisna.