Читать книгу Vai tas pāries? - - Страница 3

Rīts sākās ar galvassāpēm. Diemžēl tas man nedeva gudrību. Ir vajadzīgs laiks, lai sakārtotu lietas un saprastu, ko darīt tālāk.

Pie ieejas vecajā ēkā mani jau gaida Aleksandrova.

– Maslova, kāpēc tu noliec klausuli? Jūs ignorējat ziņas, cik tas ir pretīgi? – Viņa noskūpsta mani uz vaiga un pārmetoši skatās uz mani.

– Piedod, Vikus. – Es ļoti vēlos dalīties ar viņu savās bailēs un šaubās, bet es nevaru.

Pirmkārt, tas ir savtīgi: izmest sāpes mīļotajam cilvēkam. Un, otrkārt, ja es jums pateikšu, es nodošu savu tēvu. Jā, viņš nav svētais, bet es nevaru likt viņam izskatīties slikti, tāpēc es padaru savu balsi vieglprātīgu. «Es saņēmu savus ekonomikas testa rezultātus pa e-pastu, kamēr es tērzēju ar jums.» Tēvs to nejauši ieraudzīja un metās prom. Tu zini viņu. Un vakarā es pavisam aizmirsu tev piezvanīt.

«Par ko tu runā?» Es domāju pie sevis un steidzos mainīt tēmu:

– Bet es plānoju lūgt piedošanu ar lielu kapučīno tasi pēc otrā pāra, labi? – Es ceru, ka mans smaids neizskatās pēc smīna.

Vikas seja atslābst.

– Nē, mīļā, ar kafiju tu netiksi. Pēc nodarbībām mēs ar jums dosimies uz jaunu bāru Sovetskajā. Olya rezervēja mums galdiņu. Tur vajadzētu pierakstīties divus mēnešus iepriekš. Starp citu, es jums rakstīju, bet jūs nelasījāt manas ziņas. Un nemet acis uz mani šeit. – noregulē somas siksnu un turpina. – Ksjukina puisis to atvēra pirms mēneša, bet mēs ar jums nevaram tur nokļūt. Jums ir vai nu sports, vai pasniedzēji. Desmitos tu jau guļ kā pensionārs.

– Vic, bet es šodien pabeigšu vēlu. Man šodien ir daudz tvaika.

– Neapvaino mani. Kad pēdējo reizi mēs ar tevi kaut kur bijām kopā? – Viņa jocīgi iet man pa priekšu un uzliek rokas uz gurniem.

– Tas nāk. – es padodos viņas draudīgā skatiena priekšā. «Es dodu jums cienastu kā atvainošanos.» Nedusmojies, Vikus. – jokojot pagrūdu viņai ar plecu.

– Viens pats. – Vika nomurmina.

– Kāpēc tu negāji kopā ar Olju, jo tur ir tik forši?

– Viņi bija atklāšanā. Ieeja ierobežotam cilvēku skaitam. Spēlēja kāds foršs tehno dīdžejs. Īsāk sakot, Ole tajā patiešām iekļuva.

Sarunājam tikšanos pēc nodarbībām. Vika dodas uz bibliotēku, un es traucos pretī savai publikai. Pa ceļam nopērku no aparāta pretīgu kafiju un kavēju desmit minūtes. Pavelku pret sevi masīvo durvju rokturi.

– Maslova, tev vismaz vajadzētu ierasties laikā. Varbūt visa grupa varētu iesaistīties un iedot jums pulksteni? – Alevtina Ivanovna piesit plaukstas locītavu, atdarinot rokas pulksteni.

Apmēram astoņdesmit acu pāri skatās uz mani. Nepatīkama sajūta. Es noņemu mugursomu no pleciem un atvainojos, lai gan es īsti nevēlos to darīt. Alevtina Ivanovna ir psiholoģiska teroriste, man nez kāpēc nepatika jau no pirmajām dienām. Neesmu čaklākā skolniece, bet mums ir arī sliktāki, bet viņas uzmācīgā uzmanība pilnībā krita uz mani.

– Sēdies jau. – Viņa norāda uz tukšu vietu pirmajā rindā. «Jums vajadzētu nākt agrāk un klausīties vairāk.» Jūs neesat veiksmīgākā kundze grupā. – viņš nicinoši noskatās, kā es izņemu vajadzīgo un klusē, koncentrējot visu vairāku grupu uzmanību uz mani.

Es sāku veikt piezīmes. Lielākā daļa skolotāju ir pret sīkrīkiem klasē. Akmens laikmets, godīgi.

Koncentrēšanās ātri izslīd no manis, un manas domas atgriežas vakardienas situācijā.

Mamma vienmēr ir bijusi noslēgta persona. Kad es biju maza, viņa daudz smējās un valkāja sarkanu lūpu krāsu. Viņai bija infekciozi smiekli. Pietika ar mazu lietu, lai viņa smieties līdz raudai.

Kad mani vecāki atvēra uzņēmumu, viņiem bija ļoti smagi jāstrādā. Dažreiz viņi strādāja divpadsmit stundas un varēja palikt pa nakti nelielā istabiņā, kārtojot savas lietas. Nepagāja ilgs laiks, kad viņiem bija darbinieku personāls.

Kad man palika četrpadsmit, mēs pārcēlāmies uz slēgtu privātu kopienu ārpus pilsētas. Es saņēmu kosmētiku, zīmolu preces, sīkrīkus. Braucieni uz valodu kursiem Londonā vasaras brīvlaikā. Mans tēvs mani uztvēra kā projektu, kurā man bija jāiegulda lieli līdzekļi, lai gūtu rezultātus. Tāpēc patiesībā es tagad sēžu piesmakušā klasē.

Pirms trim gadiem vecāku attiecības pasliktinājās. Skandāli gludi pārauga boikotos, bet boikoti – skandālos. Es neticu, ka iemesls tam bija nauda. Nauda cilvēku nelutina, tā atklāj viņa patieso būtību, dodot viņam lielāku brīvību.

– Maslova… Maslova. – Jūtu dūrienu mugurā. Kira pasniedz man salocītu papīra lapu būrī.

Ļebedeva piezīme «tu + es = randiņš?» Kādu iemeslu dēļ viņš apakšā uzzīmēja dzimumlocekli. Vai nu pretenzija uz oriģinalitāti, vai spermas toksikoze. Idiot, es kaut tā vietā varētu uzzīmēt sirdi. Es pagriežos un ar acīm skenu rindas. Viņš sēž pa kreisi pie sienas kopā ar Logunovu un Mitrošenko. Viņi smejas un skatās uz mani. Es uzzīmēju faku un nosūtu atpakaļ zīmīti.

– Maslova, es redzu, ka tev nav laika manai lekcijai. Maz ticams, ka jūsu tēvam būs laiks izskaidrot jums nokavēto materiālu. Žēl par viņa naudu, izšķērdēta savai izglītībai. – Alevtina Ivanovna saknieba savas koši bordo lūpas kā vistas dibens.

Kuce. Nu, kāpēc kļūt personiski. Kāpēc viņa mani uztrauc? Es neceļu nekādu troksni, klusi skrāpēju piezīmes savā kladē. Mums tiešām jāierodas agrāk un jāiesēžas galerijā, ceru, ka viņa tur nenokļūs.

– Atvainojiet, Alevtina Ivanovna. Paldies, ka skaitījāt tēta naudu. Es viņam noteikti pateikšu. Ja viņa grāmatvedis saslims, viņš noteikti sazināsies ar jums. – izliekas nedzirdam un pievēršas ekrānam.

Apsveicam, Vera, jūs tikko nodrošinājāt atkārtotu uzņemšanu.

Lekcija ilgst veselu mūžību, pēc tam seko vēl trīs. Četri elles apļi plus seminārs.

Uzvelku jaku un dodos ārā. Es dziļi ieelpoju salu gaisu. Ārā sāk palikt tumšs. Vika kavējas. Man izdodas samīdīt uz alejas uzkritušo sniegu. Ļebedevs ar draugiem iet garām un man piemiedz ar aci. No cepures apakšas smieklīgi izceļas cirtaini sprādzieni. Man gribas smaidīt, bet aizturu impulsu. Es arī smaidu sajaucu ar flirtu, un tad es ar to netiksi vaļā. Kas zina, kur viņš uzzīmēs vēl vienu peni.

– Čau, mazulīt! Neaizmirstiet, ka esmu neatlaidīgs. – viņa draugi atkal smejas un dūc kā orangutānu bars.

Aleksandrova parādās, kad es beidzot nomiršu. Man vajadzēja viņu gaidīt iekšā, bet vecā ēka man riebjas. Skatoties uz viņu, es domāju, ka es neeju savu ceļu.

– Atkal mūs aizturēja, piedodiet. Vai tu esi pilnīgi nosalusi? – Vika paņem manu roku. – Kāpēc tu nenēsā cimdus? Rokas ir ledainas

– ES aizmirsu. – Es smaidu. Jūsu krūtis kļūst siltas. – Atkal sāka snigt. Vai jūs domājat, ka Jaunais gads būs tikpat sniegots kā pagājušajā gadā? – mana dvēsele kļuva mierīgāka, es gribu bezrūpīgi ķert sniegpārslas, izspiežot mēli, kā bērnībā.

– Diez vai. Visticamāk viss izkusīs. – ejam uz pieturas pusi. – Ko mēs maisām? Tu taču nesvinēsi mājās, vai ne? Iespējams, ka jums līdz pēdējam ir korporatīvās ballītes un biznesa vakariņas. Padomā par to, tu kļūsi tāds pats.

– Nospļauties. Varbūt aizejam uz klubu? Tagad viņi mūs noteikti ielaidīs. – smejamies, atceroties, kā mūs neielaida pagājušajā 8. martā. Nelīdzēja ne stileto papēži, ne pārāk spilgts grims. Mēs ēdām šavarmu stendā aiz stūra un izdomājām apsargam aizvainojošus segvārdus.

Tikai manā atmiņā šī atmiņa ir aptumšota. Es nezinu, vai Vika atceras. Man ir neērti jautāt.

Tad tēvs dienu agrāk atgriezās mājās no komandējuma, atklāja manu prombūtni un ieradās pēc manis. Gandrīz iegrūda viņu automašīnā aiz apkakles. Es piezvanīju Vikijas vecākiem un augstprātīgi aizrādīju viņiem, ka viņi viņu slikti audzināja.

Tas bija briesmīgi. Tad es raudāju, piezvanīju Aleksandrovai un lūdzu piedošanu. Tēvs uzstāja uz draudzības pārtraukšanu. Bet tad es beidzot parādīju stingrību. Vikusya ir mana dāvana no augšas. Viņa ir vienīgā, kas mani mīl bez nosacījumiem, un droši vien arī manu mammu.

Divas metro pieturas, un mēs stāvam iepretim zīmei «Your fucking bar».

– Ļoti radošs.

– Citādi. Esmu izsalcis kā vilks. – Vika jocīgi berzē plaukstas un dejo uz vietas.

Zāle ir puspilna. Uz atlikušajiem galdiem ir «rezervētas» zīmes. Meitene melnā kreklā norāda uz mazu apaļo galdiņu pie loga. Diezgan mājīgi, bet viņi pārāk centās, lai interjers izskatītos nevērīgs. Eiropā šāda situācija izskatās mazāk apzināta. Mēs ar vecākiem bijām Amsterdamā līdzīgā vietā.

Virtuvei varu dot pārliecinošu pieci. Garšīgi.

– Tagad mana uzmanība pilnībā pieder tev. Pastāsti man par savu rijību. Kur tev izdevās viņu paņemt?

Vika norāda uz pilnu muti. Košļājamās. Viņš iedzer malku sulas un sāk stāstu. Šobrīd esmu gandrīz laimīga. Ir patīkami atpūsties siltumā pēc sala. Ēdu aromātisku steiku ar rozmarīnu un kraukšķīgiem salātiem. Tad viņi man atnesīs melleņu pīrāgu. Rīt ir sestdiena, un man ir tikai viens angļu valodas seminārs. Vieglums.

Kamēr Vika izvēlas desertu, es eju uz tualeti.

Paeju garām tumšā koka bāra letei. Blakus kasei karājas pāris mīļi plakāti un dažas lielas fotogrāfijas no atvēršanas. Gaišmatainais puisis blakus Ksjušai, Vikas māsas labākajam draugam, acīmredzot ir bāra īpašnieks. Viņš apskauj viņu ap vidukli ar īpašniecisku žestu.

Kādu iemeslu dēļ es domāju, ka viņš ir vecāks. Viņš ir blakus diezgan slavenam emuāru autoram. Tieši zem tā ir jaunu puišu grupas fotoattēls. Viņi muļļājas un smaida. Manu uzmanību piesaista neliela fotogrāfija, kurā redzama vecāka blondīne sudraba rāmī. Samazinu ātrumu un paskatos uz fotogrāfiju. Sasprausti mati, gaiša āda, zaļas acis. Manuprāt, viņai nevajadzēja valkāt tik atklājošu kleitu. Tas nelabvēlīgi uzsver resnos plecus. Viņa sēž pie bāra un smaida kamerai, paceļot šampanieša glāzi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šī ir mana tēva saimniece.