Читать книгу Vai tas pāries? - - Страница 4

Izmantojot to, ka bārmeņa nav un viesmīļi atrodas zālē, es piegāju pavisam tuvu un turpinu skatīties fotogrāfiju. Mamma ir pilnīgi pretējs tips – miniatūra brūnmataina sieviete ar tumšām acīm. Viņa gandrīz vienmēr valkā lietišķos kostīmus un jau aptuveni septiņus gadus viņai ir griezti mati. Es vienmēr gribēju būt tikpat izsmalcināta kā viņa, bet domāju, ka ar to var tikai piedzimt.

– Vai es varu tev palīdzēt? – blondais vīrietis no fotogrāfijas stāv durvīs, kas ved uz virtuvi.

Viņš ir garš, ģērbies tumšā T-kreklā un džinsos. Uz labā apakšdelma ir liels tetovējums. Gaisma zālē ir vāja, tāpēc es viņu neredzu.

Atkāpos no kabineta ar kases aparātu…

– Paskatījos bildes. – Es paskaidroju acīmredzamo. – Šī fotogrāfija ir ļoti skaista. – norādu uz fotogrāfiju sudraba rāmī.

– Tā ir mana mamma. – Viņš sper dažus soļus uz priekšu, un es varu labāk uz viņu paskatīties: gaišas acis, platas uzacis, apakšžoklis ir nedaudz smags.

– Tavs ir mīļš. Un garšīgi. – es neveikli atkāpos, lai ļautu parādīties bārmenim ar alus kasti. – Paldies. – Pēkšņi pārtraucu dialogu, es pagriežos un ātri eju uz zīmi, kas norāda tualetes virzienu.

«Nekas, viņš vienkārši domās, ka esmu dīvaina,» es mierinu sevi. Jūs nekad nezināt, cik daudz dīvainu cilvēku bāž degunu citu cilvēku fotogrāfijās. Varbūt mana redze ir mīnus desmit.

Tā ir taisnība, ka viņi saka, ka mūsu domas ir materiālas. Kāda bija iespēja iemaldīties kādā bārā mūsu diezgan lielajā pilsētā, kas piederēja mana tēva saimnieces dēlam? Santa Barbara ir vienkārša.

Es ilgi mazgāju rokas. Nekas noderīgs nenāk prātā.

Kad atgriežos zālē, Vika jau ēd tiramisu. Es košļāju savu pīrāgu, nepagaršojot. Es lēnām apspriežu gaidāmo sesiju. Es tam slikti sagatavojos, kas nozīmē, ka mani gaida jauna kauna daļa.

Vika vēlas dalīt rēķinu. Viņa stāsta, ka pajokojusi par ielūgumu, bet es naudu atstāju ādas mapē diviem. Dziļi savā dvēselē es jūtos vainīga, ka nebiju pret viņu pilnīgi godīga. Es domāju, ka viņa nevar pilnībā saprast manas jūtas.

Mēs ejam ārā. Es noskūpstu Viku uz atvadām. Viņa dodas uz autobusa pieturu. Es izsaucu taksi. Ceru, ka nebūs sastrēgumu un varēšu ātri tikt mājās. Lietotne parāda, ka vadītājs būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Vējš ielīst man zem jakas.

Bāra durvis aizcirtās, un uz ielas parādās tēva aizraušanās dēls. Interesanti, kas ir viņa tēvs? Vai viņa māte arī viņu krāpj?

Viņam mugurā melna jaka, no kuras apakšas izlīda zaļa džempera kapuce. Dzirdu šķiltavas klikšķi. Es skatos, kā krīt sniegs, un, paklausot neizskaidrojamam impulsam, saku, pirms man ir laiks padomāt:

– Vai es varu dabūt pie jums nepilna laika darbu?

Viņš velk. Vieglie sprādzieni acumirklī pārklājas ar sniegu.

– Vai jums ir nepieciešams darbs? – Viņš izteiksmīgi paskatās uz manām kurpēm.

– Brīvdienās vēlos papildus nopelnīt. Man vienalga nav jātērē savu vecāku nauda.

– Tev ir astoņpadsmit? – viņš pasmaida. Uz viena vaiga parādās bedrīte.

– Tu mani aizvaino, mans topošais priekšnieks. – es pasmaidu atbildot.

– Mums vajadzīgi viesmīļi. – Viņš novērtē mani nopēta – Tuvojas brīvdienas, rezervējot divus mēnešus iepriekš. Kāpēc jūs nolēmāt, ka esmu priekšnieks?

– Mans labākais draugs ir tavas draudzenes labākā drauga māsa.

– Sarežģīta shēma. Olga vai Kira?

– Oļa Aleksandrova. Mani sauc Vera.

– Griša. – pastiepj roku. Viņam ir jauka plata plauksta ar vintage trīsstūra formas zīmogu uz rādītājpirksta. – Būsim atklāti. Mums šeit ir plakana hierarhija. Vai tu vismaz nesalauzīsi manus traukus, Vera?

– Esmu veikls kā kaķis.

Griša jautri iesmejas.

– Nāc pirmdienas pēcpusdienā. Kira tevi reģistrēs un visu izskaidros. Pārrunājiet ar viņu darba grafiku un algu. Pagaidām ar pārbaudes laiku. Apskatīsim tavu veiklību, kaķi. – viņa acis smejas.

– ES nākšu. Paldies.

Atvados un dodos uz taksi. Nepacietīgais vadītājs jau ar pilnu sparu dun uz mani.

Pa ceļam es vēlreiz atskaņoju mūsu dialogu. Ko es vēlos sasniegt, iegūstot darbu viņa bārā? Ja to uzzinās mans tēvs, mani sagaida īsta histērija. Viņa meita, topošā juriste, skraida ēstuvē ar paplāti starp apšaubāmu auditoriju. Nu vai bordelī. Atkarībā no tā, kādā noskaņojumā viņš ir, šāda metafora derēs. Viņam ir sava izpratne par pasauli.

Neko sliktu šajā darbā nesaskatu, izņemot to, ka savā mūžā nekur neesmu strādājis. Un man ir maz ne jausmas, kā es to izdarīšu. Tajā pašā laikā es mēģinu atcerēties, vai Olja kaut ko stāstīja Vikai par Grišu. Es neko nevaru atcerēties.

Interesanti, cik viņam gadu. Šķiet, ka Ole ir divdesmit pieci; viņš un Ksjuša universitātē mācījās vienā grupā. Es domāju, ka viņš ir apmēram tāda paša vecuma. Viņš rada patīkamu iespaidu par pārliecinātu un draudzīgu cilvēku. Žēl, ka viņa māte ir melīga būtne.

Kad esmu savā istabā, es apsēžos pie sava klēpjdatora un meklēšanas joslā ievadu joslas nosaukumu. Skatos caur sociālajiem tīkliem. Uzreiz ir skaidrs, ka Griša ieguldīja līdzekļus dizainā: tika saglabāta kopējā lapas krāsa un stils. Man likās, ka neons vairs nav modē, bet sarkanā zīme, kas met atspulgus uz sniegotās ielas, izskatās atmosfēriski. Es gribu lietainā vakarā pēc sliktas dienas doties uz bāru, lai iedzertu glāzi kaut kā stipra.

Zem fotoattēliem ir daudz atzīmju Patīk, atkārtotas ziņas un komentāri. Atklāšana bija gaiša.

Es viegli atrodu Grišas lapu.

Viņš un Ksjuša uz jūras fona. Griša, ģērbies tikai zilos šortos, demonstrē savus abs. Ksjuša baltā peldkostīmā piekļaujas viņam. Nākamajā fotoattēlā Griša salutē ar viskija glāzi kādā ballītē. Pāris skaisti skati no ceļojuma. Vai nu Itālija, vai Portugāle. Tas ir vienkārši. Nav pārdomātu fotoattēlu parakstu vai miljons fotoattēlu no sporta zāles.

Izdaru vēl dažus klikšķus un voila – skatos viņa mammas fotogrāfiju. Labdien, Ņina Iļjašenko, dzimusi 1981. gadā.

Ikdienā viņa dod priekšroku kleitām, maigām lokām un mazām rokassomiņām. Kā Vika teiktu, «meitene-meitene». Papildu mārciņas viņu nemaz netraucē. Viņai ir savs ziedu veikals Sovetskajas un Ļeņina krustojumā, netālu no «Garšas laboratorijas», kur viņa nesen tikās ar savu tēvu.

Viņas lapā ir viena fotogrāfija no bāra atvēršanas. Viņa stāv starp Grišu un Ksjušu, apskauj viņus un priecīgi smaida kamerā. Kā es viņu ienīstu.

Es redzēju Ksjušu diezgan sen. Viņa nokrāsoja matus blondus. Atklāšanai viņa izvēlējās platas bikses un apgrieztu baltu apkakli, papildinot izskatu ar lieliem auskariem.

Starp citu, šī kuce apskauj Ksjušu, ir skaidrs, ka viņa viņu ļoti mīl. Fotogrāfija atspoguļo svētku un jautrības atmosfēru. Fonā var redzēt cilvēkus dejojam. Slēgta ballīte savējiem.

Viņas barībā neparādās neviens, kas būtu līdzīgs viņas vīram, taču tas neko nenozīmē. Varbūt cilvēks nevēlas spīdēt.

Un ko man sniedz visa šī informācija?

Aizveru portatīvo datoru, nolieku uz naktsgaldiņa un aizsedzu galvu. Mēģinu saprast, ko jūtu, un aizmigšu.