Читать книгу Vai tas pāries? - - Страница 5

Nākamajā rītā es atkal izlaižu vienīgo semināru. Ceru, ka no kanceles nezvanīs manam tēvam. Man nav problēmu ar angļu valodu. Es zinu visu amerikāņu popmūziku, sākot no deviņdesmito gadu beigām. Pareizāk sakot, visi teksti.

Es vienmēr sapņoju par dziedāšanu. Savā bērnībā, bezrobežu fantāzijās, es vienmēr stāvēju uz skatuves milzīgas zāles priekšā. Es esmu uzvilkusi skaistu spīdīgu kleitu, mirdzu prožektoru gaismā. Es dziedu kā sirēna. Mana mūzika ir līdzeklis pret visām kaitēm. Pusaudža gados es iztēlojos sevi kā pārdomātu rokdziedātāju ādas biksēs un melnā dūmakainā acī.

Es klausījos visu, kopš esam ieguvuši magnetofonu. Septiņos es lūdzu mammu, lai mani ieraksta mūzikas skolā, bet vecāki bija pret to. Šajā gadījumā – vienbalsīgi. Nevajag mocīt galvu ar muļķībām, koncentrējies uz mācībām. Mūzikas vietā saņēmu peldēšanas un vieglatlētikas apmācību. Vecāki uzskatīja, ka sports disciplinē un stiprina gribu. Man patika peldēt. Anna Petrovna bija laba instruktore un patīkams cilvēks. Bet es vienkārši ienīdu citus sporta veidus. Es joprojām nevaru to izturēt. Mana robeža ir staigāšana: tā skaisti un jauki iztīra manas smadzenes.

Juridiskās fakultātes vietā es gribēju iestāties pop-džeza vokālā, bet stulbi stāstīju par saviem plāniem. Lai gan klusēšana neko nebūtu mainījusi. Kopš pamatskolas zināju, ka kļūšu par juristu. Es patiesi nesaprotu, kāpēc pasaulei vajadzīgs vēl viens slikts speciālists? Viņu jau tagad ir daudz jebkurā jomā.

Vecāki uzskata, ka tikai ar sakariem var kaut ko sasniegt, lai gan paši savu vietu saulītē ir nopelnījuši ar smagu darbu. Ja mana vecmāmiņa būtu dzīva, viņa noteikti būtu piebildusi, ka uz skatuves bija tikai šaboli un viss bija caur gultu. Tas, ka dzīvojam interneta laikmetā, protams, nav arguments.