Читать книгу Baltais eņģelis - - Страница 3

Katru dienu Vadims devās uz darbu un atpakaļ ar vilcienu. Aiz loga pazibēja meži, pļavas, mājīgas apmetnes un lielas pilsētas. Vadims mīlēja skatīties uz mājām, kas mirgo aiz loga. Viņš pārstāvēja to īpašniekus. Kas tur dzīvo? Ģimene vai varbūt kāds, kurš nīkuļo viens? Šeit atrodas sakopta divstāvu privātmāja ar sarkanu dzelzs jumtu. Apkārt aiz žoga ir augļu dārzs ar lapeni. Šeit droši vien dzīvo laimīga ģimene. Kā pierādījumu savām fantāzijām Vadims, braucot garām, vairākas reizes redzējis, kā ģimene strādā dārzā vai atpūšas lapenē. Tā Vadims, klusi nopūšoties, aplūkoja katru māju. Nē, viņš nebija noguris no skatiem pa logu. Patiesību sakot, ja tas būtu bijis iespējams, Vadims savā stacijā nemaz nebūtu izkāpis no vilciena. Viņš gribētu braukt un doties uz nezināmām valstīm vai vismaz vietām, nevis doties mājās.

Bet šeit ir viņa stacija. Vadims piecēlās un devās uz izeju. Viņam drīz būs trīsdesmit pieci gadi. Kas viņam ir dzīvē? Draugi? Nav neviena. «Tas notiek?» – nodomāja Vadims. Viņš gāja pa dzelzceļa sliežu ceļu. Viņš savu lietussargu līdzi nepaņēma. Lietus līstošais lietus drīz padarīja slapjus viņa tumšos, nedaudz cirtainos matus. Aukstuma lāses noripoja pa jakas apkakli, liekot Vadimam nodrebēt. Tā bija neparasta iela, tā bija izbūvēta gar dzelzceļu. Kādreiz pa šo dzelzceļa līniju bezgalīgi steidzās vilcieni, bet tagad vilcieni uz šejieni brauc reti un lēni. Jo tuvāk Vadims nāca savai mājai, jo pamestāka un pamestāka bija viņa iela. Tā viņš sasniedza tuksnesi. Brīvā zeme ir aizaugusi ar zāli un krūmiem. Pēdējā māja ir Vadima māja. Koka žogs nesen nokrāsots zaļā krāsā. Vadims to gleznoja pēc darba vairākus vakarus, lai gan bija ļoti noguris – mamma pasūtīja. Vadims atvēra koka vārtus. Nē, tas nečīkstēja, jo eņģes bija bagātīgi ieeļļotas ar mašīnu eļļu. Vadims tos ieeļļoja – mamma lika.

Viņš gribēja nepamanīts paslīdēt pa asfaltēto celiņu, caur nelielu sakoptu pagalmu iekšā mājā. Taciņai abās pusēs bija puķu dobes. Ziedi uz tiem vienmēr ziedēja visos gadalaikos, protams, izņemot ziemu. Un tagad, vēla rudens vakara krēslā, puķu dobēs ziedēja dzelteni, bordo un zili ozoli – jaunākie rudens ziedi. Vadims tos iestādīja savām rokām, lai iepriecinātu māti, viņai ļoti patīk puķes. Bēdīgs noskaņojums vienmēr iestājas, kad pirmais sniegs noputina viņu ziedlapiņas. Bet arī šeit ozoli nepadodas uzreiz. Viņi cīnās par savu dzīvību, cerot uz brīnumu. Ko darīt, ja ziema ir silta vai tādas nebūs vispār. Šādās reizēs Vadims ir īpaši skumjš, viņš jau sen vairs negaida no dzīves neko labu. Rīt viss būs kā šodien, vakar. Tad viņš iziet pagalmā, nogriež ozolus, sakārto šo krāsu dažādību lielā vāzē un aiznes uz mammas istabu. Lai mamma priecājas, mammu!…

Māja bija sadalīta divās daļās, un tai bija divas ieejas, kas atradās zem vienas nelielas nojumes. Mājas labajā pusē dzīvoja mamma un Vadims, bet mājas kreisajā pusē dzīvoja mammas tēvs, Vadima vectēvs Dmitrijs Ivanovičs. Varētu teikt, ka viņš nedzīvoja, bet nodzīvoja savu garo mūžu. Dmitrijs Ivanovičs bija diezgan vecs. Viņš ilgu laiku nebija cēlies no gultas un tikai sapņos atcerējās, cik vesels, dzīvespriecīgs un sparīgs viņš steidzās uz savu rūpnīcu. Viņam šķita, ka tuvumā atrodas viņa draugi, un viņi visi bija aizņemti, aizņemti ar jokiem un smiekliem. Ļubašas sieva ir aizņemta strādniece, meita Tanjuška… Bet, tiklīdz viņš atvēra acis, realitāte atgriezās – baltie griesti vai meitas Tanjas novecojusi seja, vai varbūt Vadima mūžīgi nogurusī seja – tas ir viss, ko varēja redzēt Dmitrijs Ivanovičs.. Viņš skumji nopūtās un atkal aizvēra acis. Dmitrijam Ivanovičam bija nepieciešama pastāvīga aprūpe: vajadzēja laikus pabarot, noskuties, nogriezt matus, veikt injekciju, masēt, lai nebūtu izgulējumu. Labi, ka Vadims bija profesionāls masāžas terapeits. Viņa spēcīgajām, uzpūstajām rokām pietika visiem: gan atpūtniekiem, kuri atpūtās un ārstējās sanatorijā, kur Vadims strādāja par masieri, gan vectēvam, gan mammai, gan «kreisajiem», kurus Vadims uzņēma plkst. mājas. Papildu santīms nenāks par ļaunu.

Tātad, Vadims atvēra durvis, neieslēdzot gaismu, un ieslīdēja istabā. Man ļoti gribējās ēst. Viņš atvēra ledusskapi.

– Vadim, vai tas esi tu? – atskanēja mammas balss.

– Jā.

– Tu nez kāpēc kavējies.

«Es esmu kā parasti,» Vadims mēģināja attaisnoties.

– Ko tu nopirki vakariņās?

– Jā, es kaut kā nedomāju, lija lietus, un man pat nebija lietussarga.

– Nu, ko mēs ēdīsim vakariņās?

«Es domāju, ka jūs varētu doties uz veikalu, jo šodien ir jūsu brīvdiena.»

– Vai tu man iedevi naudu?

– Vai nauda, ko es tev iedevu, jau ir beigusies?

– Es tos atliku uz grūtiem laikiem.

– Kam tu krāj naudu?

– Tu, Vadim, esi pieradis slēpties man aiz muguras. Tu ne par ko nedomā. Es aizmirsu, kā mēs klaiņojām, kad tavs tētis mūs pameta. Aizmirsa!

«Viņš mūs nepameta.» Jūs tikko izšķīrāties. Un, starp citu, sava rakstura dēļ.

«Mana rakstura dēļ,» mana māte vaimanāja. Jā, kā tu grozi mēli, es tevi audzināju viens, naktīs negulēju, viss bija priekš tevis – mans mīļais dēls. Tevis dēļ es neapprecējos. Es negribēju, lai kāds cits onkulis tev sit ar galvu. Tu sabojāji visu manu dzīvi.

– Jā, mans tēvs sūtīja alimentus, lai gan viņš tika izmests no policijas, jo jūs par viņu sūdzējāties varas iestādēm. Man viņa pietrūka, bet tu neļāvi man viņu redzēt.

– Jā, tu viņam nevajadzēji.

– Muļķības! Viņš joprojām dzīvo viens. Tas biji tu, kurš izpostīji visu mūsu dzīvi.

– Es?! Nepateicīgs! – mamma raudāja.

Vectēvs ievaidējās aiz sienas. Vadims devās pie viņa. Vadims mīlēja savu vectēvu. Viņš atcerējās, kā vectēvs par viņu rūpējās, kad Vadims ieradās ciemos atvaļinājumā. Nopirku rotaļlietas, labumus, devos ar viņu makšķerēt, iedevu naudu meitai mazdēla uzturēšanai. Tāda arī ir vīriešu izglītība. Mamma visus vīriešus uzskatīja par viņas necienīgiem. Jā, un vīrieši no viņas izvairījās. Nebija neviena vīrieša, kurš būtu gatavs iekarot viņas sirdi. Vadims iedeva vectēvam injekciju, masāžu, rūpīgi pieregulēja spilvenus. Izņēmu no ledusskapja vakardienas zupu, ko viņš bija sagatavojis, uzsildīju un devos pabarot vectēvu. Iezvanījās telefons, un kāda vecāka kliente ieradās uz masāžu, sūdzoties par muguras sāpēm. Šķīvja apakšā bija palikusi zupa, vectēvs atteicās to pabeigt, Vadims ātri pabeidza, ielika šķīvi izlietnē un skrēja pretī klientam.

Vadims iznāca satikt sirmgalvi, laipni smaidīdams. Viņš veda viņu pa asfaltēto taku garām skaistajiem rudens ozoliem. Ieejot gaitenī, Vadims laipni piedāvāja novilkt virsdrēbes. Pavadot dāmu cauri zālei, viņš pasmaidīja un teica mātei: «Mums ir ciemiņš!» «Es priecājos jūs redzēt,» sacīja mana māte un aizvainota atkāpās blakus istabā. Vadims un klients iegāja tīrā telpā, kas bija aprīkota kā masāžas telpa. Kundze bija apmierināta ar masāžu, uzslavēja Vadima rokas, atstāja iepriekš norunāto summu un devās prom. Bet pie vārtiem bija cits klients, Vadims viņam laipni uzsmaidīja, viņš veda pa asfaltētu taku, garām mammas mīļākajiem ozoliem. Un tad bija vēl viens klients. Un tad bija vēl viens klients. Vakarā nopelnīto naudu Vadims ielika mammas kastē. Viņš zināja, ka viņa neguļ, un precīzi zināja, cik klientu ir saņēmis, tas nozīmē, cik daudz naudas ir nopelnījis. Nedaudz padomājis, viņš paņēma nelielu daļu naudas ceļam un pusdienām. Izslēdzis gaismu, viņš paslīdēja zem segas un aizvēra acis. Mamma pienāca klāt, iztaisnoja segu un teica, ka vienmēr mīlējusi savu mazo puiku. Vadims aizmiga. Rīt es atgriezīšos darbā, un manam vectēvam vēl ir jāveic visas procedūras.