Читать книгу Baltais eņģelis - - Страница 7

Vadims gribēja ielīst zem segas. Tas ir tas, ko viņš izdarīja. Saritinājies, aizmidzis, viņš nez kāpēc atcerējās savu tēvu. Vadims ļoti mīlēja savu tēvu. Viņam patika tēva policijas uniforma. Manam tēvam patika kalpošana. Turklāt manam tēvam bija melna un smaga pistole. Mans tēvs, slepus no visiem, ļāva Vadimam to turēt rokās. Dēls lepojās ar savu tēvu. Spēcīgs un stabils vīrietis uzlika Vadimu uz pleciem, un tad Vadims kļuva par lielāko un drosmīgāko puisi pasaulē. Pēc ģimenes skandāliem un mātes sūdzībām pret tēvu viņš tika atlaists no policijas. Tēvs kaut kā novājēja, novecoja, noliecās. Ģimene izjuka, Vadims palika pie mātes. Tā nebija viņa izvēle, tā vienkārši notika. Viņi pārcēlās uz citu pilsētu prom no sava tēva. Mamma nevēlējās, lai Vadims sazinātos ar šo «neliešu». Ak, un viņš ar māti iedzēra malku. Manai mātei nebija nopietnas profesijas, pēc apprecēšanās viņa nestrādāja nevienu dienu. Tagad man bija jāstrādā veikalā par apkopēju. Ar šo niecīgo naudu bija nepieciešams īrēt mājokli. Mēs varējām atļauties tikai kopmītnes istabu. Vadims vairāk sapņoja par saldumiem, nekā tos ēda. Arī Vadims skolā jutās atņemts un nobijies. Viņam ļoti pietrūka tēva. Bet tēvs viņu neapmeklēja, viņš tikai nosūtīja viņam nepieciešamos alimentus. Vadims labi mācījās.

Kad Vadims nolēma iestāties medicīnas skolā, viņa vectēvs palīdzēja ar naudu. Pēc tam viņi dzīvoja pie vecmāmiņas vienā no tagad atdalītajām republikām. Nu, parādu ir vērts maksāt. Vecmāmiņa nomira, vectēvs palika pilnīgi viens. Vadims viņu ar lielām grūtībām pārcēla uz šo māju un ilgu laiku centās iegūt pilsonību un pensiju.

Uz šo māju! No kurienes radās šī māja? Kad Vadims pabeidza medicīnas skolu un kļuva par lielisku masāžas terapeitu, viņš saprata, ka tā dzīvot vairs nav iespējams. Viņš nolēma ņemt hipotēku, lai iegādātos māju. Viņš domāja, ka, pārceļoties no īrētas kopmītņu istabas uz savu māju, viņi būs laimīgi. Vadims atcerējās, kā viņš meklēja viņu ģimenei piemērotu māju. Ilgu laiku viņš nevarēja atrast savas mājas. Mamma šai idejai neticēja. Viņa viņu ķircināja. Un viņš turpināja ticēt, ka viņa mājas tiks atrastas. Un visbeidzot viņam paveicās. Vissvarīgākais ir tas, ka māja ir sadalīta divās daļās. Ar divām izolētām ieejām. Vienā pusē dzīvos mamma, otrā – Vadims. Cik viņš bija priecīgs, kad uznāca pirmais lietus, Vadims pirmo reizi paskatījās uz lietu no sava loga. Lietus lāses bungoja pa viņa paša mājas jumtu. Vadimam pat bija savi zvirbuļi, jo tie dzīvoja zem viņa mājas jumta. Viņi ielidoja dzert ūdeni no peļķes viņa pagalmā. Vadims viņus ar prieku pabaroja ar drupačām un prosu. Viņš mīlēja zvirbuļus un ar tiem visu pasauli. Vadims lidoja spārnos. Viņš nebaidījās no gaidāmajiem remontdarbiem. Viņš dzīvoja ar lielām cerībām. Viņš tur atvedīs savu mīļoto meiteni. Apprecas. Un tad, lūk, parādīsies bērni.

Vadims vienmēr sapņoja par draudzīgu, laimīgu ģimeni, kurā valdītu mīlestība un harmonija. Cilvēki kopā piedzīvo priecīgus un skumjus notikumus. Ģimene pulcēsies pie draudzīga galda, varēs dalīties pārdomās, pasmaržot ābolu pīrāgu. Galu galā tā arī notika. Bet ne viņa mājā.