Читать книгу Baltais eņģelis - - Страница 8

Mazajā virtuvītē visi ģimenes locekļi tik tikko varēja satilpt pie apaļā galda. Nu nekas šauros apstākļos, bet ne vainas. Jūsu mīļākā ābolu pīrāga aromāts, ko mamma tikko bija izņēmusi no krāsns, sajaucās ar tikko pagatavotā boršča smaržu. Uz šķīvja kūp mājās gatavotas kotletes. Ak, tās svētdienas pusdienu smaržas! Īstas svētdienas pusdienas!

Vadims sēdēja pie galda. Tas ir, galds ir apaļš. Taču Vadims uzskatīja, ka viņa vieta ir vissvarīgākā. Nina apsēdās viņam blakus, viņa jautri čivināja. Viņai tas izdevās lieliski, tāpēc ik pa laikam visi sāka smieties. Koļa izplūda smieklos, mamma pasmaidīja. Vadims stāstīja smieklīgus jokus. Tad visi iegāja istabā. Mēs skatījāmies mūsu iecienītākās multfilmas, pieslēdzoties caur internetu. Vadims šīs «multenes» vēl nebija redzējis, taču tās bija viņa mīļākās, jo tās patika viņa mīļajiem: Ņinai, Koļai un Ņinas mammai. Visi bija priecīgi. Tad visi devās uz virtuvi ēst saldējumu. Tas bija ļoti garšīgs saldējums. Pēc tam skatījāmies smieklīgas komēdijas. Un tā šī dīvainā, nez kāpēc priecīgā svētdienas diena pagāja. Viņš izrāva šo dienu no sava vienmuļā likteņa.

Vadims ar šausmām domāja, ka viņš būtu varējis palaist garām tik laimīgu dienu, ja nebūtu nācis klajā ar bagātu klientu, kuram viņa mājās bija nepieciešama masāža.

Pat no rīta, kad Vadims brauca ar vilcienu sagaidīt Ņinu, viņš viņai piezvanīja un teica, ka jau ir ceļā un drīz būs klāt. Viņam bija bail dzirdēt, ka viņa viņu negaida. Bet nē, Ņina viņu gaidīja. Viņa tikai precizēja, kurā karietē Vadims brauc. Tiklīdz vilciena durvis vēlamajā pieturā atvērās, Vadims nokļuva Ņinas un Koļas rokās. Viņu prieks tika nodots Vadimam. Viņi pārvērtās par ļauniem pusaudžiem.

– Šodien atkal pastaigāsimies pa pilsētu un ēdīsim saldējumu? – jautāja Vadims.

– Nē, šodien mums ir cita programma jums. Mēs jums parādīsim, kur un kā mēs dzīvojam, Koļa smējās.

«Mēs aicinām jūs apmeklēt,» Ņina teica.

– Tā vienkārši, vai varu aizbraukt pie tevis ciemos? Vadims bija pārsteigts. Un viņš gandrīz vaicāja par remontu. Vai viņiem ir remonts? Vai ir pieklājīgi ienest svešiniekus savās mājās? Likās, ka no kaut kur tālienes atskanēja manas mātes balss atbalss.

Nu nē, Vadims neko tādu skaļi neteica. Viņš bija vienkārši apmulsis.

«Kas par vainu, nekautrējies, iesim.» Ņina satvēra viņu aiz rokas, bet Koļa satvēra otru roku. Vadimam nekas cits neatlika, kā jautri iet kopā ar viņiem pa ielu. Šeit ir parasta pelēka piecstāvu ēka, ieeja, pirmais stāvs, pa labi. Šeit ir mūsu durvis. Durvju zvans.