Читать книгу Šķiršanās ar mīļoto - - Страница 5

Kad pamāte jautāja, Rena tikai paraustīja plecus. Selēzija nepārprotami nevēlējās taisīt traci par dīvainajām kurpēm zem viņas kāzu kleitas, kas meitenei tīri labi piestāvēja. Lai neizraisītu no līgavaiņa neērtus jautājumus, Leirai nācās slēpt aizdomas skatienā, kas urbās pretī sēdošajā pameitai.

Kariete sāka kustēties. Aiz loga pazibēja viņu ielas savrupmājas, kas bija pazīstamas līdz sīkākajai detaļai, un Rena garīgi no tām atvadījās. Bet šeit ir viņas draudzenes Omeļas vecāku māja, kura pirms mēneša apprecējās un aizbrauca uz galvaspilsētu, un aiz tās ir krustceles. Viņu neveiklā kariete pagriezās uz izeju no pilsētas, un drīz vien pletās zemnieku sētas, dārzi un lauki. Neērtais klusums, kas valdīja salonā, ļoti piestāvēja līgavai, kura jutās kā visneveiksmīgākā Andora meitene.

Tejas templis atradās desmit minūšu attālumā no pilsētas nelielā birzī. Sudraba gobas šeit izauga tik resnas, ka to vainagi saslēdzās kopā. Zem to zaļgani drūmās nojumes gandrīz neredzama palika gaišā, pilnībā efejas klātā tempļa ēka ar augstiem arkveida logiem.

Apkalpe apstājās tālumā. Grāfs atkal pasniedza līgavai roku, bet Rena spītīgi viņu ignorēja un pati izkāpa. Pagājušā gada lapas čaukstēja zem kājām. Meitene paskatījās uz tievu zaru savijumu augšpusē. Ir pirmais rudens mēnesis, bet koki vēl nedomā par dzeltēšanu un lapotnes zaudēšanu. Cilvēku parādīšanās rezervētās birzs iemītniekus netraucēja, putni nepārtrauca zvanīšanu, un vairāki graciozi dambrieži ar pūkainām astēm bez bailēm mielojās ar ziediem no puķu dobes zem tempļa logiem.

Ceļš pa rasaino zāli līdz viesmīlīgi atvērtajām durvīm lancešu nišā neaizņēma daudz laika. Pie sliekšņa viņus sagaidīja sirms bārdains priesteris. Skatoties uz bargā izskata veco vīru, Irēna nobijās, tikai tagad viņa saprata, kas viņai jādara. Drīz pienāks brīdis, kad viņai jārīkojas, bet viņas kājas piekāpjas un mēle pielīp pie mutes jumta.

"Lai jums gaiša diena, mani bērni, nāciet un nometieties ceļos Sandora Saules sievas ar mēness seju."

Viņus ieveda ar marmoru izklātā, gaišā telpā, kur uz sienas neliela baseina priekšā ar peldošām ūdensrozes lapām un košām zivīm bija dievietes seja ar izstieptām rokām, it kā apskāvienam. Līgavainis un vecāki negrasījās lūgt svētību no dievietes tēla, viņi tikai samulsuši un neapmierināti stāvēja apkārt, gaidot ceremoniju. Rēna, skatoties uz Tejas bargo, skaisto seju, garīgi dedzīgi lūdza palīdzību, lai Lea paziņo Īanam un viņš laicīgi nokļūtu templī. Un, lai jūsu mīļotajam būtu laiks, jums jāgaida pēc iespējas ilgāk.

Stundas ceturksnis pagāja saspringtā klusumā, un tad vecā priesteriene atvēra arkveida stikla durvis iekšdārzā. Tur pie altāra, kas apaudzis ar zaļām sūnām un rotāts ar baltiem “līgavas prieka” ziediem, notiks kāzas. Vai viss ir gatavs. Līgavainis pasniedza roku Renai, šoreiz veselai, bet līgava pēkšņi metās pie priesterienes un izmisīgi turējās pie sava sniegbaltā halāta malas.

– Māt, ļauj man kādu laiku pabūt vienai! Es gribu lūgt dievieti, lai tā mani svētī.

Viņa juta līdzjūtību bezkrāsainajās vecajās acīs.

– Ko tu dari, izšķīdušais? – viņas pamāte iešņukstēja ausī. Sajutusi aizķeršanos, viņa neatpalika no Renas ne soli.

Leira parāva savu pameitu aiz rokas, mēģinot viņu atraut no kalpones, bet meitene pat nepagriezās pret viņu, lūdzoši uzlūkodama veco sievieti.

– Tā ir laba lieta. Neatrunā savu meitu, māt, – priesteriene pussmaidot mierīgi pagriezās pret Selēziju. – Sazināties ar sievieti ar mēness seju pirms kāzām ir pirmā lieta. Dāvāt mīlestību un saticību topošajai ģimenei. Ejam, skaistule, es tevi aizvedīšu uz meiteņu istabu.

Grāfs Pont-Aruā sarauca pieri, neapmierināts ar kavēšanos, taču neprotestēja.

– Es iešu viņai līdzi! – Leira paziņoja. Apņēmusies nedarīt neko muļķīgu, viņa sekoja Renai pa šauro gaiteni dziļāk templī. Neskatoties uz vecās sievietes iebildumiem, ka šajā vietā drīkst atrasties tikai jaunavas, Leira Selēzija tomēr ienāca. Priesteriene tos atstāja un aizslēdza durvis no ārpuses, kā noteikts tempļa statūtos.

Stāvot mazas, gaišas istabiņas vidū, Rena paskatījās apkārt uz vienkāršo rotājumu – koka soliņiem gar balinātajām sienām. Tejas attēls tika novietots pretī lielam logam ar divām durvīm ar skatu uz birzi. Aiz stikla vējā drebēja lokani zaļi efejas dzinumi.

– Lūdzieties, ātri, iesim! Līgavainis gaida…” Leira smagi apsēdās uz soliņa, aizkaitināti skatījās uz savu pameitu.

"Viņš pagaidīs," Rena vienaldzīgi sacīja, pievēršoties dievietes tēlam. Tejas rokas šajā attēlā bija satvērušas sniegbaltu ziedu pušķi, viņas seja nebija stingra, lūpas viltīgi izliektas.

– Lūk, nekaunīgais! Es viņu atradu par aristokrāti, bet viņa liek viņa ekselencei gaidīt! – pamāte turpināja spiest savu punktu.

Rena neatbildēja, liekot malā aizkaitinājumu, viņa garīgi vērsās pie dievietes ar dedzīgu lūgumu.

“Palīdzi man, Gaišā meitene! Pasteidzies Ian! Dārgais, ātri lido pie manis!

Ievas zariņš atsitās pret stiklu.

– Tieši tā, Irēna! Lai cik ilgi jūs gaidītu, hercoga dēls nenāks jūs glābt. Ejam! Ja tu to izturēsi, tu iemīlēsi! Es to labi zinu!

Selēzija piecēlās, izlīdzināja kleitas zīda krokas un nesteidzīgi devās uz durvju pusi, pārliecināta, ka pameita viņai sekos. Istabā pēkšņi kļuva tumšs, it kā ārā kāds bloķētu balto gaismu.

Satvērusi durvju rokturi, Leira nepacietīgi pagriezās.

– Irēna, kam es teicu…

Un tad logu rūtis neizturēja vētraino efejas uzbrukumu, kuras lokanās vīnogulāji uzreiz iespiedās istabā. Stikls noskanēja, sabirstot tūkstošos lauskas, un istabā ielauzās rudens rīta svaigums.

– Kas tas ir? – Selēzija kliedza. Viņa ar šausmām vēroja, kā lokanos asnus, pagarinot un izlaižot arvien vairāk svaigu lapu, stīgu cirtas nogrūda no grīdas un metās kājās.

"Zemes maģija," Rena ātri atbildēja, dodoties uz logu. Viņa pacēla svārkus, lai neuzkāptu uz dzinumiem.

Pamāte izmisīgi parāva durvis, bet tās bija aizslēgtas.

– Beidz, tu zini, ka es neesmu burvis un man riebjas visas šīs lietas, ko tu dari! “Leira dauzīja kājas, mēģinot samīdīt asnus, bet pat līdz pusei saspiesti, vīnogulāji apvijās ap potītēm, pieķērās pie apakšmalas un notraipīja kleitas zīdu ar sulu. Selēzija sāka tos plēst nost no svārkiem, bet augu stīgas neatlaidīgi satvēra viņas rokas, rāpjoties augšā uz pleciem. Pirms viņa paguva atjēgties, drosmīgākie asni jau bija pilnā sparā viņas matos, kas bija atkal savilkti svinīgā matu sakārtojumā, cieši pielipuši pie šķipsnām. Tad sieviete kļuva histēriska, viņa sāka kliegt kā traka un sauca pēc palīdzības.

Kāds dauzīja durvis, mēģināja tās atvērt, un no ārpuses atskanēja izbiedēti izsaucieni. Rena vairs nevilcinājās, uzmanīgi pastūma malā efeju un pārcēlās no sola uz augsto palodzi. Stikls krakšķēja zem zoles, un meitene pateicās Gaišajām Jaunavām par to, ka tās izdomājušas uzvilkt zābakus. Plīvurs aizķērās pie rāmja un tika nežēlīgi norauts. Paņēmusi svārkus, Rena uzlēca uz mīkstās zāles zem loga.