Читать книгу Šķiršanās ar mīļoto - - Страница 7

Vecais kalps izbrīnīts un neapmierināts skatījās uz vieglajā rīta dūmakā kūstošo portāla mirdzumu. Tiklīdz kungi padzirdēja par meiteni, kura, klauvējot pie pilsētas mājas, izraisīja skandālu, viņa kungs atvēra portālu, un viņi metās kosmosa spraugā, it kā uz ugunsgrēku!

Vecajam Dorganam nepatika steiga, viņam tā šķita tikai kaitīga. Dzīve mums ir iemācījusi rīkoties lēni, lai nesajauktu lietas. Tāpēc viņš pats izvairījās no pārsteidzīgām kustībām un ienīda to, kad citi steidzās. Kad Viņa žēlastība Hercogs Holders pēkšņi pazūd portālā, kamēr pie lieveņa viņu gaida stāvošs karuss, tā ir steiga. Un arī iedomība, mētāšanās un skriešana! Tas ir labi, ja jaunais dūzis Īans un viņa draugi visu nakti spēlē pa pilsētu, bet hercogs – lai gan tas no viņa puses nav manāms, jo īpaši – jau ir tajā cienījamā vecumā, kad nav jāsteidzas.

Ko viņš viņiem teica? Nupat pie kādas pilsētas savrupmājas durvīm pieklauvēja nepazīstams parasts cilvēks. Vajadzētu kādu ubagu aizdzīt un aizmirst, un viņi… Vecais vīrs aizkaitināts pamāja šoferim, lai gaida tālākos norādījumus, un viņš pats, pūšot un kurnējot, pazuda mājā.

Tikmēr pilsētas savrupmājā tēvs un dēls iznāca no portāla tieši zālē un devās pretī citam, ne mazāk apmulsušam sulaiņam. Jaunāks un ne tik nežēlīgs sulainis, vārdā Kloks, slaids četrdesmit gadus vecs vīrietis, sāka darbu kā vienkāršs kājnieks, taču tika paaugstināts par savu inteliģenci un lietderību, un tagad viņš rūpējās par kalpotājiem pilsētas savrupmājā.

Par sarūgtinājumu atnākušajiem, pie ārdurvīm tika atrasta nevis Irēna, bet gan svešiniece pieticīgā cepurītē – tādā, kādu parasti nēsā kalpones vidusšķiras mājās. Meitene nervozi pinās ar apmetņa stīgām. Viņas acis aiz bailēm iepletās, kad netālu no viņas gaisā sabiezēja zila gaisma un no tās pēkšņi iznira cēli kungi – portālu viņa ieraudzīja pirmo reizi, jo šāda veida maģija tā saimniekiem nav pieejama.

– Kas par lietu, Klok? – hercogs bargi uzrunāja sulaini, aiz kura sastinga divi kājnieki, kas bija gatavi spītīgo svešinieku ar varu izvest ārā.

Bet Jans jau atpazina meiteni kā kalponi no Marceau mājas. Pāris reizes viņš atrada viņu dārzā kopā ar Rēnu. Jauneklis metās pie meitenes, nevēlēdamies klausīties sulaiņa ziņojumu.

– Kas notika? Vai ar Rēnu kaut kas nav kārtībā? – viņa balss skanēja aizsmakusi no sajūsmas.

Lea tik tikko spēja runāt no apmulsuma un bailēm, bet viņa paliecās uz priekšu un sāka nesakarīgi murgot:

– Kundze, jūsu gods… Jaunkundze… Viņu aizveda uz templi…

– Uz templi? "Jans juta, ka viņa sirds plīst krūtīs.

Hercogs pievienojās pratināšanai:

– Pagaidi, mīļā, kurš tieši templis? Vai ir kāda piezīme no tavas saimnieces?

Lea ievaidējās un, nikni satvērusi rokas, izvilka no krūtīm saburzītu trīsstūri, kuru Rena viņai pasniedza.

No sajūsmas trīcošām rokām Īans atlocīja papīra lapu, kas bija nevērīgi izrauta no piezīmju grāmatiņas.

“Mīļie, viņi mani apprecēs ar grāfu un rītausmā aizvedīs uz Tejas templi, kas atrodas Svēto gobu birzī. Es uzburu, glāb mani! Mīlu tevi, Rena."

"Rītausmā," Jans čukstēja.

Viņa acu zilums ieguva tēraudu nokrāsu. Jaunais vīrietis vēlreiz pārlasīja zīmīti un nolika to, pēdējo reizi noskūpstīdams nelīdzenās līnijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvēra portālu un iegāja tā spožumā, atstājot tēvu tikt galā ar kalponi.

Hercogs Holders paskatījās uz pulksteņa artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divām stundām.

"Kāpēc tu uzreiz neatnesi zīmīti, bērns?" viņš maigi nosaucās.

Lea skumji sasita rokas.

– Ak, jūsu gods, sasodītā ragana Agija neļāva man iziet no mājas! Man bija jāizmanto viltība, lai viņu ieslēgtu pieliekamajā, tikai tad es izlīstu ārā. Ā, un es te skrēju… – Te viņa pārtrauca stāstu un smagi nopūtās: – Tagad, protams, saimniece mani izsitīs.

"Viņa kundzību vajadzētu uzrunāt kā "jūsu augstību", kalngals…" sulainis bija sašutis par etiķetes pārkāpumu.

Bet hercogs norādīja uz viņu. Holderam nebija ne jausmas, kāda ragana iejaucas Irēnas sūtnim, taču viņu pārņēma līdzjūtība un cieņa pret kalponi, kura riskēja zaudēt darbu, jo bija uzticīga savai saimniecei.

– Par sniegto informāciju, bērns, es tev iedošu vietu pie sevis, ja vēlies.

Leas acīs uzreiz mirdzēja cerība.

"Paldies, tas ir tik dāsni, jūsu dārgā…" viņa apstājās un, bailīgi paskatījusies uz sulaini, nekavējoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh… Jūsu žēlastība!"

Hercogs atvēra portālu un vērsās pie sulaiņa:

– Klok, pabaro meiteni un ļauj viņai atpūsties. Un līdz vakaram nosūtiet viņu uz īpašumu. Pasaki Dorganai, lai viņš atrod viņai darbu.

* * *

Grāfa cīpslainais plecs sāpīgi iespiedās Renas vēderā. Vīrietis gāja pārliecinātiem, nosvērtiem soļiem, kā uzvarētājs, kurš atgriezās no kara ar likumīgu trofeju. Meitene, joprojām atgūstoties no pretīgās žņaugšanas ainas, kuras laikā viņai izdevās patiesi, no visas sirds ienīst savu līgavaini, saprata, ka viņai atlicis tikai pāris minūtes. Tiklīdz laulības tetovējums piezemēsies uz viņas rokas, viss būs beidzies.

Sakopusi drosmi, Rena pārvarēja nespēku un pacēla galvu. Uguns birzī uzliesmoja, un tas viņā vēl vairāk izraisīja naidu. Šis nelietis par velti ir izpostījis tik daudz skaistu koku!

Rena aizvēra acis un sažņaudza dūres, piesaucot spēku un čukstot burvestību. Zīdainā zāliena zāle sāka rosīties un savija vīrieša augstos zābakus. Viens solis, otrs, un tad grāfs paklupa un, mēģinot atbrīvot kāju no zāles slazda, zaudēja līdzsvaru. Meitene, bezpalīdzīgi karājoties Pont-Arua plecā, aizlidoja uz sāniem, sāpīgi atsitot sānu pret zemi.

Lamādamies, grāfs sastinga šokā, cenšoties piecelties. Tas neizdevās, jo negaidīti spēcīga zāle pielipa pie viņa vienīgās rokas, velkot viņu zemē. Vīrietis dusmīgi norūca un izrāva stublājus aiz saknēm, bet neskaitāmi augi, lai arī vāji, drosmīgi iekāpa viņam sejā, satvēra kaklu un matus, satvēra rokas un savija plecus.

Rena pielēca un, čukstējusi koku saknēm pavēli droši ietīt grāfu, pacēla svārkus un kā bulta metās birzs dziļumā, kur uguns zilie dūmi izplatījās pa zāli un sajaucās. ar miglu.

"Beidz, kuce… vienalga… es atradīšu!.." Pont-Aruā kliedza vēl kaut ko, bet zāle, kas ielīda viņa mutē, tiklīdz viņš to atvēra, traucēja artikulētai runai. Kāti, kas pieķērās viņa matiem, vienmērīgi pievilka galvu zemē.

Grāfs joprojām cīnījās ar zāli, kas viņu smacēja, kad no zem velēnas slāņa izlauzās garas, elastīgas gobas saknes, paceļot gaisā zemes gabalus. Kā melnas pazemes čūskas tās acumirklī savija grāfa kājas.