Читать книгу Mana tēva advokāts - - Страница 4

Es vienmēr esmu ienīda tādus vīriešus. Mans tēvs tāds nemaz nebija un mācīja man turēties tālāk no tādiem cilvēkiem. No tiem, kas sievietes nenovērtē, pazemo, apvaino tieši vai viltus dēļ. Šādi vīrieši, kā tas ir pareizi, ir šausmīgi nepārliecināti par sevi, un viņiem nekas nav zem jostas. Viņi vienkārši baidās. Viņi baidās no tik skaistām, pārliecinātām un pašpietiekamām sievietēm. Mans tēvs mācīja, ka tādus vīriešus ir jāžēlo, pret viņiem jāizturas mierīgi un piekāpīgi. Bet es nevarēju. Es vienkārši nevarēju. Man tas bija ārpus rakstura. Tāpēc es viņus nikni ienīdu. Skaļi vai klusi, atkarībā no situācijas.

Iespējams, savos divdesmit gados man vienkārši nepietika gudrības pareizi sazināties ar šādiem cilvēkiem. Bet es biju pārliecināts, ka mans tēvs man to iemācīs, jo drīz man vajadzēja kļūt par viņa partneri un pēc tam mantot viņa biznesu. Es nevaru teikt, ka mani iedvesmoja izredzes kļūt par klusu pacientu, taču es sapratu, ka dažreiz, īpaši biznesā, šis "talants" ir vienkārši nepieciešams. Tas droši vien prasīja vairākus gadus ilgu apmācību, bet es neplānoju šodien trenēties.

Es sēdēju, skatījos uz stulbo Levu, klausījos visus viņa jokus un gribēju tikai vienu: iespļaut viņam sejā. Jo viņš šajā dzīvē neko vairāk nav pelnījis. Jo viņš bija tikai nospļauties. Protams, viņš kļuva par tādu kurtu tieši tāpēc, ka dabūja rokās sava tēva naudu (jautājums tikai kā) un uzreiz jutās vēss. Tomēr viņa pasaka nebūs ilga. Ak, ne uz ilgu laiku. Es varu izdomāt, kā nogādāt šo kazu uz Zemes.

Bet, kad viņš sāka runāt… kad viņš sāka stāstīt visu, kas notika, es sāku justies neomulīgi. Likās, ka viņš man ausīs lēja kaut kādas neveiklas, neizteiksmīgas muļķības. Tukša ķecerība! Domājams, ka mans tēvs iesaistījās kaut kādā mafijā, ka viņam draud briesmas un aizbēga. Un viņš mani pameta. Nu ko, mafija man neapdraudēs? Nu tas ir muļķības! Muļķības! Turklāt viņš visus īpašumus nodeva man pilnīgi svešam cilvēkam. Žēl, ka tikai tagad iedomājos, ka būtu vērts piezvanīt mūsu finanšu direktoram un pajautāt viņam par šo Lauvu. Jūs nekad nezināt, kas viņš ir.

Noklausījusies vīrieša stāstu, es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas zem krūtīm un pasmaidīju.

– Salokāms, ļoti salokāms. Bet tas ir pilnīgi neticami. Mans tēvs nav tik idiots, lai iesaistītos mafijā. Viņa bizness ir godīgs, viss ir caurspīdīgs. Tas vienkārši nevarēja notikt. Un arī viņš nevarēja visu atstāt kreisajam juristam. Tātad, atvainojiet, bet palaidnība neskaitījās.

Ļevs kādu minūti uzmanīgi skatījās uz mani un tad pēkšņi sāka skaļi, pat izaicinoši smieties. Daži restorāna apmeklētāji to pat pamanīja. Uzreiz bija redzams, ka tas, kas sēdēja manā priekšā, ir sarkankakls. Taču, redzot, ka mana seja nemaz nav mainījusies, advokāts pārstāja smieties.

– Ak, sasodīts! Uzgaidi minūti! Vai jūs to visu tikko nopietni teicāt? Nu, par caurspīdīgu biznesu un tā tālāk? Atvaino, es tikai domāju, ka tu joko… Es nezināju, ka tas ir tik slikti.

– Par ko tu runā?! – es atcirtu. Mana pacietība atkal sāka sasniegt savu loģisko galu.

Advokāts pieliecās pie manis un sāka runāt daudz klusāk. – Nu… kā lai es tev pasaku, lai tevi nešokētu. Tavs tēvs ir miljardieris, mīļā. Šāda nauda nekad netiek pelnīta godīgi un, kā jūs sakāt, caurspīdīgi. Nekad. Es jums to saku kā jurists. Uzticieties pieaugušam vīrietim.

Es noliku rokas uz galda un arī piegāju klāt Ļevam Jurjevičam, pieņemot viņa komunikācijas veidu. Es vispār neticēju nekam, ko viņš teica. Mans tēvs nebija tāds cilvēks. Viņš man vienmēr mācīja, ka nauda ir jāpelna ar savu prātu, ka nevar ne uz vienu paļauties, vēl jo mazāk vērsties pie kreisajiem avotiem. Viņš teica, ka bizness ir sava veida spēle ar saviem noteikumiem. Un tajā uzvar tikai tie, kas ievēro šos noteikumus. Viņš nevarēja man melot. Un viņš jau sen būtu nonācis cietumā, ja nebūtu ievērojis šos principus.

– Vai dzirdi, pieaudzis onkul. Ko tu no manis vēlies?

Vīrietis paraustīja plecus.

– Jā, būtībā, nekas. Mans uzdevums bija tikai konfrontēt jūs ar faktu, informēt jūs, tā sakot. Tas ir viss. Es, protams, esmu iesaistīts jūsu tēva biznesā. Mūsu cilvēciņi jau čaukst. Mēs to nomazgāsim no visa spēka. Ceru, ka viss izdosies. Un viņam vismaz naudas paliks.

Es biju pārsteigts par dzirdēto un nedaudz atspēkojos no sava sarunu biedra.

– K-ko?

Viņš pasmīnēja.

– Ko tu domāji, mīļā? Cilvēku atmazgāšana no netīriem darbiem ir ļoti, ļoti dārga.

Man ir apnicis klausīties šīs muļķības. Es piecēlos un gatavojos iziet no restorāna. Steidzami vajadzēja atcerēties visus savus paziņas, nodibināt kādus sakarus, kādam piezvanīt. Šim haosam bija jābeidzas. Šķiet, ka kāds no manas grupas universitātē bija FSB pulkveža bērns. Vai pat kāds foršāks. Jums būs jāsazinās ar šo mazo cilvēku. Es vienkārši neatstāšu visu šo haosu. Man viss ir jāsaprot un, ja nepieciešams, jāpalīdz tēvam. Galu galā viņš pazuda! Patiesībā tas pazuda! Un es neatstāšu šo stāstu pa kreisi, man pilnīgi svešinieku. Nu man nav!

Levs nometa rēķinus uz galda un sekoja man.

– Atkāpies! – es nobrēcu.

Advokāts atkal pasmaidīja.

– Tātad tu nepadevies no manis. Es eju mājās. Ak, vai tētis tev vēstulē nepateica, ka es tagad dzīvoju pie tevis? Kāda nelaime…