Читать книгу Mana tēva advokāts - - Страница 7

Ieraugot dīvaino vīrieti, es neviļus pasmaidīju. Interesanti, vai viņi viņus kaut kur speciāli vervē? Tikko kādā mājaslapā redzu vakanci: vajadzīgs milzīgs, plikpauris, baiss vīrietis ādas jakā. Apšaubāma pagātne un rētas ir obligātas.

Tad lēnām pievērsu skatienu taksometra vadītājam. Viņš neskatījās uz mani, viņš skatījās uz priekšu, cieši satverot stūri. Tas bija tā, it kā viņš izlemtu, vai steigties ārā vai nedarīt neko. Interesanti, vai viņš ir tik iebiedēts, jo tika uzpirkts un ir īsts taksists, vai tomēr viņš ir nevietā kazaks, tikai jauns šajā kriminālajā koncernā?

Es vēl nesteidzos izkļūt, nolēmu pamēģināt aizturēt laiku. Tiesa, es īsti nesapratu, kā tas varētu man palīdzēt. Esmu iesprostota. Un es iedziļinājos tajā. Un šķita, ka šie frīki to gaidīja. Galu galā, ja es būtu devies kopā ar savu šoferi, nekas no tā nebūtu noticis. Var būt…

Es paskatījos apkārt ar acs kaktiņu. Nav kur skriet. Nav jēgas kliegt. Bet es nemaz negribēju pakļauties apšaubāmiem tipiem. Šī nav gangsteru filma par deviņdesmitajiem gadiem!

– Meitiņ, tu esi kurla? – jautāja dīvainais vīrietis. Nez kāpēc viņš man ļoti atgādināja cūku. – Ej ārā, es saku.

Es uzsitu ar pirkstiem pa somiņu, izlikdamies par īgnumu. Patiesībā es jau jutos neomulīgi par šo situāciju.

– Vai jūs zināt, ka es došos uz FSB? Vai jūs nebaidāties, ka viņi mani pietrūks, ja es nenākšu? – noskaidroju.

Vīrietis uzmeta seju. Acīmredzot viņam netika dotas instrukcijas, kā ar mani veidot dialogu. Vai varbūt tas bija tikai viņš pats, jo šī dīvainā tipa seja nebija inteliģences noslogota.

– Par ko tu runā? – viņš vēlreiz jautāja.

Es gribēju atbildēt, bet nebija laika. Vīrietis izdvesa dīvainu skaņu, vairāk pēc rūciena, pēc kuras viņš ar spēku satvēra mani aiz pleca un vilka ārā. Es pat kliedzu no sāpēm. Bija dzirdama dīvaina skaņa. Taksists nekavējoties pacēlās, pat nepapūlēdamies aizvērt aizmugurējās durvis. Kāda reakcija!

Tikai tagad pamanīju, ka nedaudz tālāk stāv liela melna mašīna ar pilnu tonējumu. Kārtējā klišeja no gangsteru klasikas.

– Tur! – vīrietis iesaucās un pastūma mani uz mašīnas pusi. Gandrīz nokritu zemē, bet izdevās noturēt līdzsvaru.

Nebija kur iet. Mums būs jāspēlē viņu spēle. Ceru, ka palikšu dzīva… Lēnām devos uz mašīnu, un mans eskorts uzreiz atvēra durvis un iegrūda mani iekšā kā kartupeļu maisu. Iekšā sēdošie pauda neapmierinātību ar to, ka viss notiekot pārāk lēni, pēc kā mašīna sākusi kustēties.

Pēkšņi man iezvanījās telefons. Izņēmu no kabatas, bet cūkai līdzīgais kaimiņš to uzreiz izrāva, izslēdza un iebāza kabatā. Agrāk es būtu kliedzis kā traks par šādu uzliesmojumu. Taču daudzas lietas man teica, ka tagad labāk klusēt. Biju domājusi, ka varētu mēģināt izlēkt no mašīnas, kamēr tā brauc, taču vadītājs jau iepriekš bija nobloķējis visas durvis. Slazds! Ak, tēt, kur tu esi, kad esi vajadzīgs?..

Rezultātā mēs nebraucām ilgi, burtiski piecpadsmit minūtes, līdz nonācām dīvainā tuksnesī. Tas mani pārsteidza un nobiedēja vēl vairāk. Es domāju, ka, tā kā mēs runājam par gangsteru filmu, viņi mani aizvedīs uz savrupmāju, kur man būs sarunas ar cienījamu vīrieti, kurš dzer viskiju un smēķē cigāru. Un tuksnesis… tuksnesis ir slikta, ļoti slikta zīme.

Mašīna apstājās, vadītājs izslēdza dzinēju, un viņa kaimiņš pagriezās pret mani.

– Lietas ir sekojošas. Tagad mēs atdosim jūsu tālruni, un jūs varat piezvanīt savam tētim. Tā un tā, tētiņ, baigie puiši mani paņēma, grib nogalināt, steidzami kaut kur pārskaitīt tādu un tādu summu. Varbūt šis vecais celms tādā veidā sazināsies.

Es pacēlu uzaci.

– Zini, tev ir lielisks plāns… Nē, tiešām, tas ir vienkārši lieliski. Tik pārdomāti un vispārēji. Bet ir viens "bet".

– Kādu citu “bet”? – šoferis ķērca.

Es paraustīju plecus.

– Mans tēvs šodien pazuda. Man pašam nav ne jausmas, kur viņš atrodas. Viņa tālrunis atrodas ārpus uztveršanas zonas.

Mans kaimiņš atkal norūca. Viņš izrāva no kabatas nazi un piespieda to man pie rīkles.

– Beidz mums stāstīt pasakas! Jūsu tēvs mums ir parādā kārtīgu summu, un mēs plānojam to iekasēt šodien. Ar jebkādiem līdzekļiem.

Es gribēju atbildēt, bet nebija laika. Pēkšņi sāka atskanēt šausmīgas skaņas. es kliedzu. Cūka mani atlaida, un es uzreiz nokritu uz mašīnas grīdas. Tikai tagad es sapratu, ka viņi šauj uz mums. Es neticēju, ka tas viss notiek patiesībā. Bandīti sāka vilkt ieročus, slēpjoties zem paneļa.

Viss, ko es varēju darīt, bija kliegt. Kliedz no visa spēka. Es nemaz negaidīju, ka būšu spējīgs uz to. Mani nolaupītāji mēģināja atšaut, bet līdz šim nekas nebija izdevies. Bet tas viss bija pa īstam! Filma jau sen beigusies! Un kāds varēja nomirt arī pa īstam. Ieskaitot mani! Un kad mana dzīve pārvērtās par to?!

Pēkšņi manā pusē atvērās durvis. Kāds satvēra manu roku un izvilka ārā. Cūka mēģināja mani apturēt, bet nespēja. Paskatījos uz augšu un ieraudzīju sev priekšā… Lauvu! Tas pats jurists! Brīvajā rokā viņš turēja pistoli.

"Nu, lūk, skaistule," viņš pasmīnēja. "Bet tagad jūs esat trāpījis… lielu laiku." Es baidos, ka tu man nekad neatmaksāsi.