Читать книгу Mana tēva advokāts - - Страница 6

Kamēr braucu mājās, galvā iezagās dažādas domas. Un viens bija briesmīgāks par otru. Viss sākās ar paranoju. Tagad man jau ir aizdomas par savu šoferi, ka viņš ir kopā ar šo Levu Jurjeviču. Varbūt tas izklausījās muļķīgi, bet, no otras puses, man nebija nekādu garantiju vai pierādījumu, ka tas tā nav. Šoferim sekoja visa mana māja, visi, kas tajā strādāja, no dārznieka līdz sulaiņam. No trauku mazgājamās mašīnas līdz ainavu dizainerei. Es pārgāju savā galvā visiem, kas tajā brīdī strādāja mājā, un sapratu, ka nevaru uzticēties nevienam no viņiem. Neviens! Vismaz tāpēc, ka neviens no viņiem mani nebrīdināja par notiekošo. Bet mēs runājam par kalpiem, viņi vienmēr zina vairāk, nekā šķiet. Tāpēc tagad nodevējs man šķita ik uz soļa.

Es turpināju skatīties ārā pa sānu vai aizmugurējiem logiem. Es pārbaudīju, vai man seko. Protams, es nezināju, kā izskatās advokāta automašīna, bet nekad nevar zināt, ko viņš varētu nosūtīt mums sekot. Un tad manā galvā ienāca doma, kas lika man justies slikti…

Un kas… ja nu Ļevs Jurjevičs ar saviem ļaudīm sagrāba viņa tēvu par ķīlnieku, piespieda parakstīt visus nepieciešamos papīrus, visādas ģenerālpilnvaras… Un piespieda rakstīt to idiotisko vēstuli! Varbūt viņi piedraudēja, ka tiks galā arī ar mani. Un, kad tētis darīja visu, ko viņam lika, viņi viņu vienkārši iemeta kaut kādā pagrabā. Vai vēl ļaunāk… Ja nu viņi tiešām viņu nogalinātu?! Galu galā joprojām ir ļoti dīvaini, ka viņš vispār nesazinās, ka atstāja tikai vienu dīvainu vēstuli. Ja viņš pats iegāja ēnā un gulēja zemu, tad kāpēc viņš nepaņēma mani sev līdzi? Galu galā patiesībā es paliku pilnīgi viens, varētu teikt, briesmās.

Manam tēvam bija vesela miesassargu grupa, bet Ļevs un viņa ļaudis varēja viņus uzpirkt un pārvilināt savā pusē. Vai varbūt miesassargi sākotnēji bija viltoti?

Jo vairāk domāju, jo sliktāk jutos. Lūk, patiesas skumjas no prāta! Un nebija ar ko konsultēties, nebija kam lūgt padomu, nebija pie kā vērsties pēc palīdzības… Man pat nebija sava jurista, kas pārbaudītu visu papīru un darījumu īstumu!

Kad atgriezos mājās, Ļeva Jurjeviča vēl nebija. Kalpones un sulainis zvērēja un zvērēja, ka neko nezina un nepazīst nevienu Leo. Es viņiem ticēju. Vai arī izlikās, ka tam tic. Prātā pazibēja doma, ka varētu nomainīt slēdzenes un signalizācijas kodu, lai advokāts neiekļūtu mājā. Bet, acīmredzot, šāds sīkums viņu neapturēs. Par mana tēva naudu viņš varēja viegli nopirkt tanku un tomēr nokļūt šeit.

Es viņam teicu, lai viņš man pasaka, kad šis idiots ieradīsies, pēc tam es devos uz sava tēva biroju un ieslēdzos tur. Es nolēmu savākt un paslēpt visu svarīgo, ko varēju atrast. Un tajā pašā laikā kaut ko pārbaudīt. Es šķiroju papīru pēc papīra, noliekot malā tos, kas man šķita visnozīmīgākie. Pēkšņi es kaut ko pamanīju… Man bija taisnība! Savu emociju dēļ pat ar plaukstu atsitu pret galdu.

"Ak, tu kuce…" es čukstēju zem deguna.

Šeit manā priekšā ir viens juridiski apliecināts dokuments, otrs, trešais… Un Ļeva Jurjeviča vārds nekur nav atrodams! Pat tuvu! Man bija taisnība, ka nebiju dzirdējis tādu vārdu. Mūsu ģimenes juriste patiesībā bija sieviete, kāda Anna Vladimirovna Krjaževa. Ar viņu arī vajadzēja sazināties.

Papīru šķirošanas procesā mūsu finanšu direktors man beidzot atzvanīja. Viņš apstiprināja, ka tiesību un finanšu nodošana patiešām ir veikta. Viņš gan norādīja, ka viņš pats nav bijis klāt visos šajos darījumos. Taču finanšu direktors tajos nesaskatīja neko pretlikumīgu. Viņš man arī pastāstīja, ka mūsu advokāti Annu Vladimirovnu mans tēvs atlaida nedēļu pirms notikušā. Kur tagad atrodas mans tēvs, finanšu direktors nezināja. Vai arī izlikās, ka nezina. Nu vismaz kaut ko uzzināju.

Pēc kāda laika Ira man piezvanīja.

– ES uzzināju! – viņa svinīgi teica.

Es nogurusi nobolīju acis, man šobrīd nebija laika šarādēm.

– Ko tu uzzināji? – aizkaitināti jautāju, turot telefonu ar plecu.

– Nu, par FSB virsnieku, jūs jautājat.

Es sāku un gandrīz nometu telefonu.

– Tātad, no šīs vietas sīkāk.

– Romas Plotkina tēvs dien FSB.

Es pārdomāju… Roma Plotkins… Roma Plotkins… Vai tiešām mūsu grupā bija tāds cilvēks? Es vispār neatceros.

– Lieliski. Iedod man viņa telefona numuru.

– Kam?

Es sakniebu lūpas un skaļi norūcu.

– Ira! Neesiet stulbi! Romas Plotkina tālruņa numurs! Man steidzami jāsazinās ar viņu!

Draugs pazuda. – Vai ar tevi kaut kas notika?..

– Nav tava darīšana! Nekavējoties atstājiet savu numuru!

Ar šiem vārdiem es nomira.

Dažu minūšu laikā es runāju ar Romu un pēc tam ar viņa tēvu. Pēdējais, izdzirdējis manu uzvārdu, nolēma man izdarīt izņēmumu, atlikt pāris lietas un uzaicināja mani tieši tagad uz savu biroju. Tas bija tas, kas mums bija vajadzīgs!

Ātri noslēpu visus svarīgos dokumentus un tad izgāju no mājas. Nolēmu nesekot un neņemt šoferi, lai viņš neko nezinātu. Es aizgāju no mājas un izsaucu taksi. Es jutos kā tikai krimināldetektīva varone.

Tomēr man nebija lemts nokļūt FSB birojā. Jau pie pagrieziena taksometrs pēkšņi apstājās un izslēdza dzinēju. Es saraucu pieri.

– Sveiki! Kādi triki?

Pēkšņi manas durvis atvērās un mašīnā ieskatījās liels plikpauriņš ar rētām uz sejas.

"Ejiet ārā," viņš pavēlēja, "mums ir saruna."