Читать книгу Viņa kaitējošais pirkums - - Страница 10

Es pavadīju viesnīcā apmēram dienu viena no viņa sargiem rūpīgā uzraudzībā, nezinot, kā atstāt istabu, nepievēršot uzmanību.

Reiz es mēģināju aiziet, it kā pēc paliktņiem, bet viņi mani nelaida ārā un atgrieza manā istabā. Pēc pusstundas atnesa visu nepieciešamo maisos, visus pirkumus krāvuši krēslā zālē. Tad mēģināju sarunāties ar istabeni, restorāna darbinieku un viesnīcas administratori, zvanot viņiem pa telefonu no istabas, taču neviens nelēma man palīdzēt.

Tomēr mana izpalīdzīgā apsardze vēlāk man atņēma tālruni pēc sarunas ar administratoru Kseniju.

Lai odi viņu pa nakti apēd!

Sēdēju zem durvīm, klausījos skaņās gaitenī, mēģinot saprast, kad apsargs dosies uz tualeti, lai nemanīta izlīstu ārā. Likās, ka viņš nekad nebūtu atstājis savu amatu. Un tad, spriežot pēc apslāpētajām sarunām zālē, es sapratu, ka viņa maiņa ir pienākusi, un man vairs nav uz ko cerēt.

Nonācis pie secinājuma, ka rīti un vakari ir gudrāki, paēdu vakariņas un devos gulēt, nolemjot celties agrāk un rītausmā mēģināt paskriet garām guļošajam sargam.

Bet viņš negulēja. Viņš stāvēja kā elks durvju priekšā…

Daži nolīga privāto apsardzes darbinieku. Janga apsargi bija vaļīgāki. Paņemiet to pašu aizsargu, kurš nevarēja mani panākt.

Pēcpusdienā pēc manis atnāca Jans un, nepļāpādamies un nerunājot, aizveda mani pie ārsta, kurš arī pusceļā atteicās tikties. Maniem draudiem nebija nekādas ietekmes, manas sūdzības netika uzklausītas, un mana pretestība bija veltīga. Viņi sagrieza man rokas un apsolīja mani sasiet, ja es nepaklausīšu.

Un pat tas mani neizturēja. Bet es joprojām kļuvu padevīgs pēc tam, kad apsardze apsolīja būt klāt turpmākajā pārbaudē, ja es nenomierināšos.

Un tad… tad viņš visu uzzināja.

Viņi mani izveda zem baltām mazām rociņām un iesēdināja mašīnā. Drūmais Ians nonāca lejā…

Mēs braucām viņa mašīnā, kamēr viņš sagremoja saņemto informāciju, ar savu ļauno skatienu lūkodamies man sejā.

– Tātad, tu neesi jaunava? – vīrietis teica, caururbdams mani ar savu skatienu desmit minūtes pēc brauciena sākuma.

"Es tev teicu," es izdvesu, nemaz nenožēlojot notikušo.

Viņa garie pirksti ieurbās manā zodā, pievelkot mani sev klāt.

Nepatīkami un nedaudz sāpīgi. Viņš piespieda mani sēdēt tuvāk un sēdēt ļoti tuvu.

"Tas sāp, palaidiet mani vaļā," es nevarēju to izturēt, mēģinot atbrīvoties.

Es satvēru viņa roku ar pirkstiem, jūtot cieto tēraudu zem savas plaukstas. Grūti, grūti…

"Tu esi mans," viņš atbildēja ar smīnu, caururbdams mani ar savu augstprātīgo skatienu. – Ja gribu, pieskaros, ja gribu, tad nē.

Viņš pieliecas pie manis un mūsu lūpas praktiski saduras.

Kļūst biedējoši, bet es izrādos, krājot drosmi:

– Es neesmu tavs! – Es atspiedu rokas uz viņa krūtīm. Bet es nevaru to pārvietot pat milimetru tālāk no sevis.

"Nespēlējies ar uguni, mazulīt," viņš norūca pret manām lūpām, iespiežot savu ķermeni manī un paceļot manu kleitu līdz viduklim.

Es pagriezos, mēģinot viņu iztaisnot.

– Tāpat kā manējais! – Ians teica, iedurot pirkstos starp manām kājām.

Vīrietis nolaida melnošo skatienu, pavelkot manas biksītes uz sāniem un pieskaroties ķermenim.

Mana seja iedegās sašutumā un dusmās.

"Nekādu līgavu vai sievu," viņš skarbi teica. "Tu tagad esi tikai metiens." Jūs strādājat ar savu parādu ar savu ķermeni.

Tas mani šausmīgi nobiedēja. Vēl jo vairāk, kad viņš iespieda savas lūpas manā mutē, uzņemoties iniciatīvu. Nekaunīgi ielauzies manā mutē un savijoties ar mēli, viņš piespieda mani sašutumā vaidēt.

Es mēģināju viņu atgrūst, iekost, lai kaut kā samazinātu spiedienu. Nekad agrāk nebiju jutis tik pazemojošu stāvokli.

Viņam bija vienalga. Viņš pievilka mani tuvāk, ar roku satverot manu kaklu un ar lūpām atstājot uz tā karstu skūpstu pēdas. Viņa deguns pieskārās manai ādai, Ians apzināti skaļi ieelpoja manu smaržu, izbaudot to un daloties tajā ar mani.

"Izpleti kājas, skaistulīt," viņš pēkšņi aizsmakusi teica, iemetot mani panikā.

Tas nebeigsies tikai ar skūpstiem. Zvērs negrasījās ilgāk gaidīt un aprobežoties ar šķīstību, uzzinājis, ka upuris vairs nav meitene.

Viņa roka piegāja pie viņa biksēm un atpogāja tās.

Es šausmās paskatījos uz viņu, metot mežonīgus skatienus uz priekšā sēdošajiem apsargiem, kuri klusēja.

Vai viņš mani izdrāzīs tieši šeit? Viņu priekšā?

Spriežot pēc vispārējā miera, šī nav pirmā reize.

– Bāc! – izdvesu un ar kājām iegrūdu viņu krūtīs.

Es neredzēju, vai mēs braucam vai stāvam pie luksofora, man tam nebija laika. Es atvēru durvis un izkritu no šī elles velna, cerot uz labāko. Par laimi mašīna palēnināja ātrumu un tas mani izglāba no iespējamām traumām.

Es aizbēgu no viņa, šīs mašīnas, klupdams un metoties uz priekšu pa ceļu, atmiņu vadīta par zvērību, kas tikko tika pastrādāta pret mani.

Skrien! Ātrāk! Es atskatījos uz sargu, kurš steidzās pēc manis un skrēja vēl ātrāk, pieliekot visas pūles.

Es neesmu lieta vai dzīvnieks!

Ceļš bija tikai viens, tāpēc šeit es biju ierobežota savā iespējamā izvēlē, pa to virzoties uz priekšu, izstumjot no ceļa pretimbraucošos gājējus, nolecot un steidzoties tālāk.

Es vēlreiz paskatījos apkārt un pamanīju, ka mans vajātājs ir palicis.

Ha ha! Viņš satvēra sānu. Ir skaidrs, ko es darīju iepriekšējā dienā. Acīmredzot ne treniņš.

Šī atziņa man deva priecīgu cerību. Tagad jūs noteikti mani nepanāksit!

Ar šādām domām es pēkšņi atklāju, ka esmu iesprostota. Kāds puisis satvēra mani aiz rokas un ievilka savās rokās, ievelkot spēcīgo roku gredzenā.

Vai viņš to darīja ar nolūku? Vai jūs redzējāt, kā viņi man sekoja?

Es raustījos un raustījos, cenšoties pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un aizbēgt no šejienes. Bet viņa tēraudais tvēriens neļāva viņam izkļūt no šīs lamatas.

Viņa dusmās sakoda zobus. Vēl mazliet, un es būtu uzdūrusies viņam virsū un sakodusi!

– Ļauj man iet! – noņurdēju un tikai tad pacēlu skatienu uz viņu. Un pretestība samazinājās.

Šoks. It kā tajā brīdī manī iespēra zibens.

Tas puisis. Jaņ… Mans lāsts. Un mana pestīšana?

"Es palīdzēšu," viņš tikai elpoja, ciešāk satvēris.

Tieši tā. Mana pestīšana.

Un šie vārdi mani nomierināja. Es pēkšņi sapratu, ka esmu gatava viņam uzticēties par visiem 100 procentiem.

Neviens man nekad nav licis tā justies. Vai sekss jūs saveda kopā?

Manā dvēselē radās pārliecība, ka viņš mani viņiem neatdos.

Atvieglojumu un atslābuma vilnis pārņēma manu ķermeni, it kā es pēc skolas būtu atnācis mājās un apgūlies uz dīvāna, lai skatītos televizoru.

Viņa roka vairs neturēja mani tik rupji, bet maigi, uzmanīgi. Pāri manai ādai pārskrēja zosāda.

"Alise, labāk atgriezies," viens no mana sagūstītāja sargiem izveda mani no šīs hipnotisma.

Un atkal atgriezās bailes, panika un vēlme tikt prom no šejienes.

"Nē," es izmisumā kliedzu.

Un mans vīrietis uztvēra manas jūtas un uzreiz iestājās par mani, izraisot milzīgu pateicības sajūtu, pasargājot mani no drošības.

Es skatījos no viena apsarga uz otru, cerot, ka tas neiznāks kautiņā.

Divi slepkavas pret vienu… Un tad es pamanīju vienam rokās pistoli.

Viņi turpināja runāt, bet es nesadzirdēju jēgu, es tikai vēroju, kā tuvojas cits dalībnieks.

Pat pistole neizraisīja tik daudz emociju kā ar Segmuzovu.

"Alisei nav izvēles," viņa ļaunā, netiešā balss sasniedza mani.

Segmuzovs gāja graciozi, laiski tuvojoties no ceļa malas. Viņš klusi gāja, un no viņa acīm bija skaidrs, ka viņš ir gatavs jebkurā brīdī uzsist, izraisot man jaunu panikas lēkmi.

Ians labi prot likt melus ausīs. Un to viņš saka… Mans tēvs, paskaties, cik ātri viņš mani atdeva ar jebkādiem noteikumiem. Tas ir tikai laika jautājums.

Es lēnām virzījos uz sāniem, rāpoju ārā no Īana rokām, gatavojoties bēgt, kamēr abi vīrieši mani apskatīja.

Tāpat kā produkts. Vienu pēc otra. Ar tik caururbjošiem skatieniem…

Viņi sveicināja viens otru ar rokasspiedienu, un visa mana iekšpuse nogrima, neatstājot nekādas cerības uz izglābšanos. Viņi izrādījās pazīstami. Un tas nozīmē… Ka viņi mani atdos Segmuzovam.

"Alise ir mana līgava," paskaidroja mans līgavainis. – Mums bija neliels strīds. Un esmu gatavs atzīt savu vainu. Mēs abi zaudējām savaldību. Jā, Alise? – Viņš pagriezās pret mani.

"Nē," es kliedzu, mēģinot pārliecināt Īanu, ka tas viss ir farss. – Viņš melo. Es neesmu viņa līgava!

Esmu gatava raudāt. Šis viltīgais puisis visu sakārtoja tik viltīgi, ka lika man izskatīties pēc pilnīgas muļķes.

Manī dega tikai viena doma: “Jančik, dārgais, nedod mani viņam. Lūdzu."

"Jā, mēs teicām pārāk daudz savā sirdī, mēs pārtraucām saderināšanos, bet es atkārtoju, mēs esam aizrāvušies," viņš dusmīgi paskatījās manā virzienā, samiedzot acis. -Tu joprojām esi mana līgava. Es to teicu dusmās. Neiesaistīsimies…

Esmu gatava mesties ceļos un lūgt palīdzību šim puisim. Ja es atgriezīšos tajā mašīnā, tas ķēms mani izvaros.

Skatiens lūdzoši metās uz manu aizstāvi, kurš jūt manu paniku.

"Tas nedarbosies," viņš pakratīja galvu. "Meitene ir nepārprotami nobijusies un nevēlas iet ar tevi."

"Jans Sergejevičs," rupji pārtrauca viņa sarunu biedrs, nospļaujoties uz asfalta. – Mēs ar jums plānojam kopīgu biznesu. Varbūt tu nejauksies manās personīgajās lietās, vai ne?

Mans aizbildnis paskatījās uz mani, un es jutu, kā tajā brīdī viņš lemj, aizlūgt par mani tālāk vai nē.

Un visticamāk viņš atkāpsies, jo kas es esmu? Vienas nakts sakars, kas izskatās aizvainots uz savu līgavaini un guļ ar pirmo cilvēku, ko viņa satiek, lai atriebtos…

Taču puisis izrādījās nebūt ne bailīgs.

Kratot sevi, viņš pamāja ar galvu.

"Tieši tā, Jan Valerijevič," viņš skarbi atbildēja. – Nesabojāsim topošās attiecības mūsu kopīgajā biznesā. Šodien vēlējāmies ar jums parakstīt sadarbības līgumu. Vai viss ir kārtībā?

Viņš tajā brīdī izraisīja manu apbrīnu. Es skatījos uz viņu kā fanu uz zvaigzni, kas nokāpa no skatuves, lai sniegtu man autogrāfu.

Un viņš atkāpās no mana līgavaiņa.

– … pēc stundas, vienojies? “Segmuzovs pagriezās pret mani, un es ātri pamāju.

Uzvara!

Mans glābējs! Paldies! Paldies! Paldies!

Es joprojām stāvēju neizlēmīgs, kamēr viņi viens otram kaut ko citu stāstīja, un šis nelietīgais vīrietis aizgāja, izsaucot savus ļaundarus. Vēl piecas minūtes vēroju viņus un viņu mašīnu, kura aizbrauca bez manis!

Plānoju pateikties un nekavējoties doties prom, bet kompanjons mani nelaida vaļā, bet vilka līdzi.

– Nāc ar mani. Iedzersim kafiju. Nomierinies.