Читать книгу Viņa kaitējošais pirkums - - Страница 2

Dažas stundas pirms tikšanās.

Viņa milzīgais siluets bloķē visu eju. Plats, muskuļots, tik spēcīgs, ka kļūst biedējoši stāties viņam ceļā. Viņš var mani saspiest ar vienu pirkstu. Ja vēlaties, sadaliet uz pusēm.

– Ielaid mani! – Es kliedzu šim zemiskajam puisim, mēģinot paslīdēt viņam garām, bet viņš man neļauj.

Es esmu blakus ar dusmām. Pie viņa, viņa sargi, viņa tēvs. Uz visu atlikušo dzīvi un likteni, kam es pretojos.

Sasodīts Īans!

Es pasmaidu, ieskatoties viņa augstprātīgajā smīnā.

Viņš noorganizēja mūsu tikšanos netālu no manas mājas. Gaidīja manu ierašanos. Ilgi gaidīji?

– Nu ko tu dari, mana pele? Joprojām nesamierināsies ar savu apskaužamo likteni? – viņš ņirgājoties pasmaida.

Alejā nebija neviena, izņemot mūs divus un viņa sargus. Lai es varētu vismaz izsaukt palīdzību…

Garām pat paskriet nevar, iela par šauru. Aiz muguras ir sargi, priekšā Jans… Vismaz izaudzē spārnus un pacelies.

Viņš mani satriec ar savu smago skatienu, kas it kā noliec mani zemē. It kā dzīvnieks lēnām tuvojas savam upurim, izplešot rokas uz sāniem. Plēsējs ātri elpo.

Viņš to apbrīno. Spēlē.

Un tagad viņš noliecas pār mani un skatās man acīs ar tādu augstprātību savā skatienā, ka es nevaru to izturēt un atgrūstu viņu.

– Ielaid mani! – Es atkārtoju savu pieprasījumu-pavēli.

Viņa pārliecinātais brūno acu skatiens no tumšajām uzacīm norāda, ka mans lūgums, visticamāk, netiks izpildīts. Viņa sejā bija pussmaids.

Viņš tikko man teica, ka tēvs mani viņam atdeva par parādiem… Kā… topošā sieva.

Kā jūs to vispār varat iedomāties? Atdot cilvēku par parādiem?!

Man būs jānomaksā parāds ar savu ķermeni. Kā no bordeļa kritusi sieviete.

Un šis apgalvojums vienkārši neiederas manā galvā.

Tu domā ar savu ķermeni?

"Tu atnāksi rīt," viņš saka, izvelkot no kabatas cigaretes un aizdedzinot tās. "Mums būs izrāde ar tavu tēti."

Un tas man iesper kā zibens. Tomēr manam tēvam bija roku šajā jautājumā. Ians to neizdomāja?

Vai tu joko!

"Es nenākšu," pārliecināti nočukstu. – Atrodi sev citu sievu. Kurš tevi vismaz var redzēt.

Varbūt viņai nevajadzēja to teikt? Man žēl.

Pēkšņi viņš kļūst dusmīgs un iekļūst nepatikšanās. Ja viss ir tā, kā viņš teica, tad mans tēvs neiebilst, ka viņš mani paņems agrāk?

"Tu nāksi," viņš pasmaida. – Cik jauki tu skrien. Par tādu naudu Jevgeņijs Borisovičs tevi izcels no zemes un atvedīs pie manis kailu. Un viņš to sasien ar banti.

Aiz manis ir divi viņa miesassargi. Divi ļaundari tumšās drēbēs ar pistolēm un ložu necaurlaidīgām vestēm. Nav slikti.

Es ļoti gribu steigties atpakaļ un mēģināt skriet viņiem garām. Bet nē. Nav vērts riskēt.

"Pretējā gadījumā jūsu ģimenei nebūs, no kā iztikt." Jūs ubagosiet uz lieveņa. Paturi prātā. Es esmu tavs jaunais saimnieks, pele. Un, ja tu uzvedīsies labi, es tevi no saimnieces statusa pārcelšu uz apsargātas sievas statusu…” viņš man saka, biedējot mani ar katru vārdu.