Читать книгу Viņa kaitējošais pirkums - - Страница 4

Dažas stundas pirms tikšanās.

Mana dzīve jau ilgu laiku nav bijusi mana. Tas pieder manam tēvam. Mamma nekad nestrīdējās ar tēvu, vienmēr atbalstīja viņu it visā. Nevarēja paļauties uz stingru pozīciju.

Un tagad mans jaunais uzdevums ir apprecēties ar Ianu, un parāds tēvam tiks piedots. Pieņemot, ka esmu jaunava.

Jans Segmuzovs nepiekrīt citādi, bet es esmu laba meitene un acīmredzami jaunava, tāpēc man nav no kā baidīties.

Viņš man par to stāstīja ar tik augstprātīgu skatienu, ka man gribējās uz vietas noskrāpēt viņa seju.

Tu necilvēks! Viņš nopirka laiku un gaidīja, lai pastāstītu man par to man acīs. Dzeltenis.

Pirms tam viņam jau pietika nekaunības mani atklāti mocīt ar saviem sasniegumiem, bet tad es biju tēva aizsardzībā. Un tad izrādās, ka viņa tur nemaz nebija.

Pēc “nespējas” tikšanās ar Īanu es devos mājās, lai nopietni parunātos ar tēvu, un tā bija mana kļūda.

– Tēti! Kā tu varēji?! – Es nevaru atturēties no kliegšanas.

Tiklīdz ieeju mājā, esmu gatavs viņam pastāstīt visu, kas pa ceļam uzvārījies.

Viņš tikai iet man pretī, kāpj lejā pa kāpnēm savā dārgajā uzvalkā, viss saģērbies kā pavisam jauns vīrietis un sastingst tikai pusceļā. Pēc viņa sarauktās pieres ir skaidrs, ka viņš ir nelaimīgs.

Viņš nav pieradis, ka es ar viņu tā runāju. Bet šodien ir īpašs notikums! Šodien uzzināju, ka esmu pārdots kā suns!

– Alise…

– Kas pie velna ir parāds? Kāds pie velna vīrs? – Es neļauju viņam pateikt ne vārda, pārvarot soļus un dažu sekunžu laikā nonākot viņam blakus.

Mamma izskrien no virtuves, reaģējot uz manis radīto troksni. Viņa kaut ko gatavoja. Viņai rokā ir lāpstiņa. Viņš noraizējies skatās uz mani, bet apstājas pie kāpnēm, labprātāk neiejaucoties.

"Esi noderīgs vismaz vienu reizi savā dzīvē," saka vīrietis, turpinot savu nolaišanos. – Viņš ieradīsies rīt. Esiet jauka un valkājiet savu skaistāko kleitu. Sapratu?

Viņš pagriežas un viņa tumšās acis izskatās draudīgas.

Es saraujos un nobijos. Šis vīrietis zina, kā ar vienu skatienu izdarīt psiholoģisku spiedienu gan uz mani, gan uz manu māti.

– Mīļā, vai varam to apspriest? – Mamma cenšas iesaistīties sarunā un atdzesēt viņa degsmi.

Nabaga mamma. Viņa visu mūžu ir samierinājusies ar šo cilvēku… Es kaut kā iepriekš tam nepievērsu uzmanību un neievēroju sīkumus. Iespējams, tāpēc, ka viņa vienmēr bija padevīga un izpalīdzīga.

Un tagad es domāju, kas viņa ir īsta? Sieviete manu acu priekšā ir pārvērtusies.

Es redzu kautrīgu peli sev priekšā, kas atceras katru mirkli, ko pavadīju kopā ar viņu un savu tēvu. Tiklīdz viņš kaut kur pacēla balsi, viņa pārvērtās par elastīgāko sievu.

– Nav ko apspriest. Bizness ir uz sabrukuma robežas. Tikai Jana Segmuzova ieguldījums, kurš piekrita uzņemt jūs par savu sievu, var viņu glābt ar nosacījumu, ka esat jaunava. Vai tu esi jaunava?

Viņš pēkšņi parādās man blakus tik ātri, ka es iespiežu galvu savos plecos. Visa kaislība zūd, un smacējošas bailes iekļūst ķermenī. Viņš skatās manās acīs tik dvēseliski un biedējoši, ka es atgrūšos un pamāju.

"Esi gatavs rīt," viņš labvēlīgi pamāj, sasniedzot pēdējo pakāpienu un dodoties uz virtuvi.

Mamma tikai uzmet man piesardzīgu skatienu un steidzas viņam pakaļ.

– Bāc! – Es kliedzu, atjēgusies, pagriežos un skrienu uz savu istabu otrajā stāvā.

Es nonāku guļamistabā un aizslēdzos. Es no šejienes neiešu! Lai viņš pirmais uzlauž durvis…

Es drebēju no sašutuma. Tāpat kā vistas atdāvināšana. Nu vajag. Mana paša meita!

Lūk, ākstiņ!

Šī laulība nenotiks!

Es labāk gribētu dzīvot nabadzībā, nekā visu mūžu dzīvot pazemībā kā māte. It īpaši ar tādu cilvēku kā Īans! Mans tēvs ir vainīgs, ka uzņēmums bankrotēja, lai viņš pats iziet no tā!

Saprotot, ka slēdzeni var izvēlēties jebkurš, nonācu pie secinājuma, ka jāskrien.

Es sāku krāmēt savas mantas pašā karstumā, bet tad skumji iegrimu gultā, labi zinot, ka viņi mani atradīs. Viņi mani pat nelaidīs ārā no valsts… Ianam ir sakari, viņa tēvam ir sakari. Lai kur jūs dotos, viņi jūs pamanīs un atgriezīs.

Kur es skriešu? Stopos ar migrantu baru?

Bārā nokļuvu pēc tam, kad sapratu, ka dzīve nav veiksmīga, un viss vienalga notiks tā, kā notiks. Lai ko es tagad darītu, ceļš vienalga vedīs uz Janu. Tāpēc es vienkārši uzlēju viskiju savām bēdām vienā personā. Viena glāze pēc otras.

Arvien skumjāk par savu turpmāko dzīvi un uzskatot visu tās turpmāko gaitu par netaisnīgu, es gribēju piedzerties, lai nejustu sāpes, ko savā dvēselē izjutu no tēva iekārtojuma.

Bārs nebija pārpildīts, un es negribēju socializēties. Es cītīgi lēju sevī alkoholu. Pāri malai. Un tad es viņu ieraudzīju…