Читать книгу Maģa kara līgava - - Страница 2

Asilisa

Lēnām atguvu samaņu, dzirdēju kaut kādas skaņas, kaut kas čīkstēja, čaukstēja, pat īsti nevarēju saprast. Likās, ka mans ķermenis vairs nepiederētu man. Gravitācija ir milzīga. Nav iespējams elpot.

Slimajā balsī brieda doma, ka man varētu būt uzkritis kaut kas smags, tāpēc arī sajūta. Jums vajadzētu justies pašam, kā viņi māca, sniedzot pirmo palīdzību. Šķiet, ka man nav neviena, kas to nodrošinātu. Jums būs jāpalīdz sev.

Taču šīs gudrās domas nevēlējās korelēt ar darbībām, jo arī rokas tik tikko nejutu, tāpēc pagaidām pa sniegu paspēju pārvietoties ar pirkstu galiem.

Parādījās slikts pieņēmums, ka es salstu. Bet kāds kauns! Izdzīvo lidmašīnas avārijā un sasalst sniegā! Šāda netaisnība man sasauca asaras. Tie sakrājās acu kaktiņos un šķita karsti, salīdzinot ar auksto ādu.

Bet bērnībā domāju, ka nodzīvošu ilgu un laimīgu mūžu. Šī sajūta mani nekad nav atstājusi. Es nekad neesmu bijusi nomākta, nekad neesmu cietusi no nelaimīgas mīlestības, nekad neesmu cietusi no neziņas, ko darīt dzīvē. Izrādās, ka viss bija velti?

Man nebija laika piedzīvot nekādas spilgtas emocijas, pat ļoti nebiju iemīlējies, nekādas emocionālās svārstības, nespēja viņa klātbūtnē pateikt neko sakarīgu, asaras naktī un tamlīdzīgi.

Šī nenoteiktības un nepabeigto lietu sajūta nogulsnējās kaut kur iekšā, tas bija kā karsts kamols, kas mētājās un griezās iekšā, izplešoties un neļaujot man iekrist tumsā. Man sāka šķist, ka esmu pat iesildījusies, jūtīgums sāka atgriezties manās kājās un rokās.

Nē, beidz melot un ciest. Mums ir jāsavelkas kopā. Ar šo domu es atvēru acis, bet godīgi sakot, labāk to nedarīt.

Visapkārt bija tumšs, un es gulēju kaut kādā bedrē!

Mana sirds sāka sisties kaklā, es izdvesu šausmu čīkstēšanu, man nepietika, ko darīt vairāk. Viņa pacēla rokas pie sejas, piespieda trīcošos pirkstus pie vaigiem, tad lēnām pieskārās šīs ieplakas arkai, kas izrādījās sniegs.

Esmu zem sniega! Viņa viegli atviegloti nopūta. Tagad es gribētu noskaidrot, cik dziļi. Un drudžainā tempā sāku rakt bedri krūšu līmenī, lai sniegs nekristu uz sejas.

Manā galvā kā putns slazdā dauzījās doma, ka jābūt seklam, citādi būšu galā. Cik ilgi es te gulēju? Šķiet, ka ir skābeklis!

Raku un raku, cerot, ka grasīšos ieraudzīt debesis, bet nekas tāds nenotika. Es jau stāvēju pilnā augumā, un sniegs joprojām bija virs manis.

Es vairs nevaru aizsniegties augstāk – šīs ir beigas.

Bet tad beidzot iešāvās prātā doma, ka neesmu viena, kas nozīmē, ka kāds jau varēja tikt ārā, tāpēc nācās saukt palīgā, lai kāds palīdz tikt virsū.

"Palīdziet," es nočukstēju.

Klusums.

– Palīdziet! – Es iztīrīju rīkli, mans kakls likās sauss un sāpēja no kliedzieniem. Labi, tad padomāšu par ārstēšanu. – Vai augšā ir kāds? Čau!

Izmisums jau bija manāms balsī.

– Cilvēki! Vai kāds mani dzird?!

Vai es esmu vienīgais, kurš nenomira? Es nezinu, kas mani biedēja vairāk, ka es biju vienīgais, kurš izdzīvoja, vai ka viņi mani neatradīs?

"Vismaz kāds," es iesaucos, apsēžoties aukstajā sniegā. "Es piekrītu jebkuram dzīvam cilvēkam, ja vien es šeit neesmu viens."

Dažus mirkļus iestājās klusums, un tad es augšā dzirdēju kaut kādas skaņas, it kā caur vati, taču pastāv iespēja, ka tās nebija halucinācijas.

– Hei, augšā ir kāds?! Cilvēki! Es esmu šeit zem sniega! – atkal pieleca kājās.

Es būtu lēkusi, ja man nebūtu bail no sniega sabrukšanas virs manis vai arī no tā, ka tas nokrīt dziļāk nekā es jau esmu.

– Kur tu esi? – dzirdēju skaidri vīrieša balsi. – Kur?

"Šeit, es esmu šeit zem sniega," es atkārtoju atkal un atkal un nevarēju apstāties.

Atskanēja šalkoņa, likās, ka mans nezināmais glābējs ir sācis rakt sniegu. Es nezinu, cik ilgi šī šalkoņa ilga, bet man tā šķita kā mūžība. Beidzot man uz sejas uzsniga sniegs un parādījās bedre. Man pietrūka tikai pusmetra līdz brīvībai.

Vīrieša seja pazibēja un pazuda.

– Es tagad iemetīšu tev virvi, lai paceltu tevi virspusē! – viņš iekliedzās, un pēc pāris minūtēm manās rokās tiešām iekrita virve, kuru es priecīgi satvēru.

Kāpiens bija lēns, tā kā man nebija uz ko atpūsties, sniegs sniga cauri, bet es centos palīdzēt glābējam, cik vien varēju.

Patiesībā tās, iespējams, bija tikai pāris minūtes, bet es to ļoti gaidīju, un šķita, ka katra sekunde ievilkās mūžīgi.

Kad vīrieša roka mani satvēra un izvilka kā burkānu no dārza dobes, es tikai stenēju.

Kad es iztaisnojos, lai pateiktos glābējam, es mazliet sastingu šokā.

Vīrietis bija neticami skaists. Šajā drūmajā realitātē, būdams saules stars, bet ne tas mani pārsteidza līdz sirds dziļumiem, bet gan tas, kā viņš bija ģērbies. Zamšādas jaka un bikses, ādas zābaki, lietusmētelis ar kažokādu! Uz jostas duncis, dekorēts ar akmeņiem.

Viņš paskatījās uz mani ar nesaprotamu mantkārīgo maniaka sejas izteiksmi.

Māte! Kas tas ir? Un kāpēc viņš tā uz mani skatās?

Un tad es dabūju liftu. Mamma un tētis! Es sāku skatīties apkārt. Nav ne lidmašīnas vraku, ne nolauztu koku, ne ugunsgrēka vai vismaz nekā, kas liecinātu par avāriju.

Visapkārt bija kluss. Sniega klāta kalna nogāze, egļu mežs, pelēki mākoņi debesīs, kas grasījās uzsprāgt sniegā, uz matiem jau sāka nosēsties tās pirmie pārstāvji – sniegpārslas.

Es sekoju viena no viņiem lidojumam. Gludi taisot apļus, sniegbaltā skaistule nolaidās uz mana pleca, un es apmulsis skatījos uz viņas gaisa deju, un, kad viņa beidzot piezemējās man uz pleca, viņa pat pasmaidīja par kontrastu starp viņas sniegbalto virsmu un manām gaišajām vara šķipsnām. .

Smaids izgaisa uz manām lūpām. Es esmu brunete.

Lēnām pacēlu roku, nopētīju to, tad pacēlu matu šķipsnu un pārskrēju tai pāri, jūtot, ka tā ir gandrīz līdz viduklim, un nemaz ne matu griezumu, ko apgriezu aizvakar, pirms lidojuma.

Paskatījos uz vīrieti, kurš mani piesardzīgi vēroja. Tagad viņa skatiens pauda bažas.

Es jutos slikti, tas arī viss, es mēģināju elpot, bet es nevarēju, es sapratu tikai to, ka cilvēki gatavojas noģībt.

es zināšu.