Читать книгу Maģa kara līgava - - Страница 4

Asilisa

Es pamodos, jo šūpojos, bet ne vienmērīgi, bet kaut kā saraustīti, uz augšu un uz leju. Es nevarēju saprast, kas ar mani bija nepareizi. Sajūtas atgriezās pavisam negribīgi, it kā ķermenis nesaprastu, ka esmu pamodusies, un tam pienācis laiks manī ieklausīties.

Es mēģināju kustēties, bet līdz šim varēju izmantot tikai pirkstu galus un dziļi elpot.

Kustība apstājās, un es varētu zvērēt, ka jutu kāda elpu uz savas sejas.

To saprotot, es pēkšņi atvēru acis, lai ieraudzītu to pašu vīrieti, kurš mani izvilka no sniega apakšas. Viņš noteikti mani nesa rokās, jo virs sevis redzēju drūmas debesis.

Vietās, kur mūsu ķermeņi pieskārās, bija patīkams siltums. Labprāt palīstu zem kažoka kā svešinieks.

– Čau kā tev iet? – viņš jautāja patīkamā dziļā balsī. – Tu jūties slikti?

"Labi," es čukstēju atpakaļ, "pacel mani uz kājām, lūdzu."

"Tu esi vājš kā kaķēns, varbūt tev vajadzētu aizturēt, lai kļūtu neatkarīgs?"

"Nē, jums ir jāstāv pašam," viņa uzstāja atbildē, lai gan viņa īsti nejuta spēku kaut ko pārvietot.

Viņš uzmanīgi nolaida manas kājas zemē, bet piespieda manas rokas pie krūtīm, tāpēc mēs bijām deguns pie deguna.

Ar prieku skatījos uz viņa skaistajiem sejas vaibstiem un tumšajām vara lokām. Es nekad dzīvē neesmu redzējis šo matu krāsu. Acis bija kaut kādā pelēcīgi zaļā nokrāsā, taču tas to nesabojāja. Gaišie sariņi šķita mīksti manai acij dīvainās krāsas dēļ.

Nespēdama izturēt nenoteiktību, es viegli pārbraucu ar roku pār vaigu, viņš pasmaidīja un mans skatiens pieauga līdz viņa lūpām. Kurš pēkšņi sāka man tuvoties, tāpēc es nezināju, ko darīt, bet viņš viegli noskūpstīja mani uz deguna gala.

Es no pārsteiguma nodrebēju, un karsts vilnis pārņēma mani no galvas līdz kājām, it kā es sajustu uguns smaku. Es neko nesaprotu. Kas notika ar mani?

"Un tu esi meitene ar noslēpumu," svešinieks domīgi sacīja. – Mani sauc Krispins, kā tevi sauc?

Un tad es šausmās sapratu, ka nesaprotu, kas es esmu un kā mani sauc. Iekšā es joprojām esmu Vasilisa Solnceva, bet kas ir ārpusē? Ne manas rokas, ne mati, ne ķermenis, kā pārliecinājos, man nepieder, tad rodas jautājums, kas ir šī sieviete, kuru viņa maigi tur, lai nekristu, šis vīrietis?

Viņa neizpratnē skatījās viņam acīs un nezināja, kā atbildēt uz pamatjautājumu.

"Es nezinu," es beidzot teicu ar trīcošām lūpām. “Es atceros, ka dzirdēju kādu troksni, mēģināju aizbēgt no lavīnas, bet tā joprojām mani apņēma, tumsa, un tad es sāku saukt pēc palīdzības.

Tas ir dramatiski, kā no amnēzijas izrādes, bet es nezinu, ko vēl teikt. Kaut es varētu vismaz dabūt spoguli!

"Pēkšņi," viņš teica, "viņa rokas maigi pievirzījās manai galvai, viņa pirksti gāja pāri ādai, maigi pētot to.

Bija jauki, es pat aizvēru acis.

– Ko tu dari?

"Es meklēju savainojumus, jo es neredzu tevī nekādu burvību."

– No maģijas? – Es plaši atvēru acis.

"Nu jā, maģija," viņš apstājās un uzmanīgi paskatījās uz mani.

Jāsaka, ka nebiju domājusi, ka dzirdēšu ko tādu, bet, ja tā padomā, tas varētu daudz ko izskaidrot.

– Mums tev kaut kā jāsasauc.

– Nu, sauc mani par Lun“sa,” es ierosināju, jo mana vārda pirmās puses saīsinājums šeit var nebūt saprotams. Mūsu pasaulē bija smieklīgi saukt par Vasju, bet šeit vispār ir biedējoši saukt sevi par kaut ko.

– Kāpēc ir tā, ka?

"Tas ienāca prātā," es paraustīju plecus. – Ko darīt, ja tas tiešām ir mans vārds?

– Labi, tas tev tiešām piestāv.

Kaut mans vārds man derētu!

"Klausieties, mums jāiet lēnām, pretējā gadījumā drīz uzsnigs biezs sniegs, mākoņi karājas ļoti zemu," sacīja Krispins.

Es mēģināju staigāt. Būtībā manas kājas kustējās, kas nozīmē, ka man bija jāiet pašam. Citādi tevi ņems par invalīdu.

Krispins satvēra manu roku un es samulsusi paskatījos uz viņu. Ticiet vai nē, es nekad neesmu staigājis roku rokā ar puišiem, bet tas ir tik jauki.

"Es tevi turēšu, lai nepazaudētu," viņš teica, redzot, ka es skatos uz mūsu saliktajām rokām.

–Kur mēs ejam? – Es nolēmu būt ziņkārīgs.

– Uz cietoksni, kur esmu norīkots par komandieri.

– Kas tas par cietoksni?

– Sargs, mēs esam uz robežas ar savvaļas zemēm.

– Jā? Kas tur dzīvo? Dēmoni?

– PVO? – militārists iesmējās. – Tur dzīvo savvaļas nomadu ciltis. Nedaudz agresīvs pret mums.

"Oho," es nomurmināju.

Kur es esmu nokļuvis? Viduslaikos? Savvaļas nomadi! Vai man būs jācīnās ar zobenu rokā? Lai gan zinu, kā kalt ieročus, neesmu apmācījis tos lietot. Tā nu gadījās, ka mēs ar Katerinu viņiem pamājām, it kā cīnītos pretī, lai nolaistu tvaiku, taču tā nav īsta cīņas mākslas meistarība.

– Kas man tur jādara? – Es biju pārsteigts.

– Es nezinu, vienkārši dzīvojiet.

"Bet pārējie droši vien kaut ko dara, un es tur būšu brīvs." Uz kā rēķina viņi mani uzturēs? – Es izteicu savas šaubas, citādi jūs vēlāk nevarēsit atmaksāt vietējo laipnību.

– Neuztraucies. Mēs arī izdomāsim, ko darīt jūsu labā. Neraizējies par naudu, tu būsi mans viesis, neviens tev neteiks ne vārda.

“Būt viesim ir labi, es vēlos uzzināt, no kurienes esmu nācis pie tevis ciemos,” es skumji nopūtos.

– Ar laiku viss kļūs skaidrs, tikai ticiet man.

– Par ko? – te sieviešu zinātkāre pacēla galvu.

Es viņu pazīstu ne vairāk kā četrdesmit minūtes, un viņš man jau ir piedāvājis aizbildnību un pajumti un sazinās tā, it kā mēs būtu pazīstami jau ilgu laiku. Vai ir kaut kas, ko es nezinu vai nesaprotu? No kurienes rodas šī emocionālā pieķeršanās?

– Katram cilvēkam un vēl jo vairāk meitenei vajadzētu būt kādam, kam viņa uzticas. Tā dzīvot ir mierīgāk un vieglāk.

Jūs nevarat strīdēties ar to, bet tas joprojām ir savādi.

–Vai tu nenosalsti? – viņš pēkšņi jautāja. "Es tev piedāvātu apmetni, bet baidos, ka būs grūti staigāt."

Es klausījos sevī, bet nē, man nemaz nebija auksti. Bija labi, bet visapkārt bija ziema. Vēl viena dīvainība, ko pievienot jau esošajām.

– Nē, tas nav nepieciešams, es pārvietojos un man nemaz nav auksti.

„Jā, tagad tev ir skaists sārtums un tava plauksta ir silta,” viņš ar īkšķi noglāstīja rokas iekšpusi. – Tu mani pat sasildi.

Es uzreiz jutu, ka mani vaigi vēl vairāk piesarkst. Viņš prot pateikt tā, ka es visa degu kā sērkociņš, bet tas nemaz nekaitināja, lai gan iepriekš mājieni un joki man nemaz nepatika, pat draudzīgi.

Tālāk gājām klusēdami. Katrs domāja par savu. Es joprojām nevarēju izlemt, ko darīt? Kā es varu uzzināt, kur es esmu un kas ar mani notiek? Ja šī ir cita pasaule, tad mums kaut kā jāpielāgojas, bet ja nu es vienkārši esmu traks? Es sēžu kaut kur kreklā starp mīkstajām sienām un slīgstu. Bet es nevaru saprast, kā tas var notikt. Man vienmēr ir bijusi spēcīga psihe.

Apkārt esošās sajūtas ir ļoti reālas. Es vienkārši nevaru iedomāties, ka zemapziņā varētu pastāvēt tik spilgtas sajūtas. Tātad, tā joprojām ir cita pasaule. Ko es par to zināju? Jā, gandrīz neko, izņemot to, ko Katja man dažreiz pārstāstīja no lasītajām grāmatām. Es atcerējos tikai vienu: ja esmu šeit, tad esmu tur iestrēdzis, kas nozīmē, ka nevaru cerēt satikt savus vecākus.

Gribētos ticēt, ka arī viņi atradās kaut kādā pasaulē, vēlams kopā un ne tik aukstā.

–Tu raudi? – Krispins pēkšņi klusi jautāja.

"Nē," es atbildēju un pēkšņi sajutu, ka pār manu seju rit asaras. – Vairs ne.

Viņa tās noslaucīja ar brīvo roku. Kāpēc tagad ciest? Viss jau ir noticis. Mēs spēlējam ar kārtīm, kuras liktenis ir izdalījis.