Читать книгу Maģa kara līgava - - Страница 9

Crispin

Mani kā pusaudzi mocīja šaubas, un tas ar mani nav noticis ilgu laiku. Es gribēju būt tuvu, bet neiejaukties. Šķiet, ka tas neizdevās ļoti labi. Meitene mani burtiski izspieda no savas istabas, jo es stāvēju durvīs, un viņa gribēja būt viena.

Durvis aizcirtās, un es paliku stāvam un skatījos uz koka virsmu, tad izelpoju un atbalstīju pieri pret tām. Ja tikai tagad neviens nenāktu mani noķert tik dīvainā pozā. Es esmu kā suns pie saimnieka durvīm, kuru viņi nevēlas laist mājās, tāpēc es tikai skumji skatos cerībā, ka viņš pārdomās un ielaidīs atpakaļ. Tas ir nožēlojams skats, kad uz to skatās, bet man ir vienalga.

Beidzot, savācot savu gribu dūrē, es atrāvos no durvīm un devos uz savu istabu. Viņš bezmērķīgi klīda pa biroju, domādams, ko Liza tagad varētu darīt. Ko darīt, ja viņa raud?

Nolēmu novērst uzmanību no sāpīgā stāvokļa, uzrakstot vēstuli. Varbūt man vajadzētu pastāstīt saviem draugiem Bri un Nes, ka es atradu meiteni no pravietojuma. Mans apraksts izrādījās ļoti detalizēts un emocionāls. Bet ļoti gribējās izmest tās emocijas, kas mani pārņēma, vismaz uz papīra! Esmu pārliecināts, ka viņi mani sapratīs, jo paši ir iemīlējušies kā gulbji. Es viņus neapskaužu, es priecājos, ka viņi atrada viens otru. Es vienkārši tik ilgi gaidīju savu laimi, un nebija neviena, ar ko dalīties priekā un šaubās. Es paliku viena tik izšķirīgā dzīves brīdī!

Aizzīmogojot vēstuli, es to nosūtīju caur kastīti. Labi, ka garnizona komandierim ir šis ļoti spēcīgais artefakts, pretējā gadījumā jūs pat varētu mēģināt nosūtīt svarīgu ziņu no šāda tuksneša!

Aiz durvīm atskanēja soļi, kam sekoja klauvējiens.

– Nāc iekšā! – es iekliedzos.

Mans vietnieks parādījās uz sliekšņa.

"Ak, tas esi tu, Tritū," es viņam pamāju. – Kaut kas notika?

– Nē, Mārlov kungs, nekas. Mēs tikai gatavojāmies pārbaudīt garnizonu, ja esat brīvs.

"Jau kļūst tumšs," es paskatījos ārā pa logu, "mēs pārcelsim pārbaudi uz rītdienu." Šodien varu parūpēties par papīriem, kas man ir.

– Kā pavēli! – viņš atbildēja un vilcinājās.

"Runā," es viņam teicu, "mēs neesam saviesīgā pasākumā."

– Es atvainojos, bet es domāju par meiteni, kuru tu atradi.

– Tātad. Ko jūs domājāt?

– Galu galā apkārtnē cilvēku nav. Vienīgie, kas dzīvo relatīvi tuvu, ir Kalnu bērni. Tas var būt tikai no turienes. Viņai nav citur, no kurienes nākt. Ja mēs nevēlamies no viņiem nepatikšanas, tad ir vērts pajautāt, vai kāds nav pazudis? Es jau teicu, ka viņi nepadodas no savām meitenēm. Nebūtu nepatikšanas.

"Es saprotu, par ko jūs runājat," es lēnām atbildēju.

– Ir vērts viņu parādīt ciltij. Viņi šeit ierodas reti.

– Meitene ir zaudējusi atmiņu, bet es viņai piedāvāšu doties uz cilti, varbūt tas viņai palīdzēs atcerēties.

– Iespējams, bet jums jābūt uzmanīgam. Viņi var jūs nepieņemt tik laipni, kā jūs vēlētos. Mežoņi. Tu saproti.

– Es to izdomāšu. Kā tad ar papīriem?

– Viņi visi ir uz galda. Atveriet vidējo atvilktni labajā pusē. Es neatvēru ziņas, kas bija adresētas garnizona priekšniekam.

– Tad tas šodienai. Es ķeršos pie darba, un jūs pārbaudīsiet ziņas un arī atpūtieties.

"Es kalpoju impērijai," viņš sveicināja un aizgāja.

Es apsēdos krēslā, izņēmu vēstules un papīrus, bet neatvēru nevienu no tiem.

Manas domas atkal virzījās uz viesi. Loģiski runājot, manam vietniekam ir taisnība. No kurienes gan citur nāktu vientuļa meitene, ja ne no cilts? Varbūt kāds no viņas radiniekiem tur gāja bojā lavīnā, viņa vienkārši to neatceras.

Es saprotu, ka cilts var nebūt priecīga par manu izskatu, bet es netaisos atkāpties. Esmu pārliecināts, ka arī tur būs gudri cilvēki. Jebkurā gadījumā jums būs jāvienojas, jo meiteni nebūs iespējams slēpt uz visiem laikiem.

Aiz šīm domām es jutu, ka esmu izsalcis un paskatījos pulkstenī. Oho! Ir jau laiks vakariņām!

Vai man vajadzētu mainīties uz vakariņām? No otras puses, šeit nav sekulāras sabiedrības, un Liza vispār neatceras etiķeti.

Toreiz man ienāca prātā doma, ka, pat ja viņa gribētu, viņai nebūs par ko pārģērbties. Cietoksnī var nebūt papildu sieviešu apģērba. Es šeit vēl neesmu redzējusi nevienu sieviešu pārstāvi, tāpēc meitenei pat nebūs ko ģērbt gultā.

Iegāju guļamistabā un atvēru skapi. Ko es gribēju tur atrast, es pats nezinu. Izpētījusi savus pieticīgos apģērbu krājumus, sapratu, ka Lapsai visas manas mantas būs neķītri lielas, bet tomēr paķēru zīda kreklu. Ieteikšu kā naktskreklu. Tas ir iemesls viņu apmeklēt. Es tiešām gribu pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Kad viņi šķīrās, viņa neizskatījās laimīga.

Es pieklauvēju pie dārgajām durvīm, aizturējusi elpu. Ko darīt, ja viņš nevēlas to atvērt? Bet Liza parādījās durvīs ļoti dīvainā tērpā. Uzreiz pat nenojautu, ka viņa kaut kādā viltīgā veidā ietīta palagā, lai šis taisnstūrveida auduma gabals iegūtu kādu eleganci.

Viņa pieņēma kreklu, lai gan bija skaidrs, ka tajā var ietīt trīs reizes.

Viņa pat piekrita vakariņām, kas mani neapšaubāmi iepriecināja, taču pats kopējais garastāvoklis īpaši neuzlabojās.

Es rūpīgi noskaidroju, kas viņu satrauc, izņemot atmiņas zudumu. Es nekad nebūtu domājis, bet viņa bija apbēdināta, ka viņa neprot lasīt. Sarunas gaismā ar deputātu tajā nebija nekā dīvaina. Šaubos, ka kāds no cilts vispār prot lasīt, bet, kad viņa lūdza grāmatas, likās, ka meitene ir pārliecināta, ka prot tās lasīt. Tajā bija zināma nekonsekvence, bet mana galva bija piepildīta ar kaut ko citu.

Šauboties, es piedāvāju iemācīt viņai lasīt, ko Liza pieņēma ar entuziasmu un pateicību. Tas ir kopīgs pamats.

Lūgums lasīt viņai bija pilnīgs pārsteigums. Man likās, ka viņa pati bija pārsteigta, ka to pateica skaļi, bet es tikai priecājos. Tas nozīmēja, ka nebija jāmeklē attaisnojums, lai paliktu. Es mēģināju lasīt ar izteiksmi, lai viņai tas patiktu, un, acīmredzot, izdevās. Manas balss iemidzināta, Liza klusi aizmiga, ar rokām apskāvusi ceļgalus.

Es noliku grāmatu, piegāju pie gultas un uzmanīgi izlaidu to viņai cauri matiem. Likās, ka tie uzsprāga dzirksti, atbildot. Apbrīnojami skaista parādība, kaut arī nesaprotama. Es nekad neesmu jutis viņā burvību, kas nozīmē, ka ir dāvana. Atliek tikai noskaidrot, kura.

Viņš apsedza meiteni ar segu, pielika malku kamīnam un devās uz savu istabu. Mums jāizdomā, kā viņai pastāstīt par cilti. Ko darīt, ja viņa nevēlas tur iet? Vai arī es nevēlos, lai viņa iet? Es biju apjukusi savās domās un jūtās. Man laiks iet gulēt!