Читать книгу Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - - Страница 10

Viens, divi, trīs četri, pieci… klusums sāk kaitināt. Hipnotizētam tālrunim kļūst diezgan garlaicīgi. Kur tu esi, mans mīļais zagli? Nu, vai tiešām neatvērāt drēbju maisu? Kāpēc, pie velna, tad rodas jautājums, vai es vispār tērēju laiku personīgai piegādei? Lai gan, ja es nebūtu nolēmis viņai personīgi piezagties, es nebūtu noķēris tik interesantu epizodi. Arī man Robina Huda sievietes formā.

Un kāds no augšas man vienkārši drosmīgi dod mājienu – atstāt šo meiteni mierā un neiesaistīties tik apšaubāmā lietā. Tas ir fakts, ka viņai ir problēmas ar galvu. Pašsaglabāšanās instinkta un veselā saprāta pilnīgi nav. Ar viņas zagšanas ieradumiem jūs patiešām varat iekļūt nepatikšanās un pat iegūt naudu. Bet… tas ir interesanti. Bet procentus nevar nopirkt par naudu.

Un tajā pašā laikā es pats nevaru izskaidrot, ko es sagaidu no viņas aicinājuma. Nu, ko viņa man var pateikt? Es šo nenēsāšu? Galu galā tas ir tikpat vienkārši kā piecas kapeikas. No otras puses, tas ir nereāli sarežģīti kā spēka pierādījums, atpūtiniet viņa zemo dvēseli. Jūs uzminēsit, ko viņš izpļāpās, atbildot.

Skatos uz vibrējošo mobilo telefonu un piedzīvoju kaut kādu nereālu prieku, kad displejā ieraugu pazīstamu vārdu. Pievēršu skatienu spogulim. Dievs, kad es pēdējo reizi redzēju tik stulbu smaidu savā sejā?

"Vai jums nešķiet, Sņežana Viktorovna, ka zvanīšana tik vēlā stundā, kad es varētu nebūt viena un ar kaut ko aizņemta, nav labākais risinājums?"

"Esmu pārliecināts, ka, ja jūs būtu aizņemts vai nebūtu viens, jūs neatbildētu uz tālruni." Secinājums: jūs domājat, kāpēc es zvanu. Gribēju pajautāt par ēdienu. Tā kā manos pienākumos ietilpst pārtikas piegāde jūsu birojā, vai tas nozīmē, ka esmu atbildīgs arī par pārtiku vilcienā? Kas man būtu jāņem tev?

– Nekas. Es ēdīšu restorāna karietē. Vai tas nav acīmredzami?

– Kaut kā es par to nedomāju. Tur parasti ir dārgi… slikta kvalitāte.

– Divām dienām ņemt līdzi pārtiku nav laba kvalitāte. Vai tas ir viss, ko vēlaties man pateikt? – Nu, nepieviļ mani.

– Ne viss. Es atvēru paku un… tava la perda ietriecas man… perdā.

– Mazā, atšifrē to.

"Jūsu biksītes maksā tūkstoš rubļu, bet farss man trāpa tur, kur es teicu." Un, lai gan jūsu piezīmē ir rakstīts “jānovelk”, es to nevaru valkāt. Otrie joprojām iet labi, lai gan arī piektajā punktā rada pašnāvības domas – nu ne velti gaidīju. Par laimi, viņai ir pietiekami daudz atturības, lai nesmietos, reaģējot uz turpmākajām dupša ciešanām.

– Pirmkārt, la perla. Tulkojumā krievu valodā tā ir pērle, nevis perda. Viens no labākajiem apakšveļas zīmoliem. Otrkārt, tas ir paredzēts kleitai, ar kuru jūs uzvilksiet tikšanos tūlīt pēc ierašanās. Treškārt, es nepieņemu jūsu atteikumus. Es saku – tu dari.

– Vai tu bieži valkā biksītes, kuru pērle iespiežas tava dibena kodolā?

– Dievs ir bijis žēlīgs. Par laimi, man ir desu un olu audzētava, nevis austeru audzētava. Mana statusa dēļ man tas nav jāvalkā, bet jums tas ir. Esiet drošs, Sņežana Viktorovna, – tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā viņas neseno dzīvesveidu un acīmredzamo necenzētas valodas lietojumu viņas vārdu krājumā, viņa ne reizi nav man skaļi nosūtījusi trīs vēstules. Pacients.

– Starp citu, par kleitu. Tas ir īss un… ne man. Vai es varu valkāt bikses uz šo tikšanos?

– Tas ir aizliegts. Tev jābūt kleitā. Un, lai pastiprinātu jūsu paklausību, rīt es jūs gaidu vilcienā La Perlā.

– Kuru… farsā?

– Pusfart. Un ceļā uzvelc tērpu, ko nopirku papildus kleitai.

– Kas notiks, ja es ienākšu vēl kaut ko?

– Tevi atlaidīs. Jūs varat nekavējoties ietaupīt savu un manu laiku un neparādīties karietē, ja nedarīsit to, ko es teicu. Saldus sapņus, Sņežana Viktorovna.

Neej pie zīlnieces, viņa šodien negulēs. Tomēr arī es. Un, ja pēdējais fakts mani tradicionāli neiepriecina, tad noteikti gūstu gandarījumu no zvana.

* * *

Iekārtojusies kupenā, sāku domāt, ko meitene ģērbs. Deviņdesmit procenti ir liela izmēra bikses un vecmāmiņas halāts. Pārējie desmit ir kaut kas salīdzinoši pieklājīgs, bet noteikti ne izvēlētais tērps. Bet, ja viņa nepaņēma kleitu, viņa noteikti bija pabeigta. Un, kamēr es pārdomāju viņas tērpa un uzvedības variantus, man pēkšņi ienāk prātā, ka līdz vilciena atiešanai ir atlikušas desmit minūtes. Vienīgais, kas ir sliktāks par sieviešu lamāšanos, ir nepunktīgas muļķes. Nu, mīļā, tagad tu divas dienas brauksi uz augšējā plaukta.

Kad līdz izbraukšanai atlikušas dažas minūtes, dusmas piepilda katru ķermeņa šūnu. Pašam nosaukt šo puņķi nebija manos plānos. Bet teorētiski kaut kas varētu notikt. Izsaucu viņas numuru un… telefons ir izslēgts.

Izkāpu no kupejas un atveru logu. Es paskatos uz mani izraidošajiem un saprotu, ka nē, viņa nenāks skriet ar vārdiem “Sveiki, mana kavēšanās neskaitās. Vilciens neaizbrauca." Bet tagad ir par vēlu. Neliels grūdiens un devāmies ceļā. Lēnām uzņemam ātrumu, bet nez kāpēc skatos ejā kā pilnīgs muļķis. Nē, viņš nenāks. Tā ir bēdīga sajūta.

Vilšanās. Jā, iespējams, tas ir tas. Vai tas viss biksīšu dēļ? Jā, jebkura meitene vismaz iedos minetu par tādām biksītēm, bet šī… trūkst vārdu. Kāpēc pie velna es tos vispār nopirku? Nu es uz tikšanos parādītos ar svītrām uz kleitas. Stulbi, viņa paņēma un visu sabojāja.

Ļauju sargiem doties savās vietās un pats iekrītu kupenā. Apmēram desmit minūtes skatos uz minimizēto kastes telpu, ko lepni sauc par kupeju, un atkal jūtu naida sajūtu pret sevi. Divas dienas… bļin, divas veselas dienas, kad to var izdarīt trīs stundās. No kurām nav izdevies izvairīties. Tam ir lemts mirt, tāpēc tas notiks. Kāda ir atšķirība starp lidmašīnu un kasti? Viņš būtu turpinājis tā spriest, ja nebūtu pieklauvējis pie nodalījuma. Es atveru durvis, konduktors stāv, un apsardze ir aiz viņas.

– Sveiki. "Šeit ir tava vieta, meitiņ," diriģents saka rupjā balsī, vairāk izskatoties pēc drukna vīrieša. Pakāpjas malā, ļaujot… Sņežanai garām. – Kāpēc tu, tēt, nepieskati savu meitu? Viņa sajauca automašīnas.

Es pat nezinu, kas mani pārsteidz vairāk. Tas, ka mani sauca par tēti vai tas, ka manā priekšā stāv Iriskina. Un es saprotu, kāpēc esmu piemērots viņas tētim, tagad viņa tiešām izskatās pēc pusaudzes. Šajā baltajā džemperī, džinsa kombinezonā un kedās viņai nevar dot vairāk par septiņpadsmit. Paldies, ka nepīji manas zirgastes.

"Es joprojām nevaru pierast pie tā, ka man ir tik šaura meita." Gribēju dēlu, bet sanāca labi… redz kas tas ir. Nāc iekšā, meita.

Es apzināti aizķeru šo sīko mantiņu aiz kombinezona siksnas un iegrūdu iekšā.

– Neuztraucies, tēt.

"Paldies, ka atvedāt mani," es pamāju diriģentei un, tiklīdz viņa aizver kupejas durvis, Sņežana apsēžas uz sēdekļa.

– Es nenokavēju. Es tikko sajaucu sesto un devīto karieti. Un viņa klusi sēdēja un lasīja grāmatu. Gribēju tev piezvanīt, lai uzzinātu, kur tu bēg, bet telefons nodzisa. Un tas nedarbojas.

– Kāpēc viņa mani sauca par tēti?

"Jo es gribēju pievērst uzmanību no stulbā manis, kas sajauca skaitļus, uz neuzmanīgo tēti." Un visu ceļu diriģents lamāja nevis mani, bet tevi. Man ir puse farts, tāpēc esmu paveicis pusi no jūsu uzdevuma. Ņemot vērā, ka pagājušajā reizē es arī pabeidzu pusi no tā, un jūs mani neizmetāt, es domāju, ka tagad mēs nonāksim pie kompromisa. Un man līdzi ir tava kleita. Parunāsim par biznesu? Kur mēs ejam? Par ko? Ko es tur darīšu?

– Ko es gribu, tu vari to izdarīt.

– Un lai būtu konkrētāk?

– Stundu pēc mūsu ierašanās mēs tiksimies ar vienu dupsi un viņa stulbāko sievu prostitūtu. Tavs uzdevums ir noturēt šo idiotu aizņemtību un tajā pašā laikā piesaistīt nedaudz uzmanības no dupša. Pusdienosim restorānā, tad, kad aizbraukšu parakstīt dokumentus…

– Es pavadīšu neliešus. Viņai ir patīkami smaidīt un runāt par neticamu puteni, jo viņa ir stulba, tas nozīmē, ka viņa visu izpūtīs – un pie velna ar tām siksnām. Lai viņš to nenēsā. Katram, kā saka, ir savi trūkumi. – Viss skaidrs. Vārdus, kā es saprotu, jūs man nepateiksit, un man tie ir jāadresē kā "atvainojiet, lūdzu, čup". Es domāju, bez pēdējās.

– Es tev pastāstīšu, kad ieradīšos.

– Nu, ko tālāk, pēc šīm pusdienām? Jūs teicāt, ka mēs šeit būsim ilgi.

– Un tad izbraucam ar mašīnu. Netālu. Mans jaunais projekts ir viesnīcas celtniecība jūras krastā. Bet viens vecs velns savu zemi kategoriski nevēlas pārdot. Un, kad es atrisināšu šo problēmu, mums vēl kādu laiku būs jāpaliek tur, lai risinātu citas lietas.

– Skaidrs. Āzelis, palaistuve un vecs mārrutks. Jūsu sociālais loks ir interesants.

– Kā es varu rūpēties par tevi, lapul.

Acīmredzot viņš nojauš, ka saruna aizies zagļu virzienā. Nevēloties iedziļināties šajā tēmā, Sņežana sāk trakot un neveikli mēģina pacelt apakšējo plauktu, lai piebāztu savu koferi. Bet vai nu no sajūsmas, vai no tā, ka man nav neērti skatīties uz viņas negaidīti skaisto, džinsos klāto dupsi, viņa nespēj izdarīt neko. Nu uz priekšu pajautā. Vai tava mēle izžūs? Viņš tik tikko spēj elpot, bet nē, viņš nejautā. Kas šī par meiteni?

– Vai varat man palīdzēt? – Aleluja.

– Vārds.

– Kas?

– ES varētu. Jums tikai jāuzrunā mani vārdā.

Un tāda infekcija nesaka ne vārda un turpina konkurēt ar plauktu par spītību. Brīdī, kad es piecēlos no sēdekļa, lai atvērtu šo sasodīto plauktu, Sņežana, atkāpjoties, uzduras man. Un tas, šķiet, nav kritiski. Līdz es saprotu, ka viņas matu sprādze nokrīt uz grīdas, atbrīvojot matu triecienu. Sasodīts…