Читать книгу Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - - Страница 4

Klīnikā mani ne tikai sodīja ar nāvessodu, bet arī tagad esmu šokēta par apģērbu cenām veikalos. Es neatceros, kad pēdējo reizi to pirku. Nu, varbūt pirms četriem gadiem, kad Vera mani savāca. Viņai nebija drēbju manā izmērā, tāpēc man bija jāiet uz tirgu un jānopērk vismaz kaut kas, kas man neder. Neskatoties uz to, ka man bija gandrīz astoņpadsmit, es svēru, kā izrādījās, ekstrēmi, pēc Veras teiktā, četrdesmit kilogramus.

Naudas tērēšana jaunām lupatām bija ne tikai pilnīgi nesaprātīga, bet arī nevērtīga. Pēc tam citu cilvēku lietas kļuva par mūsu glābšanu. Jau tad, kad sāku pieņemties svarā, slaucot viņas virtuvē visu labo un slikto, es sāku valkāt viņas drēbes. Un tagad, kad esmu pieņēmusies svarā par gandrīz trīsdesmit kilogramiem, viņas mammas drēbes man ērti pieguļ. Es tajā jūtos ērti un omulīgi. Man patīk tajā būt neredzamai.

Un tagad, papildus tam, ka jūtos mežonīgi aizkaitināta par cenām, mani pārņem arī baiļu lavīna, ka nevarēšu šo valkāt. Ja es pat kaut kā varu iedomāties valkāt kurpes, tad svārki un kleitas izraisa nevaldāmu paniku. Vai tiešām es degšu uz šādas banalitātes?

– Ver, iesim uz Aprashku. Tas vispār nav risinājums. Pat ja es dabūšu visus savus krājumus, man nepietiks.

– Nē. Tādi dupši uzreiz jutīs, ka drēbes iegādājies tirgū. Viņš tevi pārbauda. Tāpēc tai jābūt augstas kvalitātes. Vienu reizi, Sņeža. Mums jābūt pacietīgiem. Tas ir ieguldījums jūsu nākotnē.

Jums vajadzētu tajā ieguldīt. Tāpēc es pretendēju uz šo amatu. Pat ja es nespēšu nodarīt nekādu ļaunumu šim dupsim, daudz naudas mani apmierinās. Vera spītīgi domā, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu un no savas čaulas izgājusi cilvēkos, beidzot iegūstot prestižu darbu. Man bija vienalga par šo prestižu. Mans mērķis ir likt viņai justies labi. Vismaz aizvediet viņu uz jūrmalu un dabūjiet zobu implantus. Un tad viss pārējais.

Tagad, kad viņas māte ir mirusi, lai cik ciniski tas neizklausītos, mēs jūtamies labāk. Jums vairs nav jāpavada viss laiks ar viņu. Rūpes par gulošu cilvēku, arī radinieku, kurš nekad vairs nebūs tāds pats, un pat ar maziem finanšu līdzekļiem, ir ārkārtīgi grūti. Man kā cilvēkam no malas tas bija ļoti nogurdinoši, nemaz nerunājot par Veru.

Pievēršu skatienu rudzupuķu zilajiem zīmuļu svārkiem un tajā brīdī saprotu, ka tā nav man jāģērbjas.

– Nopirksim tev šīs krāsas kleitu? "Zem tavām acīm," es pēkšņi ierosinu Verai.

– Man to vairs nevajag.

– Runājot par?

– Četrdesmitgadīgas skumjas sievietes tiek norakstītas lūžņos. Viss jau sen ir apaudzis ar sūnām, ne viens vien mežsargs to nevar izdomāt.

– Kurš to teica?

– Par jūsu darba devēja skumjo tanti. Un es runāju par sūnām. Tā es rakstīju iepazīšanās portālā.

– Kāds vēl iepazīšanās portāls?

"Parasti," es negaidīju, ka Vera izlems par šādām muļķībām. Mēs dzīvojam normāli kopā, kāpēc cits puisis?

– Uh, kāpēc tev to vajag?

– Kāpēc tad tev vajadzētu? Starp citu, būtu jauki piereģistrēt arī tevi, lai varētu parunāties ar puisi datora otrā pusē. Neviens tevi nepieskaras, neviens tevi neredz. Kopumā tam ir savs šarms. Var atņemt savu dvēseli, aizsūtīt kādu ellē, iedomājoties viņa vietā savu Krotovu.

– Viņš nav mans un… klausies, man tikko ienāca prātā, kāpēc tavējam ir cits uzvārds?

– Droši vien mainīja.

– Var būt.

– Lai gan, pagaidi. Mana, nevis Lenija,” Vera neizpratnē saka, sniedzoties pēc baltas zīda blūzes bez piedurknēm.

– Tātad viņš mani pievīla, un viņi nav radinieki.

– Vai arī viņš, piemēram, viņu adoptēja. Lai gan, kāda starpība, tie ir divi ēzeļi, tie ir divi ēzeļi Āfrikā, un tas, vai tie ir asinis vai nav, nav svarīgi. Ej pamēģini,” skatienam nokrītot uz Veras rokās esošajiem svārkiem, smirdoņa noskaņojums noslīd zem nulles.

– Nevar.

– Labi, atskaņosim vēlreiz. Papēžu kurpes, blūze, jaka un bikses.

– Man patīk labāk. Vienkārši iedodiet man garu jaku, lai segtu manu resno dupsi.

– Nē. Pat nedomā. Labi, tas arī viss, ej un izmēģini šo. Pagaidām paņemšu apakšveļu un somiņu.

– Kāpēc soma? Viņš par viņu nerunāja.

– Un kas? Viņš vispār nerunāja par aksesuāriem, taču tas nenozīmē, ka jums tos nevajadzētu iegādāties. Nāc, kustini savus ruļļus.

* * *

Mājās atgriežamies vēlu vakarā un, protams, par kādu līguma lasīšanu nevar būt ne runas. Salikuši nagus relatīvā kārtībā, mēs krītam mirušā miegā.

Vai esmu apmierināts ar savu atspulgu spogulī? Jā. Tumši zilas bikses un jaka kopā ar baltu blūzi der kā cimds. Un jā, jāatzīst, ka papēžu kurpēs izskatos pavisam savādāk. Apavi, dīvainā kārtā, ir ērti.

Es ierodos birojā divdesmit minūtes deviņos. Un es neesmu pirmais. Tiklīdz es eju garām apsardzes postenim un nonāku uzņemšanas zonā, Krotovs iznāk no kabineta ar neapmierinātu seju. Nu, tas arī viss, nekāda kaitējuma viņam, bez zobu implantiem, bez atvaļinājuma jūrā. Viņš jau ir ļauns, tāpēc es vēl neesmu izpildījis viņa prasības. Lai gan, jāatzīst, viņš neskatās uz mani ar riebumu kā agrāk. Viņš pat pārstāj saraukt pieri.

"Labrīt," es joprojām dzirdami saku, skatoties uz to, kā Krotovs pienāk man tuvāk. Viņš stāv gandrīz man blakus un viņa skatiens apstājas pie maniem matiem. Tur nav staru. Vera man uzbūra stingru, bet skaistu frizūru.

Bet tad viņš iet man apkārt un nostājas man aiz muguras. Pievēršu skatienu viņa atspulgam spogulī un saprotu, ka Krotovs skatās uz manu dibenu. Tik neizpratnē. Un viņa sejas izteiksme uzreiz mainās. It kā viņš tikai tagad saprastu, ka es neizpildīju viņa nosacījumu. Viņš sarauc pieri vēl vairāk.

"Diena nav gājusi labi kopš sūdiem, un šeit jūs pielej eļļu ugunij." Ko es teicu par apģērbu?

– Esmu ģērbies kā tipisks biroja darbinieks. Bikses ir praktiskākas. Tie nav džinsi. Lūdzu, vai es varu valkāt bikses, nevis svārkus?

Tagad kā viņš man atsūtīs trīs vēstules. Bet nē, vārdu vietā viņš paņem manu roku, kas man uzreiz liek to vilkt prom, bet es nelokāmi izturu, kamēr viņš apskata manus reanimētos nagus.

– Esmu ārkārtīgi pārsteigts. Ja nebūtu bikšu, man nebūtu par ko sūdzēties.

"Es priecājos, ka esmu tev vīlies," es joprojām atvelku roku. – Es domāju, ka es aizmirsu daļu “ne”.

– Viņa aizmirsa.

– Nu, vai varam iztikt bez svārkiem?

– Kad tu mani kaut kur pavadīsi, tev tomēr būs jāvelk kleitas – nu, maza uzvara. "Nāc šurp," viņš stumj mani uz stikla galda pusi. – Šī ir tava darba vieta. Man vēl nav laika apspriest jūsu pienākumus un līgumu, bet netērējiet savu laiku. Izpēti manu grafiku. Mans bijušais palīgs nāks šeit desmitos un runās ar jums. Nāc man sekot.

Nolieku somu uz galda un sekoju Krotovam, visticamāk, uz atpūtas istabu.

– Es mīlu svaigi pagatavotu kafiju, nevis no automāta. Vai man vajadzētu pagatavot kafiju turkā uz plīts birojā? Tas ir kaut kas dīvains. – Spēcīgs, ar nedaudz piena. Ja pēkšņi nav nekā salda, jo aizmirsāt man nopirkt vai beidzās, tad ar vienu karoti cukura. Bet labāk ir pārliecināties, ka saldums nebeidzas. Protams, izdevumus sedzu es pats.

– Kas īsti ir salds?

– Visu. Siera kūkas, eklēri,” viņš ietur pauzi, skatīdamies man apkārt. Apstājas uz mana dibena. – Kanēļa rullīši, kāds dupsis. – Ar krējumu.

– Un kūciņas?

– Un arī viņi. Kopumā es mīlu visas ceptas preces un saldumus. Izņemot Sverdlovskas maizi. Sausa,” viņa pieliecas man nedaudz tuvāk.

"Sausā," es apstiprinu, sperot soli atpakaļ.

– Vai tev garšo maizītes? – Nu, pagaidi, tagad es iespļauju tavā kafijā.

– Dievinu. Bet tagad, kā es saprotu, šeit nav saldumu.

– Tu pareizi saproti, tātad ar vienu karoti cukura. Uzbrucējs, Sņežana Viktorovna. Pārsteidz mani ar gardu kafiju.

– Kāpēc man šķiet, ka, ja visas Krievijas šefpavārs manā vietā tev uzvārīs kafiju, tu vienalga teiksi, ka tā ir slikta?

"Kad šķiet, tad nešķiet," neslēpjot smaidu saka Krotovs, satverot durvju rokturi.

Pagatavot kafiju turkā nav problēma. Bet kā īsti lutināt tādu cilvēku kā Danečka, viņa māte Leonidoviča, ir problēma. Lai gan, ja tā padomā, viņš nevar vadīt savu biznesu pēc noteikumiem. Nu, cilvēkiem tādā vecumā nav tik daudz naudas.

Tas nozīmē, ka man pamazām jāiegūst viņa uzticība un… vai nu jāatstāj viņu bez kā, nopludinot konkurentiem kādu svarīgu informāciju, par ko arī man ar laiku būs jānoskaidro, vai pat jānodod policistiem par kādu netīrību. nelegāli darījumi. Pa to laiku… tikmēr varat vienkārši iespļaut kafijā.

Ieleju kafiju krūzītē, izbaudot dzēriena aromātu, un tieši brīdī, kad gatavojos spļaut, kāda roka atpūšas uz mana vidukļa. Viegli saspiež. Un tad es to dzirdu pie auss.

– Šeit ir kameras.

– Kameras? – kāds muļķis.

– Drošības kameras, sniega pikas.

– Kāpēc tu man to stāsti?

– Jo kafijā nevar iespļaut.

– Paldies, ka pastāstīji. Bet es nedomāju to darīt. Kādas muļķības? – Es attālinos no viņa.

"Man šķita, ka jūs jau krājat siekalas, lai nospļautu."

– Jūs teiksiet to pašu. Es paskatījos uz zīmējumu. Es tikai uzminēju par kafijas biezumiem. Vai tu redzi? – Pasniedzu viņam krūzi.

– Hu?

– Kas pie velna?

– Parasta.

– Kur tu viņu redzi?

"Šeit," viņš norāda ar pirkstu putās.

– Tas ir tornis, nevis tas, ko tu teici.

– Un ko tas nozīmē?

– Tādas pārmaiņas jūs sagaida jūsu dzīvē.

– Mana siera kūka, mana vecmāmiņa stāsta laimes, izmantojot kafijas biezumus.

– Un kas?

"Un viņi stāsta savu laimi, kad dzer kafiju un pēkšņi apgriež krūzi."

– Nu, ir divi veidi, kad viņi dzer un kad viņi to ielej.

"Es teicu, ka nespļauj kausā." Un periods.

– Es to nedaru. Pastāsti man, kur vēl ir kameras? – Pēkšņi mainu tēmu, uz ko Krotovs neatturoties nosmej.

– Ko, tu domā, ka uzvelc papēžus un uzreiz vari kļūt drosmīgāks?

– Nu ko? Normāls jautājums.

– Nu kāpēc, pie velna, lai es tev jāstāsta, kur atrodas kameras?

– Nu, kāpēc tas tā, lai es nenonāktu neveiklā situācijā. Piemēram, es vēlos pielāgot savu krūšturi vai kaut ko saskrāpēt.

– Ja kaut kur kaut kas niez, tad tas ir jāārstē.

– Nu, kā būtu ar deguna nociršanu?

– Tu atstāsi bubulīšus mājās.

– Nu, labi, vai jūsu birojā ir arī kameras?

"Vai jūs plānojat kaut ko saskrāpēt un pacelt degunu manā birojā?"

– Nē. Nu, jūs nekad nezināt, vai es izlemšu kaut ko atstāt no jums, un man ir jāzina, vai es atstāšu pierādījumus. ES jokoju. Es tev neko nezagšu.

– Pie kā tu zvēr?

– Ar savējo…

– Boogers?

– Nu, lai tā notiek, viņi.

"Nu, ja tas ir boogers, tad, protams, es tam ticu," ar izsmejošu smīnu saka Krotovs. – Es gaidu savā kabinetā savu kafiju ar pienu.

Tiklīdz Krotovs atstāj mani vienu, es ieleju krūzē pienu un novietoju to uz paplātes. Paņemu šķīvi, salvetes un karoti un izeju no pārtraukuma telpas.

Labi, viņš neatkāpsies no manis, ļaujiet viņam ēst manu kūciņu. Paskaties, viņam kļūs labāk. Izņemu vienu no somas un nolieku uz šķīvja.

Atvelku elpu un dodos uz viņa kabinetu. Par laimi es nepaklupu un nekrītu.

"Labu apetīti," es droši vien gaidīju, ka viņš man kaut ko jautās par kūciņu, bet viņš pat nepaskatās uz paplāti. Ekskluzīvi priekš manis. Nu ko tu gribi, kaza? – ES varu iet?

– Nē tu nevari. Pēkšņi atcerējos, ka neesmu pārbaudījis visus tev dotos uzdevumus.

– Par ko tu runā?

– Par apakšveļu. "Man jāpārliecinās, ka tu valkā jaunu jauku apakšveļu," viņš atliecas krēslā. – Novelc drēbes.

– Runājot par?

– Tiešā veidā. Ja pēc minūtes neredzēšu tavu apakšveļu, vari paņemt savas mantas un doties mājās. Žēl tieši pirms līguma parakstīšanas. Vai arī neapvainojies un… novelc drēbes.