Читать книгу Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs - - Страница 2

Vai šī ir tikai izrāde?! Gribēju glābt dzīvību kazai, kura aiz garlaicības rīko lugas? Es knapi varu elpot, un viņš… vienkārši trūkst vārdu!

"Elpojiet un savedieties kārtībā, pretējā gadījumā mums nebūs dziļākas intervijas."

– Padziļināta intervija?!

– Jā, Sņežana Viktorovna, dziļi. Apmēram tik dziļi kā jūsu dekoltē. Nu, man bija taisnība: krūšturis ir tikpat neglīts kā tava, pareizāk sakot, ne tava blūze. Starp citu, krūtis ir labas.

Mans skatiens nokrīt uz… manu atpogāto blūzi. Es uzreiz pieliku plaukstas pie krūtīm un strauji novērsos.

Ar nerātniem pirkstiem mēģinu paņemt pogas. Bet viņi… nav. Un būtu labi, ja viens aizlidotu, bet uzreiz nav trīs! Un, ja es nebūtu “reanimējis” šo idiotu, tad es nebūtu sevi saplosījis. Dievs, es pat vēl neesmu paņēmusi lietusmēteli, izbaudot silto septembri. Nu ko tagad?

"Šeit," es dzirdu sev blakus pazīstamu balsi, un tad manā priekšā parādās seja ar neslēptu smīnu. Krotovs pasniedz man kaut kādu paciņu.

– Kas tas ir?

– Straujuma jaka īpaši vardarbīgām dāmām, kuras šobrīd cenšas manas bumbas pārvērst omletē ar domu spēku. Mana tualete atrodas biroja galā. Mainiet savas drēbes. Krekls ir svaigs. Man tas ir gadījumam, ja man uznāk kafija.

– Ko, viņi dod kafiju trakiem cilvēkiem?

– Manā psihiatriskajā slimnīcā, jā. Šķiet, ka jūs vēlējāties iegūt šo amatu, spriežot pēc jūsu dedzības tikai pirms dažām minūtēm, tad ejiet un pārģērbieties.

Es nezinu, kā man ir pietiekami mierīgs, lai neizrautu viņam kreklu no rokām, bet gan mierīgi to pieņemtu. Es bez starpgadījumiem sasniedzu viņa karalisko tualeti. Tikai tagad man atklājas, ka Krotovs piekrita turpināt uzskatīt mani par palīgu, neskatoties uz manu biogrāfijas faktu, ko viņš zināja. Maigi sakot, muļķīgs fakts.

Novelku blūzi un tajā brīdī atveras durvis. Mehāniski pievelku kreklu sev pretī un nedomājot saku to, kas pirmais ienāk prātā:

– Kas pie velna?!

"TTG," mierīgi atbild Krotovs, pasniedzot man manu somu.

– Kas?

– T3 un T4. Lietojiet šos hormonus un pārbaudiet vairogdziedzeri. Tu esi pārāk nervozs. Starp citu, es pieklauvēju, acīmredzot kaut kas nav kārtībā ar dzirdi. Ja mūsu intervijas beigu daļa noritēs labi, bez terapeita tiksi arī pie LOR speciālista,” viņš joprojām vienmērīgi saka un beidzot atstāj mani mierā.

Dievs, dod man vismaz daļu no miera, pārliecības un līdzsvara, kas piemīt šim indivīdam.

Es aizpogāju viņa piedāvāto kreklu un iebāzu to savos džinsos. Es paskatos spogulī un… neskatoties uz to, ka tas ir vīrišķīgs, tas man piestāv daudz vairāk nekā aizņēmies. Nē, ne tā, principā man der. Un es tajā izskatos vēl slaidāka. Apbrīnojami!

Pieķeru sevi pie domas, ka kādā brīdī gribas nolaist matus. Tiesa, ātri iznīcinu sevī šo nepiedienīgo vēlmi un iepinu savus nedaudz izspūrušos matus kādreiz glītā bulciņā. Atvelku elpu un, sakopojusi drosmi, izeju no tualetes. Nedrošā gaitā dodos uz ādas dīvāna pusi, uz kuru Krotovs, sēdēdams, ar krūzi rokās norāda.

"Bet, ja jūs valkātu kurpes, jums būtu pavisam cita gaita un poza." "Apsēdieties," es nolaižos uz dīvāna malas, garīgi piespiežot sevi nepakļauties viņa provokācijām. Un tad tas nāk pie manis. Es viņam parādīju faktu. Man vajag atvainoties. Var būt. Sāku traki nervozēt, kad vārdi iestrēgst kaklā, un sēžu kā nejēga uz dīvāna malas, nezinādama, ko ar sevi iesākt. "Ja tu būtu papēžos, tagad graciozi sakrustotu kājas, koķeti vicinātu kurpes purngalu, un jums nebūtu nekādu jautājumu par to, kur likt plaukstas." Tu viņus noliktu uz ceļiem – Kungs, vai šī puiša nekaunībai ir robeža?! "Lai gan, nē, tu nekustinātu kurpes purngalu, bet gan novilktu to un iesitu man ar papēdi pa pieri."

– Vai jums ir jāatvainojas par vidējo pirkstu? – Es apzināti mainu tēmu, cenšoties attēlot smaidu.

– Protams, ka vajag. Man ir psiholoģiska trauma no tavas nogrieztās naglas. Bet, ja jūs runājat par labi zināmu žestu, tad nē. Mēs atiestatām to, kas notika iepriekš. Sāksim ar banalitāti. Pastāsti man par sevi.

–Vai neesi lasījis manu CV?

– Protams, nē. Es tikko paskatījos, cik tev gadu. Atklāti sakot, man nepatīk nodarboties ar jaunām meitenēm, un divdesmit viens ir tikai bērnudārzs.

– Man ir gandrīz divdesmit divi.

"Nav svarīgi, vai viņa ir puņķis un puņķis Āfrikā." Es dodu priekšroku gados vecākiem darbiniekiem. Bet, ņemot vērā, ka no visiem kandidātiem uz noteiktu laiku esi vienīgais, kurš vēlējies man palīdzēt nenomirt no konfektēm, es aizmirsīšu par tavu vecumu, zodiaka zīmi un ļoti svarīgu tavas biogrāfijas faktu,” viņš piemiedz ar aci. viņa neglītā labā acs. – Ir draugs? – viņš pēkšņi pārslēdz tēmu, kas liek man uz brīdi apmaldīties. Bet es ātri nāku pie prāta, kad Krotovs pasniedz man tasi kafijas.

– Paldies, es negribu.

– Es nejautāju, ko tu gribi. Turiet to un izliecieties, ka dzerat. Krūzīte aizņems jūsu rokas, kuru joprojām nevarat atrast, kur izmantot – sasodīts, kur viņi tādas kazas taisa? Negribīgi paņemu kafijas krūzi un vēlreiz mēģinu uzlīmēt sejā kaut ko līdzīgu smaidam. – Nu kā ar puisi?

"Es jums teicu, ka neesmu precējies."

– Nebūt oficiāli precējusies nav tas pats, kas ne ar vienu neturēties.

– Es ne ar vienu nesatiekos. Vai tagad ir skaidrs?

– Vai tu drāž?

– Kas?!

– Ļauj man paskaidrot. Es to nejautāju tukšas ziņkārības dēļ. Ja tev ir puisis, vīrietis, vectēvs, kā tu to vēlies saukt, ar kuru tu reizēm drāžies, cerot, ka viņš cienīs tavu seksu pacelt līdz nopietnam līmenim, man par to ir jāzina iepriekš. Šajā gadījumā pastāv liela varbūtība, ka jūsu smadzenes peldēs, ja šis puisis kādu dienu paminās ar pirkstu. Šis variants man neder – mierīgi… ieelpo un izelpo.

– Man nav neviena. Nav vīra, nav mīļāko, nav puiša, nav seksa partnera. Un es neesmu nevienā iemīlējusies. Tas ir gadījumam, ja jūs tagad sakāt, ka manas neabpusējās mīlestības objekts pēkšņi man pamāj ar pirkstu.

"Lieliski, šķiet, ka mums sāk rasties savstarpēja sapratne," viņš diezgan nopietni saka, veicot piezīmi savā piezīmju grāmatiņā. – Vai ir kādi dzīvnieki? – pamāju ar galvu, jau saprotot, kurp viņš ved.

"Man nav nekādu pielikumu, ja jūs to domājat." Esmu brīvs kā puņķis lidojumā. Man nav ne vecāku, ne brāļu, ne māsu. Nav radinieku, kuriem man steidzami būtu jāsteidzas pēc viņu zvana.

"Perfekti," šis nelietis saka, smaidot un malkojot kafijas. – Vai jūs pabeidzāt kaut ko, izņemot skolu?

– Koledža. Medicīnas.

Acīmredzot mana atbilde viņu ļoti pārsteidza, jo pie nākamā malka viņš izlej kafiju uz krekla un biksēm. Kalpo jums pareizi. Tomēr pēc dažām sekundēm man atklājas, ka Krotovs tagad skatās uz kreklu, ko viņš man aizdeva. Tas izdosies.

– Neatdos. Vai vēlaties manu, ar norautām pogām?

– Jā, tu esi mana mīļotā, tik gādīga. Varbūt vari man piedāvāt arī savas vecmāmiņas krūšturi? – sniedzas pēc kafijas galdiņa un sāk slaucīt kreklu ar salvetēm.

"Man šķiet, ka jums tas nav vajadzīgs, es nepamanu tevī ginekomastiju." Un es steidzu atgādināt, ka vakances nosacījumi par izglītību neko neteica. Tātad medicīnas skola nav trūkums.

"Es jums pastāstīšu vairāk, Sņežana Viktorovna, tas ir pat liels pluss." Tātad jūs esat medmāsa?

– Jā.

– Kāpēc jūs nestrādājat savā specialitātē?

– Man nepatīk cilvēki. Un to bija pārāk daudz priekš manis vienai – dīvainā kārtā mana atbilde viņu uzjautrina, spriežot pēc viņa smaida.

– Paskaties, mēs savā ziņā esam līdzīgi. Man arī viņi nepatīk. Tātad, labi, vai jums ir kāda darba pieredze?

– Es pārdevu avīzes kioskā. Vai tas tiek uzskatīts par pieredzi?

"Kļūst arvien interesantāk," smaidot saka Krotovs un paņem manu CV. Un, šķiet, viņš patiešām sāk to lasīt.

"Es neesmu stulba, es visu ātri apgūstu." Varu atbildēt uz zvaniem, uzvārīt kafiju, sastādīt grafiku utt.

– Lapoul, vai tu nopietni domā, ka par norādīto summu darīsi tikai tādu banalitāti?

– Nu ne tikai… pagaidi, kādi ir mani pienākumi?

"Tas tiks apspriests tikai pēc tam, kad jūs būs pārbaudījis mans drošības dienests." Ja viss noritēs labi, viņi rīt ar jums sazināsies un nāks pēc jums.

– Pagaidi, man jāzina.

"Nē," viņš izmet CV un pievērš skatienu man. – Es nedrāžas ar saviem palīgiem. Un es tos nevienam nepakļauju, ja tas ir jūsu rūpes. Bet, ja jūs galu galā strādāsiet pie manis, es izdrāšu jūsu smadzenes kā simtiem skorpionu. Tāpēc arī alga tiek norādīta šādi.

– Vai drīkstu tev pajautāt? Cik asistentu jums bija kopā?

– Seši.

– Cik ilgi tās ilga?

"Pirmie pieci ir apmēram mēnesis," bez vilcināšanās izmet Krotovs.

– Un sestais?

– Pusotrs gads, – nu, tas nozīmē, ka ne viss ir zaudēts.

– Un kas ar viņu notika? Vai tu viņu atlaidi?

– Nē. Viņa iegāja citā pasaulē.

"Nesaki, ka tu esi veicinājis to."

– Protams, tas esmu es. Viņa iemīlēja un viņas prāts peldēja. Man tas bija jānoņem.

– Tu joko?!

– Nē. Tāpēc nekādā gadījumā nemīli mani.

"Šī būs pēdējā lieta, ko es darīšu savā dzīvē, Daniil Leonidovič."

– Ļoti drosmīgs paziņojums.

– Bet tāpat? Kas ar viņu īsti notika?

"Es tev teicu, viņa iemīlēja." Nevis pie manis, bet pie mana apsarga. Un kādi cilvēki ir iemīlējušies?

– Mmm… debīliķi?

– Interesanti. Manuprāt, meitenei jūsu vecumā vajadzēja teikt, ka iemīlējušies cilvēki ir laimīgi cilvēki.

– Nu, es domāju, laimīgie debīliķi.

– Labojums, iemīlējušies cilvēki ir neaizsargāti, vāji un laimīgi debīliķi.

"Tad ir skaidrs, kāpēc jūs viņus atlaidāt." Divi debīli šajā gadījumā nav spēks.

– Tu pareizi domā. Bet es tevi vēl īsti neesmu izdomājis vai, pareizāk sakot, neesmu izdomājis vispār. Vai esat pārliecināts, ka vēlaties strādāt pie manis?

– ES gribu naudu. Un bez jūsu darba es nevarēšu dabūt šādas summas. Tātad, jā, es gribu.

– Nu, tā teikt, Sņežana Viktorovna. "Kāds zog," smaidot saka Krotovs.

"Man nav vajadzības zagt no personas, kas man maksās šādu naudu."

– Loģiski.

– Un kāpēc jūs neko nejautājat par šo faktu?

– Man jau ir tik daudz iespaidu, ka mēs jums visu pastāstīsim pirmajā nodaļā?

– Kas?

– Pagaidīsim. Tas jāstāsta romāna gaitā, nevis uzreiz. Citādi mani tas neinteresēs.

–Vai tu kaut ko lieto?

– Kas nav tikai tas, ko es neizmantoju. Nu, tu esi meitene, tu pati teici, ka strādā avīžu stendā.

– Un?

"Un vai jūs tiešām neesat lasījis mazus sieviešu romānus?"

– Protams, es to izlasīju.

– Nu ko? Tur intriga tiek noturēta līdz galam. Ja atrisina visu uzreiz, tad kāda jēga lasīt? – Tiešām idiots.

"Es domāju, ka es sāku saprast."

"Savās acīs redzu, ka viņa kaut ko sliktu saprata par mani." Piemēram, puisis lasa sieviešu romānus? Mēs arī pļāpājam vairāk nekā jūs.

"Es neko sliktu par tevi nedomāju."

"Ak, jā, es to redzu," saka Krotovs, neslēpjot sarkasmu.

– Jūs droši vien lasāt tādu literatūru… bet priekš kam, tieši tā?

– Nu, kam tas domāts? Lai saprastu sievietes.

"Bet jūs joprojām tos nesapratāt," Krotovs neatbild uz manu komentāru. Viņš pieceļas no dīvāna, skaidri liekot saprast, ka mūsu saruna ir beigusies.

– Tu vari iet, Sņežana Viktorovna. Ja drošības dienests neko par jums neatrod, gaidiet zvanu. Un sagatavo prezervatīvus, – Kungs, vai man tos vispār vajag? Kā principā var atriebties tik nenormālam cilvēkam? Man nepietiek pacietības, bet arī, šķiet, atjautības.

– Priekš kam man vajadzīgs pēdējais? – es jautāju pēc iespējas mierīgāk, pieceļoties no dīvāna.

–Tu nezini, kam domāti prezervatīvi? Aizsardzībai lapul. Es izdrāšu tavas smadzenes. Vai esat aizmirsis?

– Paldies, ka atgādināji. Tad ardievu.

– Iesim. Negrauziet vairs nagus un neaizmirstiet par vairogdziedzeri.

Kungs, dod man spēku, es lūdzu. Lēnām izelpoju un dodos uz durvju pusi. Un, tiklīdz es satvēru rokturi, es dzirdēju:

"Sņežana Viktorovna, atbildiet vēl uz vienu jautājumu," es negribīgi vēršos pret Krotovu. – Katrai bedrei sava… ko?

– Tā? No kādas pasakas šī ir? Es neko tādu neatceros.

– Tas nav no pasakas.

– Katrai bedrei ir sava… nūja?

"Katrai caurumam ir savs vāks, Sņežana Viktorovna," neslēpjot smaidu, saka Krotovs. – Jūs varat iet.

Nu, pagaidi, necilvēks. Es tev vēl mazliet pamocīšu smadzenes. Tu gaidīsi ar mani, ak, kā tu gaidīsi.