Читать книгу Asara zirnekļa tīklā - Nora Robertsa - Страница 2

Vasara, šī zaļā neliete, izvingrināja sviedrainos muskuļus un grasījās nopostīt Inosensas pilsētu Misisipi štatā. Un nemaz nebija daudz jānopūlas. Pat pirms Amerikas Pilsoņu kara Inosensa nebija nekas vairāk kā putekļains mušas atstāts nospiedums uz kartes. Lai gan zeme tur bija laba un piemērota lauksaimniecībai, ja vien cilvēks spēja izturēt mitro tveici, plūdus, kā arī untumainos sausuma periodus, Inosensai tomēr nebija lemts kļūt par plaukstošu un zeļošu pilsētu.

Pienāca laiks, kad tur tika ieliktas arī dzelzceļa sliedes. Tās stiepās gana tālu uz ziemeļiem un rietumiem, lai vilcieni ar saviem garajiem, atbalsīs izplūstošajiem svilpieniem ķircinātu Inosensu, atgādinot par pasaules attīstības gaitu un progresu, tomēr neko no tā neienesot šajā mazpilsētiņā. Gandrīz pirms gadsimta tika ierīkots arī ātrgaitas lielceļš, kas savienoja Memfisu un Džeksonu, bet atstāja Inosensu rijam prombraucošo automašīnu putekļus.

Tuvumā nebija ne ievērojamu kaujas lauku, ne kādu dabas brīnumu, kas pievilinātu tūristus ar fotokamerām un liktu viņiem tērēt naudu. Un nebija arī viesnīcu, kur viņus izmitināt. Bija tikai mazs, neticami kārtīgs īres nams, ko vadīja Kūnsi, un Svītvoteras plantācija ar tās pirmskara laiku skaistumu. To jau divsimt gadu pārvaldīja Longstrītu ģimene. Plantācija netika atvērta publikas apskatei, lai gan interesenti noteikti atrastos.

Reiz Svītvotera tika aprakstīta izdevumā ”Dienvidu mājas”. Tiesa, tas notika astoņdesmitajos gados, kad vēl bija dzīva Medelina Longstrīta. Tagad, kad Medelina un viņas vīrs – sīkstulīgais dzērājs – abi jau bija aizsaules dārzos, nams piederēja viņu trijiem bērniem, kas tur bija apmetušies.

Vajadzētu pateikt – un tas arī tiks darīts –, ka trīs Longstrītu pēcteči bija mantojuši visu savas ģimenes mežonīgo izskatīgumu, tomēr nebija pārņēmuši ne kripatas viņu ambīciju. Un bija grūti vainot viņus par to, ka cilvēki šajā Misisipi deltas miegainajā pilsētelē apslāpē savu enerģiju un iegrimst aizvainojumā. Longstrīti ar tumšajiem matiem, zeltaini mirdzošajām acīm un skaisti veidotajiem locekļiem spēja apburt cilvēku ātrāk, nekā viņš pagūtu nospļauties.

Neviens pārlieku nevainoja Dveinu par sekošanu tēva alkoholiķa pēdās. Gadījās, ka viņš reizumis sasita savu automašīnu vai salauza dažus galdus Makgrīdija tavernā, taču, skaidrā prātā būdams, viņš allaž atrada iespēju nogludināt liekos asumus. Tomēr, gadiem ritot, skaidrā prātā viņš pavadīja aizvien mazāk un mazāk laika. Visi runāja, ka viņa dzīve būtu iegrozījusies citādi, ja viņš par nesekmību nebūtu izslēgts no lieliskās privātskolas, uz kuru bija nosūtīts mācīties, vai no tēva līdz ar tieksmi pēc skāņām, apreibinošām dzirām būtu mantojis arī mīlestību pret zemi.

Citi, kuru mēles bija ļaunākas, apgalvoja, ka nauda palīdzējusi viņam turēties pie skaistajām mājām un lieliskajām automašīnām, taču nav spējusi padarīt viņa mugurkaulu spēcīgāku. Kad astoņdesmit ceturtajā gadā ar Dveina visai ciešu piedalīšanos Sisija Kūnsa nonāca grūtā stāvoklī, viņš meiteni apprecēja bez mazākās žēlošanās. Pēc divu bērnu piedzimšanas un neskaitāmu skāņās dziras pudeļu izdzeršanas Dveinam nācās uzklausīt sievas prasību par laulības šķiršanu, un viņš bija mierā ar to. Laulība beidzās tikpat draudzīgi kā sākusies. Nebija nekādu smagu jūtu – vispār nekādu jūtu –, un Sisija ar visiem bērniem aizbēga uz Našvilu, lai tur uzsāktu jaunu dzīvi ar kādu apavu tirgotāju, kurš vēlējās gūt slavu izpildītājmākslas jomā.

Džosija Longstrīta, vienīgā meita un jaunākais bērns ģimenē, savā trīsdesmit viena gada vecumā bija paguvusi iziet pie vīra jau divas reizes. Abas šīs savienības izrādījās visai īslaicīgas un deva Inosensas iedzīvotāju baumu dzirnām labu iemeslu griezties nebeidzami. Abas šīs pieredzes Džosija nožēloja tikpat gauži, cik gauži sadugst sieviete, kad pamana savus pirmos sirmos matus. Izjūtās jaucās kopā gan dusmas, gan zināms rūgtums, gan arī mazliet baiļu. Bet pēc tam viss tika nolikts pagātnē. Prom no acīm, projām no atmiņām.

Neviena sieviete negaida matu nosirmošanu un nav noskaņota arī uz šķiršanos, kad saka ”līdz nāve mūs šķirs”. Tikai dzīvē notiek visādi…

Savai sirdsdraudzenei Kristelai, kurai piederēja ”Stila un skaistuma rituāla impērija”, viņa ar izteiktu patiku filozofiski sacīja, ka vēlas izlabot šīs divas pamatīgās kļūdas, ko pieļāvusi vērtējot un izvēloties, un tagad pārbaudīs visus vīriešus no Inosensas līdz pat Tenesī štata robežai.

Džosija gan zināja, ka ir arī dažas vecas, netīksmes pilnas sievas, kuras, mutei roku priekšā aizlikušas, sakniebtām lūpām laista indes pilnus vārdus. Sak, kas no tās Džosijas Longstrītas cits sagaidāms, kāda bijusi, tāda ar’ palikusi. Taču bija arī vīrieši. Un tie tumsā smaidīja, skaidri zinādami, ka Džosija ir pat ļoti laba.

Takeram Longstrītam patika sievietes. Varbūt viņš nevarēja turēties līdzi savai jaunākajai māsai un viņas aizrautīgajai vīriešu mednieces dabai, taču savs prieks tika arī viņam. Visi zināja arī to, ka Takeram patīk iztukšot pa glāzītei stiprāka dzēriena, taču viņam nepiemita tās nedzesējamās slāpes, kādas nomāca vecāko brāli.

Dzīve Takeram nozīmēja vienu garu, laiski staigājamu ceļu. Un viņam nebija iebildumu to veikt, ja vien tika ļauts to darīt tādā tempā, kāds pašam labpatika. Takers izturējās laipni arī situācijās, kad gadījās kāds apvedceļš, ja vien tas vēlāk pagriezās viņa izvēlētajā virzienā. Un pagaidām viņam bija izdevies izvairīties no došanās pie altāra – brāļa un māsas pieredze bija iedēstījusi viņā nelielu nepatiku pret šo pasākumu. Takers daudz labprātāk veica savu ceļu, neviena netraucēts. Viņš bija rāmas dabas un lielākoties labi ieredzēts. Dažam labam gremza tas fakts, ka Takers bija piedzimis bagāts, taču viņš pārāk nemēdza ar to dižoties. Turklāt viņš bija neizmērojami dāsns, un tas cilvēku sirdis padarīja mīkstas. Katrs vīrs zināja, ka nepieciešamības gadījumā tikai jāpiezvana vecajam Takam, un aizdevums būs kabatā. Un tas nonāks tur bez jebkādas neizturamas pārākuma izrādīšanas, kas palīdzības lūgšanu padarīja ļoti smagu. Protams, bija arī mēļotāji, kas apgalvoja, ka nav taču grūti aizdot citiem, kad pašam naudas ir vairāk nekā pietiekami. Tikai viņu murmināšana nekādi nespēja mainīt banknošu krāsu.

Atšķirībā no sava tēva Bo viņš diendienā nemēdza interesēties, kā sokas ar parādu atdošanu, un neglabāja aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē ādas vākos iesietu bloknotiņu, kurā pierakstīti visu viņa parādnieku vārdi.

Naudu Takers aizdeva par visai sakarīgiem desmit procentiem. Vārdi un skaitļi – viss glabājās viņa asajā un bieži vien pārāk zemu novērtētajā prātā.

Bet jebkurā gadījumā Takers to nedarīja naudas dēļ. Viņš vispār ļoti reti kaut ko darīja naudas dēļ. Pirmkārt, viņš to darīja tāpēc, ka tas neprasīja nekādas pūles. Un, otrkārt, viņa garajā, slaikajā un laiskajā ķermenī slēpās dāsna un reizumis arī vainas apziņas mocīta sirds.

Viņš nebija ne pirksta pakustinājis, lai nopelnītu šo bagātību, tālab bija tik ļoti vienkārši to izšķiest. Takera izjūtas šajā saistībā varēja dēvēt gan par garlaikotu akceptēšanu, gan reizēm par sociālās apziņas grūdienu. Un kad nu gadījās tāds spēcīgāks grūdiens, viņš no virvēm darinātā guļamtīklā izstiepās ēnā zem mūžzaļā ozola izplestajiem zariem, pārvilka cepuri pāri acīm un malkoja aukstu alu, līdz sociālā apziņa atkal norimās.

Tieši to Takers darīja brīdī, kad mājas otrā stāva logā apaļo galvu pabāza Dela Dankana – Longstrītu saimniecības pārzine jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.

– Taker Longstrīt!

Cerēdams uz to labāko, Takers joprojām turēja acis aizvērtas un ļāva tīklam viegli šūpoties. Uz plakanā, kailā vēdera Takers bija uzlicis Dixie alus pudeli un ar vienu roku pieturēja.

– Taker Longstrīt! – Delas dunošā balss izbiedēja putnus, kas bija sasēduši mūžzaļā ozola zaros. Takeram gan bija paticis sapņot, klausoties putnu dziesmās un gardēnijās zumošo bišu sanoņā. – Es runāju ar tevi, puis.

Nopūties Takers atvēra acis. Caur cepures vaļīgo pinumu sejā iespīdēja balti un karsti saules stari. Jā, tas bija tiesa – viņš maksāja Delai algu, taču šī sieviete bija viņam gan mainījusi autiņus, gan savu reizi uzšāvusi pa pēcpusi, un tādējādi viņš nebija Delai nekāda autoritāte. Ļoti negribīgi Takers atbīdīja cepuri nost no acīm un, plakstus piemiedzis, paraudzījās saucējas virzienā.

Sieviete bija izliekusies pa logu, viņas liesmojoši sarkanie mati spraucās ārā no apsietā lakata. Viņas platajā, koši pietvīkušajā sejā bija stingra un neapmierinātības pilna izteiksme. Un to Takers bija iemācījies respektēt. Pret palodzi atdūrās trīs kārtas košu kreļļu.

Takera sejā ievilkās it kā nevainīgs, tomēr viltības pilns smaids. Tā varētu smaidīt zēns, kurš pieķerts nedarbos. – Jā, kundze.

– Tu teici, ka aizbrauksi uz pilsētu un atvedīsi man rīsu maisu un kasti kokakolas.

– Jā, tikai… – Takers ar joprojām auksto pudeli paberzēja savu torsu, tad pielika pudeli pie lūpām un iedzēra garu malku. – Nu jā, laikam jau es tā teicu gan, Dela. Domāju, ka varētu aizbraukt, kad kļūs mazliet vēsāks.

– Slien nu savu slinko pēcpusi augšā un izdari to tagad. Citādi šovakar tev uz galda priekšā būs nolikts tukšs šķīvis.

– Vienalga ir pārāk karsts, lai ēstu, – Takers klusi nopurpināja, taču Delas ausis bija tikpat dzirdīgas kā trusim.

– Ko tad tas nozīmē, puis?

– Es teicu, ka braukšu. – Graciozi kā dejotājs viņš izslīdēja no šūpuļtīkla un ejot noslaucīja alus pudeli. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja sievietei, cepure švītīgi noslīdēja zemāk, atklādama sasviedrētās matu sprogas, viņa zeltainajās acīs iedegās velnišķīgi dzirkstošas liesmiņas, un Dela atmaiga. Tagad jau viņai nācās grūti turēt lūpas sakniebtas un sejā pieturēt bargo izteiksmi.

– Pienāks diena, kad tu vienkārši iesakņosies tajā guļamtīklā. Es brīnīšos, ja tā nenotiks. Tavs augums nospriedīs, ka esi sasirdzis, ja reiz labprātāk laiku pavadi, uz muguras suzdams, nevis uz savām kājām stāvēdams.

– Kad cilvēks ir atlaidies guļus, viņš var darīt daudz vairāk nekā tikai snaust, Dela.

Saimniecības vadītāju nodeva skaļie, spēcīgie smiekli. – Tu tikai nesadari tik daudz, lai kāda galu galā tevi aizvelk pie altāra, kā tas gadījās, kad tā meiča Sisija nogrāba manu Dveinu.

Viņš atkal pasmaidīja. – Nē, kundze.

– Un atved to manu tualetes ūdeni. Pie Lāšona ir izpārdošana.

– Nomet man maku un mašīnas atslēgas!

Dela pazuda no loga, bet pēc mirkļa atkal parādījās un izmeta abus prasītos priekšmetus. Takers tos noķēra gaisā ar veiklu delnas kustību, un tas atgādināja Delai, ka šis puisis nemaz nav tik lēns, par kādu izliekas.

– Uzvelc kreklu! Un sabāz to biksēs, – Dela komandēja tā, kā būtu darījusi, kad Takeram bija desmit gadu.

Takers paņēma kreklu no guļamtīkla, uzvilka un devās uz mājas priekšpusi, kur ducis doriešu kolonnu rindojās no apjumtā lieveņa līdz metāliskām mežģīnēm rotātajai otrā stāva verandai. Kad viņš nonāca līdz automašīnai, krekla kokvilnas audums jau lipa pie ādas.

Spīdīgo Porsche automobili viņš, impulsa vadīts, nopirka pirms sešiem mēnešiem, un tas viņam vēl nebija apnicis. Viņš iekāpa un padomāja, kas būtu labāks – gaisa kondicionētāja sniegtais komforts vai sajūsma, ko radīja vēja pieskārieni sejai –, un izlēma par labu nolaistam jumtam.

Viens no nedaudzajiem darbiem, ko Takers veica ātri, bija braukšana. Riepas uzsita gaisā grants šaltis, kad automašīna ar pirmo ātrumu aiztraucās pa garo, līkumoto ceļu. Viņš apbrauca apaļo dobi, kur māte bija dāsni sastādījusi peonijas, hibiskus un koši sarkanās ģerānijas. Ceļa malās auga veci magnoliju koki, to ziedi apkārtni ietina spēcīgā, patīkamā smaržā. Takers aizšāvās garām baltajai granīta piemiņas zīmei, kas bija uzstādīta vietā, kur viņa vecvectēva brāli Tironu zirgs izmeta no segliem un puisis lauza savu sešpadsmitgadnieka sprandu.

Šo piemiņas zīmi uzstādīja Tirona sērojošie vecāki, lai godinātu viņa aiziešanu. Un zīme arī kalpoja par atgādinājumu. Ja Tirons nebūtu izvēlējies pārbaudīt savus spēkus un izjāt ar nevaldāmo ķēvi, tad nebūtu lauzis savu spītnieka sprandu, viņa jaunākais brālis, Takera vecvectēvs, nebūtu mantojis Svītvoteru un nodevis to tālāk saviem bērniem.

Un Takers tad mistu kādā Džeksonas dzīvoklī.

Braucot garām šim skumīgajam atgādinājumam, viņš nekad nejutās īsti pārliecināts par to, vai pieklātos sērot vai būt pateicīgam.

Nu jau Takers bija izbraucis pa augstajiem, platajiem vārtiem. Ceļu klāja šķembu segums, saulē jautās darvas izgarojumi, varēja saost stāvoša ūdens rāvaino dvaku, kas spraucās cauri ceļmalā augošo koku rindai. Un paši koki dvašoja svaigu zaļuma aromātu. Kalendārs vēstīja, ka vasara ir nedēļas attālumā, taču Misisipi delta zināja labāk.

Takers vispirms sameklēja saulesbrilles, uzlika tās, tad uz labu laimi paņēma kādu kaseti un ielika atskaņotājā. Takers bija liels piecdesmito gadu mūzikas cienītājs, tālab automašīnā nevarēja atrast nevienu ierakstu, kas būtu tapis pēc tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrā gada. Par Slepkavu iedēvētā dziedātāja Džerija Lī Luisa balss, kas mērcēta viskijā, un izmisīgie klavieru akordi likās svinam faktu, ka nu tikai sāksies īstā jautrība.

Tai pievienojās arī Takera izcilais tenors, kad spidometra bultiņa sasniedza astoņdesmit jūdžu iedaļu. Pirksti bungoja pa automašīnas stūri, un likās, ka viņš spiež klavieru taustiņus.

Traucoties kalnā, viņam nācās veikt plašu pagriezienu uz kreiso pusi, lai neietriektos aizmugurē kādam veiklam BMW. Takers pasignalizēja ar auto tauri – ne jau brīdinājumam, bet gan sveicienam –, kad apbrauca eleganto sarkanbrūno automašīnas spārnu. Takers nesamazināja ātrumu, bet atpakaļskata spogulī pamanīja, ka BMW ir daļēji nostūrējis no brauktuves un apstājies pagriezienā uz Īditas Maknēras māju.

Džerijs Lī savā čerkstošajā balsī dziedāja ”Bez elpas”. Takers vairs daudz nedomāja par svešo automašīnu un tās vadītāju. Mis Īdita aptuveni pirms diviem mēnešiem bija pametusi šo pasauli, un apmēram tajā pašā laikā bija atrasts arī otrs sakropļotais līķis Spūkholovā.

Tas atgadījās kaut kad aprīlī, un tika noorganizēta meklētāju grupa, lai atrastu Frānsiju Elisu Loganu, kura bija pazudusi jau divas dienas. Takera žoklis saspringa, kad viņš atminējās, kā vajadzēja brist pa purvāju, nesot rokās bisi, un cerēt, ka neiešaus pats sev kājā un neko neatradīs.

Taču viņi bija to atraduši. Un Takeram nepaveicās – viņš bija kopā ar Bērku Trūsdeilu, kad tas notika.

Bija grūti domāt par visu, ko ūdens un zivis bija nodarījušas kādreiz tik dzīvespriecīgajai Frānsijai – piemīlīgajai miniatūrajai sarkanmatei, ar kuru viņš savulaik bija flirtējis, pat pāris reižu aizgājis uz satikšanos un arī apsvēris iespēju pārgulēt.

Kuņģis savilkās čokurā, un Takers pagrieza skaļāk mūziku. Viņš nedomāja par Frānsiju. Nespēja. Viņš domāja par mis Īditu. Un tā bija labāk. Vecā kundze bija nodzīvojusi teju līdz deviņdesmit gadiem un aizsaulē aizgājusi rimti un mierīgi. Miegā.

Takers atcerējās, ka viņa savu māju – kārtīgu divstāvu ēku, kas celta Rekonstrukcijas laikā, – novēlējusi kādam radiniekam no ziemeļu štatiem.

Piecdesmit jūdžu rādiusā nevienam Inosensā nepiederēja BMW, tālab Takers secināja, ka jaunais īpašnieks laikam būs izlēmis ierasties un apskatīt savu mantojumu.

Viņš aizgainīja ziemeļnieku invāziju no sava prāta, paņēma cigareti, tad nolauza naga tiesas garuma galu un aizsmēķēja.

Pusjūdzi atpakaļ Kerolaina Veiverlija cieši turēja savas automašīnas stūri un gaidīja, līdz sirds straujais ritms normalizēsies un vairs neatbalsosies viņai kaklā.

”Idiots! Jukušais izdzimtenis! Neuzmanīgais ķēms!”

Ar lielu piespiešanos viņa noņēma kāju no bremžu pedāļa un atsāka braukšanu, un automašīna turpināja ceļu pa aizaugušo, šauro ceļu.

”Collas…” viņa domāja. ”Pietrūka tikai dažu collu, lai viņš būtu ietriecies manā automašīnā. Un tad vēl viņam pietika nekaunības signalizēt ar autotauri! Kaut viņš vismaz būtu apstājies! Jā, kaut viņš būtu apstājies, tad man būtu iespēja tam slepkavnieciskajam mērkaķim izpaust savas domas šajā jautājumā.”

Vismaz pēc tam viņa justos labāk, jo varētu dod vaļu savām emocijām. Viņai šajā ziņā bija sasodīti labi panākumi, kopš doktors Palamo bija paskaidrojis, cik tiešā ceļā čūlas rašanās un galvassāpes ir saistītas ar to, ka viņa apslāpē savas emocijas, un, protams, ar hronisku pārstrādāšanos.

Nu ko, viņa tagad bija sākusi kaut ko darīt lietas labā. Kerolaina ar spēku atrāva sasvīdušās plaukstas no automašīnas stūres un noslaucīja tās gar plato bikšu starām. Viņu gaidīja jauka, gara un mierpilna atpūta šeit, šajā nekurienē Misisipi štatā. Pēc dažiem mēnešiem – ja vien viņa nenomirs no šīs neciešamās tveices – viņa būs spējīga gatavoties savai pavasara tūrei. Un ar emociju apspiešanas netikumu viņa bija pilnībā tikusi galā. Beidzamais neglītais un pat nekontrolētais emociju izvirdums ar Luisu izrādījās tik atbrīvojošs, tik brīnišķīgi neiegrožots, ka viņa gandrīz vai vēlējās atkal atgriezties Baltimorā, lai piedzīvotu to vēlreiz.

Gandrīz.

Pagātne – un Luiss ar savu veiklo valodu, spožo talantu un klīstošo skatienu pavisam noteikti piederēja pagātnei – bija droši noglabāta un palikusi tieši tur, kur tai jābūt. Nākotne – vismaz līdz brīdim, kad nervi būs daudzmaz sakārtoti un veselība uzlabota, – Kerolainu pārāk neinteresēja. Pirmo reizi mūžā Kerolaina Veiverlija, brīnumbērns, kas pilnībā nodevies mūzikai, un emocionāli trausla būtne, grasījās dzīvot tikai jaukajai, saldajai tagadnei.

Un šajā vietā viņa galu galā izveidos sev mājas. Tā, kā vēlēsies pati. Un nebūs vairs nekādas izvairīšanās no problēmu risināšanas. Vairs nebūs nekādas bijīgas paklausīšanas mātes pavēlēm un pūlēšanās piepildīt viņas gaidas. Vairs nebūs nekādu centienu iztapt dažādu cilvēku vēlmēm.

Viņa iekārtosies mājā, sāks saimniekot. Un kad būs pienākušas vasaras beigas, viņa jau skaidri zinās, kas īsti ir Kerolaina Veiverlija.

Sajutusies labāk, Kerolaina pārvietoja rokas uz stūres un turpināja ceļu. Atmiņā uzausa gandrīz netverama apjausma, ka reiz viņa pa to jau ir braukusi. Kaut kad ļoti, ļoti sen, kad bija devusies apciemot savus vecvecākus. Vizīte, protams, izvērtās ārkārtīgi īsa. Māte darīja itin visu, lai tikai apcirstu pati savas saknes, kas bija laukos. Kerolaina atcerējās savu vectēvu, liela auguma vīru ar sarkanu seju, kurš kādā skaidrā, rāmā rītā bija vedis viņu makšķerēt. Un pati savu meitenīgo nevēlēšanos uzdurt tārpu uz āķa – līdz brīdim, kad vectēvs paskaidroja, ka tas vecais tārps taču to vien gaida, lai tiktu uzsēdināts uz āķa un kāda liela zivs viņu norītu.

Kāds trīsuļojošs prieks viņu pārņēma brīdī, kad makšķeres aukla noraustījās, un kāda godbijības un piepildījuma sajūta, kad viņi uz mājām nesa trīs pamatīgus samus!

Un vecāmāte – stiegraina sieviete ar tēraudsirmiem matiem – bija izcepusi viņu lomu uz smagas, melnas pannas. Kerolainas māte atteicās nogaršot pat kumosu, taču Kerolaina – trausla sešgadniece ar gariem, slaidiem pirkstiem un lielām zaļām acīm – ēda itin alkaini.

Kad māja parādījās skatienam, viņa pasmaidīja. Tā nebija diez ko daudz mainījusies. No logu aizvērtņiem lobījās krāsa, un zāle bija izaugusi garumā līdz potītēm, tomēr tā joprojām bija tā pati divstāvu ēka ar apjumtu lieveni, kur varēja ērti sēdēt, un akmens skursteni, kas pavisam nedaudz bija noliecies uz kreiso pusi.

Kerolaina juta, ka acīs iedzeļ asaras, un samirkšķināja plakstus. Bija muļķīgi tagad skumt. Viņas vecvecāki bija nodzīvojuši garu un piepildītu mūžu. Bija muļķīgi justies vainīgai. Kad pirms diviem gadiem nomira vectēvs, Kerolaina bija Madridē. Bija koncertturnejas pats vidus, viņa vai ļima no pienākumu gūzmas, un gluži vienkārši nebija nekādas iespējas aizbraukt uz bērēm.

Un Kerolaina bija pūlējusies, patiesi pūlējusies iekārdināt vecmāmiņu ar piedāvājumu pārcelties uz pilsētu, kur itin viegli starp turnejām būtu iespējams viņu apciemot.

Tikai Īdita nekustēja ne no vietas un pasmējās par iedomu, ka būtu jāpamet māja, kurā pirms septiņdesmit gadiem ienākusi kā jauna līgava. Māja, kurā bija piedzimuši un izauguši viņas bērni. Māja, kurā viņa aizvadījusi visu savu dzīvi.

Kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, Kerolaina atradās slimnīcā Toronto, kur atkopās no izdegšanas sindroma. Par vecmāmuļas nāvi viņa uzzināja tikai nedēļu pēc tam, kad jau bija notikušas bēres.

Tātad bija patiešām muļķīgi justies vainīgai.

Tomēr, sēžot automašīnā, kur gaisa kondicionētāja plūsma glāstīja vaigus, viņa aizvien dziļāk ieslīga emociju jūrā.

– Man ir patiešām žēl, – Kerolaina skaļi sacīja vecvecāku gariem. – Man ir ļoti žēl, ka nebiju šeit. Ka manis nekad nebija te.

Viņa nopūtās un izslidināja pirkstus caur spožajiem, medus blondajiem matiem. Nebija labi tā sēdēt automašīnā un gremzties. Vajadzēja ienest mājā atvestās mantas, izstaigāt telpas, iekārtoties. Tagad šī vieta piederēja viņai, un viņa bija nolēmusi to paturēt.

Kerolaina atvēra automašīnas durvis, un tveices vilnis teju izrāva pēdējās skābekļa paliekas viņai no plaušām. Tverdama gaisu, viņa no automašīnas aizmugures sēdekļa paņēma vijoles futrāli. Nesot uz lieveni instrumentu un kasti ar nošu lapām, Kerolaina jau bija pilnībā nosvīdusi.

Sekoja vēl trīs gājieni uz automašīnu – ar ceļasomām, diviem nelielā tirdziņā trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem sagādātas pārtikas iepirkumu maisiem un beigās arī lenšu magnetofonu. Pēc tam varēja uzskatīt, ka viss ir izdarīts.

Visas mantas sarindojusi uz lieveņa, Kerolaina paņēma atslēgas. Katrai bija piestiprināta zīme. Parādes durvis. Sētas puses durvis. Pagrabs. Seifs. Ford markas pikaps. Atslēgas džinkstēja, kā atskaņodamas kādu melodiju, un Kerolaina izvēlējās parādes durvju atslēgu.

Kā jau vecām durvīm pieklājas darīt, tās iečīkstējās un atvērās, gaisā uzvilnīja putekļi, jo tās ilgi nebija lietotas.

Vispirms Kerolaina paņēma vijoli. Tā pavisam noteikti bija daudz svarīgāka par jebkuru no iegādātajiem pārtikas produktiem.

Mazliet apjukusi un pirmo reizi pavisam viena, Kerolaina iegāja mājā.

Gaitenis veda mājas dziļumā, kur, kā sacīja atmiņa, vajadzēja atrasties virtuvei. Kreisajā pusē bija kāpnes, kuras pēc trešā pakāpiena veidoja leņķi pa labi. Tumšā ozolkoka margas bija krietni putekļainas.

Tieši zem kāpnēm atradās galdiņš, uz kura blakus tukšai vāzei bija novietots smags, melns ciparripas telefons. Kerolaina nolika savu nešļavu uz tā un ķērās pie darba.

Viņa aiznesa pārtikas produktus uz virtuvi, kurai bija dzeltenas sienas un balti skapīši ar stikla durtiņām. Mājā izrādījās karsts kā krāsnī, tāpēc viņa nosprieda, ka par produktiem jāparūpējas vispirms. Kerolaina atviegloti ieraudzīja, ka ledusskapis ir mirdzoši spodrs.

Kāds bija sacījis, ka viena kaimiņiene pēc bērēm te bijusi un visu sakopusi. Kerolaina tagad varēja pārliecināties, ka runas par šajā pusē valdošo laipnības garu ir patiesas. Putekļi gan bija krājušies divus mēnešus, un čaklie zirnekļi savilkuši tīklus telpas stūros, tomēr gaisā vēl jautās tikko manāms lizola smārds.

Kerolaina lēnām atgriezās priekštelpā, un viņas papēži skaļi klikstēja uz cietkoksnes grīdas. Viņa ieskatījās atpūtas istabā ar izšūtajiem spilveniem un vecmodīgo televizoru, kas viņas acīm šķita kā senlaiku artefakts, un dzīvojamā istabā, kur uz sienām vijās lieli, izbalējuši rožu raksti un mēbeles no putekļiem sargāja pārklāji. Pēc tam Kerolaina pavēra durvis uz sava vectēva istabu, kurā atradās skapis ar medību bisēm un sporta pistolēm un liels krēsls ar krietni padilušiem paroceņiem.

Paņēmusi ceļasomas, Kerolaina devās augšup pa kāpnēm, lai izraudzītos sev istabu.

Gan sentimentālu jūtu, gan praktisku apsvērumu vadīta, viņa izvēlējās vecvecāku guļamistabu. Smagā gulta ar baldahīnu un vatētā sega, kas stepēta gredzenu rakstos – likās, ka tas sola ērtumu un omulību. Ciedrkoka lāde pie gultas kājgaļa droši vien glabāja daudzus noslēpumus. Skaisti izvītais sīkais vijolīšu un rozīšu raksts uz sienām varētu radīt patīkami mierinošu gaisotni.

Kerolaina nolika ceļasomas malā un devās pie šaurajām stikla durvīm, kas veda uz augsto, atvērto verandu. No turienes viņa varēja labi saskatīt savas vecmāmiņas stādītās rozes un daudzgadīgos augus, kas izmisīgi turējās pretī uzstājīgajām nezālēm. Bija saklausāmi šļaksti, ūdenim atsitoties pret kādu akmens bluķi vai nogāztu koku aiz juceklīgi augošajiem mūžzaļajiem ozoliem, kuru stumbri un zari biezi apauguši ar usneju tilandsijām. Un cauri tveicei Kerolaina saskatīja brūno varenās Misisipi ūdens lenti.

Un putni… Sīļi un zvirbuļi, vārnas un cīruļi karstajā gaisā radīja īstu skaņu simfoniju. Un ļoti iespējams, ka bija dzirdami arī guldzošie savvaļas tītaru saucieni.

Kādu mirkli Kerolaina – smalki veidota sieviete, iespējams, ka pat pārāk kalsna, ar izcilām rokām un dūmakainu skatienu – tur stāvēja sapņodama.

Piepeši skaistais skats, smaržas un skaņas kaut kur pagaisa. Kerolaina atradās savas mātes dzīvojamā istabā, kur klusi tikšķēja zelta imitācijas pulkstenis, bet gaisā dvesmoja Chanel smaržu aromāts. Jau pavisam drīz viņām bija jādodas uz Kerolainas pirmo solokoncertu.

– Mēs no tevis gaidām pašu labāko sniegumu, Kerolaina. – Mātes balss plūda gludi, līdzeni un lēni, neatstājot vietu nekādiem iebildumiem. – Mēs gaidām, ka tu būsi vislabākā. Ne pēc kā cita tiekties nav jēgas. Vai tu saproti?

Kerolaina savās mirdzošajās kurpēs nervozi savilka pirkstus. Viņai bija tikai pieci gadi. – Jā, kundze.

Citkārt viņa stāvēja atpūtas istabā, un rokas sāpēja no saspringtās vingrināšanās divu stundu garumā. Ārā spīdēja spoža un mirdzoši zeltaina saule. Viņa redzēja kokā sēžam sarkanrīklīti. Putns ieķiķinājās un apklusa.

– Kerolaina! – Mātes balss atplūda no kāpņu augšas. – Tev vēl ir stunda, lai pavingrinātos. Kā gan tu varēsi justies gatava šai turnejai, ja tev pietrūkst jebkādas disciplīnas? Tā, un tagad ķeries pie darba!

– Piedod. – Smagi nopūtusies, Kerolaina pielika vijoli savam divpadsmitgadnieces plecam. Tagad tā likās gluži kā ar svinu pielijusi.

Aizkulises. Cīņa ar šķebinošo satraukumu pirms pirmizrādes. Un nogurums. Tik milzīgs, milzīgs nogurums pēc nebeidzamās vingrināšanās, gatavošanās, pārbraucieniem! Cik ilgi viņa jau atradās šajās vējdzirnavās? Vai viņai bija astoņpadsmit vai jau divdesmit gadu?

– Kerolaina, Dieva dēļ, uzklāj vairāk vaigu sārtuma! Tu taču izskaties bāla kā nāve. – Šī nepacietīgā, allaž neapmierinātības pilnā balss, stingrie pirksti, kas satver un paslej augšup viņas zodu. – Kāpēc tu nevarētu izrādīt kaut vai niecīgāko entuziasmu? Vai tev ir kāda nojausma par to, cik smagi mēs ar tavu tēvu nopūlējāmies, lai panāktu, ka tu atrodies tur, kur tagad? Cik daudz mēs esam ziedojuši? Un tu te tagad stāvi desmit minūtes pirms priekškara pacelšanās un tikai raugies spogulī.

– Piedod.

Viņa vienmēr lūdza piedošanu.

Pat gulēdama Toronto slimnīcas gultā – izvārgusi, bez spēka un apkaunota.

– Kā tas jāsaprot, ka tu esi atcēlusi atlikušo turnejas daļu? – Māte bija pārliekusies pār gultu un saspringti, nikni raudzījās Kerolainai sejā.

– Es nespēju to pabeigt. Piedod. Man ļoti žēl.

– Ak tad tev ir žēl? Un kāds ir labums no tā žēluma? Tu savas karjeras ceļā sacel jucekli, tu nepiedodami iegāz Luisu. Es nepavisam nebrīnītos, ja viņš atsauktu jūsu saderināšanos un izsvītrotu tevi no savas dzīves arī kā profesionāli.

– Viņš bija kopā ar kādu citu, – Kerolaina vārgi sacīja. – Tieši pirms priekškara pacelšanās es viņu redzēju… ģērbtuvē. Viņš bija kopā ar kādu citu.

– Pilnīgs nonsenss. Pat ja tā bija, tev atliek vainot vien sevi pašu. Nevienu citu. Tas, kā tu pēdējā laikā izturējies… Klīdi apkārt kā tāds spoks, atteici jau sarunātas intervijas, neieradies uz viesībām. Pēc visa, ko tavā labā esmu darījusi, šī nu ir mana alga. Tā tu man atdari… Kā es, tavuprāt, lai tieku galā ar medijiem, ar dažādajiem minējumiem, kas tiks izteikti, ar visām tām nepatikšanām, kādās tu mani esi iemetusi?

– Es nezinu. – Vienīgais glābiņš bija acu aizvēršana un attālināšanās no visa. – Man ir patiešām žēl. Piedod. Bet es vairs nespēju to izturēt.

”Nē,” Kerolaina nodomāja, atvērdama plakstus. ”Es tā vairs nevarēju. Es nevarēju būt tā, kuru visi manī vēlējās saskatīt. Tagad vairs ne. Un arī turpmāk nekad. Vai es patiešām esmu egoistiska, nepateicīga un izlutināta? Visus šos ļaunos vārdus māte veltīja man.” Tagad tas vairs nešķita svarīgi. Nozīme bija vienīgi tam, ka viņa ieradusies šajā mājā.

Desmit jūdzes tālāk Takers Longstrīts iebrauca Inosensas pašā centrā, saceldams gaisā putekļu mākoni un pamatīgi izbiedēdams Džeda Lāšona labi baroto bīglu Ņūsensu, kurš pūtināja kauliņus uz betona apmales zem izpluinītās ”Dažādu preču veikala” markīzes.

Kerolaina Veiverlija lieliski saprastu nabaga dzīvnieka izbīli, jo, atvēris aci, Ņūsenss pamanīja mirdzoši sarkanu automašīnu, kas traucās tieši virsū un apstājās vien astoņpadsmit collu nostāk no vietas, ko atpūtai bija izraudzījies suns.

Bīgls iekaucās, pielēca kājās un aizsteidzās meklēt drošāku patvērumu.

Iesmējies Takers pasauca Ņūsensu vārdā, aicinoši paklikšķināja pirkstus un iesvilpās, taču dzīvnieks neapstājās. Šo sarkano automašīnu Ņūsenss ienīda tik kaismīgi, ka vienmēr pacēla kāju pie tās, apslakot riepas, un nekad atriebība nebija pietiekama.

Takers ielika atslēgas kabatā. Viņš bija cieši apņēmies aizgādāt Delai prasītos rīsus, kokakolu un tualetes ūdeni, bet pēc tam atkal izstiepties guļamtīklā, kur, kā viņam pašam likās, bija īstā vieta gudram vīrietim tveices pielietā bezgaisa pēcpusdienā. Tad Takers pamanīja savas māsas automašīnu, kas bija novietota pāri divām stāvvietas iedaļām iepretī kafejnīcai ”Ēd un pļāpā”. Takers attapa, ka brauciena laikā ir izslāpis un glāze limonādes būtu īsti vietā. Un ļoti iespējams, ka noderētu arī melleņu pīrāga gabals.

Vēlāk Takers ļoti daudz laika pavadīja, nožēlodams šo mazo novirzīšanos no kursa.

Kafejnīca ”Ēd un pļāpā” piederēja Longstrītiem, gluži tāpat kā viņiem piederēja arī veļas mazgātava ”Mazgā un žāvē”, Inosensas pansija, lopbarības un graudu veikals, ieroču pārdotava ”Mednieku draugs” un kāds ducis izīrējamu telpu. Longstrīti bija gana gudri – vai arī pietiekami slinki –, tādēļ pieņēma savu īpašumu pārvaldniekus. Dveins izrādīja nelielu interesi par īres īpašumiem un katru mēnesi pirmajā datumā tos apbraukāja, ievācot īres maksu vai uzklausot atrunas, kā arī veicot piezīmes par nepieciešamajiem remontdarbiem.

Gribot negribot Takeram nācās uzraudzīt grāmatvedību. Reiz, kad Takers par to bija sūkstījies īpaši sūri un ilgi, Džosija šo darbu pārņēma un ieviesa tik karalisku jucekli, ka Takeram vēlāk vajadzēja vairākas dienas noņemties, lai atkal valdītu kārtība.

Un viņš pārāk neiebilda. Iedziļināšanās grāmatvedībā ir kas tāds, ko var paveikt vakara vēsumā, kad pa rokai nolikts kāds atdzesēts dzēriens. Viņam tas drīzāk bija kaitinošs, bet ne grūts darbs.

”Ēd un pļāpā” bija viena no Takera iemīļotākajām vietām. Šajā iestādē bija viens plašs logs, kuru uz visiem laikiem okupējuši plakāti, kas reklamēja gan dažādas maizīšu izpārdošanas, gan skolas ludziņas, gan arī izsoles.

Grīda bija noklāta ar rūtotu, no vecuma nodzeltējušu linoleju, ko izraibināja brūngani traipi. Atsevišķie nodalījumi bija apdarināti ar raupju sarkanu vinilu, bet uz saplēstajām vai apskrandušajām vietām Takers pirms sešiem mēnešiem uzlika ielāpus. Un sarkanā krāsa tajos jau pamazām kļuva oranžīga.

Gadu ritējumā cilvēki uz galdiem bija iegravējuši dažādas zīmes. Tā bija kļuvusi par tādu kā savdabīgu šīs kafejnīcas tradīciju. Ļoti iecienīti bija iniciāļi, tad vēl arī sirdis un dažādi skaitļi. Reizēm kāds bija atvēzies arī kam lielākam, piemēram, uzrakstījis: ”Hei!” Vai arī kādu rupjību. Ja pie galdiņa bija sēdējis kāds ļoti sadrūmis personāžs, tad varēja atrast arī tekstu: ”Ēd, izkārnies un mirsti.”

Ērlīnu Renfrū, šīs vietas vadītāju, tāds ieteikums tik ļoti sadusmoja, ka Takeram nācās no saimniecības preču veikala aizņemties elektrisko slīpmašīnu un novākt šos aizvainojošos vārdus.

Katrā nodalījumā bija iespēja izvēlēties mūziku automātā pēc savas gaumes – pagriežot rokturi, varēja ieraudzīt izvēles iespējas, iemest aparātā divdesmit piecu centu monētu un atskaņot sev tīkamāko. Tā kā Ērlīna vairāk cienīja kantrimūziku, automātos šī izvēle bija pārstāvēta visplašāk, taču Takers bija pamanījies tur iedabūt arī dažus piecdesmito gadu skaņdarbus.

Gar lielo leti bija izvietoti daudzi bāra krēsli, pārvilkti ar to pašu balot sākušo sarkano vinilu. Zem caurspīdīga trīsdaļīga kupola atradās konkrētās dienas pīrāgu piedāvājums. Ar patiesu patiku Takera skatiens pievērsās melleņu pīrāgam.

Apsveicinājies ar apmeklētājiem, pamājis ar roku un kādam uzsaucis ”Sveiks!”, Takers pa taukainu izgarojumu un cigarešu dūmu piesātināto telpu devās turp, kur pie letes sēdēja viņa māsa. Viņa bija dziļi iegrimusi sarunā ar Ērlīnu un brālim tikai papliķēja pa roku, nepārtraucot mēļošanu.

– Tā nu es viņai teicu… Džastīna, ja tu grasies precēties ar tādu vīrieti kā Vills Šivers un gribi būt laimīga, tev vajag tikai iegādāties piekaramo slēdzeni viņa bikšu priekšai un parūpēties, lai atslēga būtu tikai tev vienai. Šad un tad viņš varbūt apčurāsies, taču tas arī būs viss.

Ērlīna atzinīgi iesmējās un noslaucīja dažus mitrus apļus no letes. – Kāpēc viņa gribētu sev tik nevērtīgu vīrieti kā Vills, man nudien nav saprotams.

– Mīļā, viņš gultā ir īsts tīģeris. – Džosija viltīgi piemiedza ar aci. – Nu, vismaz tā ļaudis runā. Sveiks, Taker. – Viņa pagriezās un uzspieda brālim uz vaiga skaļu skūpstu, bet pēc tam izstiepa pirkstus viņam acu priekšā. – Man tikko uztaisīja manikīru. Īpaši sarkana laka. Kā tev patīk?

Takers paklausīgi nopētīja viņas sarkanos nagus. – Izskatās, ka tu tikko tos būtu izrāvusi kādam citam. Ērlīna, iedod man glāzi limonādes un gabalu melleņu pīrāga ar vaniļas saldējumu.

Gana apmierināta ar brāļa atbildi, Džosija izslidināja pirkstus cauri mākslinieciski savītajiem melnajiem matiem. – Džastīna drīzāk vēlētos izplēst manējos. – Viņa pasmaidīja, paņēma diētisko kolu un caur salmiņu iedzēra nelielu malku. – Viņa bija skaistumkopšanas salonā. Piekrāsoja matu saknes un visiem rādīja roku, uz kuras mirguļoja tas slīpētā stikla gabals, ko viņa dēvē par briljantu. Vills droši vien to bija laimējis, kad svētkos piedalījās pudeļu gāšanas spēlē.

– Vai tu esi greizsirdīga, Džosij? – Takera zeltainajās acīs uzmirdzēja draiskas liesmiņas.

Viņa stīvi izslējās, pastiepa uz priekšu apakšlūpu… Tad sejas izteiksme mainījās, viņa atgāza galvu un iesaucās: – Ja es būtu viņu gribējusi, tad būtu arī dabūjusi. Bet ārpus gultas viņš mani garlaiko līdz neprātam. – Viņa ar salmiņu samaisīja to, kas bija vēl atlicis no dzēriena, un pāri plecam veltīja koķetu skatienu diviem puišiem, kuri iekārtojās kādā no atsevišķajiem nodalījumiem, lepni izslējās un pūlējās ievilkt savus alusvēderus. – Mums abiem viena nasta. Tev un man, Takij. Mēs pretējā dzimuma acīs izskatāmies sasodīti pievilcīgi.

Uzsmaidījis Ērlīnai, viņš ķērās pie pasniegtā pīrāga. – Jā, katram savs krusts jānes.

Džosija paklikšķināja svaigi nolakotos nagus pret leti un priecājās par to, kādu skaņu tie rada. Bezrūpība, kas bija likusi viņai divreiz piecos gados apprecēties un izšķirties, pēdējās nedēļās kļuva krietni izteiktāka. Viņa domāja, ka ir jau gandrīz pienācis laiks doties tālāk. Daži Inosensā pavadīti mēneši radīja viņā ilgas pēc aizrautības, ko varētu baudīt citur. Un daži mēneši kādā citā vietā lika viņai ilgoties pēc rimtās bezmērķības, ko varēja baudīt dzimtajā pilsētā.

Kāds bija iemetis automātā divdesmit piecus centus, un Rendijs Treviss uzsāka žēlabas par mīlas nedienām. Džosija ar nagiem bungoja līdzi ritmam un drūmi vēroja Takeru, kurš kāri mielojās ar melleņu pīrāgu un saldējumu.

– Nesaprotu, kā tu dienas vidū spēj šādi ēst!

Takers paņēma vēl pīrāgu. – Es tikai atveru muti un noriju kumosu.

– Un nepieņemies svarā ne par unci, sasodīts! Man jāuzmanās ar katru Dieva svētītu kumosu, ko lieku sev mutē, jo pretējā gadījumā gurni kļūs tik plati kā Gentriju māmiņai. – Viņa iebāza pirkstu Takera saldējumā un nolaizīja to. – Ko tu īsti dari pilsētā, ja neskaita ēdiena bāšanu mutē?

– Es te esmu Delas uzdevumā. Starp citu, es pabraucu garām automašīnai, kas iegriezās Maknēru mājas ceļā.

– Hmmm… – Džosija šiem jaunumiem būtu veltījusi lielāku uzmanību, bet telpā ienāca Bērks Trūsdeils. Viņa izslējās taisnāk uz krēsla, sakrustoja garās, glītās kājas un veltīja viņam saldu smaidu. – Sveiks, Bērk!

– Džosij! – Viņš pienāca klāt un papliķēja Takeram pa muguru. – Takij. Ko tad jūs abi te darāt?

– Es vienkārši nositu laiku, – atteica Džosija. Bērks bija muskuļots, sešas pēdas garš, platiem pleciem un stūrainu zodu. Viņa sejas vaibstus maigākus padarīja acis, kas līdzinājās mīlīga kucēna acīm. Pēc gadiem viņš bija tuvāks Dveinam, taču draudzīgākas attiecības uzturēja ar Takeru. Un Bērks bija viens no tiem nedaudzajiem vīriešiem, ko Džosija iekāroja un kam tā arī nebija tikusi klāt.

Bērks ar vienu gurnu atspiedās pret bāra krēslu. Nožvadzēja atslēgas viņa smagajā saišķī. Šerifa nozīme saulē mirdzēja. – Ir pārāk karsts, lai darītu kaut ko citu. – Ērlīna nolika viņam priekšā ledus tēju, un viņš nomurmināja: – Paldies! – Neatvilcis elpu, Bērks iztukšoja glāzi vienā paņēmienā. Vērojot viņu, Džosija aplaizīja augšlūpu. – Mis Īditas mājā ievācās kāda viņas radiniece, – Bērks paziņoja, kad bija nolicis glāzi malā. – Mis Kerolaina Veiverlija. Kaut kāda lieliska mūziķe no Filadelfijas. – Ērlīna bija no jauna piepildījusi viņa glāzi, un tagad Bērks dzērienu baudīja maziem malkiem un lēnām. – Viņa pieteica telefona un elektrības pieslēgumu.

– Cik ilgi viņa te paliks? – Ērlīnas acis un ausis allaž bija vaļā, kad tika paziņoti kādi jaunumi. Viņa bija šīs kafejnīcas vadītāja, un ziņu uzklausīšana bija viņas pienākums un tiesības.

– Viņa nesacīja. Mis Īdita nebija no tām, kas par savu ģimeni mēdz runāt gari un plaši, tomēr es atceros, ka viņai bija mazmeita, kura braukā apkārt kopā ar orķestri vai kaut kā tamlīdzīgi.

– Laikam jau par to labi maksā, – Takers apcerīgi ieteicās. – Pirms piecpadsmit minūtēm es redzēju, kā viņas mašīna iebrauc mājas pievedceļā. Un viņa sēdēja pie stūres pavisam jaunam BMW.

Bērks nogaidīja, kamēr Ērlīna paiet nost. – Takij, man jāparunā ar tevi par Dveinu.

Lai arī sejas izteiksme palika pasīvi draudzīga, Takers jau bija paslēpies aiz bruņām. – Un kas tieši?

– Vakarnakt viņš atkal bija pamatīgi piedzēries un sataisīja traci pie Makgrīdija. Es viņu ieliku aiz restēm, lai pa nakti atpūšas.

Nē, tomēr sejas izteiksme bija mazliet mainījusies – skatiens satumsa un pie mutes parādījās drūmas rievas. – Tu viņu sodi par jebko?

– Nu taču, Takij. – Drīzāk sāpināts nekā aizskarts, Bērks piecēlās kājās. – Viņš bija sarīkojis īstu elli, turklāt bija pārāk apreibis, lai sēstos pie stūres. Iedomājos, ka viņam derētu izgulēties. Pagājušajā reizē, kad es aizvedu viņu uz mājām, mis Dela ārdījās kā pats nelabais.

– Jā. – Takers mazliet atslābinājās. Bija draugi, bija ģimene un arī Bērks, kurš it kā piederēja pie abām grupām. – Kur viņš ir tagad?

– Turpat kamerā. Mokās ar paģirām. Iedomājos, ka tu varētu viņu aizvest uz mājām, ja reiz esi te. Vēlāk varēsim aizgādāt arī viņa mašīnu.

– Es esmu tev pateicību parādā. – Šie klusie vārdi slēpa dziļu vilšanos. Dveins jau divas nedēļas bija mēģinājis dzīvot skaidrā; pēc viena šāda atkritiena sekos garš, slidens ceļš atpakaļ. Takers piecēlās un izņēma naudasmaku. Viņam aiz muguras aizcirtās durvis, nošķindinādamas glāzes, kas atradās plauktos. Takers ieraudzīja Edu Lū Hetingeri un saprata, ka ir iekļuvis nepatikšanās.

– Gļēvais izdzimteni! – viņa spļaušus izspļāva šos vārdus un metās viņam virsū. Ja Bērks nebūtu saglabājis izcilo reakciju, kas vidusskolas laikā nodrošināja viņam sporta zvaigznes slavu, Takera sejai nāktos ciest.

– Rāmāk, rāmāk… – Bērks bezpalīdzīgi sacīja, bet Eda Lū cīnījās kā lūsis.

– Tu iedomājies, ka vari mani tā vienkārši aizmest projām?

– Eda Lū, – pieredzes mācīts, Takers runāja klusi un mierīgi. – Ieelpo dziļi. Tu nodarīsi sev sāpes.

Viņa pasmīnēja, atklādama skatienam mazos zobus. – Es grasos nodarīt sāpes tev, draņķa zebiekste!

Bērks negribīgi ieņēma savu šerifa lomu. – Meitenīt, tev jāsaņemas, vai arī es tevi nogādāšu cietumā. Tavs tētis par to nepriecāsies.

Viņa caur sakostiem zobiem nošņāca: – Es tam kuces dēlam nepielikšu ne pirksta. – Kad Bērka tvēriens atslāba, viņa izslīdēja no šerifa rokām un sakārtoja drēbes.

– Ja tu vēlies par to parunāt… – Takers ieteicās.

– Jā, mēs par to parunāsim, labi. Tas notiks šeit un tūdaļ. – Viņa apgriezās riņķī. Pārējie apmeklētāji vai nu cītīgi vēroja notiekošo, vai arī izlikās neko neredzam. Uz viņas rokām nodžinkstēja krāsainās plastmasas aproces. Seja un kakls bija gluži spīdīgi no sviedriem. – Un tu paklausīsies, vai saprati? Man patiešām ir kaut kas sakāms misteram Varenajam Longstrītam.

– Eda Lū… – Takers, izmantojot gadījumu, pieskārās viņas rokai. Eda Lū ar delnas virspusi iesita viņam pa zobiem. – Nē. – Slaucīdams muti, Takers atvairīja Bērku. – Lai viņa izsaka visu, kas uz sirds.

– Un es tieši tā arī darīšu. Labi. Tu taču teici, ka mani mīli…

– To es nekad neesmu sacījis. – Un par to Takers varēja justies pārliecināts. Pat kaisles augstākajos brīžos viņš allaž uzmanījās ar vārdiem. Jā, kaisles brīžos jo īpaši.

– Tu liki man noticēt, ka tā ir, – viņa uzkliedza Takeram. Parfīmu ar pūdera smaržu, ko viņa bija lietojusi, pārmāca karstu sviedru un nevaldāmu emociju dvesma, tai sajaucoties ar kādu šķebīgi saldenu smārdu. Takeram tas saistījās ar nāvi, kas tikko aizvedusi kādu savā valstībā. – Tu man pielabinājies, lai tiktu manā gultā. Tu teici, ka es esmu tieši tā sieviete, kuru tu allaž esi gaidījis. Tu teici… – Uz viņas vaigiem jaucās asaras ar sviedriem, izpludinot skropstu tušu un veidojot tumšas svītras pie acīm. – Tu teici, ka mēs apprecēsimies.

– Nu nē! – Takers parasti centās apvaldīt savu dedzīgo raksturu, taču tagad tas pamazām sāka izlauzties. – Tā bija tava ideja, mīļumiņ. Taču es sacīju, ka tu vari kaut vai izstiepties, bet tas nenotiks.

– Ko tad lai meitene domā, ja tu ar vieglu roku dāvini ziedus un pērc dārgus vīnus? Tu apgalvoji, ka es tev esmu svarīgāka par jebkuru citu.

– Un tā arī bija. – Takers par to nemeloja. Viņš tā allaž jutās.

– Tev nav svarīgs nekas un neviens cits, izņemot Takeru Longstrītu. – Eda Lū pietuvināja seju Takeram un runāja, siekalām šķīstot. Redzot viņu tādu, zuda jebkādas jaukas jūtas, un Takers sāka brīnīties, kā gan viņa varējusi būt viņam svarīga. Turklāt Takeram derdzās tas, ka viens otrs no puišiem, kuri sēdēja pie savām dzēriena glāzēm, sāka bikstīties ar elkoņiem un klusi smieties.

– Tad jau būs labāk, ja iztiksi bez manis, ko? – Takers uzmeta uz letes divas naudaszīmes.

– Un tu iedomājies, ka tik viegli tiksi cauri? – Edas Lū roka dzelžaini bija pieķērusies Takeram. Viņš juta, kā trīc sievietes muskuļi. – Tu iedomājies, ka vari no manis atbrīvoties tikpat viegli kā no visām pārējām? – ”Lai es esmu nolādēta, ja to pieļaušu! Ne jau gadījumā, kad visām savām draudzenēm jau esmu paguvusi dot mājienus par gaidāmajām kāzām. Ne jau gadījumā, kad aizbraucu to gaisa gabalu uz Grīnvilu, lai aplūkotu tās skaistās līgavu kleitas.” Eda Lū zināja, pavisam skaidri zināja, ka jau tagad puse pilsētas iedzīvotāju par viņu zobojas. – Tev ir pienākums pret mani. Tu man šo to solīji.

– Atgādini man kaut vienu šādu solījumu! – Nu jau Takera dusmas uzvilnīja ar īstu spēku. Viņš atbrīvoja savu roku no Edas Lū tvēriena.

– Es gaidu bērnu! – Izmisums Edai Lū šos vārdus lika izrunāt, īsti neapdomājoties. Gluži apmierināta viņa saklausīja, kā čuksti pārskrien no viena nodalījuma uz nākamo, bet Takers kļuva pavisam bāls.

– Ko tu sacīji?

Edas Lū mute savilkās nežēlīgā smaidā. – Tu skaidri dzirdēji, ko teicu, Takij. Un būs labāk, ja izlemsi, ko tagad iesāksi. Paslējusi galvu gaisā, viņa pagriezās un izbrāzās no telpas.

Takers mazliet nogaidīja, līdz atkal sajutās puslīdz normāli.

– Oi, oi, oi… – Džosija noteica, plati uzsmaidīdama pārējiem ēdājiem, kas visu vēroja ar ieplestām un izbrīnā izvalbītām acīm. Viņa satvēra brāļa roku. – Es esmu gatava saderēt uz desmit dolāriem, ka viņa melo.

Joprojām grīļodamies, Takers cieši raudzījās uz māsu. – Ko? – Ja viņa ir stāvoklī, tad esi arī tu. Tas taču ir pasaulē senākais sieviešu gājiens, Takij! Neuzķeries uz kaut kā tāda.

Takeram bija nepieciešams padomāt un, lai to darītu, pabūt vienam. – Tu paņemsi Dveinu no cietuma, labi? Un aizvedīsi Delai visu, ko viņa prasīja.

– Kāpēc mēs nevarētu…

Bet Takers jau gāja projām. Džosija nopūtās, domādama par to jezgu, kas tagad sāksies. Brālis pat nebija viņai pateicis, ko Dela vēlējusies.