Читать книгу Asara zirnekļa tīklā - Nora Robertsa - Страница 3

Dveins Longstrīts sēdēja vienā no pilsētas divām cietuma kamerām un gaudoja kā ievainots suns. Trīs aspirīna tabletes, ko viņš jau bija iedzēris, nekādu efektu vēl nedeva, un galvā rūca īsta ķēdes zāģu armija, turklāt aizvien vairāk tuvodamās smadzenēm.

Viņš atlaida rokas no galvas tikai uz brīdi, lai iedzertu kafiju, ko Bērks bija viņam sagādājis. Pēc tam viņš atkal cieši satvēra galvu, it kā baidīdamies, ka tā varētu gluži vienkārši novelties no pleciem, un pa daļai arī cerēdams, ka tas patiešām notiks.

Kā jau parasti pirmajās stundās, kad bija pamodies pēc kārtējās uzdzīves, Dveins nicināja sevi. Viņam riebās apziņa, ka atkal jau, plati smaidīdams, uzkāpis uz tā paša grābekļa.

Nebija runa par dzeršanu. Dveinam dzeršana patika. Viņam patika viskija dedzinošā garša, kad pirmais malks pieskārās mēlei, aizslīdēja dziļāk rīklē un iekārtojās vēderā. Tas līdzinājās garam, lēnam skūpstam, ko sniedz skaista sieviete. Viņam patika tā draudzīgi rosīgā sajūta, kas izpletās smadzenēs pēc otrās glāzītes.

Pie joda, viņš to visu mīlēja.

Viņš pat neiebilda pret pamatīgu piedzeršanos.

Ir jāpasaka daži vārdi par to patīkami peldošo sajūtu, kas iestājas pēc piecu vai sešu glāzīšu iztukšošanas. Viss izskatās tik labi un jautri! Aizmirstas, ka dzīve ir bijusi riebīga. Ka ir zaudēta gan sieva, gan bērni kaut kāda nolādēta kurpju pārdevēja dēļ. Ka gribi vai negribi jāpaliek vien šajā noputējušajā draņķa caurumā, kas tiek dēvēta par pilsētu, jo citur nemaz nav iespējams doties.

Jā, šo vieglo, gaisīgo un aizmirstības pilno sajūtu viņš ļoti mīlēja.

Un vispār jau viņam bija diezgan vienalga, kas notiek pēc tam, kad roka stiepjas pēc pudeles un nekas nebrīdina par gaidāmo; kad dzēriens vairs pat netiek izgaršots, tikai norīts tāpēc vien, ka viskijs ir turpat, kur atrodies tu.

Viņam nepatika tas, ka reizēm alkohols padarīja viņu riebīgu un iesvēla vēlēšanos uzsākt kautiņu, jebkādu kautiņu. Dievs zināja, ka viņš nav ļauns cilvēks. Tāds bija viņa tēvs. Taču reizumis, tikai šad un tad, viskijs pārvērta Dveinu par Bo. Un tas bija nožēlojami.

Biedēja fakts, ka reizēm viņš nemaz neatceras, vai kļuvis ļauns vai gluži mierīgi un klusi atslēdzies. Kad tas notika, viņš katru reizi pamodās cietuma kamerā kopā ar nāvējošām paģirām.

Ārkārtīgi piesardzīgi, labi apzinādamies, ka ikviena kustība var cītīgos zāģētājus viņa smadzenēs pārvērst par dusmīgu bišu spietu, Dveins pieslējās kājās. Saules stari, kas iespīdēja caur restēm, apžilbināja. Dveins ar plaukstu aizēnoja acis un devās ārā no kameras. Bērks viņu nekad nemēdza tur ieslēgt.

Dveins aizstreipuļoja uz tualeti un atbrīvojās no milzīga šķidruma daudzuma. Liekas, vesels galons viskija Wild Turkey izfiltrējies caur viņa nierēm. Nožēlojami ilgodamies pats pēc savas gultas, Dveins šļāca sejā aukstu ūdeni tik ilgi, kamēr acis vairs nesūrstēja.

Izdzirdējis, ka noklaudz durvis birojā, Dveins kaut ko nošņāca caur sakostiem zobiem un mazliet salēcās, jo saklausīja Džosiju saucam viņu vārdā.

– Vai tu esi te, Dvein? Mīļā māsiņa ieradusies tevi no šejienes izpestīt. – Dveins iznāca ārā un ļengani atspiedās pret durvju ailu. Džosija savilka uz augšu rūpīgi izraustītās uzacis. – Vai manu vai. Tu nu gan izskaties nožēlojami. – Viņa paspēra soli tuvāk un ar koši sarkanā krāsā nolakoto nagu pabugoja sev pa apakšlūpu. – Mīļais, kā tu spēj kaut ko ieraudzīt, ja tavas acis ir tik ļoti pieplūdušas asinīm?

– Vai es… – Viņš atklepojās, jo rīkle šķita kā aizrūsējusi. – Vai es sadaudzīju mašīnu?

– Par to man nekas nav zināms. Un tagad tu nāksi līdzi Džosijai. – Viņa piegāja pie brāļa un satvēra viņu aiz rokas. Kad viņš pagrieza galvu, Džosija spēji atkāpās. – Augstais Dievs! Cik daudzus cilvēkus tu esi nogāzis no kājām ar šo elpu? – Klakšķinādama mēli, viņa parakņājās savā somiņā un izņēma Tic Tac konfekšu kārbiņu. – Tā, mīļais, nosūkā pārīti no šīm. – To pateikusi, viņa pati ielika konfektes brālim mutē. – Citādi var gadīties, ka es noģībšu, kad tu elposi uz manu pusi.

– Dela būs pamatīgi pārskaitusies, – Dveins norūca, ļaudams, lai Džosija ved viņu uz durvīm.

– Es ceru, ka tā būs, bet… Uzzinājusi par Takeru, viņa par tevi ātri aizmirsīs.

– Takeru? Oi, velna milti! – Dveins sagrīļojās un pakāpās atpakaļ, kad saule nežēlīgi iecirtās viņam acīs.

Galvu šūpodama, Džosija izņēma saulesbrilles, kuru rāmīšus rotāja mirdzoši akmentiņi, un sniedza tās brālim. – Takeram ir nepatikšanas. Vai, precīzāk sakot, Eda Lū apgalvo, ka Takers ir sagādājis nepatikšanas viņai. Bet to mēs vēl redzēsim.

– Dievs augstais! – Uz īsu brīdi paša nedienas likās pagaistam. – Takijs padarījis grūtu Edu Lū?

Džosija atvēra savas automašīnas pasažiera puses durvis, lai Dveins varētu iekāpt. – Viņa ”Ēd un pļāpā” sarīkoja pamatīgu izrādi. Tagad visi pilsētas iedzīvotāji uzmanīgi vēros, vai viņas vēders kļūs apaļāks.

– Lai Dievs žēlīgs!

– Es arī to saku. – Džosija uzsāka braukt, un viņai pietika līdzjūtības, lai izslēgtu radio. – Ir viņa stāvoklī vai nav, bet Takeram krietni rūpīgi jāpadomā, pirms ielaist šo raudulīgo netikli mājā.

Dveins labprāt būtu kaismīgi piekritis, taču bija pārāk aizņemts, jo ar abām rokām balstīja galvu.

Takers nebija tik dumjš, lai uzreiz atgrieztos mājās. Dela nekavējoties uzkluptu viņam. Bija nepieciešams kādu laiku pabūt vienatnē, bet, iebraucot pa Svītvoteras vārtiem, par kaut ko tādu varēja nesapņot.

Impulsa vadīts, viņš piebrauca ceļa malā, savelkot švīkas uz saulē satvīkušā šķembu seguma. Mājas atradās apmēram jūdzes attālumā; viņš atstāja automašīnu zālainajā ceļmalā un iegāja koku pavēnī.

Zaļo lapu un nokareno sūnu sniegtajā patvērumā paralizējošā tveice šķita mazināmies par nieka dažiem grādiem. Taču Takers nemeklēja veldzi miesai; viņam bija nepieciešams atvēsināt prātu.

Kafejnīcas telpā kādu īsu, pavisam īsu mirkli Takeram bija gribējies sagrābt Edu Lū aiz rīkles un izspiest pēdējās dzīvības paliekas no šīs sievietes.

Nedarīja raizes ne tas, ka šāda doma bija ienākusi prātā, ne arī tas, ka iztēles aina ar šādu rīcību bija dāvājusi apmierinājumu. Puse no Edas Lū sacītā bija vistīrākie meli. Taču tas nozīmēja tikai to, ka puse no sacītā bija patiesība.

Viņš pastūma sāņus garu, nokarenu zaru, noliecās un cauri vasaras bagātīgi saaudzētajai dzīvībai devās uz ūdens pusi. Iztrūcināts gārnis pacēlās spārnos un meklēja patvērumu dziļāk purvājā. Pārliecinājies, ka tuvumā nav čūsku, Takers apsēdās uz kāda nokrituša koka stumbra.

Nesteidzīgi Takers paņēma cigareti, no paša tās gala noplēsa nelielu gabaliņu un aizdedzināja.

Ūdens viņam allaž bija paticis. Ne gluži okeāna plūdmaiņas, paisumi un bēgumi, bet noslēpumainā, rimtā tumsa, kas slēpās mierīgajos dīķos, straumju burzguļojošās valodas, vienmērīgais upes pulss. Jau bērnībā viņš bija aizrāvies ar to. Atrunājoties, ka dodas makšķerēt, viņš tur gluži vienkārši sēdēja un domāja vai snauduļoja un klausījās, kā plunkšķinās vardes un monotoni čerkst cikādes.

Tolaik viņam bija risināmas bērnišķīgas problēmas. Vai viņam noraus ādu par slikto atzīmi ģeogrāfijā? Ar kādām viltībām panākt, lai Ziemassvētkos viņam uzdāvinātu divriteni? Un vēlāk – vai uz Valentīna dienas balli aicināt Arneti vai Kerolenu?

Kļūstot vecākam, arī nedienas kļuva lielākas. Takers atcerējās, kā bija skumis, kad viņa tēvs aizgāja bojā braucienā ar lidmašīnu uz Džeksonu. Taču tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar aso, stindzinošo bezspēcības izjūtu, atrodot māti, kas sakņupusi pašas dārzā un jau tik dziļi ieskatījusies nāvei acīs, ka neviens ārsts vairs nespēja glābt lēkmes samocīto sirdi.

Viņš pēc tam bieži gāja turp, lai nīdētu šo bezspēcības izjūtu. Un galu galā, kā jau viss uz šīs pasaules, arī tā izzuda un atgriezās tikai retumis, paraugoties pa logu un daļēji cerot, ka atkal ieraudzīs māti, kuras seju apēno salmu cepures platās malas, šifona lentei plīvojot aizmugurē, un kura apgriež pārziedējušās rozes.

Medelinai Longstrītai nepatiktu Eda Lū. Viņa uzskatītu šo sievieti par rupju, lētu un viltīgu. ”Un,” Takers prātoja, lēni izpūzdams dūmus, ”viņa paustu savu nepatiku ar mokošu pieklājību, kuru dienvidu sievietes ir izkopušas par bārdas naža asuma ieroci.”

Un māte bija visīstākā dienvidniece.

Taču Eda Lū bija arī īpaša. Fiziskā ziņā – ar lielām krūtīm, platiem gurniem, valgu ādu, kurā viņa dāsni iezieda īpašu, vazelīnu saturošu losjonu. Katru savas dzīves rītu un vakaru. Viņai bija kāra, prasmīga mute, alkpilnas rokas un… Dieva dēļ, viņš bija izbaudījis Edas Lū tuvumu.

Takers nebija mīlējis Edu Lū un nebija viņai arī neko tādu sacījis, jo mīlas solījumus uzskatīja par lētu triku, lai sievieti vieglāk iedabūtu gultā. Viņš bija dāvājis Edai Lū jaukus brīžus gan gultā, gan ārpus tās. Takers nepiederēja pie tiem vīriešiem, kuri aizmirst par aplidošanu, tiklīdz sieviete ir vienreiz papletusi kājas.

Taču mirklī, kad viņa sāka dot mājienus par laulību, Takers spēji atkāpās. Vispirms viņš dāvāja Edai Lū laiku, lai viņa mazliet nomierinātos. Viņi satikās apmēram divas reizes divās nedēļās un nenodevās miesas priekiem. Takers skaidri un gaiši pateica, ka viņam nav ne mazākā nodoma precēties. Taču, spriežot pēc Edas Lū pašapmierinātā skatiena, viņš saprata, ka sieviete viņam nav noticējusi. Tāpēc viņš vispār pārtrauca šīs attiecības. Viņa raudāja, bet izturējās piedienīgi. Tagad bija skaidri saprotams, ka viņa bija cerējusi atgūt Takeru.

Un viņš nešaubījās arī par to, ka Eda Lū ir dzirdējusi – viņš satiekas ar kādu citu.

Tam visam bija sava nozīme. Un nozīmes nebija nekam no tā. Ja Eda Lū patiešām gaidīja bērnu, Takers jutās visai pārliecināts, ka, par spīti piesardzībai, tieši viņš ir bijis tas, kurš Edu Lū padarījis grūtu. Un tagad viņam vajadzēja izspriest, ko iesākt šajā situācijā.

Takers jutās izbrīnījies par to, ka Ostins Hetingers vēl nav ieradies pie viņa ar pielādētu bisi rokās. Ostins nepavisam nepiederēja pie saprotošākajiem cilvēkiem, turklāt viņam Longstrīti nekad nebija patikuši. Patiesībā viņš šo ģimeni pat ienīda, jo Medelina Larū bija devusi priekšroku Bo Longstrītam, nevis Ostinam, tādējādi uz visiem laikiem izpostot Ostina sapni par precībām ar viņu.

Kopš tiem laikiem Ostins pārvērtās par vienu īsti ļaunu un nelokāmu nelieti. Vispārzināms bija fakts, ka viņš mēdza iekaustīt savu sievu, kad uznāca īstais noskaņojums. Un šādus disciplināros sodus viņš piemēroja arī visiem saviem pieciem bērniem. Vecākais no tiem, Odžejs, izcieta sodu Džeksonā par tūkstoš dolāru vērtas automašīnas zādzību.

Arī Ostins pats bija pavadījis dažu labu nakti aiz restēm. Par uzbrukumu, par uzbrukumu un piekaušanu, par sabiedriskā miera traucēšanu, un visbiežāk viņa nodarījumus pavadīja Svēto rakstu citēšana vai Dieva piesaukšana. Takers sprieda, ka Ostins noteikti ieradīsies pie viņa ar pielādētu bisi vai niezošām dūrēm. Tas bija tikai laika jautājums.

Un ar to nāksies tikt galā.

Tieši tāpat nāksies uzņemties atbildību par Edai Lū nodarīto. Atbildība un pienākums – tas, protams, bija nopietni. ”Taču lai mani sasper zibens, ja precēšos pienākuma pēc!” Kaut arī gultā lieliska, sarunu uzturēt Eda Lū nespēja pat ar īpašu palīdzību. Turklāt viņš bija atklājis, ka Eda Lū ir īpaši dāsni apveltīta ar viltību, un nevēlējās uz kaut ko tādu skatīties ik rītu pie brokastu galda visu savu atlikušo dzīvi.

”Es darīšu, kas jādara. Man ir laiks un nauda. To es varu piedāvāt. Un varbūt pēc tam, kad lielākās dusmas būs noplakušas, es pat sajutīšu pieķeršanos bērnam, ja arī pret māti palikšu salts.”

Takers cerēja, ka tāda pieķeršanās parādīsies un aizgainīs slikto sajūtu, kāda pagaidām viņu nomāca.

Ar plaukstām paberzējis seju, Takers iedomājās, cik labi būtu, ja Eda Lū gluži vienkārši pazustu un samaksātu par to neglīto izrādi kafejnīcā, kad parādīja viņu daudz sliktākā gaismā, nekā viņš būtu pelnījis. ”Ja vien es spētu izdomāt, kā to panākt, tad…” Takers saklausīja lapu čaboņu un apcirtās apkārt. ”Vai Eda Lū man sekojusi? Tad viņa sastaps mani pilnā gatavībā un dedzīgi alkstošu pēc cīniņa.”

Kerolaina iznāca klajumā un apspieda kliedzienu. Ēnainajā vietā, kur viņa reiz kopā ar vectēvu bija makšķerējusi, atradās kāds vīrietis. Viņa zeltaino acu skatiens bija ciets kā ahāts, pirksti savilkti dūrēs, lūpas sakniebtas izteiksmē, kas bīstami līdzinājās smīnam vai derdzīgai vīpsnai.

Viņa izmisīgi lūkojās apkārt pēc kāda ieroča, bet tad atskārta, ka var paļauties tikai uz sevi.

– Ko jūs šeit darāt?

Takers aizsargbruņas novāca tikpat ātri, kā būtu novilcis kreklu.

– Vēroju ūdeni. – Viņš uzzibsnīja Kerolainai pašnožēlas pilnu smaidu, kam vajadzēja norādīt, ka viņš nav bīstams. – Nebiju gaidījis, ka uzskriešu kādam virsū.

Tam vajadzēja mainīt viņas viedokli, mazināt saspīlējumu. Taču Kerolaina neticēja, ka viņš nav bīstams. Viņa balss plūda līdzeni, vārdus viņš izrunāja ar to gari stiepto intonāciju, kura bija tik viegli atdarināma un parodējama. Lai gan vīrieša acīs bija lasāms smaids, tajās vīdēja arī tik pāri plūstoša seksualitāte, ka viņa bija gatava uzreiz bēgt, ja vien viņš kaut mazliet paliektos uz priekšu.

– Kas jūs esat?

– Takers Longstrīts, kundze. Es dzīvoju tikai mazliet tālāk pa šo pašu ceļu un patlaban esmu ielauzies svešā īpašumā. – Atkal jau viņš uzzibināja to smaidu, kas apliecināja, ka ne par ko nav jāraizējas. – Piedodiet, ja jūs nobiedēju. Mis Īdita neiebilda, ja es atnācu šurp un pasēdēju, tālab neiegriezos mājā, lai palūgtu atļauju. Jūs esat Kerolaina Veiverlija?

– Jā. – Kerolainai pašas atbilde šķita rupja – pretēji šejieniešu labajām manierēm. Lai nedaudz gaisinātu šo iespaidu, viņa pasmaidīja, tomēr joprojām palikdama mazliet salta un uzmanīga. – Jūs mani iztrūcinājāt, mister Longstrīt.

– Ak, sauciet mani vienkārši par Takeru. – Viņš smaidot nopētīja Kerolainu. ”Mazliet par tievu,” viņš sprieda. Taču viņas seja bija tikpat bāla un eleganta kā tai kamejai, kuru viņa māte nēsāja, iekarinātu melnā samta lentītē. Parasti Takeram labāk patika, ja sievietēm ir gari mati, taču viņas slaikajam kaklam un milzīgajām acīm īsais griezums itin labi piestāvēja. Takers sabāza īkšķus kabatās. – Mēs galu galā esam kaimiņi. Un šeit, Inosensā, mēs esam noskaņoti uz draudzēšanos.

”Šis cilvēks spētu apburt ikvienu,” nodomāja Kerolaina. Viņa jau pazina vienu līdzīgu. Vai vārdi tika izteikti gari stieptā dienvidnieku manierē vai spāņu ritmos, tie bija un palika nāvējoši.

Viņa pamāja ar galvu.

”Karaliski,” viņš secināja.

– Es tikai apskatīju īpašumu, – viņa turpināja, – un nebiju gaidījusi, ka te kādu sastapšu.

– Šī ir jauka vieta. Vai iekārtojāties bez sarežģījumiem? Ja jums kaut kas nepieciešams, atliek vien skaļāk pasaukt.

– Es novērtēju šo piedāvājumu, taču domāju, ka pati tikšu galā. Šeit es esmu tikai kādu stundu.

– Zinu. Es pabraucu jums garām, kad devos uz pilsētu.

Kerolaina jau grasījās pieklājīgi atbildēt kaut ko, bet piepeši viņas acis samiedzās. – Sarkans Porsche?

Šoreiz viņa smaids bija lēns, plats un pilnīgi iznīcinošs. – Īsts jaukumiņš, vai ne?

Skatienam kvēlojot, Kerolaina pagāja uz priekšu. – Bezatbildīgais idiot! Jūs laikam braucāt ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā!

No trauslas un piemīlīgas būtnes viņa piepeši bija pārvērtusies satriecošā skaistulē. Vaigos uzplauka dusmu sārtās rozes. Takers joprojām turēja īkšķus bikšu kabatās. Viņš vienmēr uzskatīja, ka sievietes niknumu, ja no tā nav iespējams izbēgt, labāk ir izbaudīt.

– Nē. Cik atceros, tuvojos tikai astoņdesmit. Ja ceļš ir labs un taisns, šī mašīna attīsta pat simts jūdžu stundā, bet…

– Jūs gandrīz sasitāt manu mašīnu.

Izskatījās, ka Takers apsver šādu iespējamību, bet pēc brīža viņš papurināja galvu. – Nē. Man bija ļoti daudz laika, lai jūs apbrauktu. Lai gan no jūsu skatpunkta varēja likties, ka esmu tuvāk. Es nudien nožēloju, ka vienā un tajā pašā dienā jūs nobiedēju jau divas reizes. – Taču zeltainā mirga viņa acīs nekādā ziņā neliecināja par atvainošanos. – Parasti es cenšos uz skaistām sievietēm atstāt citādu iespaidu.

Ja Kerolainas mātei bija izdevies kaut ko iepotēt meitas prātā, tad noteikti varēja pieminēt lepnumu un pašcieņu. Viņa piebremzēja savu vēlmi izgrūst kaut ko aizvainojošu un noteica: – Jums vispār nevajadzēja atrasties uz šā ceļa. Nāksies ziņot par jums policijai.

Šāds jenkija izteikts aizvainojums Takeru uzjautrināja. – Nu ko, kundze, tas ir pavisam viegli izdarāms. Tikai ir jāaizbrauc uz pilsētu un jāvaicā pēc Bērka Trūsdeila. Viņš ir šerifs.

– Un jūsu brālēns, bez šaubām, – viņa sacīja caur sakostiem zobiem.

– Nē, lai gan viņa jaunākā māsa ir precējusies ar kādu manu brālēnu. – Ja reiz viņa uzskatīja Takeru par dienvidnieku lauķi, tad lai tā arī būtu. – Viņi pārcēlās uz otru upes krastu, uz Ārkanzasu. Mans brālēns no mammas puses. Viņu sauc Billijs Ērls Larū. Viņš un Megija… tā ir Bērka jaunākā māsa… viņi vada vienu no tām noliktavām. Nu, tādu, kurā cilvēki uz mēnesi atstāj glabāšanā mēbeles vai mašīnas, vai ko nu katrs. Abiem klājas gluži labi.

– Priecājos to dzirdēt.

– Jūs runājat kā patiešām laba kaimiņiene. – Takera smaids bija viegls un maigs, tas līdzinājās ūdenim turpat blakus. – Noteikti pasveiciniet no manis Bērku, kad runāsiet ar viņu.

Lai arī Takers bija vairākas collas garāks, Kerolaina tomēr pamanījās paraudzīties uz viņu no augšas. – Šķiet, mēs abi zinām, ka no tā nebūs visai daudz labuma. Un, manuprāt, ir īstais brīdis, lai jūs pazustu no mana īpašuma, mister Longstrīt. Ja vēlēsieties vēl kādu citu reizi sēdēt un vērot ūdeni, lūdzu, atrodiet kādu citu vietu, kur to darīt.

Pagriezusies Kerolaina paspēra divus soļus, kad viņu sasniedza Takera sauciens. Un, sasodīts, viņš zobojās. – Mis Veiverlija? Laipni lūgta Inosensā! Jums būs lieliska diena, vai dzirdat?

Kerolaina turpināja iet. Un Takers, kā jau piesardzīgs cilvēks, nogaidīja, līdz viņa vairs nevarēja to dzirdēt, un tad ļāvās smiekliem.

Ja vien Takers neatrastos līdz pat kaklam plūstošajās smiltīs, viņš ļoti labprāt paķircinātu šo jauko meiteni no ziemeļu štatiem. Un viņa noteikti liktu viņam sajusties labāk.

Eda Lū bija savu panākusi. Padzirdēdama, ka Takers vedis to palaistuvi Krisiju Fuleri uz Grīnvilu pusdienās un uz kino, viņa satrakojās un sarīkoja skandālu, tādēļ baidījās, ka būs visu sabojājusi. Taču izskatījās, ka vismaz vienu reizi neciešamais raksturs ir izdarījis viņai pakalpojumu.

Tā scēna kafejnīcā un tas, ka viņa publiski pazemoja Takeru, puisi pārliecināja tikpat noteikti, kā vērsi pārliecina paraustīšana aiz misiņa riņķa nāsīs.

Protams, viņš pūlējās ar saldu valodu nogludināt asumus un tikt nost no āķa. Takeram Longstrītam bija veiklākā mēle visā apkārtnē. Taču šoreiz viņam neizdosies tikt sveikā cauri. Viņa bija apņēmusies jau pavisam drīz dabūt gredzenu pirkstā un laulības apliecību rokā. ”Kad es ievākšos lielajā mājā, neviens visā Inosensā vairs par mani pašapmierināti nesmīnēs.”

Un viņa, Eda Lū Hetingere, kas izaugusi netīrā lauku saimniecībā, kur pagalmā klukstēja netīras vistas un virtuvē allaž oda pēc cūku taukiem, turpmāk valkās smalkus apģērbus, gulēs mīkstā gultā un baudīs franču šampanieti brokastīs.

Viņai Takers bija mīļš. Patiešām. Taču viņas alku pilnajā sirdī vēl vairāk vietas bija Takera mājai, viņa uzvārdam un bankas kontam. ”Un uz Inosensu es braukšu garā, sārtā Cadillac automobilī. Es vairs nelocīšu muguru pie Lāšona veikala kases, vairs nekrāšu katru grasi, lai varētu palikt īres dzīvoklī un nebūtu jādzīvo mājās, kur tētis mani var gan iekaustīt, gan greizi skatīties uz mani. Eda Lū būs Longstrīta.”

Iegrimusi reibinošajās fantāzijās, Ed Lū apturēja savu sagrabējušo septiņdesmit piektā gada Impala automobili ceļa malā. Viņa nebrīnījās par to, ka Takera zīmītē mudināts ierasties tieši dīķa malā. Viņai tas likās mīļi. Eda Lū bija iemīlējusies – cik nu viņas skopā sirds to ļāva –, jo Takers bija liels romantiķis, nevis tāds rupeklis kā daži no tiem, kas pulcējās pie Makgrīdija un izrādīja nepārprotamu interesi par viņu. Turklāt viņš atšķirībā no vairuma citu vīriešu, ar kuriem Eda Lū bija iesaistījusies kādās attiecībās, necentās vienmēr uzreiz iekļūt viņai biksītēs.

Nē, Takeram patika sarunāties. Lai gan lielāko tiesu nesaprazdama, par ko viņš vispār runā, Eda Lū tik un tā prata novērtēt šādu izturēšanos.

Un viņš neskopojās ar dāvanām. Smaržas, ziedu pušķi. Reiz pēc pamatīga ķīviņa Eda Lū teju vai spaiņus pieraudāja un tika pie īsta zīda naktskrekla.

Kad viņi būs apprecējušies, viņai būs pilna atvilktne ar tādiem, ja vien viņa pati to vēlēsies. Un viņai piederēs arī American Express kredītkarte.

Pilnmēness dāvāja pietiekami daudz gaismas, tālab Eda Lū nemaz neieslēdza lukturīti – nevēlējās sabojāt noskaņojumu. Viņa uzbužināja garos, blondos matus, bet pēc tam nostiepa uz leju savu jau tā mazītiņo krekliņu, lai pilnīgās krūtis būtu labāk saskatāmas. Miniatūrās sārtās īsbikses mazliet griezās kājstarpē, taču Eda Lū sprieda, ka radāmā efekta dēļ to ir vērts pieciest.

”Ja es savas kārtis izspēlēšu pareizi, Takers jau pavisam drīz mani atbrīvos no šīm biksēm.” Jau iedomājoties vien par kaut ko tādu, viņa kļuva mikla. Neviens to neprata darīt tā, kā to darīja Takers. Un reizēm, kad tas notika, Eda Lū pat aizmirsa domāt par viņa naudu. Un šonakt viņa vēlējās sajust Takeru sevī. Ne jau tikai tāpēc, ka ārā nodarboties ar kaut ko tādu bija īpaši uzbudinoši, bet arī tāpēc, ka bija īstais laiks. ”Ja paveiksies, tad mans apgalvojums par grūtniecību kļūs par patiesību ātrāk, nekā pienāks rīts.”

Viņa gāja caur gaļīgajām lapām, vīnstīgām, mitruma smaržas, sausserža aromāta un sava parfīma ieskauta. Mēnessgaisma veidoja kustīgus attēlus viņai pie kājām. Kā jau laukos dzimušu un laukos augušu meiteni, Edu Lū nebiedēja naksnīgās skaņas – varžu plunkšķināšanās un kurkstēšana, purvāja zāļu čaukstēšana, cikāžu metāliskā dziesma vai pūču spokainā ūjināšana.

Eda Lū pamanīja dzeltenu spīdumu. Tās droši vien bija kāda jenota vai lapsas acis. Tās pazuda, kad viņa piegāja tuvāk. Zālē iepīkstējās kāda sīka radība, kas nupat bija kļuvusi par medījumu. Eda Lū nāves kliedzieniem nepievērsa lielāku uzmanību kā Ņujorkas iedzīvotājs sirēnu gaudošanai.

Gan pūcēm, gan lapsām šī bija piemērota vieta naksnīgām medībām. Viņa bija pārāk pragmatiska, lai arī sevi pieskaitītu pie potenciālajiem upuriem.

Soļi uz mīkstās zemes un purva zālēm bija gandrīz nedzirdami. Viņu apspīdēja sudrabaina mēnessgaisma, padarot ādu, kuru viņa ar gandīz reliģisku dedzību kopa, līdzīgu cēlam marmoram. Viņa smaidīja, pārliecināta par savu uzvaru, un viņas seja likās īpaši skaista.

– Taker? – viņa ierunājās mazas meitenītes balsī, kādu izmantoja, kad vēlējās pielabināties. – Piedod, ka esmu nokavējusies, mīļais.

Pie dīķa Eda Lū apstājās. Lai gan naktī spēdama redzēt tikpat labi kā kaķis, viņa nemanīja neko, izņemot ūdeni, akmeņus un bagātīgu augu klājienu. Viņa savilka lūpas, izbojājot skaistumu sejā. Eda Lū tīšām bija ieradusies ar nokavēšanos, jo vēlējās likt Takeram pasvīst desmit vai piecpadsmit minūtes.

Eda Lū īgni nopūtās un apsēdās uz kritušā koka stumbra, kur tikai pirms dažām stundām bija sēdējis Takers. Taču Takera klātbūtni viņa nejuta. Bija tikai aizkaitinājums par to, ka viņa kā muļķe atskrējusi, tiklīdz viņš pamājis ar pirkstu. Turklāt viņš to nebija izdarījis personīgi, bet ar īsas zīmītes palīdzību.

”Pusnaktī tiekamies pie Maknēru dīķa. Mēs visu nokārtosim. Es vēlos kādu brīdi pabūt ar tevi divatā.”

”Vai tad tas nav tieši Takera garā?” prātoja Eda Lū. ”Viņš liek man atmaigt, sastāsta, cik ļoti vēlas pabūt ar mani divatā, bet pēc tam sadusmo, jo nespēj ierasties laikā.”

Viņa nolēma, ka gaidīs piecas minūtes. ”Es atvēlēšu Takeram tieši tik daudz, pēc tam taisnā ceļā braukšu augšup pa ceļu, iekšā pa tiem skaistajiem vārtiem un apstāšos pie lielās mājas. Es jau nu parādīšu Takeram Longstrītam, ka tā vis nedrīkst rotaļāties ar manām jūtām.”

Skaņa, kas bija tik klusa kā čuksts, lika Edai Lū pagriezties. Viņa sagatavojās cītīgi mirkšķināt skropstas. Sitiens pa galvaskausa pamatni nogāza Edu Lū zemē.

Vaidi skanēja apslāpēti. Eda Lū dzirdēja tos savā galvā, bet likās, ka galva ar akmeni ir pārsista uz pusēm. Viņa pūlējās to pasliet uz augšu, taču tas ļoti sāpēja! Tik ļoti sāpēja… Eda Lū vēlējās pielikt rokas pie galvas, lai mazinātu sāpes. Kad viņa mēģināja to darīt, atklājās, ka tās ir cieši sasietas viņai aiz muguras.

Sāpēm cauri izšāvās pirmās baiļu trīsas. Eda Lū plati atvēra acis un mēģināja saukt palīgā, taču mute bija aizbāzta. Viņa varēja sajust auduma garšu un odekolonu, ar ko tas iesmaržots. Acis neprātīgi izvalbījusi, Eda Lū pūlējās atbrīvot rokas.

Viņa bija gluži kaila. Mugura un dibens balstījās pret koku, un, viņai pūloties izgrozīties, miza skrāpēja ādu. Viņa ar rokām un kājām bija piesieta pie mūžzaļā ozola. Kājas bija meistarīgi izvietotas tā, lai atrastos V formā. Prātā uzplaiksnīja dažādas izvarošanas ainas.

– Eda Lū. Eda Lū. – Balss bija zema un piesmakusi, tā līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar metāla gabalu skrāpē akmeni. Pārbiedētās Edas Lū acis teju vai izvēlās no dobuļiem, pūloties saskatīt skaņas avotu. Taču viņa redzēja vienīgi ūdeni un bagātīgu lapu biežņu. Viņa mēģināja kliegt, taču aizrijās mutes aizbāžņa dēļ. – Es tevi vēroju un domāju par to, cik gan ilgs laiks paies, lai mēs varētu šādi būt kopā. Būt kailai, mēnessgaismas apspīdētai… Tas taču ir tik romantiski, vai ne? Un mēs esam tikai divatā. Tu un es. Tikai mēs. Tad nu nodosimies seksam.

Baiļu sastindzinātā Eda Lū pamanīja no tumšajām ēnām izslīdam cilvēka stāvu. Kailo ādu apspīdēja mēness. Biedējošā mirklī viņa pamanīja arī uzzibsnījam mirdzumu uz gara, kaila asmens.

Bailes un šaušalas pārņēma Edu Lū. Viņa saprata, kas notiks. Kuņģis sažņaudzās, un viņa sajuta skāņu vēmekļu garšu mutē. Stāvs tuvojās. Āda bija nosvīdusi un mēnessgaismā spīdēja. Tas oda pēc vājprāta. To ietvēra vājprāta aura.

Lūgumus un lūgšanas apslāpēja vīkšķis Edas Lū mutē. Sīkas asiņu straumītes tecēja pār muguru un kājām, viņai izmisīgi pūloties atbrīvoties no gūsta. Svešas rokas viņu spieda un žņaudza. Un sveša mute. Kvēlošas, karstas asaras lija pār Edas Lū vaigiem, kad šī mute alkaini pieplaka viņas kailajām, neaizsargātajām krūtīm.

No sviedriem slidenais svešais augums kļāvās viņai klāt, darot ko tādu, kam viņa nespēja noticēt. Viņa nevaldāmi raudāja, augums nodrebēja ik reizi, kad svešā, mitrā mute pieskārās viņai, kad uzbruka derdzīgie pirksti, kad viņa sajuta gludo naža asmeni.

Viņa zināja, kas noticis ar Frānsiju un Arneti, viņa zināja, ka dzīves pēdējos mirkļos abas izjutušas tādas pašas trulas šausmas, tādu pašu pretīgumu.

– Tu taču to gribi. Tu alksti pēc tā, – čukstēja svešā balss, pārmācot dūkoņu Edas Lū galvā. – Palaistuve. – Nazis pavērsās un iedūrās Edai Lū rokā. Viņa gandrīz nejuta sāpes. Kad svešā mute alkaini pieplaka griezuma vietai, Eda Lū iegrima pusnemaņā. – Nē, nē, tā vis nebūs. – Rotaļīgs pliķis sejā atmodināja Edu Lū. – Palaistuves darba laikā nedrīkst aizmigt. – Tad sekoja īsi smiekli. Asinis bija nokrāsojušas smaidošās lūpas. Edas Lū glāžainās acis atvērās un pievērsās viņam. – Labāk. Tā jau ir labāk. Es gribu, lai tu skaties. Vai esi gatava?

– Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Edai Lū prātā skanēja pašas balss. – Nenogalini mani. Es nevienam neteikšu, es nevienam neteikšu, es neteikšu…

– Nē! – piesmakusī balss kļuva skaļāka. Eda Lū saoda pati savas bailes un savas asinis, kad šī seja pieliecās pie viņas. No acīm staroja vājprāts, un šīs acis viņa labi pazina. – Tu neesi tā vērta, lai tevi izdrāztu.

Roka aizmeta projām vīkšķi no Edas Lū mutes. Lai gūtu baudu, bija nepieciešams dzirdēt kliedzienu. Tas pārtrūka, asmenim pāršķeļot Edas Lū rīkli.

Kerolaina piecēlās sēdus gultā. Sirds nevaldāmi sitās. Abas rokas viņa bija piespiedusi krūtīm, gandrīz noraujot plāno naktskreklu.

”Tas bija kliedziens,” viņa nodomāja. Istabā atbalsojās viņas saraustītā elpošana. ”Bet… kurš gan tur kliedza?”

Lai ieslēgtu gaismu, Kerolaina jau gandrīz bija izrāpusies no gultas, bet tad atcerējās, kur atrodas, un atkal atzvila pret spilveniem. Šī nebija ne Filadelfija, ne Baltimora, ne Ņujorka, ne arī Parīze. Viņa bija Misisipi laukos un gulēja gultā, kurā bija gulējuši viņas vecvecāki.

Likās, ka nakts skaņas piepilda telpu. Čiepstētāji, circeņi, cikādes. Un pūces. Viņa dzirdēja vēl vienu – gluži vai sievietes – kliedzienu. Tagad viņa atcerējās. Spalgi klaigājošās pūces. Vecmāmiņa bija viņu mierinājusi tajā ļoti tālajā ciemošanās reizē, kad viņu bija pamodinājis līdzīgs kliedziens.

”Tā ir tikai pūce ar spalgu balsi, mīļumiņ. Neraizējies vairs. Tu atrodies drošībā.”

Aizvērusi acis, Kerolaina ieklausījās kādas citas, labāk audzinātas pūces garajā ūjināšanā. ”Tās ir tikai laukiem raksturīgās skaņas,” viņa mierināja pati sevi, pūlēdamās neņemt vērā čīkstēšanu vecajā mājā. ”Jau pavisam drīz tā liksies tikpat pierasta kā satiksmes troksnis un tālumā vaimanājošās sirēnas pilsētā.”

Bija tieši tā, kā vecmāmiņa savulaik sacīja. Viņa atradās drošībā.