Читать книгу Asara zirnekļa tīklā - Nora Robertsa - Страница 4

Takers sēdēja sānu terasē, kur violetais mežvītenis rāpās uz augšu pa baltajiem klūdziņu režģiem. Viņam aiz muguras šaudījās kāds kolibri. Spārnu košās krāsas saplūda vienā šaudīgā švīkā, putniņam pūloties padzerties no kāda zieda dzīlēm. Mājā dūca Delas Elektrolux putekļusūcējs. Skaņa lauzās cauri logu aizvērtņiem un jaucās kopā ar bišu sanēšanu.

Zem galdiņa ar stikla virsmu izstiepies gulēja jau garu mūžu nodzīvojušais ģimenes medību suns Basters – vaļīgas ādas un vecu kaulu apvienojums. Reizumis tas papūlējās iztērēt kādu nieku enerģijas, lai pakulstītu asti un caur stiklu cerīgi paraudzītos uz saimnieka brokastīm.

Takers nepievērsa īpašu uzmanību ne rīta skaņām, ne arī smaržām. Viņš tās uzņēma sevī gluži tāpat kā atdzesēto sulu, melno kafiju un grauzdiņu.

Viņš pildīja vienu no saviem iecienītākajiem ikdienas rituāliem – lasīja pastu.

Kā ierasts, bija daudz modes katalogu un žurnālu Džosijai. Viņš pa vienam meta tos uz polsterētā sēdekļa sev blakus. Katru reizi, kad katalogs ar plakšķi piezemējās uz krēsla, Bastera vājredzīgās acis, cerību pilnas, pavērsās tajā virzienā, bet pēc tam tika pausta suniska netīksme.

No Našvilas bija pienākusi vēstule Dveinam; uz aploksnes bija adrese Sisijas bērnišķīgi pareizajā rokrakstā. Takers uz brīdi sadrūma, tad pacēla aploksni pret gaismu un pēc tam pasvieda malā. Viņš zināja, ka tas nav lūgums pēc naudas bērnu vajadzībām. Būdams ģimenes grāmatvedis, viņš pats rūpējās, lai ik mēnesi viņai tiktu nosūtīti čeki, un vienu tādu bija nosūtījis vēl tikai pirms divām nedēļām.

Pamazām Takers bija izveidojis savu šķirošanas sistēmu. Rēķinus viņš lika uz krēsla, personisko korespondenci novietoja otrpus kafijkannai, bet vēstules no labdarības organizācijām vai tamlīdzīgām grupām, kas viltīgi lūdza līdzekļus, bāza papīra maisā.

Reizi mēnesī viņš no maisa uz labu laimi izvēlējās divas aploksnes un nosūtīja dāsnus ziedojumus, lai kas arī būtu prasītājs – Pasaules Dabas fonds, Amerikas Sarkanais Krusts vai Ienadžu novēršanas apvienība. Tādējādi Takers jutās izpildījis Longstrītu pienākumu atbalstīt labdarību. Ja kāda organizācija brīnījās, ka vienā mēnesī saņēmusi ziedojumu vairāku tūkstošu dolāru apmērā, bet nākamajos gados pilnīgi neko, Takers uzskatīja, ka tā ir viņu pašu problēma.

Takeram pietika pašam savu nedienu.

Pasta šķirošanas vienkāršā procedūra palīdzēja domas par tām atbīdīt prāta tālākajā stūrī. Vismaz uz kādu brīdi. Patiesībā viņš pat nezināja, kādai vajadzētu būt viņa rīcībai, ja reiz Eda Lū vairs pat nerunāja ar viņu. Jau bija pagājušas divas dienas kopš viņas netīkamā publiskā izlēciena, taču tagad viņa izlikās par beigtu. Viņa ne tikai nemēģināja sazināties ar Takeru, bet pat neatbildēja uz telefona zvaniem.

Un tas satrauca. Viņš zināja, kāds ir Edas Lū raksturs, un arī to, ka viņa ir spējīga uzbrukt slepus kā mokasīnčūska. Un dzēliena gaidīšana bija padarījusi Takeru tramīgu.

Viņš salika vienā kaudzītē aploksnes ar uzrakstiem ”Jūs esat laimējis”, jo Dveins labprāt tās nosūtīja saviem bērniem. Pēc tam Takers pamanīja ceriņkrāsas aploksni, kurā atradās iesmaržināts vēstuļpapīrs. To varēja atsūtīt tikai viņa māsīca Lulū. ”Māsīca Lulū,” viņš nodomāja, un sejā parādījās plats smaids, bet raizes uz brīdi pagaisa.

Lulū Longstrīta-Boistone bija no Džordžijas Longstrītiem, Takera vectēva māsīca. Tika minēts, ka Lulū vecums varētu būt pāri septiņdesmit gadiem, taču viņa pati ietiepīgi jau daudzus gadus apgalvoja, ka ir sešdesmit piecus gadus veca. Viņa bija nekaunīgi bagāta, piecas pēdas gara – arī ērtajos apavos – un pilnīgi jukusi kā apdullusi maijvabole.

Takers viņu dievināja. Lai gan vēstule bija adresēta ”Maniem Longstrītu radiem,” viņš atplēsa to pats. Viņš negrasījās gaidīt, kamēr Dveins un Džosija atgriezīsies no savām gaitām, lai kādas arī tās būtu.

Izlasījis ar koši sārto flomāsteru rakstīto pirmo rindkopu, Takers skaļi iesaucās.

Māsīca Lulū grasījās ierasties viesos.

Viņa allaž rakstīja tā, ka nebija iespējams nojaust, vai viņa atbrauks tikai uz pusdienām vai paliks pie viņiem veselu mēnesi. Takers no visas sirds cerēja uz pēdējo variantu. Viņam bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu novērst domas.

Pagājušajā reizē viņa atveda līdzi veselu kasti ar saldējuma kūciņām, kuras bija iepakotas sausajā ledū. Turklāt viņai galvā bija papīra cepure, kādas mēdz uzlikt viesību laikā. Tās asajā galā bija piestiprināta strausa spalva. Šo sasodīto cepuri viņa nenoņēma veselu nedēļu. Viņa cēlās un gāja gulēt ar to galvā un sacīja, ka svinot dzimšanas dienas. Visiem un katram.

Takers nolaizīja no pirkstiem zemeņu ievārījumu un atlikušo grauzdiņa gabalu iedeva Basteram. Daļu pasta atstājis nesašķirotu vēlākam laikam, viņš devās uz durvīm. Viņš grasījās pateikt Delai, ka jāsagatavo māsīcas Lulū istaba un jāgaida.

Atverot durvis, Takers saklausīja Ostina Hetingera pikapa kaitinošo graboņu. Inosensā bija tikai viena automašīna, kas radīja šādas skaņas. Īsu brīdi Takers apsvēra iespēju ieiet mājā un aizbultēt durvis, tomēr izgāja uz lieveņa un sagatavojās saņemt sodu.

Ostina tuvošanās bija ne vien dzirdama, bet arī labi saskatāma – starp magnolijām gaisā vijās melnu dūmu mutuļi. Takers nopūtās un bez mazākā entuziasma gaidīja, kad automašīna parādīsies skatienam. Viņš izņēma cigareti un noplēsa tās pašu galiņu, kā bija paradis.

Takers bija ievilcis pirmo dūmu, kad automašīna apstājās un no tās izvēlās Ostins Hetingers – sirms un masīvs augumā kā vecs Ford transportlīdzeklis, muskuļots un spēcīgs, naida skubināts. Viņa seja zem taukainiem traipiem izraibinātās cepures platās malas izskatījās kā izdrāzta no koka mizas. Gaiši brūnās acis ieskāva dziļu rievu tīkls, tas izpletās pa vēja aprautajiem vaigiem un neatstāja novārtā arī cieti sakniebtās bezsmaida lūpas.

Mati bija paslēpti zem cepures. Nevarētu sacīt, ka Ostins būtu plikgalvis. Katru mēnesi viņš devās pie friziera, kurš viņam īsi, teju līdz ādai, apcirpa iesirmos matus. Takers reizēm iedomājās, ka tā viņš laikam rīkojas, atcerēdamies tos četrus gadus, ko bija nodienējis armijā. Semper Fi. ”Uzticams mūžam.” Tas bija tikai viens no izteikumiem, ko viņš uztetovējis sev uz rokām. Blakus bija arī Amerikas karogs – tam nu bija lemts plīvot pāri Ostina spēcīgajiem muskuļiem.

Cilvēks, kurš nekavētos katram paskaidrot, ka ir īstens kristietis, nekad nenolaistos līdz tādām frivolitātēm kā uztetovētām dejojošām meitenēm. Viņš uz grantētā ceļa izspļāva labu tiesu alus Red Indian, atstādams tur netīkami dzeltenu peļķi. Viņam mugurā bija kombinezons un piesvīdis darba krekls – to Ostins pat šādā tveicē bija cieši aizpogājis līdz pat zodam –, taču apģērbs nenoslēpa viņa platās, spēcīgās vērša krūtis.

Atklājās, ka Ostins nav paņēmis rokā nevienu no bisēm, kuras atradās viņa automašīnā. Takers cerēja, ka šī zīme uztverama kā labas gribas žests.

– Ostin. – Viņš nokāpa vienu pakāpienu zemāk, tādējādi izrādīdams nelielu draudzīgumu.

– Longstrīt. – Ostina balss līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar sarūsējušu naglu švīkā betonu. – Kur, pie velna, palikusi mana meita?

Tā kā šādu jautājumu Takers nekādi nebija gaidījis, viņš tikai pieklājīgi samirkšķināja plakstus. – Kā, lūdzu?

– Bezdievīgais, miesaskārīgais mēsls! Kur, pie velna, ir mana Eda Lū?

Tāds raksturojums mazliet pārsniedza gaidīto. – Kopš aizvakardienas, kad sastapāmies kafejnīcā, es neesmu Edu Lū redzējis. – Neļaudams Ostinam neko teikt, viņš pastiepa roku uz priekšu. Apkārtnes ietekmīgākās ģimenes pārstāvim tomēr bija kāds vārds sakāms. – Tu, Ostin, vari niknoties, cik vien tīk, un es sagaidu, ka tās būs patiešām varenas dusmas. Bet fakts ir tāds, ka es gulēju ar tavu meitu. – Viņš lēnām ievilka dūmu. – Tu droši vien labi saproti, ko es darīju, kad tas notika, un man nešķiet, ka tev tas ļoti patiktu. Un domāju, ka es nevaru tevi vainot par to.

Ostina lūpas pavilkās nostāk no dzeltenajiem, nelīdzenajiem zobiem. Šo izteiksmi arī kļūdas pēc neviens nesauktu par smaidu. – Vajadzēja novilkt tev ādu pār acīm jau pirmajā reizē, kad manīju, ka tu snaiksties ap viņu.

– Var jau būt. Taču, vērojot Edas izturēšanos šos divdesmit un vairāk gadus, var sacīt, ka izvēlējās viņa pati. – Takers atkal ievilka dūmu, nopētīja izsmēķi un tad aizsvieda to projām. – Lieta tāda, Ostin, ka viss jau ir padarīts. Kā nu ir, tā ir.

– Tev viegli runāt, kad esi manas meitas vēderā iesējis to bandubērnu.

– Ar viņas visai labprātīgu piedalīšanos, – Takers noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Es parūpēšos, lai viņai gaidību laikā nekā netrūktu un arī vēlāk nebūtu jāraizējas par manu atbalstu bērna audzināšanā.

– Liela muldēšana. – Ostins nospļāvās. – Maza muldēšana. Tu allaž esi pratis bārstīt vārdus, Taker. Taču tagad mazliet paklausies. Es pats par visu parūpēšos un gribu, lai mana meitene tūdaļ nāk ārā.

Takers mazliet iepleta acis. – Tu domā, ka Eda Lū ir šeit? Bet viņas te nav.

– Melis! Meitu mednieks! – Viņa čerkstošā balss cēlās un krita gluži kā evaņģēlistam ar slimu kaklu. – Tava dvēsele ir melna no grēkiem.

– Nevaru to apstrīdēt, – Takers atteica tik piekāpīgi, cik vien spēja. – Un tomēr Edas Lū šeit nav. Man nav nekādu iemeslu par to melot, turklāt tu pats vari to pārbaudīt. Taču es tev saku, ka neesmu viņu redzējis un arī neko dzirdējis par viņu neesmu kopš dienas, kad viņa nāca klajā ar savu diženo paziņojumu.

Ostins apsvēra domu par ielaušanos mājā un apsvēra arī to, par cik lielu muļķi viņš sevi, tā rīkojoties, padarītu. Un viņam negribējās izrādīties par muļķi Longstrītu acīs. – Viņas nav te un nav arī nekur pilsētā. Es tev, riebekli, pateikšu, ko par to domāju. Tu viņai liki doties uz vienu no tām slepkavnieciskajām klīnikām, lai atbrīvotos no problēmas.

– Mēs ar Edu Lū neesam neko sarunājuši. Ja viņa patiešām ir izdarījusi kaut ko tādu, tad tas ir bijis tikai viņas pašas lēmums.

Takers bija aizmirsis, cik strauji spēj kustēties šis lielais vīrs. Pirms vēl pēdējais vārds bija izskanējis no Takera mutes, Ostins metās uz priekšu, satvēra viņu aiz krekla un viegli nocēla no kāpnēm.

– Tu te tagad neizrunājies par manu meitu! Iekams sasējās ar tevi, viņa bija krietna kristiete. Tu tikai paskaties uz sevi! Slinka, miesaskārīga cūka, kas dzīvo lielajā, smalkajā mājā kopā ar savu plenci brāli un palaistuvi māsu. – Neganto vārdu nestās siekalas iesitās Takeram sejā. Ostina vaigus niknums bija izraibinājis ar sarkaniem plankumiem. – Tu sapūsi ellē, visi jūs! Tieši tāpat kā tavs grēcinieks tēvs.

Parasti Takers mēdza visu risināt sarunu ceļā, izmantojot šarmu, bet, ja citādi nevarēja, tad deva kājām ziņu, lai izvairītos no konfrontācijas. Taču bija arī reizes, kad, par spīti centieniem novērst konfliktu, viņa lepnums un dusmas tomēr uzvarēja. Takers trieca ar dūri Ostinam vēderā un pārsteidza veco vīru tik ļoti, ka viņš atslābināja tvērienu. – Tagad tu paklausies manī, svētulīgais izdzimteni! Tev ir darīšana ar mani, nevis manu ģimeni. Tikai ar mani. Es jau vienreiz tev sacīju, ka rīkošos pareizi attiecībā pret Edu Lū, un to pašu atkārtošu atkal. Bet ja tev likās, ka es biju pirmais, kurš tavu meitu nolika guļus, tad tu esi trakāks, nekā biju domājis. – Takers bija aizkaitināts un zināja, ka vajadzētu savaldīties. Taču apkaunojums un aizkaitinājums pārmāca piesardzību. – Un nedomā, ka slinks ir tas pats, kas muļķis! Es sasodīti labi zinu, ko viņa grasās darīt. Ja jūs abi iedomājaties, ka kliegšana un draudi piespiedīs mani doties pie altāra, tad iesaku kārtīgi padomāt vēlreiz.

Noraustījās muskuļi Ostina zodā. – Ak tad viņa tev ir gana laba, lai pārgulētu, bet ne tik laba, lai precētos.

– Tas ir pietiekams izskaidrojums.

Takers bija pietiekami veikls, lai izvairītos no pirmā sitiena, taču otrreiz tas vairs neizdevās. Ostina milzīgā dūre ietriecās viņam vēderā, laupīdama elpu un likdama saliekties uz priekšu. Sekoja vairāki zvēlieni pa seju un kaklu, kas mazināja izredzes aizstāvēties.

Mutē parādījās asiņu garša. ”Manu asiņu!” Takers saniknots secināja. Pirkstu kauliņos nejautās sāpes, kad dūre iebelza Ostinam pa žokli, taču sitiena spēks atbalsojās visā rokā.

Un sajūta bija laba. Patiešām laba.

Daļa Takera apziņas darbojās pilnīgi skaidri. Vajadzēja noturēties kājās. Viņš nekādi nevarēja pārspēt Ostinu auguma ziņā vai stiprumā. Bija jāizmanto veiklība un ātrums. Ja viņš tiktu notriekts zemē un tomēr spētu piecelties, tad viņa kauli noteikti būtu lauzti un sejas vietā būtu asiņaina masa.