Читать книгу No kurienes es esmu. Kāpēc es esmu šeit. Kur es eju 2.0. Ārzemnieka atmiņas - Valentīns Ruzanovs - Страница 2

Gara diena, degoša saule un dzeltenas smiltis. ES esmu ļoti noguris. Augsti. Tas bija garš ceļojums, un atpakaļceļa nav. Pēc stundas vai pusotras es būšu kolonijā, un viss būs kārtībā. Un ar mani, ar koloniju un ar tiem, pēc kuriem es devos. Protams, viss būs kārtībā, jo velti neesam izvēlējušies spēcīgāko – to, kurš spēj visu pārvarēt un izglābt tos, kas paliek bāzē un ir lemti tikai gaidīt. Pagaidiet, kas man tagad jādara, un, ja pavasaris ir drošs, tad remdēšu slāpes.

Dzeltenās acis meklē un neko neatrod, tās atkal aizveras un atveras.

Smiltis acīs padara mani asāku, bet, ja es neatrodu drošu pieeju pavasarim, tas var būt bīstami. Man vajag ūdeni. Es nevaru dzīvot bez ūdens. Varbūt pamēģini viņu atrast tepat netālu. Smiltīs. Un ko, veterāni pastāstīja, ka tas notika. Man vajag tikai vienu molekulu. Divi ūdeņradis, viens skābeklis. Divi ūdeņradis, viens skābeklis… divi ūdeņradis…

No mutes izvirzīta sarkana mēle. Receptori lēnām kļūst zaļi un pārklāti ar plēvi.

Viens skābeklis… Man vajag tikai vienu molekulu, citādi… Divi ūdeņradis, viens skābeklis…

Melnais deguns veic vairākas konvulsīvas elpas, acis paplašinās.

Pretējā gadījumā es neatradīšu virzienu.

Atlekšana!

Agonijā es slēpju galvu smiltīs, lai nejustu sāpes.