Читать книгу No kurienes es esmu. Kāpēc es esmu šeit. Kur es eju 2.0. Ārzemnieka atmiņas - Valentīns Ruzanovs - Страница 7
5. GOLD SPUR
ОглавлениеSestdien, 18.00.
– Sveiki. Mēs vēlētos ar jums tikties. Ar tevi vienu. Restorāns “Zorotaya Spora…” Sporrra… Golden Spur. Septiņi pi um. LABI?
Nesteidzīgi pārbaudu mūzikas bukletus un izeju no mūzikas veikala. Decembrī sniegs uz sejas. Automašīnu tīrītāji pie luksoforiem. Gājēju pāreja, pusstunda ceļa cauri pilsētas centram un riskējot ar dzīvību es šķērsoju ceļu “Spur” priekšā. Uz soliņa pie restorāna ieejas ir divas sasalušas figūras.
– Halovīni!
– Sveiki! Tomēr jūs esat mazliet agri.
– Mums patīk šādi laika apstākļi. Tu arī esi agri.
– Es vienkārši staigāju apkārt.
Elektro-džeza skaņās mēs ieejam restorānā, kurā neesmu bijis trīsdesmit gadus. Tad tā bija tikai kafejnīca, kas vilināja jauniešus ar japāņu karikatūru demonstrēšanu uz tikko parādītajiem video atskaņotājiem.
– Ko pasūtīsi?
– Esmu vegāns.
– Kādu iemeslu dēļ?
– Ētiski.
Amerikāņi, nerādot nekādas zīmes, pasūta arī veģetāriešus: boršču, ceptus kartupeļus, salātus un ūdeni.
– Jūs vadāt veselīgu dzīvesveidu. Vai nevēlaties atmest smēķēšanu?
– ES negribu.
– Vai esat apmierināts ar visu?
– Jā.
– Vai esi kādreiz mīlējis?
– Divreiz. Pirmais apprecējās ar otru. Tiek zaudēti visi kontakti no otrā.
– Nu. Jums būs jāizskatās labāk!
Vēl pusstundu nesteidzīgas sarunas un pat blakus esošie galdi uzzinās par manu jaunības sapni – spēlēt džezu Ņujorkā, toreizējo krievu valodas rokasgrāmatu trūkumu un manu interesi par angļu valodu. Manu nesavtīgo stāstu tekošā angļu valodā pārtrauc kāda amerikāņa negaidīta piezīme:
– Labvakar!
Sekojot ārzemnieka skatienam, es pagriežos. Es redzu degošas acis divdesmit gadus vecai viesmīlei, kura nemanāmi stāv man aiz muguras, tādas acis ir auditorijā, kad improvizācijas laikā izpildāt virtuozas pasāžas.
– Labvakar! – viesmīle, nedaudz samulsusi un ar vieglu smaidu sejā, vēro, kā es ar atvērtu muti atkal pievērstu savu skatienu amerikāņiem.
– Tev jāizskatās labāk! Viņi pamāj.
Nakts. Grūtās domās iegrimis, eju pa automaģistrāli. Šo betona monstru speciāli uzcēla princeses pēdējais pielūdzējs ātrai braukšanai un biežiem randiņiem ar viņu. Bet, pēc vietējo iedzīvotāju domām, īsākais ceļš uz Firstisti ir dzelzs. Un daudzi, tāpat kā es, izvēlējās tieši šo ceļu.
– Čau! Šis ir mans audekls, – garu, kalsnu meiteni ādas jakā aizšķērsoja manu ceļu.
– Tālāk ir dakša. Varbūt mēs izkliedēsimies.
– Ir tikai divas sliedes.
– Bet gulētāju ir daudz!
– Pelnu lietuviešu nyasuprantu.
– Un es viņu ļoti labi saprotu.
