Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 3

Pēc stundas abas draudzenes, iekārtojušās uz grīdas nelielajā televizora istabā, mielojās ar tunzivs sviestmaizēm un picu, ko bija atradušas saldētavā.

– Interesanti, kādi Nantaketā ir pārtikas veikali? – Izija prātoja. Viņas bija uzgājušas skaistas kristāla glāzes, un viena no tām atradās Izijai rokā. – Varbūt no tās dzēris Bens Franklins, – viņa bilda, jo zināja, ka šī cilvēka māte bijusi no Nantaketas.

Savukārt Eliksa vēlējās baudīt vienīgi rumu.

Pirmajā nama izpētes gājienā viņas bija palaidušas garām virtuvi, kas atradās ēkas dziļumā aiz ēdamistabas. Salīdzinot ar šo telpu, visu pārējo varēja uzskatīt par absolūti modernu. Virtuvē gandrīz viss bija saglabājies tāds pats kā ap tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sesto gadu. Plīts izrādījās zaļi balti emaljēta, uz degļiem bija vāki. Abpus prāvajai izlietnei bija restes trauku žāvēšanai, un virtuves skapīši bija darināti no metāla. Ledusskapis gan likās jauns, toties tik mazs, lai ietilptu vietā, kur agrāk atradies iepriekšējais trīsdesmito gadu agregāts. Pie tālākās sienas loga bija iebūvēts sēdeklis un neliels galdiņš; Eliksa bija gatava vai saderēt, ka galda virsmas pamatīgi nobružātie dēļi savulaik kalpojuši par kuģa klāju. Viņa zināja, ka reiz sēdējusi pie šī galdiņa un krāsojusi ar zīmuļiem, kamēr kāds gatavoja viņai sviestmaizi.

Un vēlreiz iztēlē uznira vecas sievietes tēls. “Ja tā bija šī nama īpašniece krustmāte Edija, tad kur tobrīd atradās mana māte? Ja mēs bijām vecās dāmas viešņas, kālab mums ierādīja kalpones dzīvoklīti? Nesaprotami.”

– Vai tev pirksti neniez izmest to visu laukā? – Izija bija vaicājusi, aplūkojot virtuvi. – Manuprāt, te iederētos granīta virsmas un kļavas koka skapīši. Turklāt es nojauktu sienu starp virtuvi un ēdamistabu.

– Nē! – Eliksa pārāk dedzīgi izsaucās un tad piebilda rāmākā tonī: – Es visu atstāšu, kā ir.

– Manuprāt, šī vieta pārņem tevi savā varā, – Izija konstatēja un tūdaļ nopriecājās, atradusi saldēto picu. – Šovakar mēs dzīrosim! Kā tu domā, vai tā ietaise darbojas? – Viņa norādīja veco plīti.

Abām par izbrīnu, Eliksa prata ieslēgt cepeškrāsnī lampiņu, zināja, ka senlaicīgie kloķi niķojas, un mācēja pagriezt katru no tiem.

Izija vērodama stāvēja maliņā, bet neteica ne vārda.

Pārlaižot skatienu virtuvei, Eliksu vēlreiz pārņēma sajūta, ka viņa kaut ko zina, bet nekādi nespēj to atcerēties. Pamanījusi līdzās ledusskapim pirāta galvas formā veidotu rokturi, viņa nodūca “Ahā!” un parāva vaļā durtiņas. Izija piegāja paskatīties, ko viņa atradusi.

– Mani vienmēr fascinēja šis skapītis, kas allaž bija aizslēgts. Es pat mēģināju nočiept atslēgu, bet nekur nevarēju to atrast. – Eliksai uzpeldēja miglainas atmiņas par vīrieti ar zemu balsi, kas apgalvoja, ka viņa nedabūšot atslēgu. To Eliksa Izijai nestāstīja.

Labu brīdi abas neticīgi vērās uz skapīša saturu, proti, tur glabājās alkohola pudeles un šeikeri. Neparasti šķita tas, ka gandrīz visās pudelēs bija rums – tumšs, gaišs, zeltains, balts, kā arī vismaz ducis šā dzēriena aromatizēto paveidu. Skapīša vidū bija iemontēta marmora virsma, zem tās atradās neliels ledusskapis ar vienu vienīgu atvilktni, kas bija pilna ar svaigiem citrusaugļiem. Ja virtuve nebija modernizēta gandrīz gadsmitu, tad bārs šķita pārceļojis šurp taisnā ceļā no interjera žurnāliem.

– Nu mēs skaidri redzam, kādas bijušas mis Kingslijas prioritātes, – Izija bilda.

Eliksa prātoja, vai iemesls uzskatīt rumu par neatņemamu Nantaketas dzīves daļu radies tāpēc, ka viņa bieži redzējusi cilvēkus baudām minēto dzērienu šajā virtuvē. Loģika vai ne, bet durtiņu iekšpusē bija piestiprinātas kokteiļu receptes, un viņai sagribējās eksperimentēt. – Kā būtu ar “Zombiju”? – viņa apvaicājās Izijai. – Tam nepieciešamas trīs ruma šķirnes. Bet varbūt labāk dzersim “Plantatora belzienu”?

– Nē, paldies, – Izija atteicās. – Es palikšu pie šampanieša. Pēc neilga brīža, apgādājušās ar ēdamo un dzeramo, viņas iekārtojās televizora istabā. Pirmajā vakarā pārējās telpas abām šķita pārāk lielas un biedējošas.

– Tavā rīcībā ir trīs dienas, – Izija teica, un bija skaidrs, kas viņai prātā. Pēc trim dienām atgriezīsies viņš. – Interesanti, vai šodiena uzskatāma par pirmo no trim? Tādā gadījumā tev atliek tikai divas. Mani gaida pamatīga iepirkšanās.

– Bagāžu piegādās rīt, un man līdzi ir papilnam drēbju.

– Es redzēju, ko tu saliki ceļasomās. Tikai džinsus un sporta kreklus, neko citu.

– Nekā cita man nevajag, – Eliksa iebilda. – Šeit es esmu ieplānojusi strādāt. Varbūt derētu apvaicāties tētim, vai viņam ir pazīstams kāds, kas šeit pavada vasaru. Tad būtu iespējams sarunāt kādu darbiņu. Protams, būtu jāstrādā viņa uzraudzībā un jāsaņem viņa apstiprinājums, bet tur kaut kas varētu sanākt.

– Es nerunāju par tavu tēvu, – Izija uzsvēra.

Eliksa iedzēra pamatīgu malku “Plantatora belziena”. Parasti viņai nevajadzēja daudz, lai apreibtu, bet tagad viņa tukšoja jau otro ruma kokteili un jutās pilnīgi skaidrā. – Es vēlos mācīties no Džērida Montgomerija. Ja es te grozīšos īsbiksēs un niecīgā topiņā vai arī kādā dizainera darinājumā, viņš uz mani raudzīsies tāpat kā uz to meiteni šodien piestātnē.

– Un kur tu šajā ziņā saskati problēmu? – Izija pavaicāja. – Nedomāju, ka viņš to meiču uztvēra nopietni un uzskatīja par saprātīgu būtni.

Izija malkoja šampanieti. – Tu un darbs! Vai tu jebkad domā arī par kaut ko citu?

– Un kas tur aplams?

– Kas aplams, ja tu domā tikai par darbu? – Izija neticīgi pārvaicāja. – Džērida Montgomerija sešas pēdas garais augums ir vieni vienīgi muskuļi! Viņš ienāk telpā, un klātesošajām sievietēm ceļgalos iemetas slābanums. Visām uz pieres parādās uzraksts: “Paņem mani. Lūdzu!” Nav piedzimusi sieviete, kas spētu viņu noraidīt, bet tu… Tevi interesē tikai viņa prāts. Nezināju, ka viņam tāds ir. Eliksāndra, tu kļūsti veca!

Eliksa iedzēra vēl vienu prāvu malku, tad nolika glāzi uz paklāja. – Tu tā domā? Tavuprāt, es viņā nesaskatu vīrieti?

Gaidi, tūlīt es tev kaut ko parādīšu.

Viņa uzbrāzās augšā pēc sava klēpjdatora, ko nekavējoties ieslēdza, lai tūdaļ būtu iespējams parādīt Izijai vajadzīgo. Nācās iziet cauri astoņiem failu līmeņiem, iekams tika sameklēts allaž rūpīgi slēptais dokuments.

Džērida apakšlūpa

Izija pārlasīja dzejoli trīs reizes un tikai tad pacēla skatienu. – Tu saskati viņā vīrieti. Oho! Kas to būtu domājis!

– Uzrakstīju to pirms vairākiem gadiem. Pēc tam, kad noklausījāmies Montgomerija lekciju un stundām ilgi runājām par viņu. Vai atceries, kā viņš uzbūvēja savu augstskolas diplomdarbu? Nekādu rasējumu un maketu. Viņš patiešām to uzbūvēja ar āmuru un naglām. Tētis apgalvo, ka visiem arhitektūras studentiem derētu vienu gadu pastrādāt celtniecībā. Viņš saka… – Eliksa aprāvās, jo draudzene bija piecēlusies kājās.

– Iesim.

– Uz kurieni?

– Iemetīsim aci viesu namā, kur dzīvo Džērids.

– Mēs nedrīkstam tā rīkoties. – Arī Eliksa piecēlās.

– Es redzēju, ka tu skaties laukā pa logiem, un es darīju to pašu. Māja ir pagalma pusē, divi stāvi, fasādē liels logs.

– To taču nevar…

– Varbūt šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņš ir projām savā zvejas laivā, un tu pati zini, ka mēs esam ieradušās salā pirms laika. Džērids nenojauš, ka atrodamies šeit.

– Un ko tas nozīmē?

– Pati nesaprotu, – Izija atzinās. – Bet… ja nu viņš, uzzinājis, ka mājā uzturas fanātiska arhitektūras studente, pierīko logiem un durvīm režģus?

Tas Eliksai nebija ienācis prātā. – Es rīkošos aplinkus. Vispirms atzīšos, cik dziļi apbrīnoju viņa darbus, un tad…

– Un viņa apakšlūpa? Vai tev nav ienācis prātā, ka viņam varbūt ir draudzene? Tas, ka Montgomerijs nav precējies… vismaz nebija precējies, kad viena vai otra no mums rakņājās internetā, lai to noskaidrotu… un izbrauca jūrā viens pats, vēl nenozīmē, ka viņš ievēro celibātu. Kā tu domā, vai viņa būs ar mieru ielaist tevi savā mājā?

Eliksa apzinājās, ka Izijas ierosinājums ir aplams un nepieņemams. “Bet… ja nu Džērida istabā atrodas rasējumi? Varbūt šī ir mana vienīgā iespēja uzmest aci Montgomerija projektiem, iekams tos ierauga pārējā pasaule?”

Pamanījusi draudzenes svārstīšanos, Izija pa pusei izgrūda, pa pusei izvilka Eliksu laukā pa sānu durvīm un stūma pa dārza celiņu uz viesu mājas pusi. Ēka bija augsta, logus aizsedza smagi aizkari. Nams atstāja teju vai draudīgu iespaidu.

Ievilkusi elpu, Izija paraustīja parādes durvis. Aizslēgtas. – Mēs nedrīkstam tā rīkoties. – Eliksa pagriezās atpakaļ uz lielās mājas pusi.

Tomēr Izija satvēra draudzenes roku un aizvilka viņu ap stūri.

– Varbūt mums izdosies ielūkoties viņa guļamistabā, – viņa čukstēja. – Vai arī sienas skapī un…

– Cik tev gadu?

– Patlaban jūtos kā četrpadsmitgadīga pusaudze.

Eliksa paspēra soli atpakaļ. – Es patiešām uzskatu, ka mums nevajadzētu… – Piepeši viņa aprāvās un sastinga plati ieplestām acīm.

– Kas ir? – Izija strauji ierāva elpu. – Lūdzu, pasaki, ka neesi ieraudzījusi spoku! Es lasīju, ka Nantaketa ir izslavēta ar saviem spokiem.

– Iekšā deg gaisma, – Eliksa pačukstēja.

– Viņš atstājis ieslēgtu spuldzi? – Atkāpusies un pacēlusi skatienu, arī Izija ieraudzīja kaut ko līdzīgu lampai, ko izmanto rasējamo galdu apgaismošanai. – Tev taisnība. Kā tu domā, vai viņam šeit ierīkota studija? Vai tagad tu uzskati, ka mums tomēr derētu iekļūt iekšā?

Loga rāmis viegli padevās, kad Eliksa mēģināja to pacelt. – Andersena firmas stikla pakete, divpadsmit reiz divpadsmit, – viņa nomurmināja, tad palēcās un iekšā bija. Izijai līdzīgu manevru vajadzēja atkārtot pašas spēkiem.

Iekļuvusi mājā, Eliksa žigli pameta skatienu apkārt. Virtuvē dega nespodra gaisma, kas ļāva ieraudzīt dzīvojamo istabu un ēdamzonu, apvienotas vienā telpā. Istaba likās visnotaļa jauka, bet viņai kārojās ieraudzīt vietu, kur dega galda lampa. Uzsteigusies augšā pa kāpnēm, Eliksa atvēra durvis labajā pusē un ieraudzīja telpu ar logiem trijās sienās no četrām. Skaidrs, ka dienā tur valdīja gaismas pārpilnība. Uz cietkoksnes grīdas bija sens paklājs, pie loga atradās antīks rasēšanas galds, iespējams, karaļa Edvarda laikā darināts. Galdam līdzās bija neliels skapītis, uz kura novietotas rasēšanai nepieciešamās lietas. Šajā datorprogrammu laikmetā šķita brīnišķīgi ieraudzīt īstus rasējumus, kas izpildīti ar zīmuli, spalvu un tinti. Eliksa pieskārās mehāniskajiem zīmuļiem, kas bija sakārtoti rindā no cietāka grafīta uz mīkstāku. Tur bija arī otas, stūreņi, rasēšanas sliede. Tikai nekur nemanīja datoru. Sienu labajā pusē klāja rasējumi, projekti nelieliem būvapjomiem, katrs no tiem perfekts un izsmalcināts gan koncepcijā, gan izpildījumā. Divas nojumes, viesu namiņš, bērnu rotaļlaukums. Garāžu plāni līdzās dārza mājiņu rasējumiem. Gandrīz ikviens sienas laukums bija noklāts ar zīmējumiem un rasējumiem.

– Skaisti, apbrīnojami, lieliski, – Eliksa čukstēja. Tad viņa atkāpās līdz durvīm, lai iegravētu atmiņā kopainu. Telpa šķita līdzināmies svētnīcai. – Varu derēt, ka viņš nekad nevienu neaicina šurp, – viņa skaļi noteica.

Pārsteidzoši, cik daudz kopīga atklājās viņas un šī slavenā vīra uzskatos! Eliksa no sirds ticēja, ka skaistumu iespējams un nepieciešams atrast pat vissīkākajos objektos. Nav svarīgi, vai tas ir ziepju trauciņš vai savrupnams; bija ārkārtīgi svarīgi piešķirt skaistumu it visam.

– Oho! – aiz muguras iesaucās Izija. – Te izskatās kā…

– Uz kuģa?

– Jā, ļoti līdzinās kapteiņa kajītei filmu dekorācijās.

Eliksa mēģināja paturēt prātā ikvienu šīs telpas collu. Visur manīja antīkus priekšmetus. Piemēram, senu Ķīnas porcelāna priekšmetu ar uzrakstu “Kingslijs”. Vienu stūri aizņēma kuģa priekšgals ar kokā grieztu, krietni sadēdējušu nāru, kuras izskats ļāva noprast, ka tā savulaik izceļojusies pa visiem pasaules okeāniem.

– Vai Kingslijiem piederējuši vaļu zvejas kuģi? – Izija pavaicāja.

– Lielākoties viņi nodarbojās ar Ķīnas porcelāna tirdzniecību. – Eliksai nebija ne jausmas, kā viņa to zina. – Nav gadījies lasīt, ka ģimenē bijuši arī vaļu zvejnieki, – viņa izgudrēm piebilda, tad pagājās pa istabu, pieskārās lietām, iegaumēja katru detaļu. Ja viņai būtu savs mājas birojs, tas izskatītos tieši tāpat. – Brīnišķīga darbistaba, vai ne?

– Atklāti sakot, nepavisam, – Izija iebilda. – Man visu gribas datorizētu, lai nevajadzētu noņemties ar spalvu un tinti. Šis nav manā gaumē. – Ārā tika aizcirstas auto durvis, un draudzenes panikā palūkojās viena uz otru. – Labāk taisāmies projām no šejienes.

Eliksa negribīgi pagriezās, lai sekotu Izijai, tomēr vēlreiz pievērsās studijai. Uz grīdas bija noplivinājusies ar brīvu roku uzmesta dārza paviljona skice. Astoņstūris ar jumtu, kas atgādināja otrādi apvērstu tulpes ziedu. Nedomājot, ko dara, Eliksa aizbāza zīmējumu aiz bikšu jostas un noskrēja lejā pa kāpnēm.