Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 5

– Esmu izlēmis doties projām rīt, – Džērids teica savam vectēvam. Bija agra pievakare, abi atradās Kingsliju nama virtuvē. Džērids, nule atgriezies no zvejas, vēl nebija iegājis dušā un pārģērbies. – Es notīrīšu zivis, rīt no rīta aiznesīšu tās Dilisai un pēc tam pametīšu salu.

– Vai tad tu negrasījies palikt Nantaketā visu vasaru? Tev šeit nekas nav darāms?

– Ir gan, bet tikpat labi es to visu varu paveikt arī Ņujorkā. – Izņēmis no spaiņa zivis, Džerids uzsvieda tās uz trauku žāvējamā dēļa līdzās izlietnei.

– Runa bija par kaut kādu māju, vai ne?

– Es saņēmu pasūtījumu projektēt māju, ko būvēs Losandželosā kādam filmu zvaigžņu pārim. Man vienalga, ka viņu laulība neilgs pat divus gadus. Manuprāt, es jau esmu tev to stāstījis.

– Cik atminos, Ņujorkā bez projektēšanas tev esot uzkrauts pārlieku daudz citu pienākumu, tālab tur tu nespējot domāt. Tu apgalvoji, ka vēloties pavadīt Nantaketā gadu, lai… kāds bija tas tavs teiciens? Kaut kas par saknēm.

– Es teicu, ka vēlos atgriezties pie savām saknēm.

– Esmu pārliecināts, ka tika lietots vārds “nepieciešams”. Tev nepieciešams saprast, kur esi piederīgs. Vai tas ir tiesa, vai arī man piemetusies kaite, kas deformē smadzenes?

– Tu esi par vecu jebkurai slimībai. – Džērids bija noguris un netīrs, izsalcis un nikns. Taisnība, viņš bija nolēmis uzturēties Nantaketā visu vasaru, bet krustmāte atvēlēja māju…

viņai.

– Tātad tu bēdz projām, – Keilebs secināja. Stāvēdams pie virtuves galda, viņš drūmi uzlūkoja savu mazdēlu. – Pametīsi jauno Eliksu vienu.

– Es uzskatu, ka tādējādi pat aizsargāju viņu. Tu labāk par jebkuru zini, kāda bijusi mana dzīve. Vai viņa to būtu pelnījusi? Turklāt vislabāk būs, ja viņa tā arī neuzzinās, kas par putnu es esmu ārpasaulē. Viņa ir studente un uzskata mani par varoni. Šādai lomai es galīgi neesmu piemērots.

– Tagad mēs dzirdam patiesību, – Keilebs klusi piebilda. – Ko tad tu domāji? Ka baidos no lūguma sniegt autogrāfu? Man nav iebildumu. – Džērids pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Vēlams, uz kādas no ķermeņa daļām. Bet ne jau šajā gadījumā. – Viņš piecēlās, lai stātos pie zivju tīrīšanas, bet pārdomājis devās pie iebūvētā skapīša līdzās ledusskapim, lai ielietu sev rumu ar kokakolu. – Kas noticis ar maniem laima augļu krājumiem?

– Es tos apēdu. – Keilebs nīgri paglūnēja uz savu mazdēlu.

– No tevis nekad nav iespējams saņemt skaidru atbildi. – Džērids iztukšoja glāzi un ielēja sev vēl vienu porciju, tad apsēdās pie galda un pārlaida skatienu virtuvei.

– Varbūt tu prāto, ka derētu te visu izplēst laukā un ierīkot letes ar granīta virsmām? – Keilebs apvaicājās.

Džērids gandrīz aizrijās. – Kur tu saklausījies tādus zaimus?

– Kāds pieminēja kaut ko tādu. Kļavas koka skapīši un granīta virsmas.

– Pārstāj gānīties! – Džērids brīdināja. – Citādi man kuņģī viss sagriežas. Virtuve ir perfekta tieši tāda, kāda tā ir.

– Es atceros laikus, kad to ierīkoja, – Keilebs noteica.

– To izdarīja Piektais, vai ne?

– Nē, Ceturtais. – Numuri attiecās uz ciparu aiz katras paaudzes vecākā dēla vārda. Keileba un Valentīnas dēls, dzimis tūkstoš astoņi simti septītajā gadā, dabūja Keileba otro vārdu Džērids, mātes uzvārdu Montgomerijs un Keileba ģimenes uzvārdu Kingslijs. Keilebam joprojām uzdzina drebuļus tas, ko Valentīna bija spiesta darīt, lai dēls mantotu šo pēdējo uzvārdu, bet kopš tiem laikiem viņš rūpējās, lai viņas izvēle tiktu pienācīgi godāta un ievērota, tālab katras nākamās paaudzes vecākais dēls tika saukts par Džēridu Montgomeriju Kingsliju, un šis, visstūrgalvīgākais no visiem, bija Septītais.

– Es esmu pārliecināts, ka tu skaidri zini, ko un kurš darīja. – Džērida skatiens klejoja pa veco virtuvi.

– Vai tu mēģini paturēt prātā to, kā šī vieta izskatās? – Keilebs painteresējās.

– Ņemot vērā visu to, ko es nedrīkstu stāstīt Viktorijas meitai, būs labāk, ja es neatgriezīšos salā vismaz tik ilgi, kamēr…

– Kamēr Eliksa uzturēsies šeit? – Keileba tonis nepārprotami pauda nosodījumu.

– Nesāc jau nu atkal! – Džērids iesaucās. – Es neesmu un nekad neesmu vēlējies būt skolotājs.

– Un tev pašam nebija skolotāju? – Keilebs nerimās.

– Viņai arī tādi ir! – Džērids novaidējās. – Paklau, pēdējās dienās es esmu izprātojies krustu šķērsu. Es neatbilstu šo studentu priekšstatiem. Viņiem šķiet, ka es esmu īsta gudrības aka, bet tā nav. Rīt es palūgšu, lai Dilisa iepazīstina šo meiteni ar Leksiju un Tobiju. Visas trīs var kļūt par draudzenēm, ieturēt kopā pusdienas un doties pa veikaliem. Viņas labi sapratīsies.

– Tātad Dilisa mātišķi paņems meiteni zem spārna, bet Leksija piedāvās draudzību. Savukārt tu aizbēgsi un paslēpsies.

Uz mirkli šī apsūdzība sadzina Džērida sejā sārtumu, bet tūdaļ viņš pasmaidīja. – Tāds nu es esmu. Nelietīgs gļēvulis. Nobijies no meitenes ar rasēšanas sliedi. Bet viņa droši vien pat nezina, kas tā par ierīci. Esmu pārliecināts, ka viņa izmanto datorizētās projektēšanas sistēmu, visu jaunāko un modernāko augsto tehnoloģiju jomā un noteikti tur pa rokai datorprogrammu ar divpadsmit jumtu, divdesmit durvju un sešpadsmit logu veidiem, lai no tā visa lipinātu kopā savus projektus.

Keileba skatienā ieblāzmojās dusmas. – Es esmu drošs, ka viņa ir tieši tāda. Tev taisnība! Mūc projām un pat neiepazīsties ar viņu. – To pateicis, rēgs izgaisa.

Džērids zināja, ka saniknojis vectēvu, bet tas nebija nekas jauns. Šādi viņš bija uzvedies jau kopš divpadsmit gadu vecuma.

Vajadzētu celties un tīrīt zivis, bet Džērids palika sēžam un raudzījās uz veco plīti. Bija itin viegli iztēloties kādu arhitektūras studenti, kas piedāvā jaunu un modernu virtuves veidolu. Astoņu degļu Wolf plīts ar trim cepeškrāsnīm. Noplēsta siena, lai atbrīvotos vieta Sub-Zero ledusskapim. Laukā izmesta senlaicīgā porcelāna izlietne ar garajiem trauku žāvēšanas dēļiem, lai vietā iemontētu kroplīgu nerūsējošā tērauda monstru.

“Nē, es nespētu paciest skaidrošanu, kālab tā rīkoties nedrīkst. Es nespētu…”

– Sveiki.

Džērids pagriezās un ieraudzīja durvīs glītu jaunu sievieti džinsos un rūtainā kreklā. Garie mati bija atglausti no sejas. Viņai bija lielas iezaļganas acis ar biezām, melnām skropstām un patiešām skaisti veidota mute.

– Man šķita, ka saklausu balsis, – viņa ierunājās, – tomēr nepievērsu tam uzmanību, jo nospriedu, ka sarunājas garāmgājēji uz ielas. Bet tad no sienas nokrita glezna un kamīnā nobruka sodrēji, tas piesaistīja manu uzmanību, un… – Viņa aprāvās, lai ievilktu elpu. “Savaldies!” Eliksa sev pavēlēja. “Tas ir viņš. Tas ir…” Domās viņa spēja izrunāt šo vārdu vienīgi ar lielo burtu. “Viņš”.

Vīrietis vērās uz Eliksu, it kā ieraudzījis parādību.

Eliksai vajadzēja krietni saņemties, lai neizlauztos jūsmīgi vārdi un atzīšanās, cik ļoti viņai patīk Montgomerija darbi, cik dziļu apbrīnu izraisa viņa veikums arhitektūras pasaulē. Prātu mocīja jautājumu gūzma. “Kādus projektus jūs izstrādājat patlaban? Varbūt jums atrastos kādi gudrības vārdi, ko neliegsiet man? Vai es – lūdzu, lūdzu, lūdzu! – drīkstētu parādīt jums kapelas maketu?”

To visu Eliksa paturēja pie sevis, kaut arī sirds dunēja krūtīs nodevīgi skaļi. – Es esmu Eliksa Medsena un palikšu te… kādu laiku. Domāju, ka to jūs jau zināt. Vai jūs esat misters Kingslijs? Man teica, ka jūs parūpēsieties par māju, ja tai gadīsies kaut kas pielabojams. – Viņa nosprieda, ka būs labāk, ja Montgomerijs nosauks savu vārdu pats.

Džēridam patika meitenes sievišķīgi veidotais augums.

– Jā, es māku salabot lietas.

Vīrietis joprojām sēdēja pie galda, un kājas bija izstieptas priekšā. Mugurā tas pats apģērbs, kurā viņš pirms vairākām dienām bija iekāpis laivā un devies jūrā. Drānas izskatījās netīras un oda pēc zivīm, tomēr pat ar bārdas rugājiem klātu zodu un gari ataugušiem matiem vīrietis bija velnišķīgi izskatīgs. Eliksa prātoja, ko vēl varētu piebilst. “Varbūt viņš ir pat nedaudz biedējošs sarauktās pieres un drūmā skatiena dēļ, bet var taču gadīties, ka viņš nav rēķinājies ar manu klātbūtni.” Nenoturējusies viņa paraudzījās uz Montgomerija apakšlūpu… un tā bija tieši tāda, par kādu tik daudz sapņots un kam sacerēts veltījuma dzejolis.

Piespiedusi sevi novērsties, Eliksa pamanīja uz trauku žāvējamā dēļa kaudzīti svītrainu jūras asaru. – Esat bijis zvejot, – viņa piezīmēja.

– Nupat grasījos tīrīt zivis. Šeit ir lielāka izlietne nekā viesiem domātajā namā, bet es nebūtu nācis šurp, ja zinātu, ka te kāds ir.

– Mēs ar draudzeni Iziju ieradāmies agrāk nekā ieplānots, bet viņa šorīt aizbrauca, – Eliksa paskaidroja. Vīrieša ciešais skatiens izraisīja nervozitāti, tāpēc vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt. Šķērsojot virtuvi, Eliksa nemitīgi sajuta šo skatienu. Viņa nedomājot atvēra trešo atvilktni no augšas, lai izņemtu metāla stiepļu cimdu un vecu nazi ar garu, plānu un lokanu asmeni. – Vai neiebilstat, ja es palīdzēšu?

– Ķerieties tik klāt. – Džērids nobrīnījās, ka viešņa zina, kur meklējami vajadzīgie rīki. – Cik noprotu, jūs jau esat pamatīgi izpētījusi māju.

Eliksa satvēra zivs galvu cimdotajā kreisajā rokā un atgrieza to līdz muguras asakai. – Patiesībā ne. Es esmu arhitektūras studente un kopš ierašanās lielākoties strādāju. – Viņa paklusēja, lai dotu vīrietim iespēju kaut ko sacīt, visvēlamāk, stādīties priekšā. Tomēr viņš klusēja. – Jebkurā gadījumā visu māju es vēl neesmu paguvusi izpētīt.

– Bet virtuvi gan.

– Jā. – Nebija skaidrs, ko viņš īsti grib pateikt. Eliksa pārgrieza asari no galvas līdz astei.

Džērids piecēlās un vērodams nostājās līdzās, kamēr viņa apmeta zivi otrādi, lai pārgrieztu no otras puses, pēc tam tika atdalīta fileja, bet āda palika pie astes. Vēl daži veikli griezieni, un bija iegūtas nevainojami sagatavotas zivs filejas.

Viņš atbalstījās pret izlietni. – Kurš jums iemācīja tīrīt zivis?

– Tēvs. Viņam patika zvejot, un mēs to darījām kopā.

– Vai viņš ir prasmīgs zvejnieks?

– Izcils. – Eliksa ķērās pie nākamā asara.

– Vai vēlaties kaut ko iedzert?

– Tas būtu jauki. – Klusībā Eliksa vai palēcās no prieka. “Džērids Montgomerijs gatavo dzērienu man. Vai drīkstu to ierakstīt savā CV?”

– Tikai baidos, ka nepratīšu pagatavot dāmām tīkamu kokteili.

Augstprātīgi labvēlīgais tonis pārdūra sajūsmas burbuli. Atlika vien nopriecāties, ka nav saskatāma viņas seja.

– Ir jau labi. Kopš ierados Nantaketā, man kārojas tikai pēc ruma. Ar kokakolu un krietni daudz laima, lūdzu.

Tagad bija Džērida kārta saraukt pieri. Tieši tādā kombinācijā rumu baudīja viņš pats, ja vien nelietoja to tīrā veidā. Tieši tāds bija arī krustmātes Edijas ierastais kokteilis. Ruma cienītāji bija visi Kingsliji, gan vīrieši, gan sievietes.

– Vai drīkstu jautāt, ar ko nodarbojaties jūs? – Eliksa aizturētu elpu gaidīja atbildi. “Kādiem vārdiem viņš raksturos sevi un savu darbu?”

– Es šo to būvēju.

– Ak tā? – Balss pacēlās par veselu oktāvu, un Eliksai nācās to pieklusināt. – Projektējat un būvējat?

– Nekā, tik smalks es neesmu. Gluži vienkārši braukāju apkārt savā pikapā un būvēju, ko nu māku.

Eliksas rokas aprima darboties. Tā vien šķita, ka Montgomerijs pat negrasās viņai atklāt, kas patiesībā ir. “Bet – kādēļ tik klaji melot? Vai viņš patiešām ir iedomājies, ka arhitektūras studente viņu nepazīs? Vai ir iespējams šāds naivums? Varbūt gluži vienkārši vainojama kautrība?”

– Vai jūs strādājat šeit, Nantaketā?

– Reizēm. Bet man ir sava firma uz cietzemes.

– Tiešām? – Eliksa bija iegājusi vestibilā tai Ņujorkas ēkai, kurā atradās Montgomerija birojs. Apsardze neatļautu doties uz liftiem, bet viņa vismaz pārslidināja pirkstus viņa vārdam firmu sarakstā.

– Tiešām gan, un man jāatgriežas darbā, tālab pametīšu salu rīt no rīta un droši vien nerādīšos šeit, kamēr…

– Kamēr šeit dzīvošu es? – Vīrietis aši pamāja ar galvu, un Eliksa piemetināja: – Es saprotu. – Tomēr viņa baidījās, ka nesaprot vis.

Viņai bija teikts, ka “misters Kingslijs” visu vasaru uzturēsies salā, bet tagad izrādās, ka viņš nolēmis laisties projām. “Kāpēc? Vai tiešām darba pienākumu dēļ? Vai arī viņš nevēlas, lai tuvumā grozās studente? Bet varbūt gluži vienkārši necieš dižoties? Varbūt kāds uzvedinošs jautājums liks viņam atklāt kārtis?”

– Mans tēvs ir arhitekts un ir daudz ko uzbūvējis savām rokām. Ko jūs patlaban ceļat? – Aizmugurē ar paukšķi tika atrauta vaļā kokakolas kārba.

– Neko sevišķu.

– Kurš projektējis to, ko jūs ceļat?

– Par viņu neviens nekad nav dzirdējis.

– Varbūt man tas būs pazīstams vārds, jo es studēju arhitektūru.

– Pasūtītāji droši vien sameklējuši to projektu kādā žurnālā, – vīrietis attrauca. – Te būs dzēriens. Vai vēlaties, lai tieku galā ar pārējām zivīm?

– Labi. – Novilkusi cimdu, Eliksa pasniedza to viņam, bet pati paņēma glāzi. Abu skatieni sastapās.

“Ir nu gan melis,” nodomāja viņa.

“Ir nu gan skaistule,” nodomāja viņš.

Eliksa apsēdās pie galda un vēroja vīrieti, kurš stājās pie zivju tīrīšanas un fileju sagatavošanas. Dīvaini gan, bet šo darbu viņš veica tieši tāpat, kā Eliksai bija iemācījis tēvs. Ne vismazākās atšķirības. Virtuvē iestājās ilgs un neveikls klusums. “Varbūt derētu novirzīt sarunu uz nelielajiem būvobjektiem, kuru skices es aplūkoju Montgomerija studijā?”

– Nantaketa ir skaista, – Eliksa ieteicās.

– Piekrītu.

– Žēl gan, ka jūs braucat projām. Man patiktu pamatīgāk izpētīt apbūvi šajā salā. Taisnību sakot, man patīk jebkura tipa ēkas. Hmm, izņemot betona bloku būves un tamlīdzīgi. Es biju sajūsmā par divām ēciņām Galvenajā ielā; domājams, tie ir dārza šķūnīši. Balti krāsoti, astoņstūra forma, zaļi kupolveida jumti, savienoti ar dārza solu. Nudien neparasti. Džērids neteica neko. Viņš negrasījās padoties un kļūt par ekskursantes gidu. Reiz izdibinājusi patiesību par Džērida profesiju, meitene pārvērtīsies par jautājumu uzdošanas automātu un padarīs viņu vai traku.

– Kā garšo dzēriens? Nav par stipru?

– Es nupat prātoju, vai jūs vispār esat pievienojis tam rumu.

– Tieši to… – Pārsteigts viņš aprāvās pusvārdā.

– Ko?

– Tieši to pašu mēdza teikt mana krustmāte.

– Ak, man ļoti žēl, – Eliksa atvainojās. – To es nezināju. Droši vien atgādinājumi par aizgājēju ir sāpīgi. – Viņa pavilcinājās. – Jūsu krustmāte bija jauka sieviete.

– Jūs viņu atceraties?

Šī jautājuma iztrūcināta, Eliksa lāgā nesaprata, ko atbildēt. – Kad biju četrus gadus veca, mēs ar mammu te dzīvojām. Vai jūs daudz atceraties no tik agras bērnības?

“Es atceros laimīgu ģimeni,” viņš nodomāja. “Tēvs un māte ir dzīvi. Ģimenes eksistenci vēl neapēno tumši mākoņi.”

– Es atceros šo māju un krustmāti Ediju, – viņš atbildēja. Vīrieša atmaigušais skatiens uzjundīja vēlēšanos pastāstīt patiesību. – Vai krustmāte mēdza sēdēt dzīvojamā istabā un strādāt rokdarbus?

Pirmo reizi Montgomerijs vairs neizskatījās tik savāds, it kā nule būtu apēdis kaut ko skābu. – Viņai patika izšūt, un istabas daudzviet grezno viņas ierāmētie izšuvumi.

– Bet viesistabā viņa cienāja viešņas ar tēju. Es atceros mazās kūciņas ar dzeltenām glazūras rozītēm.

– Jā, viņai patika dzeltenas rozes. – Džērids pasmaidīja.

– Jums droši vien viņas ļoti pietrūkst, – Eliksa klusi noteica.

– Tiesa. Mēs pavadījām kopā viņas dzīves pēdējos trīs mēnešus. Viņa bija lielisks cilvēks. – Džērids pievērsās Eliksai. – Jūs protat tīrīt zivis, bet… vai pratīsiet tās pagatavot?

– Es neesmu šefpavāre, bet asarus izcept māku. Un protu arī pagatavot kukurūzas plāceņus.

– Ar alu vai pienu?

– Ar alu.

– Un mīklai piebērtiem Kajennas pipariem?

– Protams.

– Šajā virtuvē glabājas maz produktu, bet pie manis atradīsies gan sīpoli, gan kukurūzas milti.

Eliksa apjauta, ka tiek aicināta vakariņās. – Varbūt jūs to visu atnestu šurp, un tad es… – Viņa paraustīja plecus.

– Izklausās jauki.

Tiklīdz vīrietis pazuda aiz durvīm, Eliksa uzskrēja savā guļamistabā. Bagāža jau bija atsūtīta, bet viņa vēl nebija izsaiņojusi mantas. Uz grīdas mētājās arī maisiņi ar drēbēm, ko sapirkusi Izija. Tomēr pārģērbties nebūtu prāta darbs. Tas izskatītos pārāk uzkrītoši un demostrētu pārmērīgu ieinteresētību.

Vannasistabā Eliksa lika lietā nedaudz skropstu tušas un lūpukrāsas. “Kālab seja ir tik spīdīga?” Mātes dāvātais kompaktais pūderis palīdzēja novērst šo defektu.

Viņa atgriezās virtuvē tajā pašā brīdī, kad vērās durvis. Skatieni sastapās, un Eliksa žigli aizgriezās. Notrīsēja sirds. “Par ātru,” viņa secināja. “Pārāk ātri pēc šķiršanās no Erika, pārāk ātri pēc iepazīšanās ar šo izcilo cilvēku. Par ātru it visam.”

Montgomerijs bija atnesis papīra maisu, kurā atradās viss nepieciešamais, lai Eliksa pagatavotu kukurūzas plācenīšus tā, kā to bija iemācījis tēvs. “Savādi gan, ka vīrieša virtuvē glabājas receptē pieprasītās sastāvdaļas. Vecpuišu mitekļos ne tik bieži iespējams atrast kukurūzas un kviešu miltus, kam piejaukts cepamais pulveris.”

Eliksa nedomājot izņēma no bufetes prāvu porcelāna bļodu, tad sameklēja atvilktnē koka karoti.

– Kaut arī jūs neatceraties sevi četru gadu vecumā, tomēr skaidri zināt, kur un kas šeit atrodas.

– Tā ir, – Eliksa apstiprināja. – Izijai tas uzdzina šermuļus, tāpēc es ar to lieki neplātījos.

– Man tik viegli šermuļus nevar uzdzīt. – Džērids iedeva viņai olu.

– Tiešām? Bet šausmu filmas? Un spoku stāsti?

– Šausmu filmas, it īpaši tās, kur slepkavo ar lentes zāģiem, padara mani par drebelīgu medūzu, bet spoku stāsti sasmīdina.

Eliksa ielēja eļļu dziļā kastrolī. – Sasmīdina? Jūs neticat spokiem?

– Es ticu īstiem spokiem, nevis tiem, kas gaiteņos žvadzina ķēdes. Pastāstiet man, ko īsti jūs atceraties! Vietas? Priekšmetus? Cilvēkus? – Džērids vērīgi raudzījās uz Eliksu, kura ķērās pie mīklas kulšanas.

– Domājams, pa druskai no visa. Es labi atceros šo virtuvi. Manuprāt, parasti es sēdēju… – Nolikusi bļodu, Eliksa piegāja pie galda ar iebūvēto sēdekli un atvēra atvilktni, kurā atradās bieza zīmēšanas burtnīca un veca cigāru kārba.

Viņa zināja, ka tā ir pilna ar krāsu zīmuļiem. Eliksa atvēra burtnīcu, bet Džērids paraudzījās viņai pār plecu.

Eliksas bērnu dienu zīmējumi nekur nebija pazuduši, un visos bija redzamas ēkas. Nami, šķūņi, vējdzirnavas, rožu lapene, dārza nojume.

– Kā šķiet, es nemaz neesmu mainījusies. – Eliksa atskatījās uz vīrieti, bet viņš bija atvirzījies dažus soļus tālāk un uzgriezis muguru. Vēl viens atgādinājums, ka Montgomerijs nevēlas ielaisties darīšanās ar neievērojamu arhitektūras studenti.

Eliksa alka atklāt, ka zina, kas Džērids tāds ir, tomēr nevēlējās sagādāt Montgomerijam to prieku. “Lai uzskata, ka maskēšanās izdevusies, ja jau tik ļoti grib.” Eliksa atgriezās pie plīts.

– Vai jūs atceraties arī cilvēkus? – Neskatoties uz Eliksu, viņš salika zivju filejas sakarsētā pannā. Abi stāvēja tuvu līdzās, augumi nesaskārās, tomēr viņa sajuta vīrieša ķermeņa siltumu.

– Vislabāk es atceros pavecu sievieti, kura droši vien bija mis Kingslija, – Eliksa atbildēja. – Jo ilgāk uzturos šeit, jo vairāk sāku atcerēties. Mēs abas staigājām pa liedagu un lasījām gliemežvākus. Vai tas iespējams, ka esmu saukusi viņu par krustmāti Ediju?

– Droši vien. Tāpat viņu uzrunāja visi jaunākās paaudzes radinieki, tostarp es. Vai kopā ar jums bija vēl kāds? Proti, ne jau liedagā, bet šeit, mājās?

Eliksa paturēja roku virs kastroļa, lai noteiktu, vai eļļa ir pietiekami uzkarsusi, tad sāka mest tajā mīklas gabaliņus.

– Reizēm es…

– Reizēm…

– Atceros vīrieša smieklus. Dobjus smieklus, un man tie patika.

– Un tas ir viss?

– Piedošanu, Kingslija kungs, bet vairāk patiešām nekas nenāk prātā. – Eliksa pacēla acis, itin kā ar skatienu lūdzot atļauju uzrunāt savu kompanjonu priekšvārdā, tomēr atbildi nesaņēma. – Un jūs?

– Nē, es tas nebiju. – Šķita, ka vīrietis atbrīvojas no tāda kā transa. – Mani smiekli ir tik spalgi, ka rūtis plaisā, tie nepavisam nav dobji.

Šāda paškritika lika viņai pasmaidīt. – Bet… ko atceraties jūs? Vai uzaugāt Nantaketā?

– Jā, tikai šajā mājā gan ne.

– Kurš to dabūs, kad būs aizritējis man atvēlētais gads?

– Es. Gandrīz vienmēr šo māju manto vecākais Kingsliju dēls.

– Tādā gadījumā iznāk, ka uz laiku es esmu atņēmusi jums mantojumu.

– Tikai uz gadu atlikusi tā saņemšanu. Vai plācenīši gatavi?

– Jā. – Eliksa izņēma tos no kastroļa un nosusināja papīra dvieļos.

– Kādus šķīvjus jūs gribētu izmantot?

– Ar savvaļas puķēm, – Eliksa nedomājot atbildēja un izbrīnīta uzlūkoja Džēridu. – Pirms ierašanās es teicu Izijai, ka no iepriekšējās ciemošanās reizes prātā nav palicis itin nekas, bet tagad izrādās, ka atceros pat servīžu ornamentus.

Viņš pasniedzās pie augšējā skapīša, lai izņemtu šķīvjus, kas Eliksai vienmēr bija patikuši.

– Varbūt vēlāk to visu piespieda aizmirst kāds nelāgs atgadījums?

– Iespējams. Zinu, ka drīz pēc tam izšķīrās mani vecāki, un varbūt tas atstāja traumējošu iespaidu. Ar tēti mēs vienmēr esam bijuši tuvi. Abi ceļojām pa pasauli, lai aplūkotu ievērojamākās celtnes. Vai esat redzējis…

– Maisiņā ir salāti, ja vēlaties.

Eliksai nācās aizgriezties, lai slēptu dusmu sārtumu sejā. Gribējās pateikt: “Man viss skaidrs! Jūs esat slavens arhitekts, es esmu neievērojama studente, bet nav nepieciešams to ik mirkli atgādināt.” Viņa devās pie dzērienu skapīša, lai pagatavotu ruma kokteiļus, izmantojot vienu no durtiņu iekšpusē pielīmētajām receptēm, bet nepūlējās pavaicāt, ko vēlētos viņš.

Džērids uzlika galdā šķīvjus un kukurūzas plācenīšus, izgāza bļodā salātus un sameklēja gatavās mērces pudeli, tad apsēdās un vēroja Eliksu, kas noņēmās ar augļiem bagāta ruma kokteiļa gatavošanu. Viņam patika šī meitene. Patika tas, ka viņa tūdaļ bija ķērusies pie zivju tīrīšanas, ka tik veikli bija sakūlusi plācenīšu mīklu. Un viņa dzer rumu. “Ne ķiķināšanas, ne koķetēšanas, vaļsirdīga un tīkama kompanjone.”

Bet visvairāk Džēridam patika tas, cik dziļi savaldzināts viņš jutās. To viņš nebija gaidījis. Džērids atcerējās Eliksu kā mazu, aizrautīgu skuķēnu, kas sēdēja uz paklāja dzīvojamā istabā un krāva citu uz cita dažādus priekšmetus, ko viņa senči bija pārveduši no klejojumiem pasaules jūrās.

Tolaik viņš pat neapjauta šo mantu patieso vērtību. Viņam tās bija tikai lietas, kas atradušās acu priekšā vienmēr. Pat pēc tik daudziem gadiem viņš nebija aizmirsis, ka doktors Hantlijs, jauns vīrietis, kas nesen kļuvis par Nantaketas Vēstures biedrības direktoru, gandrīz noģība, pirmo reizi apmeklējot krustmāti Ediju un ieraugot mazo Eliksu rotaļājamies uz dzīvojamās istabas grīdas.

– Šis bērns taču spēlējas ar… – Doktoram nācās apsēsties, lai atgūtu elpu. – Tas svečturis taču ir no deviņpadsmitā gadsimta sākuma.

– Varbūt no vēl senākiem laikiem, – krustmāte Edija rāmā garā atteica. – Kingsliju ģimene dzīvoja Nantaketā jau ilgi pirms tam, kad uzcelts šis nams, un es varu saderēt, ka viņi izmantoja sveces.

Direktors joprojām bija vaigā bāls. – Nedrīkst pieļaut, ka mazā spēlējas ar šādām vērtībām. Viņa…

Krustmāte Edija klusējot pasmaidīja.

– Kur dzīvojāt jūs? – Eliksa nolika uz galda divas piepildītas glāzes.

– Kā, lūdzu? Ak tā, piedodiet, domās biju aizklīdis tālu projām. Mēs ar māti dzīvojām Medeketā, pavisam tuvu jūrai.

– Negribu būt uzbāzīga, bet… kāpēc jūs neuzaugāt Kingsliju namā?

Džērids klusi iespurcās. – Meitenes gados krustmāte Edija sastapa vīrieti, ar kuru nonāca kompromitējošā situācijā. Mans tēvs stāstīja, ka viņa veikli pratusi izmantot sava tēva līdzjūtību, lai panāktu, ka viņš maina testamentu un māju atstāj viņai, nevis viņas brālim. Visi gaidīja, ka tēvs beidzot atjēgsies un grozīs novēlējumu vēlreiz, bet nelaimes gadījumā viņš gāja bojā jauns, un māju mantoja krustmāte Edija, nevis viņas brālis.

– Vai ģimene niknojās par šādu iznākumu?

– Nē, visi jutās atviegloti. Edijas brālis, visticamāk, būtu pārdevis šo īpašumu. Viņš neprata rīkoties ar naudu un nerūpējās par māju. Droši vien būtu ļāvis iebrukt jumtam. – Džērids noklusēja, ka notikumus vajadzīgajā gultnē bija ievirzījuši Keilebs un Edija. Šo divu dēļ Kingsliju nams joprojām bija palicis ģimenes valdījumā.

– Toties tagad māja ir tikusi pie tāda saimnieka, kas zina, ko iesākt ar jumtiem.

– Man labpatīkas tā domāt. – Džērids pasmaidīja.

Lepnums viņa skatienā uzjundīja prātojumus, ko gan izjutis šis vīrietis, kad uzzinājis, ka nams pāries viņa īpašumā tikai pēc gada.

– Vai tā vieta, kur jūs uzaugāt, bija pilsēta?

– Ne tādā nozīmē, kā jūs domājat. Medeketa drīzāk ir apdzīvota vieta, nevis pilsētiņa. Tomēr tur atrodams gan restorāns, gan iepirkšanās centrs.

– Iepirkšanās centrs? Cik tur veikalu?

Džērids pasmaidīja. – To uzskata par nomaļu un nolaistu vietu, bet šeit tādu netrūkst un… – Viņš paraustīja plecus.

– Tāda nu ir Nantaketa.

Viņi brīdi ēda klusējot, un Eliksa pamazām sāka apjaust, ko viņai sola vientulīga dzīve vietā, kur viņa nevienu nepazīst. – Sakiet, kādas šeit ir iespējas un apstākļi kāzu sarīkošanai?

Vīrietis sastinga ar dakšiņu pusceļā uz muti. – Jūs precaties?

– Nē, precas mana draudzene, un… – Eliksa aprāvās, apjukumā pietvīkusi.

– Kas jūs tā mulsina?

– Es apsolīju, ka viņa varēs salaulāties šeit, dārzā. Tā bija pārsteidzīga rīcība. Šī māja nepieder man, tās īpašnieks esat jūs. Es esmu izturējusies pārlieku pašpaļāvīgi.

Džērids ķērās pie nākamā kukurūzas plācenīša. – Tie gan ir gardi. – Viņš apjauta, ka tīksminās par meitenes vaicājošo skatienu. – Es dodu jums atļauju sarīkot šeit kāzu svinības. Mūzika un smiekli šai mājai nenāks par ļaunu.

Eliksa pasmaidīja tik sirsnīgi, ka viņš pielieca galvu, itin kā gaidīdams pateicības skūpstu, tomēr viņa aizgriezās.

– Sarunāšu, lai Hosē un viņa puiši ierodas visu sakopt un iztīrīt. – Džērids atliecās taisni.

– Viņi ir dārznieki? Es bažījos, ka man nāksies pašai rakt zemi, pļaut mauriņu un tamlīdzīgi. Nav jau tā, ka es to nespētu, tikai diezin vai man tas izdotos pietiekami labi. Šo vasaru es gribu veltīt darbam. – Eliksa pagaidīja, lai ļautu vīrietim pieklājības pēc apvaicāties, par kādu darbu ir runa, tomēr viņš klusēja.

Piepeši Eliksai bija diezgan. “Tātad viņš neuzskata, ka mīlestība uz arhitektūru un celtniecību mums ir vienlīdz svarīga un nozīmīga. Montgomerijam es nešķietu ne tik daudz vērta, lai viņš atklātu patiesību par savu profesiju.”

Bija skaidrs, ka fiziski Eliksa ir piesaistījusi Džērida uzmanību – sieviešu nojauta nekad neviļ –, tomēr ar to nepietika, lai cik seksīgs būtu šis vīrietis. Viņa nevēlējās kļūt par kārtējo Dižā Džērida Montgomerija iekarojumu. “Lai kā būtu ar to apakšlūpu, man vajadzīgs viss vīrietis, ne tikai daļa no viņa.”

Eliksa piecēlās. – Piedodiet, ka atstāju jūsu pārziņā virtuves sakopšanu, bet es jūtos ļoti nogurusi un gribu iet gulēt. Ja vairs neredzēsimies, Kingslija kungs, tencinu par vakariņām. – Viņa īpaši uzsvēra uzvārdu.

Vīrietis piecēlās, itin kā grasīdamies paspiest roku vai noskūpstīt Eliksu uz vaiga, bet viņa aizgriezās un izgāja no virtuves.

Mirkli Džērids noraudzījās viņai pakaļ. Lai gan tas nevarēja būt tiesa, tomēr radās sajūta, ka viņš sadusmojis jauno sievieti. “Bet – kā? Palūdzot, lai viņa dalās atmiņās par krustmāti Ediju? Nudien, tas ir bezjēdzīgi.”

Viņš atkal apsēdās un iebaudīja Eliksas pagatavoto ruma un ananasu kokteili. Dzēriens nebija viņa gaumē, toties atsauca atmiņā krustmāti. Ielējis sev glāzīti ilgi izturēta ruma, viņš malkoja stipro dzērienu un gaidīja, ka tūdaļ ieradīsies vectēvs un krietni sakliegs uz viņu, tomēr virtuvē valdīja klusums. “Īsti vectēva garā – nebrīdināt viņu par Eliksas Medsenas pāragro ierašanos un viņas “strādāšanu”, droši vien projektējot tik nereālu ēku, ka to būtu iespējams uzbūvēt tikai ar burvju nūjiņas palīdzību.”

Atzvēlies krēslā, Džērids noēda pārpalikušos plācenīšus. Gardākus viņš savu mūžu nebija baudījis.

“Skaidrs kā diena, ir muļķīgi lolot patikšanu uz šo krustmātes Edijas uzmīļoto Eliksu. Pirmajā salas apmeklējuma reizē skuķēnam bija četri gadi, man toreiz bija četrpadsmit. Viņa bija glīta meitenīte, kam patika sēdēt uz dzīvojamās istabas grīdas un meistarot kopā visu, kas pagadījās pie rokas. Kad Vēstures biedrības direktors gandrīz samaņu zaudēja, jo ieraudzīja, ka mazā krauj citu uz cita vērtīgus ziloņkaula izstrādājumus, antīkas ķīniešu porcelāna tējas kārbiņas un japāņu figūriņas neckes, Džērids savas mājās bēniņos sameklēja veco Lego kārbu, kuras saturu māte vispirms sabēra trauku mazgājamā mašīnā. Viņa jutās ārkārtīgi iepriecināta, ka dēls tik iejūtīgi izturas pret mazo meiteni. Tolaik viņš nebija nekāds paraugdēls, jo viņa tēvs, sestās paaudzes Džērids, bija gājis bojā tikai pirms diviem gadiem, un pusaudža dusmas par šo zaudējumu joprojām nebija rimušas. Māte bija piespiedusi viņu pašrocīgi nogādāt Lego kārbu Eliksai.

Mazā vēl nekad nebija redzējusi kopā sastiprināmās detaļas un nezināja, ko ar tām iesākt, tālab Džērids nometās uz paklāja un parādīja, kas un kā darāms. Meitene jutās tā iepriecināta, ka uz atvadām apķērās viņam ap kaklu. Krustmāte Edija sēdēja uz dīvāna un vēroja savu iemīļoto Eliksu.

– Džērid, dienās no tevis iznāks lielisks tēvs.

Vectēvs Keilebs, grozīdamies istabas dziļumā, nicīgi nošņācās. – Toties draņķīgs vīrs. – Tolaik vectēvs lāgā neticēja, ka šim mazdēlam nenāksies visu mūžu pavadīt cietumā. Džērids gan bija iemanījies neatbildēt uz vectēva dzēlībām, ja tuvumā atradās krustmāte.

Toties Eliksa, kas bija visu dzirdējusi, pacēla uz Džēridu nopietnu skatienu un apsolīja: – Es precēšos ar tevi. – Džērids satrūkās un nosarka, savukārt Keilebs laida vaļā savus dārdošos smieklus.

Vēlāk Džērids jutās dziļi saviļņots, kad ieraudzīja, cik sarežģītu Lego būvi uzmeistarojusi Eliksa. Keilebs apgalvoja, ka mazdēls četru gadu vecumā ne reizi neesot uzbūvējis neko tik labu, savukārt Eliksa, pateikdamās par dāvanu, apveltīja Džēridu ar krustmātes Edijas dārzā saplūktām puķēm. Tajā vakarā viņš kopā ar draugiem devās izklaidēties, piedzērās, tika aizturēts un nakti pavadīja kamerā; tolaik viņam tas nebija nekas neparasts. Džērids vairs nesastapa mazo Eliksu, jo drīz tika pieņemts publicēšanai viņas mātes pirmais romāns un Viktorija aizveda projām meitu, kura vairs nekad netika Nantaketā redzēta.

Džērida domas pievērsās tagadnei. “Daudz labāk būs, ja es pametīšu salu, bet vispirms pastāstīšu par Eliksu Dilisai, kura iepazīstinās meiteni ar māsīcu Leksiju un viņas dzīvokļa biedri Tobiju. Nepaies ne dažas dienas, kad Eliksa jau būs ierauta Nantaketas vasarām raksturīgajā sabiedriskas dzīves virpulī. Savukārt es atgriezīšos Ņujorkā, lai radītu…” Viņš pats nezināja, ko īsti. Turklāt tieši tobrīd viņš atradās tādā dzīves posmā, kad vienas attiecības beigušās, bet nākamās vēl nav sākušās, tāpēc… “Sasodīts!” Iztēlē joprojām vīdēja Eliksas acis, lūpas, augums.

Tas nepavisam nebija labi. Eliksa Medsena bija jauna, dzīves neskarta meitene, un to nedrīkstēja neņemt vērā. “Jā, prātīgāk būs doties projām, cik ātri vien iespējams.”