Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 4

Eliksa atslīga krēslā un aplūkoja no kartona salīmētu kapelu. Nav viegli izveidot maketu, ja pie rokas ir tikai kartons un līplente. Diena jau sliecās uz vakara pusi, viņa atradās plašajā telpā mājas dziļumā, kas šķita izstarojam prieku un siltumu. Eliksa bez teikšanas zināja, ka bērnībā šeit pavadījusi daudz laika. Atcerējās, ka bija meistarojusi ar torņiem un tornīšiem greznotas būves, sākumā liekot lietā vecus koka klucīšus un visdažādākās lietas, ko sameklēja atvilktnēs un plauktos, tad Lego – viņas iemīļotākās bērnības spēļmantas. Viņas rīcībā bija liela Lego detaļu kārba, un tās dibenā atradās nelielas laiviņas, kam viņa uzbūvēja nojumes. Kamēr mazā spēlējās, bija skanējusi liega un klusa mūzika, bet televizora istabā nebija. Vēl svarīgāk – viņas tuvumā allaž uzturējās kāda sieviete. Eliksa teju vai spēja saskatīt viņas uzmundrinošo smaidu. Reizēm telpā atradās arī citi cilvēki. Jauns vīrietis, kas allaž likās noraizējies, un gara auguma zēns, kas smaržoja pēc jūras. Reizēm arī smaidošas dāmas, kas ēda ar dzelteniem marcipāna rožpumpuriem greznotas kūciņas. Viņa spēja atsaukt atmiņā gan uzkodu garšu, gan arī niezi, ko izraisīja jaunā kleita.

Virs platā kamīna atradās sievietes portrets. “Mis Edeleida Kingslija,” vēstīja tam piestiprinātā plāksnīte. Spriežot pēc tērpa un frizūras, portrets gleznots trīsdesmitajos gados, tajā attēlotā glītā dāma bijusi nopietna un cienījama, bet ar pārgalvīgu dzirkstelīti skatienā. Sieviete, ko Eliksa atcerējās ik mirkli skaidrāk, bija daudz vecāka nekā portretētā persona, toties dzirkstelīte acīs bija saglabājusies. Tā šķita vēstām, ka viņa zina un saskata to, ko nesaredz citi, tomēr patur visu noslēpumā. Turpretī vecā sieviete neslēpa savu zināšanu Eliksai, kura diemžēl vairs neatcerējās, ko īsti krustmāte Edija bija stāstījusi, toties joprojām spēja sajust tābrīža mīlestības pilno gaisotni – un arī noslēpumu klātbūtni.

Eliksa bija vēlējusies kopā ar Iziju kārtīgi izpētīt veco namu un pastaigāt pa Nantaketu, jo draudzene taču drīz aizbrauks. Uzmācās bažas, ka, atgriezusies mājās, Izija tik dedzīgi nodosies vasaras izskaņā ieplānoto kāzu plānošanai, ka viņai lāgā neatliks laika sazināties ar Eliksu, kura būs līgavas māsa. “Ja nu apprecēšanās pieliks punktu mūsu ciešajai draudzībai?” Pagaidām Eliksa mēģināja par to nedomāt. Plānam par kopīgi pavadītu dienu nebija lemts īstenoties. Eliksa pamodās jau rīta agrumā, jo prātu pārlieku satrauca iespēja parādīt savus projektus Dižajam Džēridam Montgomerijam. “Ja iespaids būs labvēlīgs, varbūt es drīkstēšu pieteikties darba intervijai viņa firmā? Ja ne, es vismaz pierādīšu savu dedzīgo kāri mācīties.”

Viņa gulēja krustmātes Edijas gultā, rokas bija saliktas aiz pakauša, skatiens pievērsts zīda rozei baldahīna centrā. Pat tādā gadījumā, ja šo sapņu darbu neizdotos iegūt, kaut vai dažu nedēļu mācīšanās pie Montgomerija kļūtu par viņas arhitektūras studiju vainagojumu, ko katrā ziņā būs iespējams ierakstīt CV, nemaz nerunājot par iespēju īsā laikā apgūt un uzzināt ļoti daudz.

Gribējās radīt darbu, kas spētu atstāt uz Džēridu neizdzēšamu iespaidu. “Māju? Vai tas iespējams dažu dienu laikā?” Eliksai labi padevās skicēšana ar brīvu roku. “Varbūt vajadzētu izstrādāt vairākus fasāžu metus? Bet tādā gadījumā jāiepazīt attiecīgais apbūves gabals.” Visi zināja Montgomerija uzskatus – celtnei organiski jāizaug no zemes reljefa un apkārtējās vides. Viņš necieta Dalasā iecienītos Tjūdoru stila atdarinājumus.

– Ko man tādu uzzīmēt, lai atstātu uz viņu iespaidu? – Eliksa skaļi nočukstēja.

Kamēr viņa zvilnēja gultā un nodevās neauglīgiem prātojumiem, no galdiņa pie tālākās sienas pēkšņi nokrita neliela ierāmēta fotogrāfija. Pārsteidzošā kārtā istabas klusumā atskanējušais troksnis viņu neizbiedēja, tikai lika uzslieties sēdus.

Eliksa izkāpa no gultas, tērpusies vecā teniskreklā un izdilušās sporta biksēs, kas lāgā nespēja pasargāt no rīta vēsuma. Viņa instinktīvi apjauta, ka nokritušais priekšmets vēsta kaut ko svarīgu. Pacēlusi fotogrāfiju, Eliksa konstatēja, ka raugās četrdesmitajos gados uzņemtā attēlā, kur redzamas divas smejošas jaunas sievietes glītās vasaras kleitās; abas izskatījās laimīgas.

Iedoma, ka fotogrāfija nav nokritusi nejauši, likās jauka, bet tās nozīmi Eliksa neizprata. Nolikusi attēlu vietā, viņa devās uz vannasistabu, tomēr pēc pāris soļiem atgriezās, lai fotogrāfiju aplūkotu vēlreiz. Attālāk aiz abām sievietēm vīdēja baznīciņa, varbūt pat tikai kapela, līdzīga nelielajām privātajām ģimenes kapelām, ko viņa kopā ar tēvu bija redzējusi Anglijā.

Uz mirkli Eliksa iztēlojās Džērida Montgomerija darbistabu ar dārza skulptūru, vasaras māju, lapeņu un dārza šķūnīšu skicēm un projektiem.

– Kaut kas neliels, – viņa nočukstēja. – Viņam patiks kaut kas neliels un izsmalcināts. – Pametusi skatienu uz Kingsliju senča kapteiņa Keileba portretu, viņa ar pūlēm apvaldīja vēlēšanos pateikties.

Šūpodama galvu par savu niekkalbību, Eliksa sasēja matus zirgastē un devās uz vannasistabu. Atgriezusies guļamistabā, viņa izvilka no jaunās somas sarkanos vākos iesieto lielo skiču bloknotu un no jauna iekāpa gultā.

Varbūt impulsu sniedza Izijas gaidāmas laulības, varbūt mēģinājums iztēloties nelielu arhitektūras formu, kam nebūtu pievērsies pats Montgomerijs, bet tikpat iespējami šķita, ka ideju ierosināja nokritusī fotogrāfija. Lai būtu kā būdams, Eliksa sāka skicēt kapelas. Viņa nemēdza aizmirst reiz skatītas ēkas un izlika uz papīra visu, ko vien spēja atcerēties.

Kopš šķiršanās no vīra viņas māte ik gadu augustā devās uz Kolorādo, savukārt Eliksa apmetās pie tēva. Ja viņa darbu grafiks atļāva doties ceļojumā, abi brauca turp, kur bija iespēja studēt vietējo arhitektūru. Viņi apmeklēja indiāņu ciematus ASV dienvidrietumos, pētīja misionāru arhitektūras paraugus Kalifornijā un Viktorijas laikmeta celtnes Vašingtonas štatā. Kad Eliksa paaugās, viņi devās uz Spāniju skatīties Gaudi darbus un protams, apmeklēja arī Tadžmahalu Indijā.

Eliksa izmantoja visus uzkrātos iespaidus un skicēja, cik ātri vien spēja. Izlietotās lapas viņa izrāva un nometa turpat gultā.

Kad atvērās istabas durvis, viņa pacēla skatienu un ieraudzīja Iziju, kura bija apģērbusies iziešanai.

– Nez kā es nojautu, ka tu neguli. – Draudzene pastūma sānis papīra lapas, lai apsēstos uz gultas malas, tad paņēma rokā vairākus zīmējumus. – Baznīca?

– Kapela. Maza privāta kapela.

Citu pēc citas Izija aplūkoja skices, kuru autore aizturētu elpu gaidīja spriedumu. Arī draudzene bija diplomēta arhitekte, un Eliksa augstu vērtēja viņas viedokli.

– Zīmējumi ir lieliski, – Izija atzina. – Patiešām skaisti.

– Iecere pamazām izkristalizējas, – Eliksa skaidroja, – tikai nelaime tā, ka es mēģinu visu iedabūt vienā projektā. Zvanu torņus, greznas durvis, pusloka kāpnes. Visu! Man nepieciešams izlemt, ko izmantot un ko ne.

Izija pasmaidīja. – Tu tiksi galā. Es ienācu pateikt, ka eju iepirkties.

Eliksa atmeta malā segu. – Tūlīt apģērbšos. Pēc dažām minūtēm būšu gatava gājēja.

– Nekā nebija, tev nav atļauts nekur iet. – Izija piecēlās. – Šī ir tava lielā iespēja, un es gribu, lai tu to izmanto. Paliec mājās un radi kaut ko tādu, lai Montgomerijam aizraujas elpa. Starp citu, lejā ir ēdamais.

– Kā tev izdevās tik agri atrast atvērtu pārtikas veikalu? – Pulkstenis ir vienpadsmit, un tepat laukā atrodas visa skaistā Nantaketa. Izgāju, atgriezos un tagad esmu gatava nopietni pievērsties apģērbu pirkšanai. Tu nevari satikties ar Viņa augstību imperatoru Montgomeriju, tērpusies šādi. – Viņa uzmeta nicīgu skatienu Eliksas vecajām sporta biksēm.

Eliksa labi pazina draudzeni. – Labāk iesim iepirkties kopā. Man nepieciešamas jaunas sandales.

Izija devās uz durvju pusi. – Nekur tu neiesi. Es atgriezīšos uz pusdienām un gribēšu redzēt, ko esi paveikusi. – Viņa izsteidzās laukā un aizvēra durvis.

– Es darīšu visu iespējamo, lai tevi iepriecinātu, – Eliksa uzsauca viņai nopakaļ. Bija skaidrs, ka Izija vēlas netraucēti paklaiņot pa veikaliem. Viņai patika pirkt apģērbu, un Eliksai tāpat, ja vien radās attiecīgs noskaņojums. Bet ne šodien. Turklāt abas draudzenes bija aptuveni viena auguma un valkāja vienādus izmērus, tālab Izija bez pūlēm varēja iegādāties visu Eliksai nepieciešamo, rēķinus atstājot Viktorijas ziņā.

Ap divpadsmitiem kurkstošais vēders piespieda Eliksu apģērbties un nokāpt lejā, lai sameklētu kaut ko brokastīm.

Izija bija nopirkusi apaļās maizītes un tunzivs salātus, augļus un spinātu pakas. Viss veselīgs un sātīgs.

Pagatavojusi sev sviestmaizi, Eliksa uzkāpa pēc saviem zīmējumiem, lai ēdot tos pavērtētu, bet izbailēs pamanīja, ka atlikušas tikai divas tīras papīra lapas.

“Ja māte šajā namā uzturējusies vairākkārt, tad tepat pa rokai glabājas papīra krājumi, un tie, visticamāk, jāmeklē zaļajā guļamistabā.” Juzdamās mazlietiņ kā okšķere, Eliksa devās uz telpu, kurā nakšņoja Izija.

“Interesanti, kad māte ir apmeklējusi Nantaketu un kāda iemesla pēc paturējusi noslēpumā šos salas apmeklējumus?” Eliksa bija teikusi, ka zina visu par mātes gaitām, bet tagad šķita, ka šāds apgalvojums ir pārspīlēts. No otras puses – kopš studijām koledžā Eliksa dzīvoja pati savu dzīvi un arīdzan šo to noklusēja, piemēram, nestāstīja mātei par saviem puišiem. Tagad kļuva skaidrs, ka noslēpumi bijuši arī mātei. “Kāpēc? Vai lietā iejaukts vīrietis?”

Guļamistabā atradās divi lieli skapji, senas un skaistas mēbeles. Vienā novietoti vairāki iepirkumu maisiņi, acīmredzot, Izijas rīta guvums, bet otrs skapis bija aizslēgts. Eliksa mirkli raudzījās apkārt, tad, paklausot mirkļa iedomai, atgriezās savā istabā un sameklēja somā mātes atsūtīto atslēgu riņķi. Nebija saprotams, kurām durvīm katra atslēga domāta, bet Viktorijai nepiemita paradums gari skaidroties. Viņa uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai visu atskārstu pati.

Viena no mazajām atslēdziņām derēja. Atvērusi skapja divvērtņu durvis, Eliksa ieraudzīja īstu biroju miniatūrā – ar drukātāju un atvilktnēm, kas pilnas ar papīru un citām kancelejas precēm. Plauktos glabājās vecie manuskripti. Skapja durvju iekšpusē ar līplenti bija piestiprināti vairāki fotouzņēmumi. Vienā no tiem Viktorija bija aplikusi roku ap augumā sīkas vecākas sievietes pleciem; Eliksa zināja, ka tā ir Edeleida Kingslija. Datums vēstīja, ka attēls uzņemts tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā, kad Eliksai bija divpadsmit gadu.

Sirdi pārpludināja sāpīgs aizvainojums. “Acīmredzot māte šajā Nantaketas namā pabijusi ne reizi vien, bet savai meitai par to nav bildusi ne pušplēsta vārda. Protams, ka viņa braukusi šurp augustā!” Eliksa nodomāja. Šis mēnesis Viktorijai allaž bijis neaizskarams. Viņa gan apgalvoja, ka dodas uz nomaļo namiņu Kolorādo, kur pilnīgā vientulībā izstrādā nākamā romana sižetu. “Acīmredzot māte turp braukusi nebūt ne katru gadu.”

Skatiens kavējās pie skapja satura. “Gluži loģiski, ka māte braukusi uz Nantaketu, jo visu viņas romānu darbība ir saistīta ar jūrniecību. Tikai… kālab tas turēts tik dziļā noslēpumā?”

Pirmajā mirklī Eliksa gribēja zvanīt mātei, lai nekavējoties uzdotu šos jautājumus, bet pārdomāja. Viktorija atradās jaunās grāmatas reklamēšanas braucienā, kas aptvēra divdesmit pilsētas, un tēloja to smaidīgo un līksmo rakstnieci, ko pasaule domājās pazīstam. Un Eliksa nevēlējās Viktoriju traucēt. “Pagaidīšu un visu uzzināšu vēlāk.” Pazīstot māti, neradās šaubas, ka gaidāms ļoti aizraujošs stāsts.

Eliksa paņēma papīru un dažas citas nepieciešamās kancelejas preces un uzgāja pat vecu matētā fotopapīra paku. Viss tika nonests lejā uz dzīvojamo istabu. Viņa zināja, ka viens no mazajiem galdiņiem ir atvāžams un tajā glabājas paplātes, kur uzlikt ēdamo, skatoties televīziju. Uz vienas no paplātēm nonāca pagatavotā brokastu sviestmaize. Eliksa izklāja uz grīdas zīmējumus, apsēdās uz dīvāna un ēdot ņēmās pētīt paveikto.

Ar pirmo acu uzmetienu viss šķita viens vienīgs stilu un kompozīcijas paņēmienu savārstījums. “Par daudz!” viņa nodomāja. “Nekas no tā visa neiederas Nantaketas atturīgajā elegancē.”

Viņa pabeidza ēst, atbīdīja galdiņu malā un turpināja pētīt uzmetumus, tomēr nekā noderīga tur nebija. Pamazām pieņēmās spēkā neapmierinātība un vilšanās, bet tajā brīdī, vieglas vēsmas sakustināta, nočabēja kāda papīra lapa, lai gan visi logi un durvis bija ciet.

– Paldies, – Eliksa nedomājot tencināja un tad pašūpoja galvu. “Paldies par ko? Un kam?”

Viņa pacēla vēsmas sakustināto lapu. Tās stūrī vīdēja sīka skice, ko viņa bija uzmetusi tik ātri, ka pat lāgā neatcerējās. Spāņu misionāru un Nantaketas kvēkeru stila kombinācija. Kapela, vienkārša līdz skarbumam, bet skaista šajā vienkāršībā.

– Domā, ka viņam varētu patikt? – Eliksa skaļi jautāja, bet tūdaļ aprāja sevi. “Tomēr… kāda kuram daļa? Es mājā esmu viena, tāpēc drīkstu runāt skaļā balsī, cik vien tīk.” Novietojusi skici uz paplātes, viņa to aplūkoja vēlreiz. – Šis loga jāpārtaisa. Mazliet augstāks. Toties zvanu tornis būs zemāks. Nē! Jumtam jābūt augstākam.

Viņa pagrāba tīru lapu un uzmeta nākamo kapelas variantu, tad izdarīja to vēl trīs reizes. Kad rezultāts šķita apmierinošs, viņa paķēra līdzpaņemto mērogotāju un nodevās proporciju aprēķiniem.

Ap trijiem Eliksa pagatavoja sev otru sviestmaizi, sameklēja ledusskapī ingveralu un atgriezās istabā. Uz grīdas mētājās izmantotās papīra lapas, ap dīvānu bija izklātas jaunās skices.

– Man patīk, – viņa noteica, apejot tām apkārt un pavērojot savu veikumu.

Pabeigusi mieloties ar sviestmaizi un dzērienu, Eliksa nolika sev priekšā fotopapīru, šķēres un līplentes rullīti. Maketa veidošana šoreiz nebūs viegla, bet gan jau viņa tiks galā.

Kad atskanēja durvju vēršanās troksnis, pulkstenis rādīja gandrīz seši vakarā. Bija atgriezusies Izija! Uz mirkli Eliksa noskuma, ka draudzene drīz pametīs salu un viņa paliks viena. “Ne īpaši iepriecinošas izredzes.”

Eliksa traucās sagaidīt Iziju, kas stiepa vismaz duci iepirkumu maisiņu ar dažādu veikalu logo. – Cik noprotu, iepirkšanās Nantaketā izdevusies veiksmīga, – Eliksa bilda.

– Burvīga, debešķīga, – draudzene apstiprināja. Viņa nometa iepirkumus un saberzēja pirkstus, kuros maisiņu rokturi bija atstājuši rievas.

– Ejam, es pagatavošu tev dzērienu. – Eliksa aizvēra ārdurvis.

– Tikai ne rumu. – Izija sekoja Eliksai uz virtuvi. – Vienā no maisiem ir ēdamais. Salāti, eskalops un deserts ar avenēm un šokolādi.

– Izklausās lieliski, – Eliksa atzina. – Varbūt iznesīsim ēdienu laukā? Domāju, ka ir pietiekami silts, lai ieturētu maltīti svaigā gaisā.

– Tu gribi pie reizes uzmanīt viņa māju, vai ne?

Eliksa pasmaidīja. – Nē, es vēlos tev pielabināties, lai tu pārāk bargi nekritizētu manu šīsdienas darbu.

– Vai runa joprojām ir par baznīcu, vai arī tā jau pārtapusi par katedrāli? Iztēlē es redzu balstus no neaptēstiem ciedru stumbriem. Vai logu vitrāžās būs attēlots arī kāds muskuļots kuģa kapteinis?

Jau grasīdamās aizstāvēties, Eliksa tomēr pārdomāja un atnesa no dzīvojamās istabas kapelas maketu, ko novietoja uz virtuves galda.

Izija, kura tobrīd izkravāja pārtiku, tūdaļ nolika plastmasas kārbas uz letes un labu brīdi klusējot pētīja mazo, balto maketu. Tik vienkāršs tas bija – slīps jumts, zvanu tornis –, toties proporcijās absolūti nevainojams.

– Tas… – Izija nočukstēja. – Tas ir…

Eliksa velti gaidīja turpinājumu. – Jā?

Izija noslīga uz iebūvētā sēdekļa aiz galda. – Tas ir labākais, ko tu līdz šim esi radījusi, – viņa nočukstēja, tad pacēla skatienu.

– Tiešām? – Eliksa pārvaicāja. – Tu to nesaki tāpat vien?

– Goda vārds, – Izija apliecināja. – Tas ir vainagojums visam, ko tu līdz šim esi darījusi. Kapela nudien izdevusies skaista.

Nenoturējusies Eliksa izpildīja dažus triumfējošus dejas soļus, tad ņēmās meklēt bufetē traukus, lai saliktu uz šķīvjiem ēdienu. – Man vajadzēja krietni pacīnīties. Baidījos, ka neizdosies uziet risinājumu, kas vienlaikus būtu gan svaigs un oriģināls, gan arī sens un tradicionāls. Es strādāju pretēji Montgomerija slavenajam kredo iekomponēt ēku ainavā, tomēr iztēlojos, ka to varētu uzbūvēt tepat Nantaketā, tāpēc… – Viņa aprāvās, jo bija pamanījusi, ka Izija raud un draudzenes skatiens ir kā piekalts kapelas maketam.

– Mēs bieži redzēsimies, – Eliksa teica un apskāva viņu. – Šeit es pavadīšu tikai vienu gadu un pēc tam atgriezīšos mājās.

Izija šņukstēdama aizgriezās. – Ne jau tāpēc. Es zinu, ka tu atgriezīsies.

– Ak tā… vai tas Glena dēļ? Vai tu esi sailgojusies pēc viņa? – Eliksa piecēlās, lai izņemtu no atvilktnes papīra mutautiņu kārbu un vienu iedotu draudzenei.

– Vai tu patiešām tik skaidri zini, kur un kas šajā mājā glabājas?

Bija saprotams, ka Izijai nepieciešams laiks, lai nomierinātos, un tas viņai tiks atvēlēts. Eliksa apņēmās pēc tam uzzināt problēmas būtību. Viņas labāko draudzeni kaut kas bija satraucis, bet pagaidām šī sarūgtinājuma iemesli palika noslēpumā, lai gan intuīcija teica priekšā, ka Izija visu paturējusi pie sevis, jo Eliksa nule pārdzīvojusi emocionālu drāmu.

Lai dotu draudzenei laiku atgūt pašsavaldību, Eliksa aizgriezās. Ar blenderi, kas varbūt kalpojis kopš piecdesmitajiem gadiem, viņa pagatavoja Izijai krietnu porciju dzēriena, bet sev izvēlējās rumu ar kokakolu, kam pievienoja krietni daudz laima sulas. Skaidri zinādama, kur meklēt katru priekšmetu, viņa izņēma no trauku skapja servējamo paplāti un iznesa visu vajadzīgo laukā. Bija gandrīz par vēsu, lai sēdētu ārā, bet Eliksa zināja, ka Izijai patīk dārzi.

Viņa saudzīgi apsēdināja draudzeni smagā tīkkoka krēslā un pasniedza viņai dzērienu. Eliksa negrasījās uzstāt, bet pacietīgi gaidīja. Drīz nabadzīte ierunājās pati.

– Piezvanīja Glens, un man jābrauc projām jau rīt no rīta, – Izija visbeidzot teica.

– Viņš grib, lai tu esi līdzās?

– Jā, protams, bet…

Eliksa klusēdama gaidīja. Abas draudzējās kopš pirmās arhitektūras augstskolā pavadītās dienas. Pirmās studiju nedēļas beigās kļuva skaidrs, ka Eliksai piemīt neparasts talants un viņas darbi nākotnē izpelnīsies pasaules ievērību, tomēr Izija ne mirkli nekļuva skaudīga.

Savukārt Izija visiem patika un bija tā iemīļota, ka ielūgumi sekoja cits citam. Kad trešajā studiju gadā viņa saderinājās, Eliksa izjuta neviltotu prieku par draudzenes laimi.

Abas bija gluži atšķirīgas, tomēr sapratās lieliski.

– Ja runa nav nedz par mani, nedz Glenu, kur ir tā vaina? – Eliksa saudzīgi pavaicāja.

Izija vēroja dārzu, kam bija uzmetusi tikai paviršu skatienu vakarā, kad viņas bija izlēmušas ielauzties Montgomerija miteklī. Iepriekšējās dienās bija itin tīkami domāt vienīgi par Eliksas problēmām, barot draudzeni ar šokolādi, vērot viņas sajūsmu par veco namu, kopā pajokot par izskatīgā kapteiņa portretu. Tādējādi uz dažām stundām Izijai izdevās aizmirst savas problēmas.

– Dārzs ir skaists, – viņa bilda. – Kad uzziedēs puķes, šeit būs brīnišķīgi. Interesanti, kurš par to visu rūpējas?

– Montgomerijs, – Eliksa žigli attrauca. – Izabella, es gribu zināt, kas īsti notiek. Kālab Glens pieprasa, lai tu atgriezies tik drīz? Es cerēju, ka mēs iepazīsim Nantaketu kopā.

– Es arī cerēju, bet…

Eliksa paķēra dzēriena krūzi, lai vēlreiz piepildītu draudzenes glāzi. – Kas?

Izija nobaudīja prāvu malku. – Manas kāzas.

– Man likās, ka viss jau nokārtots. Mēs nopirkām tev pasaulē skaistāko kāzu kleitu.

– Tas tiesa, paldies tev un tavai mātei par to. – Atminoties šo notikumu, abas draudzenes sasmaidījās.

Kā jau bija gaidāms, Glens kādā piektdienā uzaicināja Iziju vakariņās un izteica bildinājuma vārdus. Nākamajā rītā Izija stāvēja Eliksas nelielā dzīvoklīša durvīs, izskatījās pagalam apjukusi un galīgi nezināja, ko iesākt.

Vispirms apbrīnojusi saderināšanās gredzenu, Eliksa pārņēma visu savā ziņā. – Es zinu brīnišķīgu vietiņu, kur pabrokastot, bet pēc tam mēs varētu pastaigāt pa veikaliem.

Tev nepieciešams kārtīgs pūrs.

– Gan šis vārds, gan arī paradums gādāt pūru esot gaužām vecmodīgs, – Izija teica un mēģināja izlikties ļoti pieredzējusi, lai raizētos par tādām muļķībām, tomēr Eliksa nepadevās. Viņa zināja, cik ļoti draudzeni valdzina doma par romantiskām kāzām.

Gadījās tā, ka viņas nopirka Izijai kāzu tērpu jau tajā pašā dienā. Tā nebija iecerēts bet Eliksa bija pierunājusi draudzeni apmeklēt nelielu ekskluzīvu salonu kādā sānieliņā pilsētas otrā malā.

– Nē, labāk iesim uz kādu no tiem milzīgajiem veikaliem, kur es uzlaikošu piecdesmit kleitas un mēs padarīsim pārdevējas trakas, – Izija ierosināja.

– Lieliski, – Eliksa piekrita. – Tas būs lieliski, bet mamma teica, ka man būšot jāpērk kleita Sērlas kundzes salonā, kad izdomāšu precēties.

Izija stingri uzlūkoja viņu. – Un sagadījies tā, ka veikaliņš atrodas tepat netālu?

– Pareizi. – Eliksa pasmaidīja.

Trešā Izijas uzlaikotā kleita sadzina draudzenēm acīs asaras. Abas uzreiz zināja, ka tā ir īstā.

Tērpam bija vienkāršs zīda atlasa ņieburs ar apaļu, dziļu izgriezumu un platām plecu lencēm. Virs kupliem atlasa svārkiem plīvoja smalka tilla mākonis, greznots ar sīkiem kristāliņiem un ziedu ornamentu.

– Es nemūžam nevarēšu tādu kleitu atļauties, – Izija teica, meklēdama, bet neatrazdama cenu zīmi.

– Tā būs dāvana no manas mammas, – Eliksa teica. – Dāvana viņas fanei numur viens.

– Es nevaru to pieņemt.

– Lai notiek, tādā gadījumā viņa tev uzdāvinās tosteru.

– Man nevajadzētu pieņemt tādu dāvanu, – Izija pretojās, tomēr pieņēma gan un vēlāk atzinās, ka tajā mirklī jutusies kā laimīgākais cilvēks pasaulē.

Diemžēl pēc tam viņa nebija Eliksai pastāstījusi, ka izjukušas visas pašas izlolotās kāzu ieceres. Kad svinību rīkošanā iesaistījās radinieki, Izija sākumā mēģināja strikti palikt pie sava, bet nākamā vīramāte viņu aprāja: – Redzu, ka tu grasies iztaisīties par vienu no tām untumainajām līgavām, ko rāda televīzijā. Mūs taču neviens nefilmēs, vai ne?

Izija uzmeta skatienu Eliksai. – Es negribu būt untumainā līgava.

– Vai tu domā tās kašķīgās primadonnas, kas visiem apkārtējiem dzīvi padara par elli? – Izija pamāja ar galvu. Eliksa vēlreiz piepildīja viņas glāzi un piebilda: – Kas tāds ir absolūti pretējs tavai būtībai. Kurš tev iedzinis galvā tādas muļķības?

– Mēs abi ar Glenu vēlējāmies klusas kāzas šaurā lokā. Varbūt bārbekjū stilā. Tavas mātes dāvinātā kleita būtu mana vienīgā ekstravagance. Tā ir tik skaista un… – Atkal plūda asaras.

– Runa ir par tavu māti, vai ne? – Eliksa ierunājās. – Ja ir kas tāds, ko es labi pazīstu, tās ir mātes. Grib tikai labu, bet spēj noēst cilvēku bez sāls.

Iedzērusi vēl vienu malku, Izija pamāja ar galvu un pacēla divus pirkstus.

– Proti, te ir runa par divām mātēm?

Izija pamāja vēlreiz.

Eliksa ielēja sev vēl vienu porciju ruma ar kokakolu un pamudināja draudzeni visu izstāstīt.

Vārdi izlauzās ar joni. Eliksa zināja, ka Izija ģimenē ir vienīgā meita, bet nezināja, ka viņas vecāki savulaik aizbēguši no mājām, lai apprecētos. – Manai mammai bērnībā patika spēlēties ar papīra lellēm kāzu kleitās, bet, palikusi stāvoklī ar manu brāli, viņa un mans tētis aizbēga un slepeni apprecējās.

– Un tagad mamma grib tev tādas kāzas, kādas pašai gājušas secen, – Eliksa sprieda.

– Bet viņa jau nav vienīgā problēma! – Izija saviebās.

Eliksa zināja tikai to, ka Glens ir vienīgā atvase savā ģimenē un viņa vecāki ir visai turīgi. – Kāda ir līgavaiņa māte?

Izija sakoda zobus. – Kā granīta bluķu lavīna, kas iznīcina jebkuru, kas stājas ceļā viņas vēlmēm. Un tagad viņa grib mums izšķērdīgas kāzu svinības, kas atstātu iespaidu uz visiem viņas draugiem. Viņai ir viesu saraksts ar četrsimt personām. Glens pazīst tikai sešus no tiem, es vispār nevienu.

– Lieta ir nopietna, Izij, bet… kālab tu man neko nestāstīji?

– Jezga aizsākās nesen, un tad notikums ar tavu Eriku… – Un tad es slīgu savos pārdzīvojumos, bet nepamanīju, kas norisinās deguna priekšā. Paklau, rīt es braukšu atpakaļ kopā ar tevi un palīdzēšu visu nokārtot!

– Nē, – Izija iebilda, – tu nedrīksti tā rīkoties. Sirds dziļumos es jūtu, ka ir darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu tev iespēju sastapt Montgomeriju un parādīt viņam savus darbus. Es nespēju pat iztēloties, kā nācās nopūlēties tavai mātei, lai tu veselu gadu drīkstētu pavadīt šeit. Kaut ko tādu nedrīkst palaist vējā nez kādu tur kāzu dēļ.

Pabeigusi tukšot dzēriena glāzi, Eliksa pārlaida skatienu skaistajam dārzam. Drīz būs jādodas iekšā, jo pamazām zagās klāt vakara vēsums. – Kāpēc tev jādodas projām jau rīt?

– Atbraukusi Glena māte, kura gribot man parādīt vairākus līgavu māsām domāto tērpu modeļus. Glens teic, ka tās kleitas esot vienos kruzuļos, turklāt viņa esot atvedusi līdzi divas māsīcas, kas piedalīšoties kāzās.

– Kā puķu meitenes? – Eliksas balsī ieskanējās cerība.

– To es gribētu gan. Vienai trīsdesmit astoņi, otrai trīsdesmit deviņi, abas briesmīgi nejaukas. Piedevām vēl visiem riebjas datums, ko esmu izvēlējusies kāzām. Divdesmit piektais augusts.

Eliksa izklaidīgi pasniedza draudzenei ēdiena šķīvi. Abas brīdi klusējot nodevās maltītes baudīšanai. Eliksa atcerējās tās reizes, kad arī viņai bija vajadzējis stingri palikt pie sava, lai neļautu mātei izrīkoties pēc sirds patikas. – Tātad es nevaru aizbraukt, bet tu nevari palikt, – viņa visbeidzot secināja.

– Tā izskatās, – Izija piekrita. Izdzertā alkohola iespaidā viņa beidzot spēja pasmaidīt. – Ja tu būtu redzējusi Glena mātes seju, kad es pateicu, ka jau esmu nopirkusi līgavas tērpu! Viņa burtiski kļuva zili lillā. Teju vai gribējās pielikt viņai pie sejas auduma paraudziņus, lai saskaņotu krāsas.

– Vai tu viņai pastāstīji, ka par kleitu samaksāja mana māte? – Eliksa iesmējusies pavaicāja.

– Pastāstīju. – Izija steigšus piebāza muti ar ēdienu.

– Ko viņa teica?

– Viņasprāt, Viktorijas Medsenas grāmatām neesot literāras vērtības un tās vispār nevajagot publicēt.

– Bet pati aprij tos romānus ar lielu kāri, vai ne?

– Trāpīts! – Izija iesmējās. – Es to atstāstīju Glenam, un viņš apgalvoja, ka mātes elektroniskajā grāmatā neesot ielādēts nekas cits, vien Viktorijas romāni. – Tagad smējās abas. – Es droši vien esmu ļauna, tomēr man gribētos viņas abas ieraudzīt kopā, – Izija atzinās.

– Manu mammu un tavu vīramāti? – Eliksa pavaicāja.

– Un manējo arī! Viņas ierocis ir asaras. Mamma aplūkoja manu skaisto kāzu tērpu un ļāvās raudām tāpēc vien, ka viņa nav bijusi tā, kas palīdzējusi man izvēlēties. Apraudājās, kad es pavēstīju, ka vēlos laulāties rožu lapenē. Viņai lūzīšot sirds, ja es to nedarīšot baznīcā, ko viņa apmeklējusi bērnu dienās. Es ne acīs neesmu to baznīcu redzējusi! Viņa birdināja asaras, kad sūrojās, cik vīlusies esot, ka es liedzu galvenās līgavas māsas godu kaimiņu meitai. Es to skuķi nevarēju ciest bērnībā un neciešu arī tagad.

– Asaras un tirānija, – Eliksa secināja.

– Manuprāt, tur nav nekādas atšķirības. Rīt mani gaida cīniņš līgavas māsu dēļ. Man jāpavēsta trim sievietēm, ka divas no viņām nevar piedalīties manās kāzās, jo man viņas nepatīk. Un tad Glena māte ņemsies…

Teikums palika nepabeigts, jo Eliksa piecēlusies saka mērot soļiem dārzu, kura dziļumā bija ierīkota pergola.

– Manuprāt, šīs ir… ui, pareizi, stīgojošās rozes! – Viņa bija sadūrusi pirkstu ar ērkšķi. – Izij, tu laulāsies šajā dārzā, – Eliksa bezierunu tonī pavēstīja.

– Tas nav iespējams.

– Kāpēc ne? Tās ir tavas kāzas.

– Abas mātes padarīs manu dzīvi par elli.

– Mēs parūpēsimies, lai ierodas arī mana māte. – Eliksas acīs dancoja velniņi.

Izija iepleta acis. – Ja pasaulē vispār ir kāds, kurš…

– Kurš spēj stāties pretī tām divām mātēm, tad tā ir manējā. – Eliksa pasmaidīja.

Dziestošajā vakara blāzmā Izija vērās uz draudzeni. – Vai tu uzskati, ka plāns izdosies?

– Kāpēc gan ne? Tev atliek vien pavēstīt viņām, ko grasies darīt, un stingri palikt pie sava.

– Tad man vajadzēs pamest Glenu tur un pārcelties uz šejieni, lai visu izplānotu un paveiktu.

– Nē, – Eliksa iebilda. – Tev jābūt kopā ar viņu. Mātes uzvarēs, ja jūs nestāsieties viņām pretī kopīgiem spēkiem. Iestāsti Glenam, ka viņam vajag tevi atbalstīt, citādi nekādu kāzu nebūs.

– Bet es to nevaru!

– Labi, tādā gadījumā pārplēs sevi uz pusēm un izlem, kā vislabāk izdabāt savējai un vīramātei, bet Glenam ļauj paslēpties darbā pie viņa mašīnām.

Izija nenoturējusies iesmējās. – Reizēm tu runā tāpat kā tava mamma.

– Un tā esot draudzene!

– Man liekas, ka sāku līdzināties savai mammai, jo esmu gatava tepat uz vietas apraudāties. – Izija uz mirkli pievēra acis. – Eliksa, tu esi vislabākā draudzene, kāda jebkad cilvēkam bijusi.

– Ne jau nu labāka par tevi, – Eliksa klusi iebilda. – Es nebūtu pārdzīvojusi šķiršanos no Erika, ja tu neatrastos man līdzās.

– Ha! Tev pietika ar vienu skatienu uz Džērida Montgomerija apakšlūpu, lai nomāktība pagaistu kā nebijusi. Paklau, man ir ideja. Ja reiz tu tik labi dzejo, varbūt tu palīdzētu man sacerēt laulību solījumu?

– To uzticēsim manai mammai. Protams, viņa vēlēsies līgumu, izpildes termiņu, naudu pēc līguma parakstīšanas un autortiesību nodrošināšanu, toties tas būs satriecoši iespaidīgs laulību solījums.

Jaunās sievietes uzlūkoja viena otru un sāka nevaldāmi smieties.

Mājas augšstāvā pie atvērta loga stāvēja Keilebs Kingslijs un smaidīdams noraudzījās uz abām draudzenēm. Ir iespējams divsimt gadu kalt plānus un nomirt otrreiz, kad tie izgāžas, tomēr palaikam ir iespējams arī ieraudzīt un saklausīt kaut ko tādu, kas dāvā cerību.

Viņš priecājās, ka šīs jaunās sievietes atkal ir kopā. Māsas agrākajā dzīvē, draudzenes tagadējā.

Varbūt – bet tikai varbūt – šoreiz viņš iegūs Valentīnu.

Uz visiem laikiem.

Tajā vakarā Eliksa piezvanīja savam tēvam Kenam. Pirms nospiest aparāta taustiņus, viņa ierasti atgādināja sev, ka māti labāk nepieminēt. Protams, gadu gaitā vecāki bija meklējuši un atraduši saprašanās ceļus, bet pietika ar nejaušu vārdu, lai Eliksa nonāktu jautājumu krustugunīs.

– Sveika, mazā, – klausulē atskanēja tēta balss. – Vai esi veiksmīgi nokļuvusi Nantaketā?

– Tu nemūžam neuzminēsi, kurš dzīvo šeit viesiem domātajā namā.

– Kurš tad?

– Džērids Montgomerijs!

– Tas arhitekts?

– Ļoti smieklīgi, – Eliksa attrauca. – Tu māci par viņu savā kursā un labi zini, ka viņš ir ģēnijs.

– Montgomerijs ir uzcēlis dažas respektablas ēkas. Man patīk tas, ka puisis šo to zina par būvniecību.

– Tā ir tava mantra. Tēt?

– Jā?

– Es projektēju kapelu.

– Proti, nelielu baznīciņu? – Kens precizēja. – Kāpēc?

– Es pastāstīšu, ja tu apsolīsi nelasīt man morāli.

– Ko tas nozīmē?

– Tēt! – Eliksa brīdinoši iesaucās.

– Labs ir, nekādu sprediķu. Stāsti, ko tu esi sastrādājusi! Nākamajās desmit minūtēs Eliksa izstāstīja tēvam par ielaušanos Montgomerija darba kabinetā, lai aplūkotu viņa projektus un skices. – Tās bija tik skaistas, tik nevainojamas.

– Tātad tu uztaisīji kaut ko nelielu, lai atstātu iespaidu uz viņu, – Kena balsī ieskanējās nosodījums.

– Jā, tieši tā, – Eliksa apņēmīgi apliecināja. – Nav zināms, cik ilgi Montgomerijs uzturēsies šeit, tomēr ceru, ka man izdosies parādīt viņam kaut ko no saviem darbiem.

– Esmu drošs, ka tie atstās vajadzīgo iespaidu, – Kens bilda.

– Šaubos, bet man varbūt izdosies panākt, lai viņš tos vismaz apskata.

– Esmu pārliecināts, ka viņš to darīs, – Kens uzsvēra.

– Kur tad Montgomerijs tagad ir?

– Savā laivā. Mēs ar Iziju redzējām, ka viņš izbrauc jūrā. Skaists vīrietis.

– Cik nu man zināms, Eliksa, šis Montgomerijs ir ciets riekstiņš, – Kens stingrā tonī izmeta. – Es nedomāju, ka…

– Nomierinies, tēt, es gluži vienkārši vēlos mācīties no viņa. Man viņš ir krietni par vecu. – Eliksa aizkaitināta izvalbīja acis. Pieredze liecināja, ka tēvam neviens vīrietis nešķiet labs viņa mīļajai meitiņai. Eliksa pavērsa sarunu citā virzienā. – Stāsti, kā klājas tev un… tu jau zini…

Kens acumirklī saīga, bet Eliksu tas nesatrauca. Tētis viņai nebija nekāds nopietns pretinieks.

– Vai tu domā sievieti, ar kuru es dzīvoju kopā jau četrus gadus?

– Piedod, – Eliksa atvainojās, – es izturējos nejauki. Selesta ir ļoti jauka, skaisti ģērbjas un…

– Pietiks bārstīt labus vārdus. Tās viņas drēbes mani teju vai iedzina bankrotā. Tomēr tas vairs nav svarīgi, jo viņa izvācās.

– Ak, tēt, man ļoti žēl! Es zinu, ka viņa tev patika.

– Diezin vai, – Kens domīgi novilka.

Eliksa atviegloti nopūtās. – Paldies Dievam! Tagad es drīkstu tev atklāt, ka man viņa nekad nav patikusi.

– Tiešām? Kas to būtu domājis? Tev tik labi izdodas paturēt savu viedokli pie sevis.

– Piedod, tēt. – Šajā reizē atvainošanas nāca no sirds.

– Man patiešām ļoti žēl.

– Ak, lai paliek, mūsu ģimenei raksturīga slikta gaume attiecībā uz pretējo dzimumu.

– Nav taisnība. Tev un mammai varbūt, bet Eriks bija… – Eliksa saviebās. – Taisnību sakot, viņš bija īsta katastrofa. Izija domā, ka man viņš esot bijis vajadzīgs tikai tāpēc, ka deva iespēju viena projekta vietā uztaisīt divus.

Kens smējās. – Izija man vienmēr ir patikusi! Turklāt viņa labi pazīst manu meitu.

– Man viņas pietrūks. Izija aizbrauc rīt no rīta. – Eliksa izlēma nestāstīt par kāzu svinību pārcelšanu uz Nantaketu, jo tēvs nospriedīs, ka viņa uzņemas par daudz. – Sasodītais līgavainis grib, lai Izija atrodas līdzās viņam.

– Neiejūtīgs zellis!

– To es vienmēr esmu teikusi.

– Paklau, Eliksa, ir jau vēls, mums abiem jāguļ. Kad Montgomerijs atgriezīsies?

– Man nav ne jausmas. Es paliku mājās un visu dienu strādāju, kamēr Izija pirka man jaunas drēbes. – Viņa noklusēja, ka jaunos tērpus Izija uz savu galvu gādājusi tādēļ, lai draudzene atstātu vajadzīgo iespaidu uz Montgomeriju.

– Cerams, ka rēķinus viņa piesūtīs tavai mātei.

– Protams. Viņas abas un mammas AmEx karte ir manas labākās draudzenes. Svētā trīsvienība.

Kens iespurcās. – Man tevis jau pietrūkst. Ej gulēt un piezvani man, kad būsi iepazinusies ar Montgomeriju. Gribu dzirdēt ikvienu vārdu, ko jūs abi pārmīsiet!

– Es tevi mīlu, – Eliksa teica.

– Es tevi arī, – skanēja atbilde.