Читать книгу Šampanietis brokastīs - Džūda Devero - Страница 7

Pamostoties Eliksas pirmā doma bija par to, vai Montgomerijs Kingslijs jau pametis salu. “Varbūt ir iesēdies savā pikapā, lai dotos būvēt māju pēc žurnālā noskatīta projekta?” Šie meli no jauna uzjundīja dusmas.

Viņa izkāpa no gultas un vienaldzīgi palūkojās uz kapteiņa Keileba portretu. Šajā rītā nekādu skūpstu!

Eliksa devās uz vannasistabu, lai ieietu dušā un izmazgātu matus. “Ko lai es iesāku tālāk?” viņa ieziepējoties prātoja. Patiesībā Viņa Karaliskās Augstības Montgomerija meli neko īpaši nemainīja. Pirms ierašanās Nantaketā Eliksa pat nenojauta, ka arhitektūras spīdeklis uzturas salā, un savu mūžu nebija cerējusi, ka vispār jelkad sastaps dižo personu vaigu vaigā. Protams, viņa plānoja pieteikties darbā viņa firmā, bet to pašu grasījās darīt vairums citu augstskolas absolventu.

Nomazgājusies Eliksa ar fēnu izžāvēja matus, sasēja tos uz pakauša, tad viegli uzkrāsojās un atgriezās guļamistabā, lai apģērbtos. Izijas sapirktās drēbes joprojām neizsaiņotas atradās istabas stūrī. Eliksa gultas kājgalī iztukšoja veikala Zero Main maisiņa saturu, atlocīja zīdpapīru un nespēja novaldīt apmierinātu smaidu. Drānas bija vienkāršas, bet šūtas no tik izmeklētiem audumiem, kādus viņai savu mūžu nebija gadījies redzēt. “Cik raksturīgi Nantaketai,” Eliksa nodomāja, “tikpat raksturīgi kā vietējā arhitektūra.” Maisiņā atradās divas blūzes, trikotāžas topiņš, šalle, melnas linauduma bikses un kārbiņa ar tirkīza auskariem.

– Tikpat labi es varu doties laukā un aplūkot šo salu, – viņa skaļi noteica un pavērās uz portretu. – Kā man rīkoties, kaptein? Vilkt zilo vai persiku krāsas blūzi?

Nebija pat jābrīnās, ka tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte. Loģiski spriežot, iepriekš salocītais apģērbs gluži vienkārši iztaisnojās, tomēr Eliksa mīļuprāt uzskatīja, ka palīdzējis kapteinis. – Paldies. – Doma, ka viņa nav pavisam viena plašajā namā, ļāva justies labāk, un nebija vērts pievērst īpašu uzmanību faktam, ka mītnes biedrs ir miris pirms divsimt gadiem.

Apģērbusies Eliksa dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ ieraudzīja uz grīdas narcisi un prāvu baltu aploksni zem tās.

“Vai to atsūtījis tētis? Varbūt mani uzmeklējis Eriks?”

Rokraksts bija īpatnējs, veidojies gadiem ilgā darbā pie rasēšanas dēļa.

Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos par pārpratumu. Džērids Montgomerijs Kingslijs VII

Eliksa stingi raudzījās zīmītē. “Septītais! Kurš vēl varēja lepoties ar vārdu, kas dzimtā piešķirts septīto reizi?”

Protams, būtisks bija ne jau vārds. Iepriekšējā vakarā viņš bija klaji melojis par savu nodarbošanos. Montgomerijs zināja, ka Eliksa atbrauks un ir arhitektūras studente, bet darīja visu, lai sarunu aizvirzītu projām no tā, kas viņiem abiem nozīmēja tik daudz.

Arī uz kāpnēm gulēja ziedi, viņa tos pacēla citu pēc cita un, sasniegusi pēdējo pakāpienu, vairs nespēja apvaldīt smaidu. Virtuvē Eliksa sameklēja vāzi – zināja, kur tās tiek glabātas, – un piepildīja to ar ūdeni. Pavasarīgi spirgtās narcises jauki greznoja virtuves galdu.

Viņa pa logu pavērās uz viesu māju, bet visas gaismas tajā bija izdzēstas, tātad Džērids vēl guļ. Eliksa iegāja dzīvojamā istabā.

Montgomerijs sēdēja vienā no lielajiem atzveltnes krēsliem, garās kājas bija izstieptas priekšā, rokās atvērta avīze. Pietika mirkli pavērot viņa profilu, lai neviļus notrīsētu sirds un piemirstos viņa spīdošā karjera; šis vīrietis bija patiešām izcils eksemplārs.

Kad Montgomerijs pagriezās un ieraudzīja Eliksu, acīs uzliesmoja dzirkstele, it kā viņš būtu saskatījis telpā ienākam interesantu sievieti. Bet tūdaļ dzirksts izdzisa – nu viņš raudzījās pretī kā… hmm, kā viņas tētis.

“Tomēr vajadzēja vilkt persiku krāsas blūzi,” viņa sprieda.

– Labrīt. Vai gulējāt labi? – Džērids apvaicājās.

– Lieliski, – Eliksa atbildēja.

Viņš salocīja un nolika uz galda avīzi, tad paņēma sārtu rozīšu buķeti. – Šie ziedi ir jums.

Eliksa pagājās uz priekšu, lai paņemtu rozes. Tiklīdz viņu rokas gandrīz saskārās, vīrietis parāvās atpakaļ. Viņa aizgriezās, lai slēptu saraukto pieri.

– Ielikšu ziedus vāzē. – “Skaidrs,” Eliksa secināja, “vakar Montgomerijs nepārprotami norādīja, ka nebūs nekādu sarunu par arhitektūru, bet šodien liek noprast, ka necietīs pat nejaušu pieskārienu.”

– Es nožēloju, ka meloju jums par savu nodarbošanos, – aiz muguras ierunājās Džērids. Viņš bija sekojis Eliksai uz virtuvi. – Gluži vienkārši domāju…

– Ka es mēģināšu padarīt jūs par savu skolotāju? – Eliksa pajautāja. “Gandrīz jāsmejas, ka viņš savu izcilo karjeru pieticīgi dēvē par nodarbošanos.”

– Patiesībā trāpīts. – Vīrietis pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien.

Eliksa visiem spēkiem pūlējās neskatīties uz Montgomerija apakšlūpas izteiksmīgo izliekumu, tālab uzgrieza muguru, lai slēptu izjūtas, kas, viņasprāt, nepārprotami bija lasāmas skatienā.

– Kā būtu, ja es aizvestu jūs brokastīs uz “Dūnu pārslu”? Kaut kas vīrieša balss tonī mulsināja Eliksu. Radās iespaids, ka viņš uzskata par savu pienākumu atvainoties un vest viņu brokastīs. “Vai tālab vien, ka es dzīvoju viņa mājā, mums būtu jāpavada laiks kopā arī tādā gadījumā, ja viņš to nevēlas?”

Eliksa atskatījās un plati pasmaidīja. Tiesa, smaids nesasniedza acis, bet tā nebija viņas vaina. – Patiesībā mani gaida daži studiju darbiņi, tāpēc labāk palikšu mājās. Ledusskapī ir dažas apaļmaizes.

– Vairs nav, es tās apēdu. – Džērida tonī ieskanējās aizkaitinājums.

Acīmredzot viņš nebija pieradis, ka sievietes noraida jebkādu viņa piedāvājumu.

– Iziešu nopirkt svaigas, – Eliksa piedāvāja.

– Jūs nevarat dzīvot no maizītēm vien. – Montgomerija piere sāka raukties īgnās grumbās.

Pret pašas gribu Eliksa pasmaidīja no visas sirds. – Varu derēt, ka Nantaketā iespējams nopirkt arī citu pārtiku. Droši vien centrā es varētu pat sameklēt kādu restorānu.

– “Dūnu pārsla” piedāvā virtuļus. Tos cep svaigus ik rītu. – Ak tā? – Eliksa pārjautāja. Priekšlikums izklausījās vilinošs.

– Ko jūs līdz šim Nantaketā esat apskatījusi? – Džērids painteresējās. – Ielas no prāmju piestātnes līdz šejienei? Tā ir pavisam niecīga salas daļa.

Kaut kas Montgomerija vārdos neizklausījās patiesi. Eliksa stāvēja un raudzījās viņā. “Kas īsti piespiedis viņu mainīt izturēšanos? Vakar Montgomerijs atteicās stāstīt par sevi un uzsvēra, ka nekavējoties braukšot projām, bet šodien dāvina puķes un lūdz piedošanu. Kāpēc?”

– Es noīrēšu auto un…

Džērids pacēla acis pret debesīm. – Man ļoti žēl, ka jums sameloju. Skaidrs? Nantaketa ir manas mājas. Vieta, kur es varu patverties no cilvēkiem, kas interesējas par manām nākotnes iecerēm vai izprašņā mani par to, kādos avotos es smeļos savas idejas. Un studenti ir visļaunākais! Viens gribēja zināt, vai man atradīšoties viņam domāti gudrības vārdi. Gudrības vārdi! Vai es esmu kāds Vecās Derības pravietis, vai? Un studentes… – Aprāvies viņš ievilka elpu. – Es atvainojos. Vakar vakarā jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Man uzmācās nejauka iztēles aina, ka būšu spiests atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem, un… arī citas lietas. Eliksa samirkšķināja acis. Viņš nupat bija nosaucis visu, ko viņa grasījās īstenot, ieskaitot pat “citas lietas”. Darinot kapelas modeli, viņa bija iztēlojusies, ka izbaudīs viņa atzinību un uzslavu, un tad viņi… hmm, pēc tam viņai visbeidzot radīsies izdevība nomēģināt šo slaveno apakšlūpu.

Protams, to visu nedrīkstēja ne pieminēt. – Arī man bija nepieciešama atelpa no darba. – Eliksa apzinājās, ka tagad melo. Jo viņa bija iecerējusi divkāršot veicamo darbu apjomu, kamēr uzturēsies Nantaketā.

– Tad varbūt brauksim ieturēt brokastis un padomāsim par jūsu turpmākajiem plāniem. Es parādīšu, kur šeit atrodas pārtikas veikals, Jūrnieku nams un citas svarīgākās vietas.

– Lai notiek, – Eliksa piekrita. – Es apsolu neuzdot jautājumus par arhitektūru.

– Vaicājiet, ko vien vēlaties, – viņš laipni atļāva.

Vārdi bija pretrunā ar balss toni, kas skanēja tik nolemti, it kā tiktu dota atļauja sist viņam ar beisbola nūju ikreiz, kad vien viņai sagribas to darīt.

– Labs ir, – Eliksa nopietni teica. – Ja varat sniegt nabaga studentei vienu gudrības graudu, kāds tas būtu?

– Es… – viņš stomīdamies pūlējās rast atbildi.

– Es muļķojos, – Eliksa atzinās. – Tas bija tikai joks.

Šķita, ka Montgomerijs lāgā neizprot, kas viņai aiz ādas. Viņš atvēra pagalma puses durvis. – Vai neiebilstat, ja brauksim ar manu pikapu?

– Pusi dzīves es esmu vienā tādā pavadījusi, – Eliksa teica, bet atbildi nesagaidīja.

Vecā sarkanā kravas pikapa aizmugurē atradās aukstumsoma un prāva instrumentu kaste. Uz kabīnes grīdas bija dubļi un smiltis, bet citādi valdīja kārtība. Sēdekļi likās padiluši, bet labā stāvoklī.

Montgomerijs atpakaļgaitā izstūrēja auto Kingsliju šķērsielā. Tā bija tukša.

Pirms nogriezties Galvenajā ielā, viņš ar galvas mājienu norādīja uz namu labajā pusē. – Tur dzīvo mana māsīca Leksija un viņas draudzene Tobija, abas audzē pārdošanai ziedus.

– Vai šeit jūs dabūjāt narcises un rozes?

– Jā, Tobija man tās nogrieza. – Viņš pasmaidīja.

– Vai tika uzdots jautājums, kādam nolūkam jums vajadzīgi šie ziedi?

– Jā. Tobijas īstais vārds ir… nudien neatceros, bet viņu vienmēr visi saukuši par Tobiju. Viņai ir tikai divdesmit divi, agrāk viņa vienmēr kopā ar vecākiem pavadīja šeit vasaras, bet pirms pāris gadiem meitene palika, kad viņi rudenī devās projām.

Eliksa iesāņus uzlūkoja vīrieti, kura ataugusī bārda un mati lika viņam izskatīties vecākam par trīsdesmit sešiem gadiem. – Rodas iespaids, ka jūs esat viņā iemīlējies.

Džērids pasmaidīja. – Visi ir iemīlējušies Tobijā. Viņa ir ļoti mīļa meitene.

Galveno ielu ieskāva skaistas mājas. Akmeņu bruģis kratīja automobili tā, ka nācās pieturēties pie durvju roktura. Par spīti apkārtnes skaistumam, Eliksa jutās dziļi nomākta. Kopš brīža, kad Džērids Montgomerijs no laivas uzsmaidīja meitenei pārāk īsos šortiņos, Eliksu bija nesis pacilātības vilnis. Viņa bija iztēlojusies, ka mācīsies no Montgomerija, strādās kopā ar viņu. Un pirmajā vakarā, pārlasot savu dzejoli, pat bija iedomājusies, ka piedzīvos mīlas dēku ar šo vīrieti. Ko tādu būtu vērts atcerēties, lai stāstītu mazbērniem. Šīs domas saviļņoja, un viņa aizmirsa gan savas sirdssāpes Erika dēļ, gan arī bailes, ka nāksies gadu nodzīvot salā, kur viņa nevienu nepazīst.

Diemžēl brīnišķīgās iztēles ainas cita pēc citas saira un izbira kā smiltis caur pirkstiem. Nekādu arhitektūrai veltītu sarunu ar šo izcilo vīru. Un noteikti nekādu romantisku muļķību. Kaut arī šķita, ka viņa tam patīk, Montgomerijs atrāvās ikreiz, tiklīdz viņu rokas draudēja saskarties. “Droši vien viņš ievēro nepārkāpjamo likumu neielaisties ar studentēm, tomēr vai izkūst, kad tiek pieminēta kāda ļoti jauna meiča, vārdā Tobija.”

– Vai jūs vienmēr esat tik klusa? – Montgomerijs jautāja. Viņu priekšā pavērās Nantaketas apburošās ēkas un nami. Auto apstājās krustojumā, tad nogriezās pa labi, lai pabrauktu garām glītam grāmatu veikaliņam un krāšņai baznīcai. Aiz tās rindojās nami, visi kā viens apbrīnas vērti.

– Tas atgādina atgriešanos pagātnē, – Eliksa ierunājās. – Tagad es saprotu, kālab jūsu patvērums ir šeit. Domāju, ka mana māte arī ir apmeklējusi salu, varbūt pat itin bieži.

Džērids aši pavērās uz blakussēdētāju. Kopš viņš bija sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu, Viktorija ieradās Nantaketā ik gadu augustā. Sieviete bija skaista un jautra, un viņš izbaudīja ikvienu tās sabiedrībā pavadīto mirkli. Tomēr Džērids skaidri zināja – Viktorijas meita pat nenojauš, ka māte apmeklējusi salu. “Šī ir mana personiska dzīves telpa,” Viktorija bieži atkārtoja, savukārt Keilebs apgalvoja, ka Nantaketā viņa zogot savu romānu sižetus. Katru gadu pirmajā augustā krustmāte Edija izsniedza vienu no dienasgrāmatām, ko divu gadsimtu laikā bija rakstījušas Kingsliju ģimenes sievietes. Visu mēnesi Viktorija pētīja vecmodīgā rokrakstā rakstītos tekstus un iezīmēja nākamā romāna aprises. Viņa atstāja bez ievērības garlaicīgos sīkumus par to, cik kvartu marinējumu ziemai sagatavots, bet pievērsa uzmanību vienīgi drāmām un pārdzīvojumiem.

Viktorija nebija vēlējusies, lai kāds uzzina, ka viņa, Keileba vārdiem runājot, “zog” romānu sižetus, tālab braucieni uz Nantaketu tika slēpti gan no draugiem, gan izdevniecības, bet jo īpaši no meitas. Tomēr noslēpums bija visai nosacīts, jo visi salinieki to zināja. Vienpadsmit mēnešus gadā Edija Kingsliju namā rīkoja dāmu komiteju sanāksmes, bet augustā, ko Eliksa allaž pavadīja pie tēva, namā skanēja smiekli un deju mūzika.

Džērids atgriezās tagadnē. – Tur ir maiznīca, – viņš norādīja pie nākamās “Stop” zīmes. – Viņi cep arī kāzu tortes.

– Bet Tobija audzē ziedus, – Eliksa piebalsoja. – Man vēl jāparunā ar savu draudzeni Iziju, tomēr nedomāju, ka šeit palikšu. Gluži vienkārši tāpēc, ka…

Veltīgi gaidījis turpinājumu, Džērids nodomāja: “Vareni! Ja viņa aizbrauks, visi niknosies uz mani. Keilebs lolo pārliecību, ka tieši Eliksas rokās atrodas atslēga, kas ļaus uzzināt, kas īsti noticis ar viņa dārgo, sen zaudēto Valentīnu. Kens cer, ka viņa meita šeit sagatavos savu darbu portfolio. Bet visuzstājīgāk izturas Viktorija, kura zvana bieži un runā aplinkus, tomēr es zinu, ka viņa dedzīgi vēlas dabūt sev krustmātes Edijas dienasgrāmatas, kas paslēptas kaut kur Kingsliju namā. Piedevām arī Leksija sakurs man pamatīgu pirti par to, ka esmu aizbiedējis Eliksu projām. Droši vien noskums pat Tobija. Nav šaubu, ka visi salā mītošie radinieki daudzinās, ka es esmu piespiedis meiteni doties projām, jo vēlos nekavējoties atgūt māju sev. Skaties, no kuras puses gribi – tūlītēja Eliksas aizbraukšana sola vienas vienīgas nepatikšanas.”

Eliksa raudzījās caur vējstiklu uz priekšu, kamēr auto slīdēja pa ielām un izbrauca divus angļu stila lokveida krustojumus. Lai kurp viņi brauktu, visur pārsteidza autovadītāju laipnība. Džērids ar rokas vēzienu palaida pa priekšu ikvienu, kas vēlējās izbraukt no sānielas, un ikviens pateicoties pamāja. Viņš apstājās, lai ļautu pāriet ielu ikkatram gājējam, un arī viņi pacēla plaukstu pateicības žestā. Ceļš tika dots visiem – automašīnām, gājējiem, velosipēdiem –, un ikviena darbība tika sveikta ar pieklājību un pateicību.

Džērids iestūrēja stāvvietā pie nelielas, glītas ēkas, ko rotāja virtuļa atveids virs durvīm. Uz tā bija rakstīts “Dūnu pārsla”.

– Kāpēc šo vietu sauc tā?

– Nav ne jausmas, – atzinās Džērids. – Bet varat pavaicāt Sjū.

Viņš atvēra Eliksai durvis, un abi iegāja mājīgajā restorānā, kas Eliksai iepatikās uzreiz. Turklāt šeit viņa pirmo reizi manīja, ko nozīmē būt uzaugušam salā. Džērids pazina ikvienu, sasveicinājās ar darbiniekiem un gandrīz visiem, kas bija aizņēmuši galdiņus.

– Sēdiet, kur pašiem tīk, – uzaicināja izskatīga sieviete ar ēdienkarti rokās.

– Paldies, Sjū. – Džērids pagriezās pa kreisi un izvēlējās nišu pie logiem, bet apstājās, lai apmainītos sveicieniem un pārmītu kādu vārdu par briežiem, laivām un zveju ar vīriem, kas bija iekārtojušies ap lielu, apaļu galdu. Pēc brīža viņš apsēdās iepretī Eliksai.

– Piedodiet, esmu bijis prom dienām ilgi, un man vajadzēja uzzināt jaunumus. Sveika, Šērona! – viņš uzrunāja slaidu un glītu viesmīli.

– Vai tu atgriezies vakar vakarā? – meitene pavaicāja ar tīkamu īru akcentu, tad pasniedza Eliksai ēdienkarti, bet Džēridam ielēja kafiju. Eliksa ar galvas mājienu palūdza kafiju arī sev. Kad viesmīle attālinājās, viņa ielūkojās ēdienkartē. – Kas te labs dabūjams?

– Viss ir labs.

– Domāju, ka ņemšu zileņu pankūkas un pārīti virtuļu.

Džērids pamāja Šēronai, kura pienāca pieņemt Eliksas pasūtījumu. Viņš neteica neko.

– Jūs neko nepasūtīsiet? – Eliksa pavaicāja, kad viesmīle bija aizgājusi.

– Es vienmēr izvēlos vienu un to pašu, tāpēc viņi man neko nejautā un gluži vienkārši atnes ēdienu.

– Ir grūti iztēloties dzīvi vietā, kur restorāna personāls no galvas zina klienta izvēli.

Džērids mirkli raudzījās laukā pa logu. – Reizēm Ņujorkā es sailgojos pēc mājām tik karsti, ka teju vai spētu iztvaikot ilgās.

– Ko jūs tad darāt?

– Ja vien iespējams, sēžos lidmašīnā un lidoju šurp. Krustmāte Edija vienmēr bija šeit un gaidīja, arī mans… – Džērids aprāvās. Pār lūpām teju bija pasprucis vectēva vārds; tas šķita neparasti, jo viņa nepieminēšana visu mūžu bija nepārkāpjams tabu.

Šķita, ka Eliksa spēj lasīt domas. – Izija apgalvoja, ka Nantaketu esot apsēduši spoki. Vai jūs esat redzējis spokus? Varbūt spokojas arī Kingsliju namā?

– Kāpēc jūs tā jautājat?

Eliksa noprata, ka viņš izvairās atbildēt uz atklāti uzdotiem jautājumiem. – Te atgadās savādas lietas. No galdiem nokrīt fotogrāfijas, kamīnā ar troksni nobrūk sodrēji. Šorīt es mēģināju izlemt, kuru blūzi vilkt, zilo vai persiku krāsas, un tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte.

Džērids zināja, ka zilā ir vectēva mīļākā krāsa. – Māja ir veca un caurvējaina. Vai esat dzirdējusi, kā zem soļiem čīkst grīdas? – Atbildes joprojām bija izvairīgas.

– Nē, toties man šķita, ka saņemu uz vaiga vīrieša skūpstu.

– Vai jūs izbijāties?

– Nemaz. Tas bija gluži jauki. – Eliksa grasījās turpināt aizsākto tematu, bet pie galdiņa pienāca vecāks pāris, kas vēlējās sasveicināties un pateikt, cik ļoti viņus skumdinājusi vēsts par Edijas aiziešanu mūžībā. Malkodama kafiju, Eliksa vēroja Džēridu smaidām un tērzējam. Iesirmie bārdas rugāji un ataugušie mati piešķīra viņam tādu kā nogurušu izskatu. Viņa bija pietiekami uzmanīgi sekojusi Montgomerija karjeras kāpumam, lai zinātu, ka te darīšana ar cilvēku, kas strādā daudz un intensīvi. Reizēm šķita, ka Savienotajās Valstīs ikviens, kas to var atļauties, vēlas dzīvot Džērida Montgomerija projektētā mājā. Par viņa profesionālo veikumu bija publicētas vismaz četras grāmatas, daudzās citās ievietoti viņa darbu attēli. Radās iespaids, ka Montgomerija darbošanās tiek iztirzāta vismaz pusē preses stendos atrodamo žurnālu. Reizēm bija jābrīnās, pa kuru laiku viņš guļ.

Bija savādi iepazīt slaveno arhitektu kā parastu cilvēku, kam ir draugi un ģimene un kura izcilo talantu uztver kā parastu sagadīšanos. “Kaut arī bija norunāts, ka Montgomerijs paliks salā, viņš apgalvo, ka dosies projām Vai tādēļ, lai tiktu vaļā no manas uzmācīgās prašņāšanas?”

Kad padzīvojušais pāris aizgāja, Džērids no jauna ķērās pie kafijas.

– Paldies par ziediem, – Eliksa bilda. – Ļoti iejūtīgi no jūsu puses.

– Man nevajadzēja melot.

– Vajadzēja gan, pretējā gadījumā es patiešām būtu jūs apbērusi ar jautājumiem. Jums nevajag pamest Nantaketu. Apsolu, ka es jūs netraucēšu. – To pašu viņa bija teikusi jau iepriekš, bet šoreiz balss tonī nemanīja aizvainojumu. – Es netincināšu nedz par projektēšanu, nedz jūsu ideju avotiem, nedz par Klondaikas ēkas risinājumu. Kamēr atrodamies Nantaketā, es nevaicāšu neko. Šeit jūs būsiet Kingslija kungs, nevis dižais un slavenais Džērids Montgomerijs. Bet, – Eliksa pasmaidīja, – uz cietzemes vairs nekādu ierobežojumu. Vai varam tā sarunāt?

Blāvi pasmaidījis pretī, Džērids lāgā nezināja, ko atbildēt. Rīta agrumā viņš bija iegājis Kingsliju namā, lai vēlreiz aplūkotu kapelas maketu. Viņa biznesa partneris Tims bija kārtējo reizi atsūtījis elektroniskā pasta ziņu, ka projekts Kalifornijas mājai esot vajadzīgs nekavējoties! Filmzvaigžņu pāris vēlējās tikai un vienīgi Džērida Montgomerija darbu, nevis kāda cita viņa firmas arhitekta veikumu.

Torīt Džēridam iešāvās prātā doma par iespēju iestāstīt zvaigžņu pārim, ka viņiem katrā ziņā nepieciešams uzcelt arī nelielu Eliksāndras Medsenas projektētu būvi. Viņš grasījās pastāstīt klientiem par viņas tēvu, kurš savulaik iemācījis Džēridam visu, ko zināja pats, pārspīlēti slavināt Eliksu kā uzlecošu zvaigzni, lai šie pasūtītāji būtu pirmie, kam laimējas īstenot dzīvē viņas projektu. Un publikas acīm slēpta privāta kapela viņu plašajā īpašumā būs tieši tas, kas vajadzīgs. Turklāt Eliksai sagādātais pasūtījums vismaz daļēji atlīdzinās Kenam par visu, ko viņš paveicis Džērida labā.

– Tā arī darīšu.

– Ko jūs teicāt?

Viņš neapjauta, ka runājis skaļi. – Es prātoju par augstsirdīgo darījumu, ko jūs man piedāvājāt. Studenta gados es riju zināšanas gluži nesātīgi.

“Ja vien nenodevos uzdzīvei,” viņš domās piebilda. “Biju ticis prom no mājām, un visas šīs garkājainās koledžas studentes… Puse uzdevumu tika pabeigti trīs stundas pirms nodošanas.”

Džērids uzsmaidīja Eliksai. Atlika vienīgi panākt, lai viņa parāda kapelas maketu un viņam rodas iespēja notēlot pārsteigumu. Negribējās atklāt, ka viņš okšķerējis… vai ka maketu viņam parādījusi reāli neeksistējoša persona.

Tika atnestas brokastis – viņam olu kultenis ar spinātiem, bekonu un sieru, kā arī grauzdēta dzērveņu smalkmaizīte, viņai pankūkas, kurās zilenes nebija žēlotas, un divi virtuļi šokolādes glazūrā.

Ķeroties pie ēšanas, Džērids nosprieda, ka jāpanāk, lai Eliksa atsakās no ieceres doties projām. Jāpiedāvā viņai dibināts iegansts palikt salā. – Vai jūs jau zināt, ka laulību un kāzu svinību rīkošana Nantaketā ir plaši pieprasīts pakalpojums? Tur apgrozās miljoni. Es par to zinu visai maz, tomēr domāju, ka nebūs grūti sarīkot šeit jūsu draudzenes kāzas.

– Un jūsu meitene Tobija palīdzēs?

Džērids pasmaidīja tik plati, ka matiņi uz Eliksas skausta saslējās stāvus. Apakšlūpa! Viņa novērsās.

– Tobija nav mana meitene. Es neesmu viņas līmeņa spēlētājs. Es esmu pārāk… – Meklējot atbilstošāko vārdu, viņš pārlaida plaukstu bārdai. “Pasaulīgs? Dzīves apbružāts? Pārāk vīrietisks?”

– Pārāk vecs? – Eliksa pasteidzās pirmā.

– Vecs? – Džērids pavērās uz viņu.

– Jūs pirmīt teicāt, ka meitene ir vēl tīrais bērns. Divdesmit gadu, vai ne?

– Nupat palika divdesmit divi. Dzimšanas dienā tēvs viņai uzdāvināja ledusskapi.

– Oho, vai viņš to iesaiņoja arī?

Šajā reizē Džērids apjauta, ka Eliksa joko. – Pazīstot Tobijas tēvu, viņš, visticamāk, piepildīja ledusskapi ar simtdolāru naudaszīmēm, ko viņa noteikti atdeva atpakaļ līdz pēdējam. Meitene ir apņēmusies nopelnīt iztiku saviem spēkiem.

– Audzējot puķes?

– Arī to, bet vienlaikus strādājot floristikas salonā. Viņa varēs dot padomus visā, kas attiecas uz ziedu noformējumiem kāzu svinībās.

Eliksa lāgā neizprata, ko jūt – vai nu apbrīno Tobiju, vai arī ienīst, ja reiz viņa liek visiem iemīlēties sevī.

– Un, pats par sevi, arī Valentīna. Par viņu jums būs iespējams uzzināt ļoti daudz.

– Kādā kāzu biznesa jomā darbojas viņa? Fotografē? Cep kāzu tortes? – Eliksa pajautāja un klusībā prātoja: “Interesanti, cik draudzeņu Džēridam ir šajā salā?”

Vīrieša skatiens radīja sajūtu, ka viņa tiek pētīta zem mikroskopa. – Jums neviens nav pastāstījis par Valentīnu?

– Tā vien šķiet, ka es nezinu ļoti daudz. Mana māte ir braukusi uz Nantaketu; ja spriež pēc materiālu apjoma zaļajā guļamistabā, darījusi to ne reizi vien. Nemaz nerunājot par jums. Man grūti noticēt, ka es, arhitektūras studente, esmu iekārtota uz gadu namā, kas pieder Amerikas dzīvajai leģendai.

– Kam? – Džērids bija šausmās.

– Amerikas…

– Es dzirdēju, bet tas ir absurds.

Kādu mirkli Eliksa košļādama raudzījās viņā. – Vai man tikai šķiet, ka ikreiz, kad es uzdodu atklātu jautājumu par savu māti, spokiem vai iemesliem, kālab es esmu šeit, jūs acumirklī maināt sarunas tematu?

Apvaldīdams smieklus, Džērids teju vai aizrijās. Arī tādā gadījumā, ja viņš nezinātu, ka pretī sēž Viktorijas meita, šajā mirklī tas kļūtu nepārprotami skaidrs. – Jūsu māte ir tā slavenā rakstniece, vai ne?

– Ja esat uzaudzis Nantaketā un traucaties uz mājām, tiklīdz rodas tāda iespēja, savukārt mana māte te uzturējusies pietiekami bieži, lai savu istabu jūsu namā pārvērstu par Smaragda pilsētu, jūs noteikti esat satikušies. – Džērids paslēpa smaidu aiz kafijas tases. Tagad bija Eliksas kārta rauzīties viņā tik asi kā lauka piekūnam, kas nolūkojis medījumu. – Cik noprotu, šo iespēju veselu gadu uzturēties Kingsliju namā man izkārtojusi māte. Ar kādu nolūku tas darīts?

– Vai neiebilstat, ja uzcienāšos ar vienu jūsu pasūtīto virtuli?

– Ņemiet tik ciet. Galvenais jautājums ir šāds – kālab jūs mēģināt sagādāt man tik daudz darāmā, lai es nepamestu salu?

– Džērid, sveiks, vecais! – uzsauca kāds vīrietis.

– Paglābts! – uzrunātais klusi izmeta.

– Ha! Neceriet, ka esat drošībā.

Pie galdiņa apstājās jauns vīrietis, kas Eliksai šķita pazīstams. – Es redzu, ka tu esi viņu atradusi, – pienācējs vērsās pie Eliksas. – Tu mani neatceries, vai ne?

– Vess! – Eliksa piepeši atminējās.

Puisis iesmējās. – Cik patīkami, ja tevi atceras skaista sieviete. Tu un šis vecais vīrs taču neesat pāris, vai ne?

Eliksa smaidīja, bet ar acs kaktiņu manīja, ka Džērids sarauc pieri. – Es un Kingslija kungs? Nekādā ziņā.

– Lieliski, – Vess turpināja. – Ko tu saki, ja uzaicināšu tevi kopā ar mani apmeklēt Narcišu svētkus, kas notiks šīs nedēļas nogalē? Parādē mēs brauksim mana tēta vecajā mašīnā, bet pēc tam dosimies piknikā uz Skonsetu.

– Ko man paņemt līdzi?

– Pietiks ar tavu skaistumu. Cienastu gatavos mana mamma un māsa.

– Viss ģimenes lokā, vai ne? – Eliksa atcerējās, ka Vess ir Kingsliju brālēns.

– Tas loks ietver sevī vai pusi salas. Šodien es grasos izbraukt jūrā. Varbūt vēlies man piebiedroties?

– Es labprāt…

– Mēs dodamies apciemot Dilisu, – Džērids apņēmīgi iejaucās. – Un mums ir darīšanas pilsētā.

– Turklāt mums ar Kingslija kungu sakrājies daudz pārrunājama. – Eliksas skatiens gan kavējās pie Vesa.

– Ja tā labi padomā, viņa tomēr varētu izbraukt kopā ar tevi.

Eliksa pagriezās, lai veltītu Džēridam sirsnīgu smaidu. – Jūs esat mans namatēvs; manuprāt, mums nepieciešams labāk iepazīt vienam otru, vai ne?

– Es ienācu pabrokastot. Varbūt drīkstu jums piebiedroties? – Vess apvaicājās. – Arī Dilisu es neesmu saticis nedēļām ilgi.

– Mēs jau esam beiguši. – Džērids piecēlās un nolika uz galda naudu; “Dūnu pārsla” nepieņēma kredītkartes.

– Redzēsimies sestdien, – Eliksa aiziedama teica. Džērids sekoja viņai cieši uz pēdām.

Abi iesēdas pikapā, un Džērids bez pūlēm izmanevrēja spēkratu no šaurās stāvvietas.

– Kāpēc mana māte vēlējās, lai es gadu dzīvoju šeit? – Eliksa jautāja, tiklīdz auto izbrauca uz ielas.

– Man nav ne jausmas. – Šajā atbildē beidzot ieskanējās godīga vaļsirdība. – Man pašam tas ir pamatīgs šoks, – Džērids turpināja. – Krustmāte Edija nomira, un man tika pavēstīts, ka viņa uz gadu novēlējusi mūsu ģimenes namu, kuras mantinieks esmu es, Viktorijas meitai. Man jāatzīstas, ka biju gaužām nikns, kad to uzzināju. – Viņš paraudzījās uz blakussēdētāju, lai izdibinātu viņas reakciju.

– Kurš gan jums to pārmestu? Jūsu vietā arī es justos tāpat. Kāpēc māte brauca uz šejieni?

– Lai gūtu iedvesmu? – Džērids nevainīgi minēja. – Viņas romānu darbība taču notiek piekrastes pilsētiņā, vai ne?

– Jūs neesat lasījis viņas darbus?

– Nē. – Džērids neatklāja, ka romāni ataino viņa senču dzīvi. Kuram gan patiktu lasīt, ka viņa vecvecvecmāmiņai bijušas slepenas mīlas dēkas? Vai arī to, ka attāls radinieks, iespējams, nonāvējis savu svaini?

– Kāpēc māte man nestāstīja, ka dodas šurp? Ik augustu viņa mani sūtīja pie tēva, jo pati braukšot uz namiņu Kolorādo kalnos, kur netraucēti varot izstrādāt savu romānu sižetus.

“Patiesībā viņa šo mēnesi pavadīja, lasīdama manas ģimenes sieviešu dienasgrāmatas,” Džērids nodomāja, tomēr neko neteica.

– Cik bieži viņa uzturējās šeit, nevis brauca uz Kolorādo? – Ik gadu augustā. Pirmo reizi tas bija tolaik, kad man palika četrpadsmit gadu.

Eliksa grasījās kaut ko sacīt, bet pārdomājusi aizvēra muti. “Vai tas nozīmē, ka namiņš Kolorādo bijis tikai aizbildinājums?”

– Kālab māte man visus šos gadus meloja?

Džēridam gribējās, kaut šāda saruna nebūtu uzsākta; nebija viņa pienākums atklāt svešus noslēpumus.

– Varbūt tāpēc, ka jūs bijāt pārlieku satuvinājusies ar manu krustmāti? – viņš apdomīgi minēja. Gan viņa māte, gan vectēvs zināja stāstīt, ka krustmāte Edija nedēļām ilgi bija vārguļojusi slimības gultā, kad mazā Eliksa tika aizvesta projām. Krustmāte bija pārdzīvojusi daudzu savu tuvinieku aiziešanu un allaž bija tā, kas sniedz mierinājumu sērojošajiem.

Tomēr tajā vasarā viss izvērsās citādi. Kad Kens bija pārsteidzis savu sievu un biznesa partneri nepārprotami divdomīgā situācijā, viņa vieglā, sakārtotā dzīve apgriezās kājām gaisā. Sekoja nejauka ķilda, un Viktorija, paņēmusi līdzi četrus gadus veco Eliksu, aizbēga projām, lai dotu vīram laiku nomierināties. Viņa nonāca Nantaketā satriekta, bez jebkādām dzīvei noderīgām prasmēm un zināšanām, un iestājās darbā par istabeni un virēju pie mis Edeleidas Kingslijas. Kaut arī Viktorija nespēja pat pagriezt vecās plīts kloķus un atteicās arī tīrīt un uzpost, Edija samierinājās ar visu, jo tūdaļ bija sirsnīgi pieķērusies mazajai Eliksai. Kad Viktorija nejauši uzgāja Kingsliju sieviešu dienasgrāmatas un sāka sacerēt savu pirmo romānu, Edijai modās cerība, ka māte un meita paliks salā uz pastāvīgu dzīvi.

Šīs cerības būtu piepildījušas, ja netraucētu Viktorijas apsēstība ar slepenību. Kad viņa aizveda savu mazo meitiņu projām, šī šķiršanās gandrīz nogalināja Ediju, un Džērids bija vienīgais liecinieks tam, cik dziļu iespaidu tas atstāja arī uz viņa vectēvu. Džērida māte, kas nebija dzimusi Kingslija, nespēja saskatīt Keilebu. Pat Džērida tēva nāve nebija izraisījusi vectēvā tik dziļu nomāktību.

– Kālab viņa aizveda mazo projām? – Keilebs bija čukstējis Džēridam. – Eliksa piederas šai vietai, vienmēr tā ir bijis.

Viņš nespēja piespiest vectēvu izteikties skaidrāk, bet tobrīd salā bija ieradies Eliksas tēvs, un tas krasi mainīja paša Džērida dzīvi.

– Domāju, ka tā varētu būt, – Eliksa atbildēja uz viņa minējumu. – Manai mātei ir zināmas problēmas ar greizsirdību.

– Jūsu gadījumā arī?

– Jā, māte vienmēr ir bijusi greizsirdīga uz jebkuru, ar ko es esmu satuvinājusies. Vidusskolā es lāgā nedrīkstēju ielūgt pie mums kādu zēnu, jo viņa…

– Nē, es gribēju zināt, vai problēmas ar greizsirdību ir raksturīgas arī jums.

– Pirms mēneša es atbildētu noliedzoši, bet pirms nedaudzām dienām mani pameta puisis, Eriks, lai uzsāktu attiecības ar citu. Man gribējās savu bijušo nošaut.

– Nevis viņa jauno draudzeni?

– Viņa ir pārāk stulba, lai apjēgtu, kas notiek.

Džērids iesmējās, un arī Eliksa negribīgi pasmaidīja.

– Par agru uzjautrināties! – viņa teica. – Visu ceļu uz Nantaketu es prāmī raudāju un apēdu milzīgus daudzumus šokolādes.

– Vai tiešām? Vai tā sievietes parasti mierina sevi, ja ir pamestas? – Džērids mēģināja panākt, lai balss tonis izklausītos pēc iespējas nevainīgāks.

– Manā gadījumā noteikti.

– Tas notika tikai pirms nedaudzām dienām. Kas jūs paglāba no šiem pārdzīvojumiem?

– Es ievēroju… – Eliksa aprāvās, jo nule bija grasījusies atzīties, ka ieraudzījusi Džērida apakšlūpu. Viņa pavērās laukā pa logu. Auto bija ārpus pilsētas, mājas atradās daudz attālāk cita no citas, tomēr bija apšūtas ar pelēkiem, nekrāsotiem ciedrkoka dēļiem, kas apliecināja, ka te joprojām ir Nanataketa.