Читать книгу Nakts pieder mīlētājiem - Džūda Devero - Страница 1
Prologs
ОглавлениеŅūdžersijas pavalsts
2004. gads
– Tēt, – Džeka uzrunāja savu tēvu Džo Leitonu, – es gribu doties uz Virdžīniju un apciemot Kimu. Es būšu projām tikai divas nedēļas, un tu veikalu vari vadīt arī bez manas palīdzības. – Viņa apzinājās, ka runā kā niķīga meitenīte, nevis kā pieaugusi, deviņpadsmit gadus veca sieviete, bet tā bija tēva vaina.
– Džeka, tu kopā ar savu draudzeni pavadīji augstskolā visu gadu. Tu dzīvoji kopā ar viņu un vēl vienu meiteni. Kā viņu sauc?
– Sofija.
– Jā. Nesaprotu, kāpēc tu negribi pavadīt dažas nedēļas kopā ar savu tēvu.
“Viņš grib, lai es jūtos vainīga,” Džeka nodomāja un savilka plaukstas dūrēs. Tēvs ļoti labi mācēja likt viņai justies vainīgai.
Tam, ka Džeka visu vasaru strādāja ģimenes uzņēmumā – mājas un dārza preču veikalā –, šķiet, nebija nozīmes. Kopš atgriešanās mājās no augstskolas bija pagājuši jau divi pilni mēneši. Tēvs nekad neizmantoja brīvdienas un sagaidīja no meitas to pašu. Kad veikala darbinieki cits pēc cita aizgāja atvaļinājumā, Džeka viņus aizstāja, tomēr neuzskatīja to par “kopā pavadītu laiku”, jo vienīgās “sarunas” ar tēvu bija par jauno frēzes detaļu piegādes datumiem.
Visu, ko tēvs viņas labā darīja, Džeka novērtēja un gribēja pavadīt laiku ar viņu kopā, tomēr jaunajai sievietei bija nepieciešama atpūta. Viņa gribēja četrpadsmit dienas darīt tikai to, ko pati vēlas, piemēram, uzvilkt peldkostīmu un gulēt pie baseina, koķetēt ar puišiem, runāt ar Kimu par… par visu, kas dzīvē notiek. Sapņot par savu nākotni. Džeka studēja mākslu, jo vēlējās kļūt par gleznotāju. Kima apgalvoja, ka no viņas mājas Virdžīnijā paveras brīnišķīgi skati, un Džeka gribēja tos iemūžināt uz papīra. Tas bija nevainojams plāns, bet tēvs nepiekrita. Džeka negribēja izsaukt viņa dusmas, atklāti runājot pretī, tāpēc atlika vienīgi lūgt tēva atļauju.
Viņa skatījās, kā tēvs kārto kastes ar koka skrūvēm, un atsauca atmiņā pēdējo no Kimas saņemto elektroniskā pasta vēstuli.
“Tev jāredz Floridas smaile,” Kima rakstīja. “Ja uzkāpsi pašā augšā, pavērsies skats uz divām pavalstīm. Daži puiši, tostarp arī mans muļķa brālis, mēdz izģērbties un lēkt ūdenī. Tas ir bīstams lēciens no liela augstuma, bet viņi to dara tik un tā. Turklāt smaile ir ļoti skaista vieta, un tur noteikti atrastos kaut kas, ko uzgleznot.”
Džeka pacietīgi un mierīgi paskaidroja tēvam, ka līdz nākamā mācību gada sākumam viņai jārada dažas gleznas. Tēvs pieklājīgi noklausījās un pajautāja, vai viņa ir pasūtījusi trīs collas garās naglas.
– Tas nav godīgi! – Džeka nokliedza, zaudējusi pacietību. – Tu atļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru. Kāpēc es nevaru atpūsties divas nedēļas?
Džo Leitons izskatījās aizvainots.
– Tavam brālim tagad ir sieva, un viņi cenšas radīt man mazbērnus.
– Tu ļāvi Džojam nestrādāt visu vasaru tikai tādēļ, lai viņš varētu kniebties ar Šīlu? – Džeka noelsās.
– Domā, ko runā, jaunkundzīt, – tēvs norūca un devās uz rokas elektroinstrumentu nodaļu.
Džeka saprata, ka viņai jānomierinās. Ja tēvs sadusmosies, viņa neko nepanāks.
– Lūdzu, tēt, – viņa iepīkstējās kā maza meitene.
– Tu gribi satikt kādu puisi, vai ne?
Dusmas Džeka apvaldīja tikai ar grūtībām. Tas bija vienīgais, kas tēvu uztrauca.
– Nē, tēt, nekāda puiša nav. Kimai ir vecāks brālis, bet viņš jau veselu mūžību ir kopā ar savu meiteni. – Viņa ievilka elpu un lika sev nomierināties. Tēvs uzreiz sajuta savas vienīgās meitas melus. Savukārt Džojs tika sveikā cauri arī tad, ja runāja pilnīgas blēņas. “Es izklaidējos ar puišiem,” viņš mēdza teikt, un tēvs tikai palocīja galvu. Vēlāk Džeka brālim sacīja: “Ja tu vēlreiz atstāsi automašīnā izlietotu prezervatīvu, es to nolikšu uz tava spilvena!” Viņa zināja, ka Džojs neizklaidējas ar puišiem.
– Tēt, – Džeka turpināja, – es gribu divas nedēļas pļāpāt ar draudzeni un gleznot. Es gribu atgriezties skolā un Sofijai un varbūt arī dažiem pasniedzējiem bezrūpīgi demonstrēt vasaras laikā tapušus akvareļus. Tas arī viss. Zvēru pie…
Tēva skatiens lika Džekai apklust. Viņa nedrīkstēja zvērēt pie mātes kapa.
– Lūdzu, – viņa atkārtoja.
– Labi, – tēvs piekrita. – Kad tu gribi doties projām? Džeka neatbildēja, citādi nāktos paziņot, ka viņa ir gatava izskriet laukā pa durvīm tūlīt pat. Tāpēc viņa apskāva tēva stalto, spēcīgo augumu un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga. Džo bija piecas pēdas un sešas collas garš, bet meita bija par collu garāka. Viņš ar to lepojās un mēdza apgalvot, ka meita mantojusi savas garās, slaidās mātes gēnus.
Viņa vecākais bērns – dēls Džojs – bija caur un cauri Leitons, piecas pēdas un piecas collas garš un gandrīz tikpat plats, turklāt muskuļots, jo viņš no divpadsmit gadu vecuma strādāja veikalā. Džeka dēvēja viņu par “buldogu”.
Nākamā rīta agrumā Džeka jau sēdēja lidmašīnā. Viņa negribēja piedzīvot, ka ierodas kāds būvdarbu vadītājs, kura darbarīki ir nozagti, pazaudēti vai iznīcināti un kuram jauni darbarīki vajadzīgi tūlīt pat. Tēvs gribētu, lai viņa paliek un palīdz izpildīt pasūtījumu. Viņam šķita normāli iesēdināt meitu sešriteņu pikapā un sūtīt augšup kalnā pēc naglām, jumta seguma un aprīkojuma.
Izkāpusi no lidmašīnas Ričmondā, Džeka cerēja ieraudzīt Kimu, tomēr viņas vietā bija draudzenes tēvs. Džeka bija viņu satikusi tikai vienreiz, bet atcerējās labi. Viņš bija vairākus gadus vecāks par Džekas tēvu, bet joprojām pievilcīgs.
– Vai viss ir kārtībā? – Džeka jautāja.
– Jā un nē, – Oldridža kungs atbildēja. – Mēs iepriekšējā naktī aizvedām Kimu uz slimnīcu, lai veiktu ārkārtas apendektomiju.
– Kā viņa jūtas?
– Vairākas dienas paliks slimnīcā. Piedod, ka nepiezvanījām. Tu varēji atlikt ceļojumu.
– Bija vajadzīgi divi mēneši, lai pierunātu tēvu izlaist mani no veikala. Ja es novilcinātu braucienu, viņš nemūžam neļautu man aiziet.
– Mēs, tēvi, mēdzam sagādāt galvassāpes, – Oldridža kungs atzina.
– Es negribēju…
– Viss kārtībā, Džeka, es tevi pilnībā saprotu. Kāpēc, tavuprāt, Kima tevi nekad neapciemo? Es nespēju no viņas šķirties.
Džeka pasmaidīja. Kima mēdza apgalvot, ka ar tēvu ir viegli manipulēt. “Viņš ir maigākais cilvēks pasaulē. Bet mana māte…” Draudzenes smējās. Sofija un Kima zināja, cik grūti ir sadzīvot ar mātēm, bet Džeka nosprieda, ka viņas tēvs sagādā tikpat daudz grūtību kā trīs vecāki kopā.
Viņi iekāpa Oldridža kunga automašīnā un devās ilgā ceļā uz Edilīnu.
– Kima kādu laiku būs slimnīcā, bet es varu iepazīstināt tevi ar citiem cilvēkiem. Pilsētā uzturas mana dēla draugi un viņas māsīca Sāra, un…
– Viss kārtībā! Es varu gleznot, – Džeka atbildēja. – Es paņēmu līdzi tik daudz papīra un krāsu, ka pietiks mēnešiem ilgi. Kima pieminēja Floridas smaili. – Oldridža kungs neapmierināti noelsās, it kā Džeka būtu pateikusi kaut ko ļoti nepieklājīgu. – Vai es pateicu kaut ko sliktu?
– Nē. Gluži vienkārši… būtu labāk saukt šo vietu tās īstajā vārdā – par Stērlinga smaili.
– Ak tā! Kāpēc?
Šķita, ka Oldridža kungs nosarkst.
– To labāk jautā Kimai, – viņš norūca.
– Labi, – Džeka piekrita, un iestājās klusums.
– Vajadzētu tev pastāstīt par manu dēlu Rīdu. Viņi ar draudzeni izšķīrās. – Oldridža kungs nopūtās. – Viņa sirds pirmo reizi ir salauzta. Es paskaidroju, ka tā nav pēdējā reize, bet tas nepalīdzēja. Nabaga puisis ir atkarīgs no draudzenes, un es baidos, ka viņš pārtrauks studijas medicīnas skolā.
– Tas ir nopietni. Es domāju, ka viņi grasās precēties.
– Arī mēs tā domājām. Rīds un Laura Čonlija bija pāris kopš bērnības.
– Vai tas… – Džeka aprāvās, jo nosprieda, ka jāpatur viedoklis pie tevis.
– Vai tas ierobežo? – Oldridža kungs pajautāja.
– Pat ļoti, bet Rīds ir tikpat stūrgalvīgs kā viņa māte.
– Un Kima, – Džeka piebilda.
– Jā. Kad mani bērni ieņem kaut ko prātā, viņus nav iespējams apturēt.
– Izskatās, ka Laura krietni izmainījusi Rīdu.
– Jā, – Oldridža kungs piekrita un nopūtās. – Viņa izmainīja visu Rīda dzīvi. Viņš plānoja pēc augstskolas absolvēšanas atgriezties Edilīnā un atvērt praksi, bet tagad… Nezinu, ko viņš darīs.
Džeka bija satikusi Rīdu Oldridžu tikai vienreiz, kad Kima ievācās kopmītnē, un viņš bija apburoši skaists. Iepriekšējā mācību gadā Džeka uzmanīgi klausījās ikreiz, kad Kima pieminēja brāli.
– Vai viņi sastrīdējās? – viņa jautāja, kaut gan patiesībā gribēja noskaidrot, vai Rīds ir brīvs un pieejams.
– Ne gluži. Laura manu dēlu gluži vienkārši pameta. Viņa paziņoja, ka attiecības ir beigušās un viņa ir satikusi kādu citu.
– Nabaga Rīds. Ceru, ka Laura nav kopā ar kādu citu mazpilsētas iedzīvotāju, jo tad viņš abus neizbēgami ieraudzīs.
Oldridža kungs novērsās no ceļa un uzmeta Džekai skatienu.
– Laura nebija pietiekami iejūtīga. Viņa ir uzsākusi attiecības ar Edilīnas baptistu baznīcas jauno mācītāju. Ja mans dēls apmeklēs baznīcu – viņš apgalvo, ka to nekad vairs nedarīs –, viņam nāksies skatīties uz vīrieti, kurš atņēma viņam meiteni.
– Man žēl Rīda, – Džeka atbildēja, bet dziļi sirdī jutās pacilāta. Skaists vīrietis ar salauztu sirdi, kuram nepieciešams iejūtīgs sarunu biedrs… Ar katru mirkli vasara solījās kļūt interesantāka.
Kad viņi nokļuva Edilīnā, Džeka sāka runāt par mazpilsētas pievilcību. Vēsturiskās celtnes bija atjaunotas atbilstoši striktiem noteikumiem, kas bija izvirzīti visām ēkām. Edilīnā stikla un tērauda celtnēm nebija vietas!
Kā māksliniece Džeka novērtēja pilsētu, bet patiesībā alka tikt projām no savas dzimtās mazpilsētas Ņūdžersijā, un tobrīd viņu apbūra lielpilsētas, sevišķi Ņujorka.
Rīds veidoja ārsta karjeru, tāpēc varēja strādāt jebkur, un tagad viņa saites ar Edilīnu bija pārrautas. Gara acīm Džeka redzēja, ka abi dzīvo Parīzē. Viņš būs atzīts sirds ķirurgs, un viņa būs francūžu apbrīnota māksliniece. Viņi bieži ieradīsies Edilīnā un apciemos Kimu.
Brīdī, kad viņi nokļuva pie Oldridžu nama, Džeka smaidīja.
– Kad es varēšu satikt Kimu?
– Jebkurā laikā. Mana sieva jau ir slimnīcā, un es uz turieni došos, līdzko izcelšu no automašīnas tavas ceļasomas. Tu vari braukt man līdzi.
– Labprāt!
Viņi mēroja desmit jūdzes garo ceļu līdz slimnīcai Viljamsburgā. Ieraudzījusi Kimu sēžam gultā ar skiču bloknotu rokās, Džeka iesmējās.
– Tev ir jāatpūšas! – viņa iesaucās. Kimas vecāki pieklājīgi izgāja no istabas, un Džeka tūdaļ turpināja: – Es teicu tavam tēvam, ka gribu doties uz Floridas smaili gleznot, un izskatījās, ka viņš zaudēs samaņu.
– Nevar būt!
– Tā bija! – Džeka atbildēja. – Stāsti!
– Es tev teicu, lai nepiemini šo vārdu nevienam Edilīnas iedzīvotājam.
– Neteici vis, – Džeka iebilda.
– Labi, varbūt nepateicu. – Kima paskatījās uz durvīm un turpināja klusākā balsī: – Smaili ir iecienījuši vietējie pārīši jau vairāku gadsimtu garumā.
– Gadsimtu garumā? – Džeka neticīgi pārvaicāja. – Vismaz kopš Pirmā pasaules kara, kas beidzās…
– Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā, – Džeka steidzīgi atbildēja. – Neatgādini man par Lielo karu. Tā laikā tika nodibināts veikals “Leitonu preces mājai un dārzam”. Ja es vēl reizi dzirdēšu, ka Leitoniem ir jāturpina tradīcija… Tātad – kas notika karā?
– Kāds nodēvēja smaili par “Francijas lapiņu” smaili. Tā agrāk sauca prezervatīvus, un pārīšu tikšanās vietā tos izmantoja bieži. Laika gaitā nosaukums tika saīsināts līdz “Fl.”, un tā apzīmē Floridu…
– Skaidrs, – Džeka teica. – Tātad sarunā ar jebkuru cilvēku, kurš ir vecāks par trīsdesmit gadiem, man jāsaka “Stērlinga smaile”.
– Prātīga doma.
– Parādi savu skici! – Džeka lūdza un paņēma draudzenes bloknotu. Kima aizrāvās ar rotaslietu dizainu un dievināja dabiskas formas. Šī interese vienoja trīs jaunietes, kuras satikās augstskolā, – viņas labprāt dabā redzēto atveidoja rotaslietās, gleznās un skulptūrās.
– Man patīk, – Džeka atzina, aplūkodama koku zariem līdzīgā dizaina skici. Rotaslieta ieskāva valkātājas kaklu. – Vai tu pievienosi dārgakmeņus?
– Es nevaru tos atļauties. Man tik tikko pietiek sudrabam.
– Es varu palūgt tētim atsūtīt gultņus no tērauda bumbiņām. Kima iesmējās.
– Kā tu panāci, ka tēvs tev ļāva atbraukt ciemos? Un pastāsti par sevi un vīriem ar darbarīku jostām!
– Labprāt, bet vispirms gribu uzzināt visu par Lauru, Rīdu un nerātno mācītāju.
– Dieva dēļ! – Kima ievaidējās. – Nepiemini šo notikumu Rīda klātbūtnē! Un nejoko par to!
Džekas smaids izdzisa.
– Viņam ir patiešām grūti, vai ne?
– Sliktāk, nekā tu spēj iedomāties. Rīds bija no visas sirds iemīlējies tajā padauzā, un…
– Vai tev viņa nepatika?
– Patiesībā bija vēl sliktāk. – Kima vēlreiz palūkojās uz durvīm. – Es domāju, ka Laura ir garlaicīga.
Ne Džeka, ne Kima to neatzina skaļi, bet abas jutās pateicīgas par savu māksliniecisko talantu. Turklāt viņas reizēm noniecināja cilvēkus, kuriem nebija radošu spēju.
– Cik garlaicīga? – Džeka jautāja.
– Parasta. Laura nedara neko tādu, kas viņu jebkādā veidā atšķirtu no citiem cilvēkiem. Viņas apģērbs, sarunas, pavārmāksla… viss ir bezgaumīgs un garlaicīgs. Es nesaprotu, kāpēc Rīdam viņa patika.
– Vai viņa ir glīta?
– Jā, bet neievērojama.
– Varbūt tāpēc Laura Rīdu pameta. Varbūt viņa jutās nevērtīga uz viņa fona, – Džeka prātoja. – Es Rīdu satiku tikai vienreiz, bet, ja pareizi atceros, viņš izskatījās glīts. Turklāt mācības medicīnas skolā liecina par augstu intelektu.
– Tu ieradies Edilīnā, lai apciemotu mani vai manu nesen šķīrušos brāli? – Kima cieši vēroja savu draudzeni.
– To, ka viņš ir šķīries, es uzzināju tikai pirms stundas! Jāatzīst, mani viņa likstas neapbēdina.
Kima pavēra muti, bet ieraudzīja, ka palātai tuvojas māte.
– Es tevi atbalstu, – viņa nočukstēja un saspieda Džekas roku.
Par spīti Kimas atbalstam, turpmāko dienu laikā Džeka nespēja piesaistīt Rīda uzmanību. Viņš bija vēl skaistāks nekā Džekas atmiņās un divdesmit sešu gadu vecumā bija gatavs iegūt pilntiesīga ārsta titulu. Džeka valkāja šortus, kas atklāja kājas, un krekliņus ar dziļu kakla izgriezumu, kas demonstrēja krūtis, tomēr Rīds uz viņu pat nepaskatījās. Viņš vispār ne uz ko neskatījās, tikai klīda pa māju, uzvilcis vecas sporta bikses, reizēm skatījās televīziju, bet lielākoties blenza sienā.
Šķita, ka Rīda ķermenis ir dzīvs, bet prāts – miris.
Oldridža kundze vairākas reizes ievēroja, ka Džeka mēģina piesaistīt Rīda uzmanību. Šķita, ka viņa atbalsta šādus centienus, jo izturējās pret viešņu visnotaļ labi. Viņa pat sarīkoja viesības un ielūdza daudzus Edilīnas iedzīvotājus, tostarp neprecētus vīriešus. Visiem Džeka patika, tomēr viņa nelikās par citiem vīriešiem zinis.
Pēc trim nesekmīgu mēģinājumu dienām Džeka padevās. Ja Rīdam viņa nepatika, tur neko nevarēja mainīt. Viņa nevēlējās ģērbties kā sieviete, kura meklē striptīza dejotājas darbu.
Viņa lūdza Kimu atzīmēt kartē ceļu līdz Floridas smailei – vietas nosaukumu viņa izrunāja čukstus –, uzvilka parastus džinsus un T kreklu, paņēma ūdenskrāsu kasti un Kimas automašīnā devās ārpus pilsētas. Smailē Džeka pavadīja divas dienas un nemitīgi strādāja. Kimai bija taisnība – tā bija brīnišķīga vieta. Smaile bija augsta akmens klints, kuras vienā pusē pavērās plaša ainava, bet otrā pusē bija dziļa, skaidra ūdenskrātuve. Vispirms Džeka fotografēja ainavu, neatlaizdama pirkstu no digitālās kameras pogas. Viņai nepadevās gleznošana no fotogrāfijas, tomēr viņa cerēja šo tehniku apgūt.
Džeka pūlējās iemūžināt gleznā zilgano miglu, kas pacēlās virs Virdžīnijas pavalsts ielejām un pakāpeniski izgaisa pie koku galotnēm. Viņa rotaļājās ar ēnām, zīmējot tās citu virs citas un mēģinot attēlot gaismu, kas vispirms pagaist un tad kļūst spilgtāka.
Viņa eksperimentēja, gleznojot vispirms lēni un rūpīgi un pēc tam strauji.
Otrajā dienā Džeka nekāpa smailē, bet izpētīja ziedus, sēklotnes, koku mizu, lapas. Viņa nepūlējās sakārtot redzēto kompozīcijā, bet gluži vienkārši gleznoja. Lapas dabiski pārklāja cita citu, veidojot ideālu gaismas, krāsu un formas kopumu.
Vairākas reizes Džeka nogūlās uz vēdera, lai aplūkotu sīkus ziediņus, un zīmēja tos ar ūdenskrāsām. Viņa izmantoja ar tēva dāvātu fotoaparātu uzņemtos tuvplānus, lai uzgleznotu putekšņlapas un auglenīcas, ziedlapu dzīslojumu un sīkās lapiņas. Visbeidzot uz smagās akvareļpapīra loksnes bija gatavs astoņas collas plats un desmit collas garš zieda zīmējums.
Džeka bija tiktāl iegrimusi darbā, ka neko nedzirdēja. Piepeši atskanēja kliedziens, un viņa sarāvās. Viņa pagriezās, palūkojās uz krūmiem un aptvēra, ka nav redzama no ūdenskrātuves puses.
Tad viņa uz klints smailes ieraudzīja vīrieti. Viņam aiz muguras spīdēja saule, tāpēc seja nebija redzama, tomēr Džeka noprata, ka skaistais augums ir kails. Izskatījās, ka viņš grasās veikt slaveno lēcienu no klints.
– Tevis dēļ, Laura Čonlija! – vīrietis kliedza. – Ardievu – uz visiem laikiem!
Tātad uz klints stāvēja Rīds Oldridžs. Ārkārtīgi nomāktais jaunietis grasījās lēkt no klints nezināmā dziļumā. Džeka ievilka elpu, nometa gleznu un aizsteidzās uz klints pusi, paklupdama pār ūdenskrāsu kasti.
– Nē! – viņa kliedza. – Rīd, nē!
Tomēr puisis viņu nedzirdēja. Džeka šausmās skatījās, kā viņš laižas perfektā lēcienā no augstās klints, līgani iegrimst ūdenī un neuzpeld.
Džeka gaidīja ilgi, bet Rīds neparādījās virs ūdens. Viņa nedomāja, bet rīkojās – ielēca aukstajā ūdenī, nenovilkusi ne apģērbu, ne apavus. Viņa nebija prasmīga peldētāja, tomēr mācēja peldēt pietiekami labi, lai meklētu cilvēku zem ūdens.
Viņa ienira ar atvērtām acīm, bet neko neredzēja, tad uzpeldēja, ievilka plaušās gaisu un atkal ienira, aizturēdama elpu tik ilgi, cik spēja. Rīda nebija. Trešajā ieniršanas reizē Džeka pamanīja pēdu. Viņa peldēja, cik ātri vien spēja, un pēdu satvēra.
Rīds apsviedās tik strauji, ka Džekas galva atsitās pret ūdenskrātuves klinšaino malu. Un tad viņa grima arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk…
Tad Rīds satvēra sievietes augumu zem padusēm un uzpeldēja augšpusē. Viņa bija gandrīz bez samaņas. Rīds noguldīja izglābto uz klints un noliecās, lai sāktu elpināšanu, bet viņa sāka atklepot ūdeni.
– Pie velna, ko tu darīji? – Rīds kliedza, atsēdies uz papēžiem. – Tu būtu nomirusi, ja es tevi neizglābtu!
– Es nebūtu lēkusi ūdenī, – Džeka ieklepojās, – ja nevajadzētu glābt tevi!
– Mani? Mani nevajadzēja glābt, bet tevi gan!
– To es nevarēju zināt, – Džeka atcirta un apsēdās. Piepeši viņa attapās, ka Rīds ir kails, bet apņēmās izturēties pieklājīgi un to nepieminēt. Viņa cieši skatījās Rīdam acīs. – Es domāju, ka tu gribi… gribi… atbrīvoties no ciešanām. – Viņai bija grūti koncentrēties un runāt.
Rīds nelikās ne zinis par savu kailumu.
– Tu domāji, ka es gribu izdarīt pašnāvību? – Viņš likās izbrīnīts, piecēlās kājās un pagāja sānis.
Džeka zināja, ka jāaizgriežas, tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam. No mugurpuses Rīds bija patiešām skaists – slaids viduklis, daiļš dibens un spēcīgas kājas. Tādu augumu nevarēja iegūt, sēžot augstskolas solā.
Uz akmens bija drēbju kaudzīte, ko Džeka nebija ievērojusi iepriekš.
– Iespējams, ka es pēdējā laikā esmu mazliet nomākts, – Rīds prātoja, vilkdams bikses.
“Mazliet nomākts?” Džeka nodomāja. “Bēdas tevi gandrīz pieplacinājušas zemei!” Parunāt viņa tomēr nespēja, jo ieraudzīja, ka Rīds nevalkā apakšveļu. Tas bija labi – tāds skaistums nebūtu jāpiesedz.
– Patiesību sakot, man šķiet, ka es notikušo pārdzīvoju diezgan veiksmīgi, – Rīds turpināja. – Man tika nodarīts pāri.
– Tevi nodeva, – Džeka piekrita.
– Jā, – Rīds atbildēja.
– Briesmīgi.
– Taisnība. – Viņš uzvilka bikses, bet neaiztaisīja rāvējslēdzēju.
Džeka aptvēra, ka vēlas aizskriet pēc fotoaparāta.
– Šaušalīgi.
– Pilnībā, – Rīds piebalsoja un uzvilka vecas, novalkātas sporta kurpes un T kreklu, kas nosedza glītos krūšu un vēdera muskuļus.
– Nepieņemami, – Džeka turpināja, bet vairs nerunāja par Rīdu un viņa bijušo draudzeni. Viņa atgūlās, atbalstīdamās uz rokām, un pētīja vīrieti. Šis skats bija labāks par jebkuru redzēto filmu.
Viņš pasniedza Džekai dvieli, notupās viņas priekšā un pajautāja:
– Vai tev nekas nekaiš?
– Viss ir absolūtā kārtībā.
– Vai drīkstu tevi izmeklēt?
Džeka atgūlās.
– Esmu tavā rīcībā, – viņa atbildēja un piebilda:
– Doktor.
Rīds aptaustīja viņas galvu, meklēdams punus.
– Laura var darīt, ko vēlas. Skaties uz manu pirkstu! – Džeka sekoja pirksta kustībām sāņus, bet puisis turpināja: – Ja viņa vēlas būt kopā ar citu vīrieti, viņai ir tiesības to darīt. Vai tev kaut kur sāp?
Viņa atvēra muti, lai jautātu, vai iekāres drudzis ir sāpes, tomēr apvaldījās un teica:
– Es nejūtu neko tādu, ko neesmu jutusi iepriekš.
– Tas ir labi, – Rīds teica. – Izskatās, ka tu esi vesela.
– Paldies, – Džeka nedzīvi atbildēja. – Tātad tu negribēji nomirt?
– Protams, ka ne! Es lecu no tās klints kopš bērnības. Tikai nesaki to mammai, citādi viņa izvirzīs prasību slēgt smaili apmeklētājiem vai uzspridzināt to ar dinamītu. – Viņš apklusa. – Ko tu šeit dari?
– Gleznoju, – Džeka paskaidroja.
Rīds palūkojās apkārt, bet neko neredzēja. Džeka piecēlās, nozuda krūmos un atgriezās ar akvareļiem, kurus izklāja uz akmeņiem.
– Nav slikti, – Rīds paziņoja. – Es neprotu kritizēt mākslu, bet… – Viņš paraustīja plecus.
– Tu zini, kas tev patīk.
– Jā. – Viņš pasmīnēja par banālo frāzi, apsēdās un atspieda muguru pret klinti.
Džeka izlika gleznas saulē, lai tās nožūtu, un apsēdās trīs pēdu attālumā no Rīda.
– Vai tagad tu jūties labāk?
– Jā, – viņš atbildēja. – Pēc šķiršanās es biju šokā. Varbūt man nevajadzētu to teikt tik jaunai meitenei, bet…
– Man ir deviņpadsmit gadu.
– Tātad tu esi pietiekami veca, lai to dzirdētu. Es esmu gulējis tikai ar Lauru.
– Patiešām? – Džeka apstulba.
– Dumji, vai ne?
– Patiesību sakot, tas ir savā ziņā jauki, – viņa atbildēja. – Mūsu sabiedrībā uzticība ir piemirsta vērtība.
– Kima tev noteikti stāstīja, ka es iemīlējos Laurā, kad gāju astotajā klasē. Mēs bijām kopā vidusskolā, augstskolā un visu laiku, kopš mācos medicīnas skolā.
– Izklausās pēc ilgas laulības. Varbūt Laura gribēja būt kopā ar kādu, par kuru nezina pilnīgi visu.
– Tu esi gudra, vai tu to zini? – Rīds paskatījās uz viņu.
Džeka neatbildēja, tikai pasmaidīja vienlaikus pavedinoši un noslēpumaini.
Rīds to neievēroja.
– Laura teica kaut ko līdzīgu. Viņa apgalvoja, ka tas otrs vīrietis nezina, ko viņai patīk ēst un valkāt vai ko viņa grasās teikt.
– Ja Laura ir tik paredzama, iespējams, ka viņa ir garlaicīga. – Džeka nezināja, kā Rīds reaģēs uz tādu apgalvojumu, tomēr juta nepieciešamību atgriezt viņu realitātē.
– Tu esi runājusi ar manu māsu. Viņa apgalvo, ka Laura ir garlaicīga kā apsūbējuma kārtiņa, zem kuras turklāt nav sudraba.
– Izklausās pēc kaut kā tāda, ko Kima varētu teikt. – Džeka vilcinājās. – Ko tu plāno darīt?
– Es iepriecināšu savu ģimeni un pārstāšu skumt.
Pēc tam atgūšu izniekoto laiku.
– Sievietes? – Džeka jautāja un nodomāja: “Sāc ar mani!”
– Protams, es iepazīšos ar vienu vai divām sievietēm un pilnīgi noteikti netērēšu nevienu mirkli grūtsirdībai.
– Tas ir labi, – Džeka piekrita. – Varbūt mēs ar tevi varētu… ē… kaut ko padarīt.
Rīds piecēlās kājās un izstaipījās.
– Piedod, mazā, bet man jāsēžas pie grāmatām. Es atgriezīšos skolā un paskatīšos, kas tur notiek. Vairākas nedēļas esmu izniekojis, darot… – Viņš nepacietīgi pavicināja roku. – Tas ir beidzies.
Džeka piecēlās un pūlējās izdomāt gudru veidu, kā pierunāt puisi palikt, bet nekas nenāca prātā.
– Paldies. – Rīds atkāpās un pagriezās, norādot uz dziļo ūdenskrātuvi. – Ir bīstami lēkt nepazīstamā ūdenstilpē, ja neproti peldēt, bet es novērtēju tavu pašaizliedzību. Patiešām.
Viņš brīdi vilcinājās, pēc tam satvēra Džekas zodu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija domāts kā mīļš un pateicības pilns skūpsts, bet Džekai saļodzījās ceļgali. Viņa bija iemīlējusies Rīdā jau gadu, un skūpsts apvienojumā ar vīrieša kailo augumu kairināja viņas nervus.
Lai pievilktu Rīdu sev klāt, Džeka pacēla rokas, bet viņš pārtrauca skūpstu un atkāpās.
– Oho! Tu esi izaugusi. – Viņš aplūkoja Džeku. – Es iešu projām, iekams neesmu izmantojis savas mazās māšeles draudzeni. Paldies, ka uzklausīji mani. Paldies par visu.
Pēc tam viņš aizskrēja pa taciņu, ko Džeka nebija ievērojusi. Viņa dzirdēja, kā tiek iedarbināts dzinējs un aizbrauc automašīna.
Džeka apsēdās uz akmens, kur bija izklāti viņas akvareļi, un dziļi nopūtās.
– Nolāpīts, nolāpīts! – viņa noņurdēja. Uzpūta vējš, un viņa nodrebēja. Rīda klātbūtnē bija tik silti, ka viņa pat neievēroja slapjo apģērbu. Tagad viņai sala.
Savākusi gleznas, piederumus un Rīda dvieli, Džeka iekāpa Kimas automašīnā. Pēc mirkļa sāka līt. Kad viņa nokļuva Oldridžu namā, Rīds jau bija paņēmis dažas mantas un aizgājis.
Viņa vecāki Džekai uzsmaidīja.
– Rīds teica, ka tu izglābi viņam dzīvību, – Oldridža kundze ierunājās.
– Es mēģināju, – Džeka atbildēja, – bet viņš nemaz neslīka. Man tā tikai izskatījās. – Viņa pārģērbās un īsumā atstāstīja notikušo. Vecāki teica, ka viņas rīcība, iespējams, atbrīvojusi Rīdu no depresijas žņaugiem. – Es tā nedomāju, – viņa taisnojās, tomēr bija patīkami zināt, ka Oldridži tā uzskata.
Tiklīdz abas palika divatā, Kima jautāja, vai Džeka ir pārgulējusi ar Rīdu.
– Jā, es gribēju, – Džeka atzinās, – bet viņš neizrādīja interesi.
Tā kā Džeka bija ļoti glīta un vīrieši parasti pievērsa viņai uzmanību, Kima alka uzzināt visus sīkumus par notikušo.
– Tam, ka viņš ir mans brālis, nav nozīmes.
Džeka pastāstīja Kimai vairāk, nekā atklāja Rīda vecākiem, proti, pieminēja vīrieša kailumu, tomēr nepateica, ka Rīds ir gulējis tikai ar Lauru. Viņa negribēja ļaunprātīgi izmantot viņa uzticēšanos.
– Viņš uzskata tevi par pārāk jauniņu, tāpat kā mani, – Kima paskaidroja.
– Domāju, ka tev taisnība, – Džeka piekrita. – Varbūt tā ir labāk. Ja Rīds būtu palicis, es noteikti izdarītu kaut ko apkaunojošu.
– Tu satiki citus manus radiniekus, – Kima turpināja. – Es varu sarunāt tikšanos ar kādu no viņiem. Manuprāt, tev patika Tristans. – Džeka bija neizpratnē, tādēļ Kima paskaidroja: – Tristans ir ārsts. Puisis, ar kuru tu sēdēji uz lieveņa.
– Jā, atceros. Viņš bija jauks, bet es negribu ar viņu tikties, – Džeka attrauca. – Ar vienu atteikumu vasaras laikā man pietiek.
Pēc divām nedēļām Džeka devās mājup pie tēva, brāļa un svaines. Viņa bija uzgleznojusi gandrīz piecdesmit akvareļu. Lielākā daļa bija ciešami, bet četras gleznas šķita izcilas.
Tēvs viņu apskāva un teica, ka Džeka ir izdarījusi visu, ko gribēja.
– Kāpēc tu esi tik nomākta?
– Es neesmu nomākta, – Džeka taisnojās.
– Tu neproti man melot.
– Taisnība. Es neesmu Džojs.
Džo nenovērsa skatienu no meitas.
– Labi. Man iepatikās viens puisis, bet viņš man nepievērsa uzmanību.
– Muļķis, – Džo atbildēja. Viņš runāja nopietni.
Džeka tēvam uzsmaidīja.
– Puiši ir nelieši, – viņa nomurmināja, un tēvs iesmējās.