Читать книгу Nakts pieder mīlētājiem - Džūda Devero - Страница 3

Līkumaino ceļu, kas veda uz Edilīnu, ieskāva koki ar nokareniem zariem, tāpēc izskatījās, ka Džeka dodas tumšā, noslēpumainā tunelī. Šķita, ka viņa ieradīsies apburtā pasaules nostūrī, kur nedarbojas pārējās pasaules likumi.

Džeka sev pavēlēja neļauties fantāzijas lidojumam. Viņa bija apmeklējusi mazpilsētu daudzas reizes, un tā vispār nemainījās. Joprojām bija tāda sajūta, it kā viņa ierastos nomaļā un slēptā vietā, kā Brigadūnā. Ja nebūtu pastāvīgu kontaktu ar Kimu, Džeka domātu, ka Edilīna vispār neeksistē. Varbūt viņa to izgudroja vasarā pirms daudziem gadiem, kad aizbēga no tēva veikala un divas brīnišķas nedēļas gleznoja.

Atgriezās atmiņas par to laiku. Viņa tik uzkrītoši uzmācās Kimas vecākajam brālim! Pat tagad Džekai bija kauns to atcerēties. Par laimi, viņš nepadevās tādai uzmācībai. Tolaik Rīda pārdzīvojumi šķita romantiski, bet pēc tam Džeka pati piedzīvoja nopietnu attiecību beigas un saprata, ka notikušais ar Rīdu nebija ne mazākajā mērā aizkustinošs.

Visās pārējās ciemošanās reizēs Džeka ar lidmašīnu nokļuva Ričmondā un viņu ikreiz kāds sagaidīja, turpretī šoreiz viņa uz Edilīnu atbrauca pati un plānoja pavadīt tur visu vasaru. Bet mazpilsēta viņu vienmēr vilināja un fascinēja.

Kad mežs beidzās, Džeka ieraudzīja pilsētas nomali ar glītām mājiņām gar ceļu, un gandrīz katra bija aprīkota ar plašu verandu ceļa pusē. Verandas netika izmantotas nevajadzīgu mantu uzglabāšanai – tajās bija salikti krēsli, un dažos sēdēja cilvēki un vēroja garām braucošās automašīnas. Džeka samazināja ātrumu līdz divdesmit piecām jūdzēm stundā, pacēla roku sveicienam, un kāds vecs vīrs atbildēja ar to pašu. Ja viņa apstātos, vecais vīrs noteikti piedāvātu “piesēst” un iedzert glāzi paštaisītas limonādes.

Viņa turpināja ceļu un nokļuva pilsētas “centrā”. Tā kā Džeka pēdējos pāris gadus bija pavadījusi Ņujorkā, Edilīnas centrālais biznesa rajons šķita smieklīgs. Tajā atradās skvērs, ko ieskāva mīlīgi veikaliņi, un vēl viens skvērs, kura vidū slējās sens ozols.

Džeka apstājās pie vienīgā pilsētas luksofora un vēroja vietējos iedzīvotājus, kuri soļoja pa nevainojami tīrajām ielām. Neviens nesteidzās. Cilvēki smaidīja un māja ar roku, un uzrunāja cits citu vārdā. Visapkārt redzēja bērnu ratiņus, un sievietes apstājās, lai aplūkotu veselīgos mazuļus.

“Mīļo pasaulīt!” Džeka nodomāja, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņa zināja, ka draudzene dievina Edilīnu teju līdz apsēstībai, bet Džekai bija nepieciešama lielpilsēta.

Bet tobrīd viņa priecājās par iespēju pavadīt laiku šai mazpilsētā. Veselus trīs mēnešus viņa varēs tikai un vienīgi gleznot. Darbs lielpilsētas mākslas galerijā bija ienesīgs, tomēr neapmierināja Džekas alkas pašai radīt mākslas darbus. Nekas nelīdzinājās sajūtai, ko izraisīja rokā paņemts papīra gabals un tam piešķirta forma un krāsa vai uzrakstīti vārdi. Vai vaska gabals, kas izkausēts skaistā formā un izmantots dārglietas izveidošanai – tā darīja Kima. Vai māla gabals, kurā atveidots dzīvnieks vai cilvēks – tas bija viņu draudzenes Sofijas amats.

Džekas dzīves mērķis bija radīt skaistumu no nekā. Vairāk par visu pasaulē viņa gribēja darīt to, ko darīja Kima, – atrast veidu, kā pelnīt naudu ar saviem mākslas darbiem. Iespējams, turpmāko triju mēnešu laikā viņa radīs gleznas, kuras izdosies pārdot.

Iegrimusi domās par nākotni un laiku, ko varēs veltīt tikai radošām aktivitātēm, Džeka nevilšus pabrauca garām nelielajai ceļa zīmei, tāpēc steidzās atpakaļ un iegriezās Oldridžroudā. Sejā iezagās smaids ikreiz, kad viņa ieraudzīja ielas nosaukumu. Pirms vairākiem simtiem gadu ielai tika piešķirts Kimas priekšteča uzvārda nosaukums.

– Mūsu ģimenes atzaram nepieder Oldridžu nams, un mēs nedzīvojam Oldridžroudā, – Kima pirms daudziem gadiem skaidroja Džekai.

“Var jau būt,” viņa nodomāja, tomēr Oldridžu ģimene joprojām dzīvoja Edilīnā.

Tūdaļ pēc kreisā pagrieziena Džeka sajutās kā nokļuvusi brīvā dabā – un tā arī bija. Kima stāstīja, ka divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados Amerikas Savienoto Valstu valdība nolēma pārveidot pilsētas apkārtni par dabas rezervātu un nevērīgi paziņoja Edilīnas iedzīvotājiem, ka viņiem jāaizvācas. Visas mājas, arī septiņpadsmitajā gadsimtā celtās, bija paredzēts nojaukt. Valdības pārstāvji bija izbrīnīti, kad iedzīvotāji skaļi, aizrautīgi un ļoti publiski atteicās pamest pilsētu un nojaukt ēkas.

Džeka zināja stāstu par Edi jaunkundzi, kura daudzu gadu garumā cīnījās ar valdību un beidzot panāca to, ka pilsēta netiks nograuta. Turpmāk to ieskāva un no apkārtējās pasaules norobežoja dabas rezervāts. Džeka uzskatīja, ka pilsēta ir pārāk izolēta. Pateicoties cīņai tiesu zālēs, ģimenēm, kas dzīvoja Edilīnā jau gadsimtiem ilgi, joprojām piederēja zeme valsts nozīmes meža vidū.

Braucot pa Oldridžroudu, Džekai uzmācās aizdomas, ka ielas galā nevar atrasties māja – vismaz ne māja, kas aprīkota ar kanalizāciju. Tomēr Kima apgalvoja, ka ir divas mājas. Pirmā bija Oldridžu nams, kur dzīvo pilsētas ārsts. Tas, protams, bija Kimas brālēns, un viņa apzvērēja, ka Džeka šo cilvēku ir satikusi savā pirmajā viesošanās reizē Edilīnā, tomēr viņa to neatcerējās. Tā gada vasara Džekai saistījās tikai ar Rīdu un gleznošanu. Aiz ārsta mājas atradās Vingeitas kundzes nams.

– Tas ir jauns, – Kima paskaidroja telefonsarunā pirms Džekas došanās ceļā. – Māju tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā uzcēla Olīvijas Vingeitas nelaiķa vīratēvs. Viņš šeit ieradās no Čikāgas.

– Tātad viņi ir jauniņie?

– Protams. – Kima nosmīnēja. – Ja viņi neapmetās Edilīnā pirms Amerikas Neatkarības kara, viņi ir… – Draudzene apklusa un gaidīja atbildi.

– Jaunienācēji! – abas iesaucās vienlaikus un smējās.

– Nesaprotu, kā tu to paciet, – Džeka turpināja. – Mans tētis lepojas ar faktu, ka viņa vectēvs atvēra veikalu tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā. Viņaprāt, tas ir cienījami sen, bet jūs…

– Jā, zinu, – Kima atbildēja. – Mēs esam nedaudz atpalikuši, toties iepriekšējā nedēļā saņēmām savu pirmo faksa aparātu.

– Tu joko, – Džeka noteica.

– Jā, es jokoju. Kad tu atbrauksi?

– Parīt. Es būšu klāt apmēram pulksten vienos.

– Lieliski. Paēdīsim kopā pusdienas! – Krekeram Berelam manis pietrūks.

Viņas smiedamās beidza sarunu.

Uzzinājusi, ka vasarā nebūs jāstrādā, Džeka bija šokēta. Priekšniece nolēma slēgt galeriju uz trim mēnešiem un kopā ar jaunlaulāto vīru apceļot Eiropu. Džeka saņēma pamatalgu, bet komisijas maksa un prēmijas viņai nepienācās. Tomēr ar nopelnīto pietika taupīgai dzīvošanai. Turklāt dzīvokli Gremersi parkā viņa izīrēja savas svaines brālēnam, un iekasētā nauda bija noderīga.

Tūdaļ pēc sarunas ar priekšnieci Džeka piezvanīja Kimai un pavēstīja, ka pēc nieka divām nedēļām dosies trīs mēnešus ilgā atvaļinājumā.

– Ko tu darīsi? – Kima jautāja.

– Nezinu. Baidos to teikt tēvam, jo viņš gribēs, lai atgriežos mājās un strādāju veikalā.

– Vai tēvs grib tevi iepazīstināt ar viņam pieņemamiem jauniešiem, kuri nēsā darbarīku jostas? – Kima vaicāja.

– Tas man nebija ienācis prātā. Jāzvana tētim! Vai atceries puisi, kuram es atdevu nevainību? Viņš mēdza staigāt apkārt, tērpies tikai džinsos un darba zābakos. Varbūt es varēšu…

– Brauc pie manis, – Kima viņu pārtrauca.

– Uz Edilīnu?

– Jā! Brauc uz šejieni un glezno. Vai zīmē. Vai metini tēraudu. Vienalga! Tikai atbrauc uz Edilīnu un paliec šeit visu vasaru.

Džeka zināja, ka tik lielas pārmaiņas ir rūpīgi jāapsver, tomēr nemēdza ilgi pārdomāt nopietnus lēmumus.

Kima priecīgi iesaucās:

– Es par visu parūpēšos. Ak, Vingeitas kundze!

– Kas viņa ir?

– Viņai pieder brīnišķīgi dzīvokļi, un kāds man teica, ka viens dzīvoklis ir pieejams. Es aiziešu līdz Vingeitas kundzes veikalam un parunāšu ar viņu. Tūlīt pat. Es tev piezvanīšu. – Kima beidza sarunu.

Smaidīdama Džeka nolika telefonu. Kimai patika kārtot lietas, un Džeka zināja, ka uz draudzeni var paļauties.

Tovakar pulksten deviņos zvanīja Kima un paziņoja, ka viss ir nokārtots.

– Vingeitas kundzei ir tikai trīs dzīvokļi… Teorētiski tie nemaz nav dzīvokļi, jo tajos nav virtuves, bet jebkurā gadījumā es vienu aizrunāju tev.

Kima runāja tik triumfējošā tonī, it kā būtu uzvarējusi cīņā ar vairākiem pūķiem.

– Vai tas bija grūti? – Džeka jautāja. Varēja nojaust, cik nepacietīgi Kima alkst visu izstāstīt.

– Ļoti, bet mans brālēns Triss Vingeitas kundzi pierunāja.

– Triss? – Džeka pārjautāja, pūlēdamās atcerēties šo cilvēku. Šķita, ka visi Edilīnas iedzīvotāji ir Kimas radinieki.

– Viņš ir pilsētas ārsts un dzīvo blakus Vingeitas kundzei. Esmu tev par viņu daudz stāstījusi, un jūs vienreiz tikāties.

– Mums jātiekas vēlreiz, un tad es viņu atcerēšos, – Džeka atbildēja. – Kā viņš pārliecināja Vingeitas kundzi?

– Viņa ir Trisam kā otrā māte, tāpēc viņš spēj veco kundzi ietekmēt. Turklāt viņa plānoja izīrēt dzīvokli astoņdesmit divus gadus vecam vīram. Triss apgalvoja, ka tādam vajadzēs pienest brokastis gultā.

– Tātad es nesaņemšu brokastis gultā? Man nebūs paplātes ar smalkmaizītēm un mājās gatavotu ievārījumu?

– Nē. Toties tu varēsi izmantot virtuvi.

– Lieliski. Tu jau zini, cik labi es gatavoju ēst.

– Vai tu joprojām visu apber ar kartupeļu čipsiem? – Kima jautāja.

– Es dzīvoju Ņujorkā. Tagad es visus ēdienus apberu ar smalkmaizīšu drupačām.

Džeka braucot pasmaidīja, atsaukdama atmiņā sarunu. Pa kreisi aiz koku zariem vīdēja māja. Tā bija diezgan tālu no ceļa, un pie nama bija dīķis vai ezers. Piebraucamā ceļa beigās bija redzams uzraksts: “Doktors Tristans Oldridžs.”

Viņa apstājās un ielūkojās Kimas nosūtītajos ceļa norādījumos. “Dodies garām Trisa mājai līdz ceļa galam, un tu ieraudzīsi Vingeitas kundzes māju. Novieto automašīnu pie mājas, un es tevi sagaidīšu.”

Pavisam drīz Džeka sāka šaubīties par Kimas sniegtajiem norādījumiem, jo koku audze kļuva arvien blīvāka. Viņa nebrīnītos, ja Oldridžroudas galā atrastos pasaules mala. Piepeši aiz asa pagrieziena pa kreisi viņa ieraudzīja lielu baltu divstāvu namu ar tumši brūniem aizvirtņiem, zaļu jumtu un mansarda logiem. Māju ieskāva nevainojami nopļauts zālājs un milzīgi koki, kas bija botāniskā dārza eksponātu cienīgi.

Viņa lēni brauca pa grants ceļu un apturēja automašīnu mājas priekšā.

– Sveiki! – Džeka iesaucās, bet atbildes nebija. Viņa lūkojās apkārt un sajuta mūžsenās aizdomas, ka viņu kāds vēro, kaut gan apkaimē nevienu nemanīja. Tas droši vien bija iztēles auglis. Izstaipījusies viņa dziļi ieelpoja svaigo gaisu. “Te ir pavisam citādi nekā Ņujorkā!”

Lielā nama ieejas durvis izrādījās atvērtas. Džeka piesardzīgi iegāja iekšā un nokļuva milzīgā dzīvojamā istabā, kuras kreisajā pusē bija kamīns. Telpā bija brīnišķīgas mēbeles. Dažādo stilu sajaukums – no mēbelēm ar koka rāmi līdz grezniem karaļa Edvarda laikmeta izstrādājumiem –, kurā manīja arī Art Deco stila mēbeles, atstāja vairāku paaudžu gaitā vāktas kolekcijas iespaidu. Mēbeļu audums bija labā stāvoklī – ne pārāk jauns, bet pietiekami nolietots, lai ikviens jutos omulīgi. Lielais dīvāns ar apaļiem roku balstiem izskatījās vilinošs.

Džeka istabu apbrīnoja ar mākslinieces aci. Izskatījās, ka mēbeles kolekcionētas astoņdesmit gadu gaitā vai arī tās savācis izcili talantīgs dekorators.

Pie kamīna bija durvis. Pa tām Džeka nokļuva vismaz trīsdesmit pēdu garā ēdamzālē. Vienā galā bija garš galds, un telpā varētu organizēt arī banketus.

– Šeit satilptu visi karaļa Artūra bruņinieki, – Džeka ierunājās skaļi.

Pa kreisi kāds atvēra un aizvēra durvis. Džeka devās trokšņa virzienā caur dubultdurvīm un nokļuva garā, šaurā ziemas dārzā ar trim sienām un stikla griestiem. Telpu apēnoja logu aizsegi no šauriem bambusu zariem.

Vienā ziemas dārza galā bija mājīgā aplī sakārtoti dažādu stilu krēsli, kas apvilkti ar atšķirīgiem audumiem. Tie bija prasmīgi izvēlēti tā, lai šķistu nesaderīgi, bet patiesībā bija nevainojami pieskaņoti cits citam.

Mēbeles ieskāva dažādi augi, lielākoties vairāki simti orhideju. Tās auga griestos iestiprinātos kvadrātveida puķupodos, no kuriem ārā vīdēja augu baltās un zaļās saknes, lejup vijās garās, elegantās lapas, un augšup slējās eksotiski krāsaini ziedi. Visā telpas garumā stiepās soliņš, uz kura bija novietoti istabas augi. Kuplas papardes mijās ar eksotiskiem ziediem.

Pirmo reizi mūžā Džeka redzēja tik plašu orhideju klāstu – lieli, plati augi, kas līdzinājās milzu tauriņiem dažādās krāsās, no spilgti violetas līdz spoži baltai;

sīku, vietumis raibu ziediņu ķekari; lieli, spilgti ziedi, kādus prezidenta Eizenhauera dzīves laikā uz pleca valkāja precētas sievietes.

Uz grīdas bija salikti milzīgi puķupodi – arī tādi, kuru pārvietošanai nepieciešams ceļamkrāns. Tajos auga tūkstošiem skaistu ziedu. Zem plaukta ēnā atradās savāda izskata augi.

Džeka nesteidzīgi aplūkoja telpu.

– Fantastiski! Elpa aizraujas, – viņa izgrūda, jo trūka vārdu.

– Es nodošu Trisam komplimentu.

No ziedu aizsega iznira Kima, un abas sievietes ilgu laiku spiedza un apskāvās.

– Tu izskaties brīnišķīgi!

– Tu arī.

– Vai tu esi nometusi svaru?

– Tev šī krāsa ļoti piestāv!

Viņas bija pārņēmis atkalredzēšanās prieks. Abas satikās pirmajā augstskolas dienā kopmītņu telpā un kļuva nešķiramas. Vēlāk viņas kopīgi īrēja dzīvokli, un tajā pievienojās arī Sofija. Trīs meitenes bija lieliska komanda, katrai bija tuvs savs mākslas novirziens un savas personības iezīmes.

Kima dievināja tikai rotaslietas, Džeka gribēja tikai radīt, piemēram, ar mātes veco šujmašīnu sašuva aizkarus. Turklāt Džeka zināja, pie kāda stieņa tie jāpiekar. “Ar Leitonu veikala laipnu atļauju” – tas bija biežs izteiciens meiteņu tukšajā dzīvoklī. Sofija mēdza apgalvot, ka Džeka ar darbarīkiem no savas kastes spēj salabot jebko.

Tagad abas sievietes stāvēja apķērušās un vērās viena otrā.

– Visa vasara! – Kima iesaucās. – Nespēju noticēt! Vai tu paņēmi līdzi pietiekami daudz papīra un krāsu?

– Es tā ceru. Vai tad jāmēro tāls ceļš, lai tos nopirktu vēl?

Kima nolaida rokas un savilka seju nopietnā izteiksmē.

– Tev ar divplāksni jādodas uz lielo lidostu, kur jāsēžas kārtīgā…

– Labi, es atzīstu savu kļūdu, – Džeka smiedamās viņu pārtrauca. Abas sievietes bija gandrīz vienādā augumā un ļoti glītas, tomēr viņu personības ievērojami atšķīrās. Džekas tumšie mati bija īsi, Kimas kastaņbrūnās cirtas – garākas. Džeka vienmēr izskatījās gatava izplūst smieklos, Kima likās nopietnāka. Džeka piesaistīja vīriešu uzmanību, bet Kima viņus reizēm atbaidīja. Ja kāds ierosinātu rāpties stabā, Džeka piekristu pamēģināt, turpretī Kima vēlētos veikt aprēķinus, lai noskaidrotu, vai uzrāpties ir iespējams. Džekai patika piedzīvojumi, savukārt Kimai svarīgi bija panākumi.

– Vai es izsalkusi? – Kima jautāja.

– Kā vilks!

– Nekas nav mainījies. – Kima nespēja apvaldīt smaidu no sajūsmas par draudzenes ierašanos. Viņa devās ēdamzāles virzienā.

– Negribas iziet no šīs telpas, – Džeka atzina, pametusi skatienu uz ziemas dārzu un orhidejām. – Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu šeit gleznot. Es esmu apguvusi jaunas metodes gaismas gleznošanai un plānoju veltīt tām visu savu uzmanību. Kurš iekārtoja šo telpu?

– Tristans.

– Pareizi, ārsts no blakus mājas.

Viņas šķērsoja dzīvojamo istabu, pagāja garām kāpnēm un iegāja plašā baltā virtuvē. Tās vidū atradās smags ozolkoka galds, kas izskatījās tikpat vecs kā māja. Sienas bija klātas ar spilgti baltām flīzēm. Virtuves iekārtas bija modernas… pirms aptuveni četrdesmit gadiem.

– Esmu atgriezusies pagātnē, – Džeka konstatēja.

– Kā tev ir paveicies!

– Taisnība, – viņa piekrita. – Un tagad es gribu uzzināt visus jaunumus tavā dzīvē.

– Savukārt es gribu uzzināt to pašu par tevi, – Kima atbildēja, atvēra ledusskapi un izcēla no tā sacepumu, salātus, olīvas, sparģeļus mērcē un vairākas pudeles gāzēta ūdens ar aveņu garšu.

– Jauki, – Džeka teica atzinīgā balsī. – Vai to visu pagatavoji tu?

– Es nopirku ēdienu vietējā pārtikas veikalā. Goda vārds, pie mums var iegādāties jebkuru sieru, kas nopērkams veikalā Zabar’s.

– Arī Velveeta?

– Protams! Mēs taču esam dienvidnieki.

Džeka pasmaidīja un paņēma vairākus šķīvjus no letes.

– Varam ēst ziemas dārzā pie Trisa orhidejām, – Kima ierosināja. Pirms viņa pabeidza teikumu, Džekas rokas jau bija pilnas ar šķīvjiem un traukiem.

Kima paņēma paplāti, salika uz tās traukus, un abas sievietes devās uz sēdvietu augu ielenkumā.

Ēdot Džeka aplūkoja telpu. Logos spīdēja gaisma, kas rotaļājās ar ziedu krāsām. Viņa prātoja, kādās kārtās jāklāj ūdenskrāsas, lai iegūtu tieši tādu gaiši sārtu toni.

– Šis ziemas dārzs ir lielāks par manu dzīvokli un arī daudz skaistāks.

– Vingeitas kundzes vīrs to izveidoja uzreiz pēc tēva nāves. Bet augus šeit ieviesa un apkopj Triss. Viņš bērnībā šeit pavadīja daudz laika. Vingeitiem nebija bērnu, un Triss kopā ar māsu tos aizstāja.

– Jauki, – Džeka atzina. – Ēdiens ir labs.

– Labāks, nekā tu gaidīji mazajā, atpalikušajā Edilīnā? – Kima jautāja.

– Es jau zinu, ka Edilīnas iedzīvotājiem patīk ēst. – Viņa norādīja uz ieeju mājā. – Pastāsti man par pārējiem nama iemītniekiem! Es ceru, ka divos naktī pie manām durvīm neklauvēs nelūgti viesi.

– Patiesību sakot, – Kima iesāka un iedzēra lielu ūdens malku, – es neko daudz nezinu par viesiem. Kad sāku meklēt tev dzīvokli es namu apmeklēju pirmo reizi daudzu gadu laikā. Šobrīd Vingeitas kundze ir savā veikalā pilsētā, un…

– Ko viņa tirgo?

– Tērpus, kas šūti pēc senām metodēm.

– Ko tas nozīmē? Vai tie ir senatnīgi apģērbi?

– Nē, – Kima paskaidroja. – Tas ir šūšanas paveids.

Es par to neko daudz nezinu, bet… – Viņa turpināja pieklusinātā balsī. – Gaiteņa galā dzīvo Lūsija, un viņa visu dienu šuj apģērbus, ko Vingeitas kundze pārdod.

Džeka paliecās uz priekšu.

– Kāpēc tu runā čukstus?

– Lūsija ir ļoti noslēgta. Man ir aizdomas, ka viņa sirgst ar bailēm no sabiedrības, bet neviens par to nerunā.

– Viņai ir bail iziet no mājām? – Džeka čukstus jautāja.

– Tā man šķiet. Esmu šeit bijusi vairākas reizes pēdējo nedēļu laikā, tomēr ne reizi neesmu Lūsiju ne satikusi, ne redzējusi. Man ir aizdomas, ka viņa gandrīz visu laiku pavada dzīvoklī.

– Izklausās labi. – Džeka atlaidās krēslā. – Es nevēlos šovasar veidot attiecības ar cilvēkiem. Ikdienas dzīvē man pietiek ar Andreu.

– Starp citu, kā tavai priekšniecei sokas medusmēnesī?

– Tu domā, ka viņa man to stāsta? – Džeka atbildēja. – Vai tad tas, ka es izvilku galeriju no parādiem un piesaistīju māksliniekus, kuru darbiem ir noiets, ir pietiekams iemesls, lai mani informētu par notiekošo? Turklāt viņa trīs reizes piespieda mani uzturēties galerijā līdz rītausmai, kamēr pati raudāja par kārtējo puisi, kurš viņu pametis. Vai tie ir pietiekami iemesli, lai nosūtītu man pastkarti?

Kima iesmējās. Viņai patika dzirdēt stāstus par Andreu, un viņa zināja, ka šādā veidā Džeka atbrīvojas no iekrātajām dusmām uz priekšnieci.

– Vai iespējams, ka viņa pilnībā slēgs galeriju?

– Ceru, ka nē, bet Andreas tēvs zvērēja, ka tādā gadījumā sameklēs man darbu citā galerijā.

– Man noderētu palīdzība, – Kima cerīgi ierunājās. – Divi mākslinieki vienā veikaliņā? Nedomāju vis. Pastāsti man par Vingeitas kundzi! Vai viņa ir jauka večiņa?

– Viņa nav veca, turklāt ir ļoti jauka. Manuprāt, viņai ir ap piecdesmit un ir arī ķēriens uz naudas pelnīšanu. Šis nams ir pastāvīgi jāuztur. Triss apgalvo, ka Vingeitas kundzes vienīgie ienākumu avoti ir veikals un dzīvokļu izīrēšana. Tas nav viegls uzdevums.

– Tu teici, ka namā ir trīs dzīvokļi. Kas dzīvo trešajā?

– Šobrīd neviens. Manuprāt, dzīvoklis ir rezervēts kādam viesim. Ja tu painteresēsies, Vingeitas kundze tev noteikti pastāstīs. Vispār es ceru…

– Uz ko tu ceri?

– Es ceru, ka dzīvoklī apmetīsies Rīds.

– Ak tā! – Džeka iemeta mutē olīvu. – Vai tu kaut ko noklusēji?

Kima plati pasmaidīja.

– Es to apzināti slēpu veselas divdesmit četras stundas.

– Tik ilgi? Tu esi pārkāpusi māsu likumu. Kāpēc Rīdam vajadzīgs dzīvoklis dzimtajā pilsētā? Protams, man ir tikai pieklājīga interese par tava piedzīvojumu kārā skaistā brāļa gaitām.

Viņas viena otrai uzsmaidīja. Attiecībās valdīja absolūta saskaņa, pateicoties vēlām sarunām, kopīgai raudāšanai par vīriešu neuzticamo dabu un kopīgiem smiekliem daudzu gadu garumā. Turklāt Kima vairākas reizes norādīja, ka vēlas, kaut Džeka kļūtu par viņas svaini.

Septiņu gadu laikā kopš vasaras, kad Džeka pūlējās piesaistīt Kimas brāļa uzmanību, viņas bieži bija runājušas par Rīdu. Kima nodeva tālāk visu informāciju par Rīdu, kas nonāca viņas ģimenē. Viņš ieguva mediķa diplomu, nebija precējies un klīda pa plašo pasauli, strādāja organizācijā “Ārsti bez robežām”, izveidoja klīniku nomaļā Āfrikas vietā un apmeklēja daudzas dabas katastrofu vietas. Kima apgalvoja, ka brālis ir pabijis gandrīz visos pasaules helikopteros. “Viņi aicina, un Rīds brauc,” viņa reiz paskaidroja.

– Rīds pēc divām nedēļām atgriezīsies Edilīnā.

Džeka nespēja apvaldīt platu smaidu. Pat pēc vairākām attiecībām ar citiem vīriešiem viņa joprojām mēdza domāt par Rīdu. Jāatzīst, Kima viņu pieminēja vismaz reizi vairākās nedēļās.

– Kā tu to panāci? – Džeka jautāja.

– Mamma iedvesa viņā vainas apziņu par to, ka viņš nav bijis mājās divus gadus. Vakar es uzzināju, ka mammai izdevies Rīdu pierunāt. Viņš atgriezīsies Edilīnā, lai palīdzētu Trisam.

– Atkal jau Tristans! – Džeka iesaucās. – Kāpēc tavam brālēnam vajadzīga palīdzība?

Kima izvairīgi pavicināja roku.

– Garš stāsts. Es tev jau stāstīju par grūtībām, ko piedzīvojām pēdējā gada laikā.

– Pasaulei ir zināms par gleznām, kas atrastas Edilīnā. Vai tava draudzene ļaus man tās izstādīt Andreas galerijā?

– Sāra noteikti atļaus. Viņa ir pārdevusi tikai dažas gleznas un labprāt tās parādīs tev.

– Brīnišķīgi! – Džeka teica. – Es tiešām gribu tās redzēt. Kāds tām sakars ar Rīdu?

– Mūsu brālēns Tristans…

– …kurš dzīvo blakus mājā, audzē orhidejas, ir ārsts un tiek pieminēts katrā otrajā teikumā…

– Tieši tā. Kad tu viņu satiksi, tad sapratīsi, par ko es runāju. Viņam piemīt… kā lai to pasaka? Spēcīgs klātbūtnes efekts. Viņš patīk cilvēkiem.

– Tā ir ārstam noderīga īpašība. Vai tu man beidzot stāstīsi par Rīdu?

– Aiznesīsim traukus uz virtuvi, – Kima ierosināja un sāka likt traukus uz paplātes. Džeka viņai palīdzēja. Viņas neskaitāmas reizes bija kopīgi veikušas mājas darbus un lieliski sadalīja pienākumus.

Kad paplāte bija pilna, Džeka aiznesa to atpakaļ uz virtuvi.

Kima savietoja šķīvjus trauku mazgājamā mašīnā, un Džeka ielika olīvas ledusskapī.

– Pirms vairākiem mēnešiem notika negadījums. Kāds vīrietis… zaglis starptautiskā meklēšanā… tika pieķerts mēģinājumā aplaupīt Trisa māju.

– Ko viņš gribēja nozagt? Briljantus? Zeltu? Vai Triss ir bagāts?

– Nemaz. Lielu daļu pakalpojumu Triss sniedz bez maksas. Cīniņa laikā Triss tika ievainots, saņēma sitienu pa galvu un tika nogrūsts no kalna. Viņa kreisā roka ir lauzta… vai stipri sasista, nezinu… un tagad ir ieģipsēta. Triss nevar kustēties pietiekami brīvi, lai uzturētu ārsta praksi, tāpēc viņam palīgā no Sarasotas ieradās tēvs. Rīds ieradīsies Edilīnā, pārņems praksi un paliks pilsētā līdz dienai, kad Tristans atkopsies.

– Tas ir jauki no viņa puses. – Džekai patika viss, ko viņa uzzināja par Rīdu Oldridžu.

– Viņi ir ne tikai brālēni, bet arī draugi, un Triss līdzīgā situācijā noteikti palīdzētu Rīdam. Turklāt manam brālim ir jābeidz skumt pēc Lauras Čonlijas un jāatgriežas savā īstajā vietā.

– Vai tu pieļauj domu, ka Rīds apmetīsies Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi?

– Es tā ceru! – Kima atbildēja. – Mēs nemitīgi uztraucamies par to, vai Rīds neaizies bojā kārtējā glābšanas operācijā. Vai atceries to reizi…

– Kad viņš nolaidās lejup pa helikopteram piestiprinātu trosi, lai palīdzētu bērnam? Atceros, jā!

– Es nespēju izteikt vārdos, cik ļoti priecājos par tavu ierašanos. – Kima pasmaidīja, un viņas acīs sariesās asaras. – Pēdējo gadu laikā visas manas draudzenes ir apprecējušās. Pēc kāzām intereses mainās. Ja es ierosinu aiziet uz bāru, uz mani lūkojas kā uz jukušu. Viņas grib runāt tikai par to, kuras autiņbiksītes ir labākas.

Džeka pasmaidīja, apskāva draudzeni un atkāpās. – Tagad Edilīnā esmu es un gribu runāt tikai par mākslu. Es pieņemu, ka tava kaklarota ir paštaisīta.

Kima plati pasmaidīja.

– Olīvkoka zari. Vai tev patīk?

– Ļoti!

– Paņemsim tavas ceļasomas un aiznesīsim uz istabu. Džeka?

– Jā? – Viņa apstājās un gaidīja, kas tik nopietns Kimai sakāms.

– Pirms vairākām nedēļām man radās ideja. Es nezinu, vai tev tā patiks. Tev allaž tuvākas bijušas savas idejas, tāpēc droši atsakies, ja vēlies.

– Kas tev padomā?

– Tu varētu uzgleznot ziedus, piemēram, Trisa stādītās orhidejas, un es varētu fotografēt savas rotaslietas uz gleznu fona. Es plānoju uzsākt starptautisku reklāmas kampaņu, kurā norādīšu gleznu autori Džeku Leitoni. “Lai saņemtu vairāk informācijas, sazinieties…” Tālāk sekos telefona numurs. Ko tu par to domā? Vai tevi tas interesē?

Džeka vērās draudzenē ar apbrīnas pilnu skatienu. – Jā, – viņa atbildēja. – Tas būtu liels gods. Cik gleznu tev vajadzīgs? Līdz kuram datumam?

Kima pasmaidīja.

– Es cerēju, ka tev patiks šī ideja. Man vajadzīgs ducis gleznu. Būtu godīgi, ja tu pielāgotu sešas gleznas manām rotaslietām, bet es pielāgošu sešu rotaslietu dizainu tavām idejām. Vai norunāts?

Visu Džekas gleznu pamatā bija iedvesma. Nepieciešamība un mērķis bija pamatā mākslinieku, rakstnieku, pavāru, celtnieku darbiem. Mākslu radīja lietas, kas atstājušas iespaidu uz visām maņām. Džeka pasmaidīja no visas sirds. “Kimas rotaslietas iedvesmos mani, un manas gleznas rosinās idejas rotaslietu dizainam.” Tagad Džekai acīs sariesās asaras.

– Man ļoti patīk tavs plāns, – viņa aizgrābti atbildēja.

– Nāc, paņemsim tavas ceļasomas un pēc tam dārzā dzersim “Margaritas”.

– Ko izcilais doktors Tristans ir paveicis dārzā?

– Uztaisīja lapeni.

– Viņš ir arī galdnieks?

Kima iesmējās.

– Nē. Ar galdniecību nodarbojas cits brālēns. Bet Triss izstrādāja lapenes dizainu un to uzstādīja.

Džeka atvēra savas automašīnas bagāžas nodalījumu. Tas bija pilns ar mākslas piederumu kastēm, vairākām plānām otu kastēm, kā arī Džekas sirdij tuvo ūdenskrāsu tūbiņām. Nodalījumā bija arī viņas lielā fotoaparāta soma un projektors. Apakšā vīdēja rasēšanas galda virsma, ko Džeka pati projektēja un ar tēva palīdzību uztaisīja. Ar salocītām kājām galds ietilpa automašīnas bagāžas nodalījumā.

– Vai tu paņēmi līdzi arī apģērbu? – Kima jautāja.

– Tas ir priekšpusē, zem krāsām.

– Tur ir vieta visam mazsvarīgajam, – Kima atzina un paņēma trīs mākslas piederumu kastes. Džeka pacēla kartona kasti un sekoja Kimai mājā, gar milzīgo dzīvojamo istabu un pa kāpnēm uz otro stāvu, kur bija liela, atvērta telpa ar tumšu dēļu grīdu, ko daļēji sedza glīts paklājs. Pie sienām bija pielikti vairāki galdi un lampas. Telpa atstāja mierpilnu un ļoti elegantu iespaidu.

– Skaisti, – Džeka ierunājās un pa kreisi izdzirdēja troksni. – Kas tur?

– Šujmašīna, – Kima paskaidroja un norādīja uz aizvērtajām durvīm gaiteņa galā. Viņa atvēra durvis pretējā pusē un kopā ar Džeku iegāja dzīvoklī.

Skatam pavērās guļamistaba ar glītu divguļamo gultu, kurā bija salikti lieli spilveni, kā arī liela viesistaba ar brīnišķīgu erkera logu.

Džeka piegāja pie loga un aplūkoja dārzu. Tas pletās vismaz četru akru platumā – zālājs, koki un vairāki krūmu iekauti atpūtas soliņi. Aiz Kimas pieminētās lapenes atradās rožu dārzs.

– Vai šī vieta ir īsta?

– Dārzs ir saglabāts tieši tāds, kādu to izveidoja ļoti bagāts vīrs tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā. Viņa vienīgais pēcnācējs apprecējās ar Vingeitas kundzi.

– Kāds bija viņas uzvārds pirms kāzām?

– Nav ne jausmas.

– Tātad viņa nav no Edilīnas?

– Pretējā gadījumā mēs par viņu zinātu visu, – Kima paskaidroja.

– Par viņu un par viņas priekštečiem. – Džeka aplūkoja istabu. Tāpat kā apakšstāva dzīvojamā istabā, arī te mēbeles, dīvāns un krēsli pārstāvēja dažādus stilus un laika posmus. – Vai Vingeitas kundze iebilstu, ja es visas mēbeles pavirzītu malā un iekārtotu darba vietu pie gaismas avota?

– Domāju, ka viņa neiebilstu. Viņa apbrīno māksliniekus un dievina Lūsijas darinātos apģērbus.

– Ja Lūsija nekad neiziet no mājas, kur viņa dabū nepieciešamos materiālus?

Kima paraustīja plecus.

– Nav ne jausmas. Kad uzzināsi, pastāstīsi arī man! – Ar lielāko prieku, – Džeka atbildēja un aizgāja aplūkot lielo vannas istabu. Tajā bija ar raujamo ķēdi aprīkots tualetes pods un liela vanna ar kājiņām. Sienas bija klātas ar spoži baltām flīzēm.

– Vingeitas kundze teica, ka šī agrāk bijusi mājas īpašnieka vanna, – Kima paskaidroja. – Acīmredzot vecais Vingeita kungs šeit skuvās.

– Izlietne ir pietiekami liela, lai tajā skalotu otas, – teica Džeka. – Pārējam nav nozīmes. Kur dzīvo pati Vingeitas kundze?

– Pa visu trešo stāvu. Es tur nekad neesmu bijusi.

Pēc pusstundas Džekas darba piederumi bija uznesti dzīvoklī. Abas sievietes izkrāva no somām lielāko daļu priekšmetu un runāja. Katrs apģērba gabals tika novērtēts un tikai pēc tam pakārts lielajā guļamistabas drēbju skapī. Viņas apsprieda drēbju izcelsmi un Džekas veiktos uzlabojumus. Viņai patika iegādāties un pārveidot senus apģērbus – noņemt volānus, papildināt piedurknes. Viņa gribēja tādas drēbes, kādu nebija citām.

Pēdējā tika atvērta mākslas piederumu kaste. Kima nojauta, ka tajā būs Džekas nesenākie mākslas darbi, un viņai izrādījās taisnība.

– Ņujorkā man trūkst laika gleznošanai, – Džeka atzina un citu pēc citas pasniedza draudzenei savas gleznas.

Kima tās apbrīnoja ar mākslinieka aci un atzinīgi izteicās par krāsu lietojumu, gaismas rotaļām un detalizēto lapas dzīslojumu.

– Gleznas ir patiešām izsmalcinātas, – Kima teica. – Manuprāt, tavu darbu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. Tas nenozīmē, ka tie bija jāuzlabo. Vienkārši…

– Es zinu, – Džeka attrauca, un viņu pārņēma skumjas. Tāpat kā Kima un Sofija, arī Džeka cerēja, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas gleznošana kļūs par ienesīgu nodarbi.

Kima atgriezās Edilīnā un vairākus gadus tirgoja rotaslietas tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet viņas karjerā notika pagrieziens – veikals Viljamsburgā piekrita izstādīt vairākus viņas darbus. Pircējiem tie patika, un Kima saņēma citus piedāvājumus. Pirms diviem gadiem viņa atvēra veikaliņu Edilīnā un vēlāk sāka tirgot darbus internetā. Tagad viņas ienesīgajā veikalā strādāja četri cilvēki.

Džekas pieredze bija citāda. Trīs gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas viņa vakaros strādāja par viesmīli un dienā piedāvāja savus darbus Ņujorkas galerijām.

Neviens tos nevēlējās.

– Pārāk vispārīgi, – apgalvoja galeriju kuratori. Kāds sevišķi nejauks vīrietis teica: – Džordžijas O’Kīfas un Geinsboro apvienojums!

Tie bija grūtākie gadi Džekas dzīvē, bet Kima viņu nemitīgi atbalstīja. Tikai mākslinieks spēja saprast viņas ciešanas. Gleznās Džeka ielika sevi pašu. Ikreiz, kad kurators noniecināja gleznu, tika noniecināta pati Džeka, viņas sirds un dvēsele.

Tolaik Kima divreiz ieradās Ņujorkā, apmetās Džekas dzīvoklītī un uzklausīja viņas bēdas.

Vienvakar Džekai bija norunāta tikšanās ar galerijas īpašnieku, un Kima aizvietoja draudzeni viesmīles darbā. Džekai neizdevās pārdot gleznas, bet Kima vakara gaitā pārdeva trīs kaklarotas. Pēc divām stundām un diviem “Margaritas” kokteiļiem Džeka beidzot atguvās un spēja pasmieties par šo notikumu. Ar laiku tas kļuva par vienu no viņas iecienītākajiem stāstiem.

Kad Džeka apmeklēja Andreas Melkolmas galeriju, tā bija darbojusies tikai sešus mēnešus. Iedomīgais galerijas vadītājs lika Džekai gaidīt pusotru stundu un tikai pēc tam piekrita aplūkot viņas akvareļus.

Gaidot Džeka klusi sēdēja un vēroja. Galerijā ienāca divi jauni mākslinieki, nesdami savus darbus, un abi pasniedza simtdolāru banknoti augstprātīgajam galerijas vadītājam. Kādam māksliniekam, kurš ieradās, lai saņemtu honorāru, vadītājs ieturēja komisijas maksu četrdesmit piecu procentu apmērā.

Džeka skatījās un klusēja. Viņa bija gatava maksāt jebkādu naudu, lai izstādītu savus darbus publiskā vietā.

Bet galerijas vadītājs par gleznām izteica visindīgāko kritiku, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.

– Tehnika ir ciešama, – viņš sacīja, – tomēr tev vispār nav talanta.

Vadītājs nometa pēdējo akvareli uz galda tik nekaunīgi, ka ielocīja vienu stūri. Džeka saprata, ka darbu nāksies pārstrādāt.

Viņa bija izsalkusi un nogurusi no piecdesmit kvartālu apstaigāšanas vienas dienas laikā un noniecinošas attieksmes. Džeka pavēra muti, lai pateiktu nepatīkamajam vīrelim, ko par viņu domā, bet pirms tam pacēla skatienu. Aiz vīreļa muguras bija šaurs logs, aiz kura vīdēja kabinets. Pie galda sēdēja jauna sieviete, kuras apģērbs izskatījās dārgāks par daudzdzīvokļu namu, kurā Džeka dzīvoja. Piepeši viņa saprata, kas notiek, – garlaikota bagāta sieviete atver galeriju, lai izliktos, ka nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un atstātu iespaidu uz draugiem, taču viņai nav ne jausmas, kā to vadīt, un tāpēc viņa to uztic kādam cilvēkam no malas.

Džeka vairs neteica vīrelim ne vārda, paķēra savas gleznas, atvēra kabineta durvis un iegāja iekšā. Galerijas vadītājs steidzās viņai pakaļ, tomēr Džeka atspiedās pret durvīm un turēja tās aizvērtas.

– Tas nekrietnelis jūs apzog!

Uz sievieti neatstāja iespaidu ne Džekas apgalvojums, ne galerijas vadītāja klauvējieni pie durvīm.

– Zinu, – viņa atbildēja. – Es viņu atlaidīšu, līdzko atradīšu citu darbinieku, bet man nav laika. – Viņa piecēlās kājās un paņēma vairākus tūkstošus dolāru vērtu rokassomiņu.

Džeka nokaunējās par to, ka bāž degunu svešās darīšanās.

– Jebkurš ir labāks par viņu, – Džeka nomurmināja.

Sieviete paskatījās uz viņu.

– Vai tu varētu vadīt galeriju?

Džeka neuztvēra piedāvājumu nopietni.

– Bez problēmām, – viņa atbildēja.

– Tādā gadījumā tu esi pieņemta darbā. – Sieviete norādīja uz durvīm, un Džeka pakāpās malā.

Vīrelis ieskrēja telpā, un viņa apaļā sārtā seja bija piesarkusi no dusmām.

– Šī… niecība nogāza mani zemē, pirms es paguvu viņu apturēt. Andrea, piedod! Tev nekavējoties jāizsauc policija.

– Ja tu to izdarīsi, es policistiem parādīšu grāmatvedības žurnālu. Finč, tu esi atlaists! Ej mājās. – Viņa pievērsās Džekai. – Darbs ir tavs. Un tagad jums abiem jāpavācas malā! – Viņa izgāja no galerijas.

Sekoja neganta vārdu apmaiņa, tomēr vīrelis nometa uz galda atslēgas un devās prom. Piepeši Džeka aptvēra, ka ir dabūjusi darbu un turpmāk viņas rīcībā būs vesela galerija. Viņai nebija ne jausmas, kā to vadīt. Par laimi, Džeka tikpat kā uzauga ģimenes veikalā, un pārdošana visur notika vienādi.

Ienāca divi klienti, un Džeka tik labi aprakstīja pie sienas piekārtās gleznas, ka pārdeva divas no tām.

Diemžēl savas gleznas viņai pārdot neizdevās.

– Ļoti jaukas, – teica kāds vīrs.

– Manai vecmāmiņai tās patiktu, – bija labdabīgākais komentārs, kādu Džeka dzirdēja.

Tovakar viņa palika darbā ilgi un cerēja, ka Andrea atgriezīsies un pastāstīs par algu un komisijas maksu, tomēr tas nenotika.

Džeka nobijās, ka notikušais ir joks, tāpēc vakarā turpināja viesmīles darbu un atvēra galeriju nākamajā dienā pulksten desmitos. Trešajā darba dienā Džeka pusaizmigusi gulēja uz galda, kad galerijā ienāca Bosvela kungs, viens no Andreas tēva juristiem. Pēc paša vārdiem, viņam neveiksmīgā kārtā iedalītas rūpes par Andreu.

– Es uzraugu viņas darbības ar tēva naudu, bet nevaru viņu kontrolēt.

Ar Bosvela kungu Džeka sapratās labi. Viņa parādīja trīs dienu laikā paveikto – pārdošanas rādītājus, pārkārtotās mēbeles un gleznas, kā arī uzskicēto vēlamo galerijas izkārtojumu. Bosvela kungs atzina:

– Izskatās, ka Andrea ir neapzināti izdarījusi kaut ko pareizu, proti, pieņēmusi tevi darbā.

Kopā ar Bosvela kungu tika izstrādāts Džekas darba līgums. Tajā bija norādīts viss, sākot no algas apmēra un beidzot ar savu gleznu skaitu, ko viņai atļauts izstādīt galerijā.

Par spīti tam, ka Džeka vadīja labi apmeklētu galeriju un uzturēja kontaktu ar Andreas turīgajiem draugiem, vairāku gadu gaitā viņa pārdeva tikai astoņas savas gleznas. Viņa nevarēja sevi materiāli nodrošināt ar mākslu, un tas bija viņas dzīves vienīgais skumjais aspekts.

Kima ieskatījās Džekai acīs un teica:

– Domāju, ka mums jāķeras pie kokteiļu dzeršanas.

– Lieliska doma, – Džeka atzina, un viņas devās lejup pa kāpnēm.